Dievu ēdiens

1. NODAĻA Pārveidotā pasaule

i

Pagājuši jau divdesmit gadi, kopš pasaulē notiek jaunās pārvērtības. Lielajam ļaužu vairumam jaunais dzīvē ienāca soli pa solim, dienu pēc dienas, tas ne­palika nemanīts, bet arī nepārsteidza kā zibens no skaidrām debesīm. Taču vismaz vienam cilvēkam šīs pārvērtības, ko Dievu ēdiens pamazām bija radījis divu gadu desmitu laikā, pavērās pēkšņi un negaidīti vienā dienā. Lai visu jo skaidri saprastu, pavadīsim šo dienu kopā ar viņu un kaut daļēji pastāstīsim, ko viņš īsti ieraudzīja.

Šis cilvēks bija noziedznieks, kam ticis piespriests mūža ieslodzījums cietumā — par ko, tā nav mūsu darīšana, — bet kam pēc divdesmit gadu nosēdēša- nas likums bija radis iespēju piedot. Kādā vasaras rītā šis nelaimes putns, kas no pasaules tika atgriezts divdesmit trīs gadu vecumā un kam šai laikā visu dzīvi piepildīja tikai vienmuļi pelēcīgs darbs un ne­žēlīga cietuma disciplīna, pēkšņi sajuta reibinošo brī­vības dvesmu. Viņam bija iedots neparasts apģērbs, mati kopš dažām nedēļām jau krietni atauguši, tā ka tos varēja sasukāt ar šķirtni, un nu viņš neveikls un apjucis nespēja iejusties jaunajā stāvoklī, acīs mir­goja spilgtā gaisma, dvēselē mirgoja līksme par to, ka viņš beidzot izkļuvis brīvībā, prāts pūlējās aptvert neticamo — ka beidzot viņš atkal, kaut uz īsu brīdi, ir atgriezies dzīvē, bet nav vēl paspējis šim brīnu­mam sagatavoties. Laime, ka viņam bija brālis, kam no prāta vēl nebija pagaisušas abu kopīgās bērnības atmiņas un kas atnāca pretī sagaidīt viņu un paspiest viņam roku, — brālis, kurš toreiz vēl bija pavisam mazs knēvelis, bet nule nobriedis par pārtikušu bār­dainu vīru, kam acis kļuvušas gaužām svešas. Un bi­jušais cietumnieks kopā ar šo svešinieku no savas dzimtas ieradās Duvrā, pārmīdami pa retam vārdam, bet klusībā pārdzīvodami daudz.

Kādu brīdi abi brāļi pasēdēja krogā, un viens no viņiem tik tikko spēja atbildēt uz otra jautājumiem par kādreizējiem paziņām, — cietumnieks izteica dī­vaini novecojušus uzskatus un negribēja ne dzirdēt par jauniem viedokļiem un par nākotnes izredzēm, — un tā pienāca laiks doties uz staciju, lai nenokavētu Londonas vilcienu. Ne šo cilvēku vārdiem, ne jau­tājumiem, ko viņi apsprieda, nav nekāda sakara ar mūsu stāstu, mūs var interesēt vienīgi pārmai­ņas un dīvainības, ko šis nabaga pazudušais dēls saskatīja, atgriezdamies kādreiz tik labi pazīstamajā pasaulē.

Pašā Duvrā viņš neko īpašu neievēroja, vienīgi nosprieda, ka alvas kausos pasniegtais alus ir ļoti labs — nekad vēl viņš tik gardu malku nebija baudījis, un nabadziņam acīs sariesās pateicības asaras.

— Alus garšo tikpat labi kā senāk, — viņš sacīja, lai gan klusībā nodomāja, ka tas kļuvis nesalīdzināmi labāks.

Tikai kad vilciens aizdārdēja garām Folkstonai, viņš beidzot spēja kaut cik pārvarēt sākotnējo sa­traukumu un palūkoties, kas pa šo laiku noticis pa­saulē. Viņš paraudzījās pa vilciena logu.

