Dievu ēdiens

V

Arī mātes lepnumam acīmredzot ir savas robežas, un misis Redvuda tās sasniedza, kad viņas atvase, nodzīvojis šai pasaulē sešus mēnešus, salauza savus

augstākā labuma pītos ratiņus un, skaļi brēkdams, tika pārvests mājās piena izvadātāja ratos. Jaunais Redvuds tobrīd svēra pāri par piecdesmit vienu mār­ciņu, garumā bija sasniedzis četrdesmit astoņas col­las un varēja pacelt sešdesmit mārciņu smagumu. Bērnistabā viņu uzstiepa virēja un istabene.

Pēc šā notikuma patiesība vairs ilgi nevarēja pa­likt apslēpta. Kādudien, kad Redvuds pārnāca mājās no laboratorijas, viņa nelaimīgā sieva aizrautīgi la­sīja «Vareno atomu»; ieraudzījusi Redvudu, viņa nolika grāmatu, metās vīram pretī un sāka gauži rau­dāt tam pie krūts.

— Atzīsties, ko tu esi viņam izdarījis, —misis Red­vuda vaimanāja. — Atzīsties, ko tu esi izdarījis!

Redvuds paņēma sievu zem rokas, pieveda pie dī­vāna, prātā apsvērdams, kā vislabāk aizstāvēties.

— Viss ir kārtībā, mana dārgā, — viņš sacīja, — vislabākajā kārtībā. Tu esi tikai mazliet pārpūlē­jusies. Ratiņi nekam nederēja. Es jau pasūtīju stum­jamo krēslu, un galdnieks rīt to atvedīs …

Misis Redvuda asaru pārplūdušām acīm palūkojās vīrā pār mutautiņa malu.

— Zīdaini stums krēslā? —< viņa elsoja.

— Kādēļ gan ne?

— Tā jau vadā tikai kropļus.

— Arī topošos milžus, mana dārgā, un tev nav ne mazākā iemesla par to kaunēties.

— Tu viņam kaut ko esi izdarījis, Dendij, — viņa sacīja. — Redzu pēc tavas sejas.

— Vismaz augt viņš tāpēc nav pārstājis, — nežē­līgi atsaucās Redvuds.

— Es to zināju, — teica misis Redvuda, sažņaug­dama saujā mutautiņu. Tad viņa palūkojās vīrā, un viņas skatiens pēkšņi bija kļuvis bargs. — Ko tu iz­darīji mūsu bērnam, Dendij?

— Kas bērnam vainas?

— Viņš ir tik liels. Tieši briesmīgi.

-— Blēņas! Tik pareizi attīstīts un jauks bērniņš, ka labāku nemaz nevar vēlēties. Kas viņam vainas?

— Paraugies, kāds viņš ir milzenis!

— Nekā slikta es neredzu. Paskaties labāk uz tiem vārguļiem visapkārt. Mūsējais ir tieši brīnišķīgs bērns…

— Pārlieku brīnišķīgs! — atcirta misis Redvuda.

— Turpmāk viņš tik strauji vairs neaugs, — mie­rinādams sacīja Redvuds, — tas ir tikai iesākumā.

Taču viņš it labi zināja, ka viss tāpat vien turpinā­sies. Un tā arī bija. Divpadsmit mēnešu vecumā pui­sēnam līdz piecu pēdu garumam pietrūka tikai viena colla, viņš svēra astoņus stounus trīs mārciņas un augumā nudien neatpalika no ķeruba Vatikāna Sv. Pētera katedrālē, un par viņa stiprajām roķelēm, kas grāba apmeklētājus aiz matiem un vaigiem, runāja vai visa Rietumkensingtona. Augšā un lejā pa kāpnēm zēnu vadāja invalīdu ratiņos, un par aukli bija pie­ņemta jauna, spēcīga, labi trenēta sieviete, kas pa­staigās viņu vadāja pēc īpaša pasūtījuma darinātā kalnā kāpēju perambulatorā ar astoņu zirgu spēku motoru. Laime, ka Redvuds bija ne tikai pasniedzējs, bet darbojās arī par ekspertu iestādēs, kas vismaz šai ziņā lieti varēja noderēt.

