Dievu ēdiens

V

Domās nogrimis jaunais Kedlss bija arī tobrīd pirms četriem gadiem, kad viņu pēdējo reizi redzēja draudzes mācītājs — cilvēks nevis vairs brieduma, bet pārbrieduma gados. Mirkli iztēlojieties šo džentl­meni — nu jau viņš nepārprotami kļuvis vecāks, izblīdis miesās, balss skan vārga un piesmakusi, domas un valoda tik raiti vairs nešķetinās, roka, tāpat kā

pārliecība, tapusi drebelīgi svārstīga, taču acis vēl arvien mundri un līksmi veras pasaulē, kaut gan Dievu ēdiens nav aiztaupījis rūpes ne viņam, ne viņa ciematam. Cik baiļu un satraukuma viņš pārdzīvojis, taču vēl arvien ir dzīvs un nemaz nav mainījies, jo piecpadsmit gari gadi — vesela mūžība — pastāvīgās raizes pārvērtuši tikpat kā ieradumā.

— Tiesa kas tiesa, satraukumu un raižu nav trū­cis, — viņš mēdza sacīt, — un viss tagad ir pārvēr­ties . .. daudzējādā ziņā pārvērties. Bija laiks, kad nieka puišelis varēja izravēt dārzu, bet tagad allaž rokā vajadzīgs cirvis un lauznis — vismaz jau nu tur, kur nezāles tā biezāk saaugušas. Un mums, veco laiku cilvēkiem, joprojām paliek brīnums, ka visa ieleja, pat tie lauki, kas pēc nosusināšanas ierīkoti kādrei­zējā upes gultnē, apsēti ar kviešiem, kas saauguši šogad pat divdesmit piecu pēdu garumā. Pirms div­desmit gadiem mūsu ciemata ļaudis pļāva vēl kā se­nos laikos ar izkaptīm, un, iekrāvuši jauno ražu ve­zumā, prata arī pieticīgi un krietni par to priecāties. Galu galā par ļaunu nenāca savs malks sīvāka dze­ramā, savs mirklis sirsnīgas mīlestības … Nabaga lē­dija Vanderšuta — viņai šie jaunumi nepatika. Na­baga dārgā milēdija — tik ļoti viņai gribējās sagla­bāt veco kārtību! Vienmēr esmu sacījis, ka viņā aiz­ķēries kaut kas no astoņpadsmitā gadsimta. Kaut vai, piemēram, valoda … Viņa allaž runāja tik skarbiem un spēcīgiem izteicieniem …

Nāves stundu lēdija Vanderšuta sagaidīja diezgan nabadzīga. Milzīgās nezāles bija pārņēmušas visu vi­ņas dārzu. Lēdija Vanderšuta ar dārzkopību pārlieku neaizrāvās, taču gribēja, lai dārzā valdītu kārtība — lai it viss augtu tur, kur iestādīts un kā iestādīts, — pēc viņas prāta. Taču ik stāds ņēmās augt pavisam negaidīti, izpostīdams viņas priekšstatus par dzīves kārtību … Netīkama viņai šķita arī jaunā milža mū­žīgā klātbūtne — pēcgalā viņai jau sāka rādīties, ka tas pastāvīgi glūn pār mūri… Tāpat netīkama šķita doma, ka tā stāvs gandrīz jau sasniedzis viņas nama augstumu … Tas nudien sāpīgi aizskāra viņas mēra izjūtu. Nabaga dārgā milēdija! Cerēju, ka viņa mani pārdzīvos. Milzīgās maijvaboles, ar kurām mēs cīnī­jāmies veselu gadu, galu galā piespieda viņu izšķir­ties. Izkūņojās no briesmīgajiem kāpuriem, kas bija ieperinājušies velēnā tepat ielejā — pretīgi mūdži turpat vai žurkas lielumā …

Milēdijas lēmumu, bez šaubām, ietekmēja arī skud­ras.

Viss bija apgriezts ar kājām gaisā, nekur vairs ne­varēja rast ne miera, ne klusuma, tālab viņa izlēma, ka labāk gan apmesties uz dzīvi Montekarlo vai vien­alga kur. Un tā viņa aizbrauca.