— Cik jauki spīd saule! — viņš sacīja vai div­padsmito reizi. — Labāku laiku grūti pat iedomāties.

Un tad pirmo reizi viņam atausa gaisma, ka pasaulē noticis kaut kas tāds, kas pārgrozījis visus samērus.

— Dievs pasarg'! — viņš iesaucās, izsliedamies sē­deklī un pēkšņi atdzīvodamies. — Paskat tik, kādi milzonīgi dzelkšņi saauguši tur uz krasta pie tiem kārkliem. Vai no tiesas tie būtu dzelkšņi? Vai arī es visu esmu aizmirsis?

Taču tie patiešām bija dzelkšņi, bet tur, kur viņš likās saskatījis kārklu krūmu, īstenībā auga jaunā pa­vasara zāle, starp kuras ceriem britu armijas kara­vīri, kā vienmēr tērpušies sarkanās uniformās, vin­grinājās šaušanā pēc visiem militārās apmācības liku­miem, kas pēc būru kara gan mazliet tika grozīti. Pēkšņi — švikt! — vilciens iedrāzās tunelī un iznira no tā Sendlingas mezgla stacijā, kas grima tādā tumsā, ka pat gaišā dienas laikā vajadzēja iedegt luk­turus, jo no visām pusēm to ieskāva biezi saauguši rododendri, kas bija izlauzušies no apkārtējo māju dārziem un ar spēcīgajiem milzu dzinumiem piepil­dīja visu ieleju. Sendgeitas nozarojumā stāvēja ar ro­dodendru bluķiem piekrauts preču vilciens, un tieši te brīvībā izlaistais cietumnieks pirmo reizi izdzir­dēja, ka ir tāds Brīnumēdiens.

Vilciens jau atkal traucās pāri laukiem, kur nema­nīja nekādu pārvērtību, bet brāļi vēl arvien nespēja izskaidroties. Viens nemitēdamies alkaini uzdeva grūti atbildamus jautājumus, otrs par lielajām pār­vērtībām nekad nebija domājis, ne arī pūlējies tās iz­prast kā noteiktu likumsakarību, tādēļ viņa paskaid­rojumi bija gaužām pavirši un grūti saprotami.

— Šite atkal klāt ticis Brīnumēdiens, nu, tāds pul­veris, — viņš sacīja, cenzdamies sagrabināt kaut kā­das zināšanu drumslas. — Vai tad tu nekā nezini? Ne­viens pats par to nav bildis tev ne pušplēsta vārda? Brīnumēdiens! Saproties — Brīnumēdiens! Par to pat vēlēšanās gāja vaļā. Šito pulveri gudri vīri sadomā­juši! Un neviens pats tev nav bildis ne pušplēsta vār­diņa?

Un viņš nosprieda savā prātā, ka brālis cietumā kļuvis pavisam stulbs, ja nezina pat tik svarīgus no­tikumus.

Tā brāļi visu ceļu nomocījās ar jautājumiem un at­bildēm. Sarunu starplaikā abi skatījās laukā pa logu. Sākumā bijušā cietumnieka interese par apkārtni bija pavirša un nenoteikta. Viņa prātu nodarbināja doma, ko teiks tāds un tāds vecs paziņa, kā izskatī­sies tāds un tāds draugs vai radinieks, ko viņš pats stāstīs katram, kas pagadīsies ceļā, lai jo tīkamākā gaismā iztēlotu notikumu, kura dēļ tika «iespundēts aiz restēm». Vispirms Brīnumēdiens viņam pie apvār­šņa parādījās kā avīzē izlasītas dīvaini nesaprotamas rindiņas, pēcāk tas apgrūtināja saprašanos ar brāli. Taču beidzot viņam atausa gaisma — lai kādu jautā­jumu viņi skartu, saruna allaž pievērsīsies Brīnum- ēdienam.

