Dievu ēdiens

IV

Milzīgajiem pūpēžiem, kas parādījās tieši tai pašā laikā, kad sākās Kedlsu puisēna nedabiskā augšana, patiesībā būtu vajadzējis atvērt mācītājam acis. Jo vairāk tālab, ka šis fakts viņam tika ielikts taisni ro­kās — kristību ceremonijas laikā, kad viņš, nespē­dams noturēt mazuli, gandrīz nometa to zemē …

Kad aukstā ūdens lāses, pieskardamās bērna pierei, apliecināja jaundzimušā nodošanu dievišķajā īpa­šumā un viņa tiesības tikt sauktam par Albertu Ed- vardu Kedlsu, kristāmais palaida apdullinošu brē­cienu. Māte savu lolojumu vairs nespēja pakustināt, tālab atpakaļ uz baznīcēnu solu to stiepa Kedlss pats, piepūlē grīļodamies, toties ar uzvarētāja smaidu uz lūpām noraudzīdamies vecākos, kuru atvases ne tuvu nevarēja līdzināties viņa milzenim.

— Savu mūžu neesmu tāda bērna redzējis! — sa­cīja mācītājs.

Tā pirmoreiz atklātībā tika atzīts, ka Kedlsu pui­sēns, kas savas gaitas šai pasaulē bija iesācis nepil­nas septiņas mārciņas smags, galu galā laikam darīs godu saviem vecākiem. It drīz neviens vairs nešaubī­jās, ka viņš vecākiem ne tikai darīs godu, bet atnesīs arī slavu. Jau pēc mēneša šī slava atspīdēja tādā spo­žumā, kas ļautiņiem Kedlsu stāvoklī šķita gluži ne­piedienīga.

Miesnieks svēra zēnu veselas vienpadsmit reizes. Nerunīgais vīrs drīz vien bija izsmēlis visu savu vārdu krājumu. Pirmoreiz viņš sacīja: «Ekur va­rens!» — otrreiz norūca: «Va' velns!», trešoreiz iz­spieda: «Oho!» — bet pēcāk tikai elsa un pūta, kasīja pakausi un neticīgi blenza uz svariem. Ļaudis nāca raudzīt «milzīgo mazuli» — tā zēnu vienprātīgi iesauca apkaimes iedzīvotāji —, un visi kā viens sa­cīja: «Ir nu gan milzis!» — un visi kā viens brīnījās: «Vai vēl kaut kur tāds manīts?» Un mis Flečere teica, ka viņa gan neko tamlīdzīgu neesot redzējusi, un tā bija svēta patiesība.

Nākamajā dienā pēc trešās svēršanas ieradās visa ciema mocītāja lēdija Vanderšuta un caur acenēm tik cieši ņēmās aplūkot neredzēto brīnumu, ka bērns šausmās ieaurojās.

— Neparasti liels bērns, — viņa skaļā un pamā­cošā balsī paziņoja mātei. — Rūpes par šādu bērnu, Kedls, jums arī jāuzņemas neparastas. Skaidrs, ka, ar pudelīti barots, bērns tik strauji vairs neaugs, taču pie­nākums liek darīt visu, kas ir mūsu spēkos. Es jums atsūtīšu vēl dažus flaneļa autiņus.