Kad pirmais pārsteigums par mazā Redvuda nepa­rasto augumu tika pārvarēts — tā man stāsta cilvēki, kas viņu gandrīz diendienā redzējuši lēnītēm brau­kājam pa Haidparku, — vajadzēja vien atzīt, ka viņš ir ārkārtīgi mundrs un jauks bērns. Viņu tikpat kā nedzirdēja raudam un neredzēja zelējam knupiti. Rokā viņš parasti turēja milzīgu grabuli un lāgiem apsveicinājās ar viņpus žoga braucošo omnibusu ku­čieriem un policistiem, draudzīgi tiem uzsaukdams «dadda!» un «babba!».

— Redziet, kur brauc ar Brīnumēdienu barotais lielais bērns, — teica kučieris.

— Izskatās gan veselīgs, — atsaucās kāds pasažie­ris turpat omnibusa priekšgalā.

— Baro no pudeles, — paskaidroja kučieris.

— Tāda pudele, kurā var ieliet veselu galonu1 , tai­sīta īpaši viņam.

— Dikti jau veselīgs izskatās, — secināja tas pats pasažieris.

Beidzot sapratusi, ka puisēns aug nepārtraukti un neapturami, — īstā skaidrība radās todien, kad tika atvesti motorizētie ratiņi, — misis Redvuda aiz bē­dām nezināja, ko darīt. Viņa apgalvoja, ka bērnis­tabā savu kāju vairs nesperšot, teica, ka labāk gribētu nomirt vai arī lai nomirst bērns, vai lai visa pasaule izmirst, kālab viņa apprecējusies ar Redvudu un kā­lab vispār cilvēki precoties. Mazliet nomierinājusies, viņa ieslēdzās savā istabā un trīs dienas pārtika vie­nīgi no vistas buljona. Kad Redvuds ieradās vest sievu pie prāta, viņa mētāja spilvenus, raudāja un plēsa sev matus.

— Bērnam nav nekādas vainas, — sacīja Redvuds.

— Lielais augums viņam nāks tikai par labu.

— Gribu, lai viņš ir tāds pats kā citi bērni, ne ma­zāks un ne lielāks. Gribēju, lai viņš būtu jauks pui­sēns, kā mūsu Džordžīna Filisa ir jauka meitenīte, gribēju viņu jauki audzināt kā jauku bērnu, bet kāds viņš ir… — nelaimīgās sievietes balss aizlūza.

— Jau valkā pieaugušu cilvēku apavus un tiek va­dāts ratos, kas … uh-hū-hū … smird pēc benzīna!

— Nekad es viņu neiemīlēšu, — viņa vaimanāja,

— nemūžam! Tas ir par daudz! Nekad es nespēšu būt viņam māte, un es tik ļoti to vēlējos!

Beidzot Redvudam izdevās sievu pierunāt, lai tā ieiet bērnistabā, kur Edvards Monsons Redvuds (iesauku Pantagriels viņš ieguva vēlāk) šūpojās īpaši nostiprinātā šūpuļkrēslā, smaidīja un sacīja «bū» un «bē». Misis Redvudas sirds atmaiga, viņa piegāja bērnam klāt, apskāva to un rūgti raudāja.

— Kaut ko viņi tev ir nodarījuši, — viņa elsoja, — un tu augsi un augsi, mīlulīt, taču, lai tavs tēvs saka ko sacīdams, es darīšu visu, lai izaudzinātu tevi par jauku zēnu.

Un Redvuds, kas bija palīdzējis atvest sievu līdz durvīm, atvieglotu sirdi devās prom pa gaiteni.

(Ak vai! Nav viegli būt vīrietim — jo tādas ir tās sievietes!)