Pasaule tolaik dzīvoja mūžīgās pārvērtībās, tālab cietumniekam jaunie, dižie notikumi atklājās kā ve­sela pārsteidzošu kontrastu virkne. Pārmaiņas neno­tika visur vienādi, tās pamazām izplatījās no atseviš­ķiem centriem. Visa zeme šķita ar ielāpiem izraibi­nāta: vienos apgabalos Ēdiens vēl nebija iekļuvis, citos apgabalos to atrada gan augsnē, gan gaisā, tas izpla­tījās līdzīgi lipīgai slimībai. Kā jauns, skarbs motīvs Dievu ēdiens ieskanējās sensenis godā turētās melo- dijās.

īpaši krasi tolaik kontrasts parādījās starp Duvru un Londonu. Krietnu laiku viņi brauca cauri tādam apvidum, kas bijušajam cietumniekam bija palicis atmiņā kopš bērnības, — dzīvžogiem norobežotas tīrumu strēmelītes, tik niecīgas, it kā tikai ar pundurzirdziņiem aparamas, ceļi trīs plaukstu platumā, lau­kos vietvietumis slejas kāda goba, ozols vai papele, gar strautmalām nolīkuši vītoli, siena gubas milzim labi ja līdz ceļgaliem, leļļu namiņi ar logiem, kam rū­tis saliktas no sīkiem rombveida stikliņiem, ķieģeļu cepļi, nomaļas ciematu ieliņas, mazliet lielākas mā­jas, kur mitinās cik necik mantā iedzīvojušies ļaudis, ar puķēm apaudzis dzelzceļa uzbērums, dārzos slīg­stošas vilciena pieturas — viss, kas palicis pāri no mūžībā aizritējušā deviņpadsmitā gadsimta, kas vēl turas pretī gaidāmajai milžu valstībai. Vietvietumis pavīd kāds vēja iesēts un vēja šūpots milzu dzelk­snis, kam cirvis neko nespēj padarīt, dažviet desmit pēdu augstumā slejas pūpēdis, vēl citur no izdedzi­nātas kūlas paceļas pārogļojušies milzu zāles stiebri, — taču tas arī bija viss, kas norādīja uz Dievu ēdiena laikmeta tuvošanos.

Vairākus desmitus jūdžu nekas neliecināja, ka Čīzingaibraitas ielejā, ko no dzelzceļa šķīra labi ja kāds desmits jūdžu, pārlieku raženi saauguši gan kvieši, gan nezāles. Un tad pēkšņi atkal parādījās Dievu ēdiena atstātās pēdas. Pirmo pārsteigumu sa­gādāja jaunais, lielais viadukts pie Tonbridžas, kur tieši tolaik ap Medveju veidojās purvs (upi bija pār­blīvējušas gigantiska paveida mieturaļģes). Pēc tam atkal garām paslīdēja parastas lauku ainavas, un, tikai kad no dūmakas pamazām iznira milzu pilsētas Londonas neizmērojamās aprises, aizvien biežāk un skaidrāk dūrās acīs cilvēku pūles noturēties pretī gi- gantismam.

Londonas dienvidaustrumu daļā, kur tobrīd dzīvoja Kosars un viņa bērni, Dievu ēdiena iedarbība neiz­protami uzbangoja vismaz simt dažādās vietās, mazo cilvēciņu dzīve turpināja ierasto gaitu, lai gan vis­apkārt notika brīnumi, draudīgo spēku patiesu iz­pratni tur kavēja vienīgi gigantisma samērā piesar­dzīgie soļi un ilgu gadu ritumā iesakņojies pieradums blakus sīkajam redzēt lielo. Taču bijušais cietum­nieks, kas atgriezās dzīvē no nebrīves, pirmo reizi ieraudzījis dīvainas pārvērtības, Dievu ēdiena atstā­tās pēdas uztvēra kā galveno, jo visapkārt vīdēja iz­vagota un melni izdedzināta zeme, acīm netīkami no­cietinājumi un barikādes, kazarmas un ieroču nolik­tavas, ko cilvēkiem uzspieda jauno spēku viltīgā un neatlaidīgā ietekme.