Atnāca ārsts, izmērīja bērnu ar mērlentu un skait­ļus ierakstīja piezīmju grāmatiņā, bet vecais misters Drifthesoks, fermeris no Mārdenas apkaimes, ceļā apturējis kūtsmēslu tirgoni, lika mest tam līkumu ve­selas divas jūdzes, lai tikai dabūtu apskatīt brīnu­maino bērnu. Tirgonis trīs reizes pārjautāja, cik vecs ir bērns, un beidzot nosacīja, lai jods viņu paraujot. Kāpēc jodam vajadzēja viņu paraut un kāds no tā būtu labums, to tirgonis nepaskaidroja, laikam taču puisēna izskats nabadziņu izsita no sliedēm. Vēl viņš piebilda, ka tādu bērnu katrā ziņā vajadzētu aizvest uz bērnu izstādi. Tikuši vaļā no mācībām, skolēni augām dienām lodāja ap māju un to vien skandināja: «Lūdzu, misis Kedlsa, ļaujiet mums paskatīties uz jūsu bērniņu, lūdzu, lūdzu,» — līdz misters Kedlss pats tam beidzot darīja galu. Un, kamēr visi skatījās un brīnījās, allaž klāt pienāca arī misis Skinere, nostājās kaut kur maliņā un, rokas sakrustojusi, asos elkoņus mezglainajiem pirkstiem satvērusi, smaidīja pār visu lielo degunu, un šis smaids šķita bezgalīgs.

— Kļuvusi par šāda bērna vecmāmiņu, pat vecā ragana izskatās gluži ciešama, — sacīja lēdija Van- deršuta. — Kaut gan man nepavisam nepatīk, ka viņa atgriezusies mūsu ciemā.

Kā visi algādžu bērni, arī mazais Kedlss saņēma labdarības dāvanas, taču drausmīgā aurošana drīz vien skaidri parādīja, ka ar dāvanām vien nepie­tiek, — pudelīte pārāk bieži bija iztukšota.

Tā Kedlsu atvase kļuva par dienas varoni, un visa apkārtne skatījās kā brīnumā, ka viņš aug ar div­kāršu un trīskāršu sparu. Varēja domāt — nu jau pie­rims, dos vietu citiem brīnumiem, bet nekā — pui­sēns jo dienas, jo kļuva varenāks!

Lēdija Vanderšuta neizsakāmi pārsteigta klausījās, ko stāsta viņas saimniecības vadītāja misis Grīnfīlda.

— Kedlss atkal lejā gaida? Bērnam nav ko ēst? Nur vai zināt, mana mīļā Grīnfīlda, tas ir par traku. Šis cilvēkbērns taču ēd kā nīlzirgs! Nē, es tam neticu.

— Diezin, milēdij, vai viņi uzdrošinātos jūs krāpt, — sacīja misis Grīnfīlda.

— No tādiem ļautiņiem visu var sagaidīt, — teica lēdija Vanderšuta. — Domāju, mana mīļā Grīnfīlda, ka jums pašai vajadzēs šodien aiziet pie viņiem un paraudzīties… paraudzīties, kā tur ar to barošanu iet. Lai cik liels tāds bērns būtu, grūti iedomāties, ka viņš var izdzert vairāk par sešām pintēm[9] dienā.

— Par to nav ko runāt, milēdij, — piekrita misis Grīnfīlda.

Lēdijas Vanderšutas roka nodrebēja īstā labdarības biedrību dāmas sašutumā, kas sagrābj ikvienu tīrasi- nīgu aristokrātu, līdzko tas iedomājas, ka zemākās šķiras spēj līdzināties augstākstāvošajiem kaut vai zemiskumā, bet dažkārt — un to nu vairs nevar pa­ciest — šai spēlītē gūt pat zināmu pārsvaru.

Misis Grīnfīlda tomēr nekādas blēdību pazīmes ne­manīja, tālab tika dots rīkojums palielināt Kedlsu puisēna dienišķo devu. Taču pirmais sūtījums vēl ne­bija paguvis izsīkt, kad Kedlss jau atkal pazemots un nelaimīgs stāvēja kungu mājas priekšā.

— Taupījām kā mācēdami, misis Grīnfīlda, ticiet man, cienījamā, bet viņš tak aug no visa laukā! Kā sprāga pušu, tā viena poga loga stiklam cauri, bet otra man acī iekšā — rau, šite, cienījamā.

