Dievu ēdiens

III

Neviens nezina, ko draudzes mācītājs nodomāja par milzīgajiem pūpēžiem. Toties nav šaubu, ka viņš viens no pirmajiem tos atklāja. Pūpēži auga izklaidus gar taciņu starp tuvīnajām kāpām un ciemu, un tieši šo taciņu mācītājs bija izraudzījis savām dienišķajām pastaigām. Neparasto sēņu nebija ne vairāk, ne ma­zāk par trīsdesmit. Mācītājs tās rūpīgi citu pēc citas nopētīja un gandrīz katru pabikstīja ar spieķi. Vienu viņš pat mēģināja izmērīt, aplikdams apkārt rokas, taču sēne šais īksiona[8] skavās pārsprāga.

Katram, kas gadījās ce]ā, mācītājs stāstīja par pū­pēžiem, apgalvodams, ka tie esot «apbrīnojami», un vismaz septiņi cilvēki no viņa mutes izdzirdēja pazīs­tamo stāstu par sēnēm, kas tik ilgi augušas kādas mā­jas pagrabā, kamēr izkustinājušas tās pamatakmeņus. Viņš pat ielūkojās augu noteicējā, lai noskaidrotu, vai šīs sēnes Lycoperdon coelatum vai gigan- teum— kopš Gilberts Vaits iemantojis slavu, visi mācītājam līdzīgi ļautiņi pārvarēm cenšas kļūt par jauniem Gilbertiem Vaitiem. Un viņam radās pat sava teorija — īsto giganteum pirmatklājējs ir tieši viņš — Čīzingaibraitas draudzes mācītājs.

Nav zināms, vai mācītājs ievēroja, ka baltās bum­bas parādījušās tieši tai vietā, pa kuru iepriekšējā dienā gāja vecā sieva, vai viņam dūrās acīs, ka pē­dējā no šīm milzenēm dižojas pāris soļu attālumā no Kedlsu mājas vārtiem. Ja viņš to visu arī bija pama­nījis, tomēr savus vērojumus nepūlējās darīt zinā­mus atklātībai. Mācītāja vērojumi botānikā piederēja pie tiem vērojumiem, ko zemākās šķiras zinātnieki sauc par «iedresētajiem» — cilvēks pūlas noskaidrot kādu noteiktu jautājumu un neko citu vairs nespēj pamanīt. Un mācītājam pat ne prātā nenāca novēroto parādību saistīt ar Kedlsu puisēna nedabisko augšanu, kas bija sākusies pirms dažām nedēļām, — pēc tās svētdienas pēcpusdienas, kad Kedlss devās apciemot sievasmāti un noklausīties, kā misters Skiners (nule nelaiķis) plātīdamies stāsta par saviem panākumiem vistu audzēšanā.