Šeit aizvien no jauna, tikai daudz plašākā apjomā, atkārtojās tas pats, kas reiz tika piedzīvots pirmajā izmēģinājumā. Jaunie spēki un to radītie brīnumi vis­pirms it kā nejauši parādījās pavisam nenozīmīgos sī­kumos, — kur tikai gadījās kāda brīva vieta, gluži kā no zemes izlīda negaidītas, šķietami nenozīmīgas jau­nas dzīvības formas. Lielos, nelāgi smirdošos, ar aug­stiem mūriem iežogotos laukumos, kur bija saauguši biezi nezāļu džungļi, to milzīgos stiebrus izmantoja par kurināmo varenām mašīnām (puikas no visas Londonas austrumdaļas nāca šurp bariem un, iespie­duši strādniekiem saujā dažus penijus, izlūdzās at­ļauju palūkoties uz šiem žvarkstošajiem, ar eļļu no­ziestajiem metāla daiktiem), lieliem automobiļiem un citiem satiksmes līdzekļiem bija ierīkoti īpaši ceļi un dzelzceļa sliedes — ceļi, kam klājumā ievīta milzu kaņepāju šķiedra; sargtorņos bija uzstādītas tvaika sirēnas, kas vajadzības gadījumā tūdaļ palaistu kau­cienu un brīdinātu cilvēkus no gaidāmām jaunu gi­gantisku nezvēru briesmām, taču visdīvainākais šķita tas, ka arī mūžseno baznīcu torņos pavisam atklāti ierīkotas mehāniskas signāltaures. Vietvietām re­dzēja sarkani krāsotas patvertnes iedzīvotājiem un aizsargierīces karavīriem, no kurām varēja šaut trīs­simt jardu attālumā, un strēlnieki te diendienā izmē­ģināja roku, šaujot mērķi, kas bija izveidots kā mil­zīga žurka.

Kopš Skineru laikiem žurkas sešas reizes bija de­vušās uzbrukumā — vienmēr izlīzdamas no kanalizā­cijas caurulēm Londonas dienvidrietumos, un nule tās jau tika uzskatītas par tikpat pašsaprotamu parā­dību kā tīģeri upes deltā pie Kalkutas …

Jaunākais brālis Sendlingā bez īpaša nolūka bija nopircis kādu avīzi, un drīz vien tā sev pievērsa at­brīvotā cietumnieka uzmanību. Viņš atšķīra svešādās lappuses — tās šķita apmēros sarāvušās, toties pie­augušas skaitā, un arī druka bija pavisam citāda nekā agrākajos laikos, — un neskaitāmās fotogrāfijās ieraudzīja kaut ko tik savādu un neizprotamu, ka pār­gāja patika skatīties, kā arī garu garās slejās savār­stītas informācijas, kuru virsraksti viņam neizteica gluži nekā, it kā tie būtu rakstīti svešā valodā, — pie­mēram, «Mistera Keiterema izcilā runa», «Likumi par Brīnumēdienu».

— Kas tas tāds par Keiteremu? — viņš iejautājās, mēģinādams atkal uzsākt sarunu.

— Tas ir pamatīgs vīrs, — atbildēja brālis.

— Ak tā! Kāds no tiem politiķim, ko?

— Kā tad. Grasās gāzt valdību. Un nolūkojis ar' īsto reizi.

— Ak tā! — Cietumnieks mirkli pārdomāja. — Bet kur tad palikuši tie, kas toreiz… Cemberlens, Rozbe- rijs … un visi tie … Ko?