Tur, kā stāsta, milēdija esot nodevusies azartam. Un nomirusi viesnīcā. Gaužām bēdīgs gals… Trimdā … Kurš to būtu domājis … īsta angļu aris­tokrāte, kas prata valdīt pār savu saimi… Ar sak­nēm no dzimtās zemes izrauta … Ko tu neteiksi!…

— Galu galā, — mācītājs joprojām gaudās, — ne­kas sevišķs jau nav noticis. Traucēklis, bez šaubām. Bērni vairs brīvi nedrīkst paskraidelēt kā agrāk, tā vien skaties, ka nesakož skudra vai kāds cits bries­monis. Varbūt tomēr… Runāja jau visādi — it kā šis pulveris visu pārveidošot pašos pamatos … Taču izrādījās, ka ir spēki, kas var stāties jaunajam pretī… Es gan, protams, neko nezinu. Neesmu jau no tiem jūsu jaunmodīgajiem filozofiem, kas iz­skaidro visu — gan izplatījumu, gan atomus. Evolū­cija. Aušības, vairāk nekas. Tas, kam ir paliekoša no­zīme, nekādās pasaulīgās gudrībās neiekļaujas. Prāts cilvēkam vajadzīgs, ar saprašanu vien ir par maz. Pa­tiesa gudrība. Cilvēka daba. Aere perennius … Sau­ciet to, kā jums labpatīk.

Tā beidzot pienāca viņa pēdējā stunda. Draudzes mācītājs pat nenojauta, kas viņu tik drīz jau gaida. Viņš devās kārtējā pastaigā pāri Fārtingas pakalniem pa to pašu ceļu, ko bija staigājis jau vairākus gadu desmitus, un nonāca tai vietā, no kurienes allaž vē­roja jauno Kedlsu. Rāpdamies augšā krītakmens lauz­tuvju kraujā, viņš mazliet aizelsās, jo sen jau bija zaudējis jaunības dienu spraigo soli, taču Kedlsu pie darba nemanīja; apmetis līkumu milzu paparžu bie­zoknim, kura mestā ēna pamazām aizsedza skatienam baznīcas torni, viņš ieraudzīja milzi sēžam kalna korē dzijās domās nogrimušu, it kā tas apcerētu pasaules likteņus. Kedlss bija pievilcis ceļgalus pie krūtīm un piešķiebto galvu atspiedis plaukstās. Viņš sēdēja sā­niski pret draudzes mācītāju, tā ka mulsums acīs ne­bija saskatāms. Milža prātu laikam bija aizņēmis kaut kas īpaši nozīmīgs, jo viņš sēdēja pavisam klusu…

Jaunais Kedlss pat nepakustējās. Milzis nekad ne­uzzināja, ka draudzes mācītājs, kam viņa dzīves ievir­zīšanā piekrita tik liela nozīme, noraugās viņā pašu pēdējo reizi, — viņš pat nemanīja mācītāja klātbūtni. (Daudzkārt cilvēki tā šķiras uz mūžiem.) Mācītājam prātā pēkšņi iešāvās doma, ka galu galā nevienam nav ne mazākās nojausmas par to, kas nodarbina milža prātu tais brīžos, kad viņš atpūšas no dienišķa­jiem darbiem. Taču laiskums mācītājam todien liedza šķetināt jauno domu pavedienu tālāk, un viņš atgrie­zās ierastajā apceres gultnē.

— Aere perennius, — viņš čukstēja, lēnītēm lik­dams soļus un atgriezdamies mājup pa taciņu, kas vairs neaizstīdza taisni pāri pļavām kā agrākus lai­kus, bet meta līkumu lokumus apkārt milzīgās zāles jaunajiem, kupli sazēlušajiem ceriem.

— Nē! Nekas nav pārmainījies. Lielumam nav ne­kādas nozīmes. Ierastais dzīves ritums, visiem cilvē­kiem kopīgais ceļš …

To pašu nakti viņš viegli un klusi, neko nemanī­dams, aizgāja pa šo kopīgo ceļu projām no šīs zemes noslēpumiem un pārvērtībām, kuras nebija atzinis visu savu mūžu.