Dievu ēdiens

III

Iecere radās misteram Bensingtonam. Taču, tā kā ierosinājumu šai iecerei misters Bensingtons bija smēlies kādā filozofisku rakstu krājumā publicētā profesora Redvuda zinātniskā darbā, viņš vispirms ļoti rūpīgi konsultējās ar profesoru un tikai tad sāka risināt savu ieceri tālāk. Turklāt pētījumi bija pare­dzami ne vien ķīmijā, bet arī fizioloģijas laukā.

Profesors Redvuds bija viens no tiem zinātņu vī­riem, kam piemīt nepārvarama slieksme uz diagram­mām un līknēm. Ja jūs piederat pie tiem lasītājiem, kas man ir īsti pa prātam, jūs noteikti pazīstat šādus zinātniskus rakstus. Tie ir raksti, kuros nevar apjēgt ne rīta, ne vakara, un pašā galā tiem pievienotas piecas sešas garu garas kārtām salocītas diagrammas, kurās lasītājs ierauga dīvainus līčloču ķeburus, tā­das kā zibens šautras, vai neizprotamas līkumainas līnijas, tā sauktās viļņveida līknes, kam vienā pusē atrodas ordinātes, otrā abscisas, un tā tālāk, un tā joprojām. Cilvēks pēta šos līkumu lokumus, lauza galvu neatņemdamies, līdz beidzot nonāk pie secinā­juma, ka ne tikai viņš, bet arī pats zinātniskā darba autors no visa tā nenieka nesaprot. Taču īstenībā ne viens vien no šiem zinātņu vīriem it labi saprot pats savus sacerējumus, un visa nelaime tikai tā, ka ne­saprašanās šķērsli starp autoru un lasītāju ceļ viņu neprasme izteikties skaidrā valodā.

Man ir pamats pieņemt, ka arī Redvuda domāšana

balstījās uz diagrammām un līknēm un, pabeidzis savu monumentālo darbu par laiku starp kairinā­jumu un atbildes reakciju (lasītāju, kas zinībās ne­jūtas pārāk stiprs, lūgšu vēl brīdi paciesties, līdz viss k!ūs skaidrs kā diena), Redvuds ķērās pie viļņveida līknēm un sfigmogrāfa pierakstiem, kas attēlo orga­nisma augšanu, un tieši kāds no viņa rakstiem par organisma augšanu deva pamudinājumu mistera Ben­singtona iecerei.

bet gan lēcienveidīgi un ar pārtraukumiem, apmēram šādi:

Redvuds, jūsu zināšanai, bija izmērījis visu, kas vien spēj augt, — kaķēnus, kucēnus, saulgriezes, sē­nes, tauriņziežus, kā arī savu puisēnu (iekams paša sieva nedarīja galu viņa eksperimentiem) — un nāca pie secinājuma, ka augšanas process nenotiek vien­mērīgi jeb, kā viņš to parādīja, šādi:

un ka nekas neaug regulāri un pastāvīgi, jo, cik viņš noskaidrojis, nekas arī nespēj augt regulāri un pa­stāvīgi: iznāk, ka visam dzīvajam pirmām kārtām jāuzkrāj spēki augšanai, tad tas īsu brīdi aug ar visu sparu un pēc tam atkal apstājas, lai pēc maza pār­traukuma turpinātu augšanu. Un Redvuds grūti sa­protamā, īsti sarežģītā rūpīgā zinātnieka valodā iz­teica domu, ka augšanas procesa sekmīgai norisei asinīs acīmredzot vajadzīgs samērā liels daudzums zināmas vielas, kas veidojas ārkārtīgi lēni, un, kad šī viela augšanai izmantota, tā atjaunojas gaužām

lēni un organismam tikām jāmīņājas uz vietas. Ne­zināmo vielu Redvuds salīdzināja ar degvielu ma­šīnā. Augoša dzīva būtne, viņš sacīja, ir kā lokomo­tīve, kas var noskriet zināmu attālumu un pēc tam gaida degvielu, lai varētu skriet tālāk. («Bet kālab gan lokomotīvei nedot degvielu priekšlaikus?» izla­sījis zinātnisko darbu, pats sev jautāja misters Ben­singtons.) Un tas, piebilda Redvuds ar visai zināt­nieku kategorijai raksturīgo apburoši nervozo ne­konsekvenci, varbūt radīs zināmu skaidrību pagai­dām vēl neatminētajā iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības noslēpumā. It kā iekšējās sekrēcijas dzie­dzeriem būtu jebkāds sakars ar iepriekš teikto!

Savā nākamajā ziņojumā Redvuds spēra vēl vienu soli tālāk. Viņš savām diagrammām sarīkoja īstu benefici — tās izskatījās kā raķešu trajektorijas, un galvenā to būtība, ja par šādu būtību vispār varēja runāt, bija izteikta domā, ka kucēnu un kaķēnu asi­nis, tāpat kā saulgriežu un sēņu sula, tā sauktajā augšanas fāzē dažu elementu proporcijas ziņā atšķi­ras no to pašu dzīvnieku asinīm un augu sulas laikā, kad augšana pierimusi.

Kad misters Bensingtons, izgrozījis diagrammas gan šā, gan tā, gan paturējis pilnīgi otrādi, beidzot ap­tvēra, kur īsti redzama šī atšķirība, viņš pārsteigumā palika gluži kā uz mutes sists. Jo izrādījās, raugiet, ka šo atšķirību, iespējams, izraisa tieši tā pati viela, ko viņš pēdējā laikā bija pūlējies iegūt izolēti, pētī­jot alkaloīdus, kas visvairāk stimulē nervu sistēmu. Redvuda referātu viņš nolika uz lasāmā dēlīša, kas pavisam neparocīgi bija piekarināts pie viņa atzvel­tnes krēsla, noņēma acenes zelta ietvaros, uzpūta tām dvašu un ārkārtīgi rūpīgi tās nospodrināja.

— Velns parāvis! — noteica misters Bensingtons.

Aizkabinājis acenes atkal aiz ausīm, misters Ben­singtons pagriezās pret lasāmo dēlīti, bet, līdzko viņa elkonis pieskārās dēlīša malai, tas koķeti iečīk­stējās un referāts ar krietno diagrammu žūksni pa­juka pa grīdu uz visām pusēm.

— Velns parāvis! — sacīja misters Bensingtons un, neļaunodamies uz krēsla labiekārtojuma niķiem, pūlējās noliekties, taču apaļais vēders traucēja, un, sapratis, ka izkaisītās lapas tādējādi neizdosies aiz­sniegt, viņš nometās uz visām četrām un ņēmās lasīt tās kopā. Tieši uz grīdas viņam arī atausa doma savu atklājumu nosaukt par Dievu ēdienu …

Jo, raugiet, ja viņam ir taisnība un ja taisnība ir arī Redvudam, tad, iešļircinot vai piejaucot barībai viņa atklāto jauno vielu, rodas iespēja apiet «miera fāzi» un līdzšinējo augšanas procesu

pārveidot šādi:

(ceru, ka jus mani saprotat).