Brālis pēkšņi sagrāba viņu aiz rokas un kaut ko rā­dīja pa logu.

— Re, kur Kosari!

Atbrīvotā cietumnieka skatiens pavērsās turp, kur brālis rādīja ar pirkstu, un viņš ieraudzīja …

— Kungs die's! — viņš iesaucās, pirmo reizi no tie­sas juzdamies pārsteigts. Viss cits acumirklī aizmir­sās, avīze noslīdēja pie kājām. Starp kokiem viņš pa­visam skaidri ieraudzīja cilvēka stāvu krietnu četr­desmit pēdu garumā, — kājas iepletis, milzis stāvēja gluži nepiespiesti un rokā turēja bumbu, it kā tūdaļ gribētu to pamest gaisā. Ar baltu metālu cauraustā un platu tērauda lentu apjoztā apģērbā tērptais stāvs mirguļoja saulē. īsu brīdi šī parādība sagrāba bijušo cietumnieku pilnīgi savā varā, un tikai tad viņš tā­lumā ieraudzīja otru milzi, kurš gatavojās bumbu sa­tvert, un viņš saprata, ka visu plašo ieleju starp kal­niem ziemeļos no Sevnoukas izrakņājušas milžu rokas.

Dziļa tranšeja ar augsti uzbērtu valni apjoza krīt- akmens lauztuves, kur stāvēja māja — milzīga vien­stāva ēka ēģiptiešu stilā, — Kosars to bija uzcēlis sa­viem dēliem, kad vecā bērnistaba kļuva tiem par šauru, — bet aiz šās celtnes ēnainā nojumē, zem ku­ras ērti patvertos pat vesela katedrāle, uzliesmoja un dzisa balti zibšņi un, ausis apdullinādami, dārdēja va­renu veseru cirtieni. Tad cietumnieka skatiens atkal pievērsās milzim, jo, varenās rokas mesta, gaisā uz­lidoja ar dzelzi apkaltā koka bumba.

Abi brāļi pielēca kājās un, acis iepletuši, palika stā­vam. Bumba šķita vismaz mucas lielumā.

— Noķēra gan! — iesaucās cietumnieks, neredzē­dams vairs bumbas sviedēju, ko skatienam aizsedza koks.

Šī aina pa logu bija redzama labi ja minūtes desmit­daļu, tad vilciens aiztrauca kokiem garām un iebrāzās Čizlhērstas tunelī.

— Kungs die's! — vēlreiz nosacīja bijušais cietum­nieks, kad vagonā iestājās tumsa. — Ko tu neteiksi! Šitais puisis nu gan bija kā viena māja.

— Tie jau ir tie paši jaunie Kosari, — paskaidroja brālis, zīmīgi pakratīdams galvu, — kuru dēļ sacēlās visa šitā jezga …

Kad vilciens iznira no tuneļa, brāļu skatienam at­klājās arvien jauni sargtorņi ar sirēnām uz jumta, arvien jaunas sarkani krāsotas patvertnes, līdz bei­dzot Londonas priekšpilsētā cits pēc cita parādījās vasarnīcu rajoni. Reklāmas mākslā nekas šo gadu laikā nebija mainījies — no neskaitāmiem afišu dē­ļiem, no namu ugunsdrošajiem mūriem, no žogiem un simtiem citu tikpat izdevīgu vietu garāmgājējus ietekmēt pūlējās daudzkrāsaini uzraksti, aicinādami uz lielajām vēlēšanām, kurās izšķīrēja nozīme būs Brīnumēdienam. «Keiterems», «Brīnumēdiens», «Džeks Milžu Kāvējs» — šie vārdi atkārtojās aizvien no jauna, tāpat kā pārdabiski lielās karikatūras un šarži — dažnedažādi izkropļoti lieliskie, mirdzošās drānās tērpušies milži, kuriem viņi tikai pirms dažām minūtēm bija pabraukuši garām . . .