Lēdija Vanderšuta, izdzirdējusi, ka apbrīnojamais bērns aug laukā no viņas dāvinātajām skaistajām drānām, nolēma pati aprunāties ar Kedlsu. Steigšus saslapējis matus un pārlaidis tiem delnu, viņš aizel­sies atskrēja muižā, klupa pār paklāja malu un, aiz mulsuma neapjēgdams, ko teikt, ko darīt, pieķērās pie savas cepures malas kā slīcējs pie salmiņa un gai­dīja, ko milēdija sacīs.

Lēdijai Vanderšutai patika biedēt Kedlsu. Kedlss viņai šķita tipisks zemākās šķiras pārstāvis — blē­dīgs, uzticams, pazemots, strādīgs, apbrīnojami nespē­jīgs uzņemties jebkādu atbildību. Viņa paziņoja, ka vajadzēšot nopietni parunāt, ja bērns vēl arvien tik daudz ēdīšot.

— Ko lai dara, jūsu augstdzimtība, ja puikam gri­bas ēst, — saņēmies Kedlss iesāka savu sakāmo. — Iz­mēģināmies visādi, jūsu augstdzimtība, nekas nesa­nāk. Gul, jūsu augstdzimtība, spārdās kā nelabais un auro, ka vai ausis pušu plēš. Mēs tak nevaram izturēt, jūsu augstdzimtība. Un, ja arī varētu, — kaimiņi iemaisītos…

Lēdija Vanderšuta aprunājās ar draudzes ārstu.

— Gribētos zināt, — sacīja lēdija Vanderšuta, — vai tas ir pareizi, ka bērns dzer pienu tādos nedzir­dētos daudzumos?

— Šāda vecuma bērnu parastā deva, — atbildēja draudzes ārsts, — ir pusotras līdz divas pintes dienā. Nedomāju, ka jums vajadzētu dot vairāk. Un, ja jūs dodat vairāk, tā jau ir pārāk liela augstsirdība. Mēs, protams, dažas dienas varētu izmēģināt šādam vecu­mam paredzēto devu. Taču šis bērns, jāatzīst, neiz­protamu iemeslu dēļ fizioloģiskā ziņā ir mazliet īpat­nējs. Iespējams, ka šai gadījumā esam sastapušies ar tā saukto novirzi no normas. Vispārēja hipertrofija.

— Tas nav taisnīgi pret citiem draudzes bēr­niem, — iebilda lēdija Vanderšuta. — Droši varu teikt, — ja tā turpināsies, cilvēki nepaliks mierā.

— Neviens taču nevar gaidīt vairāk, kā pienākas. Prasīsim, lai iztiek ar noteikto devu, bet, ja negrib iztikt, sūtīsim puiku uz slimnīcu.

— Ceru, — apsvērdama katru vārdu, sacīja lēdija Vanderšuta, — ka neparasts ir tikai bērna augums un ēstgriba, bet neko citu nenormālu… . neko krop­līgu jūs viņam neesat konstatējis.

— Nē. Nē, neesmu. Taču, ja viņš tā augs arī turp­māk, nav izslēgta tikumiska un garīga atpalicība. Tas viegli secināms pēc Makša Nordava likuma. Ļoti ap­dāvināts un slavens filozofs, lēdija Vanderšuta. Viņš atklāja, ka nenormālais ir… nenormāls, ārkārtīgi vērtīgs atklājums, to allaž vajadzētu paturēt prātā. Manā praksē šī atziņa vienmēr ir sniegusi neatsve­ramu palīdzību. Līdzko es saduros ar kaut ko nenor­mālu, tūdaļ sev saku: «Tas ir nenormāli.» — Ārsta acis dziļdomīgi aizmiglojās, balss pieklusa, viņš pie­liecās lēdijai Vanderšutai tuvāk, it kā atklādams kādu noslēpumu. Tad viņš strauji pacēla roku. — Un to, uzsākdams slimnieka ārstēšanu, es nekad neaizmirstu.