Cik man zināms, Hiklijbravā vistas parādījās ap pulksten trijiem dienā. Ieradušās tās acīmredzot tūdaļ uzsāka rosīgu darbību, lai gan laukā nebija neviena cilvēka, kas tās novērotu. Pirmais, kurš pavēstīja, ka miestiņā notiek kaut kas ārkārtējs, bija mazā Skelmersdeila necilvēciskais brēciens. Pasta ierēdne mis Dērgena, kā parasti nīkdama pie loga, ieraudzīja, ka vista, sagrābusi knābī nelaimīgo puisēnu, trakā ātrumā nesas pa ielu un tai cieši pa pēdām seko vēl divas milzenes. Kurš gan nezina, kādu ātrumu skrējienā sasniedz pēdējā laikā izveidoto šķirņu vistas! Un kurš nezina, cik neatlaidīga ir izbadējusies vista! Esmu dzirdējis, ka Skineru audzēkņu dzīslās rit plīmutroku asinis, un šās šķirnes vistas pat bez Hērakleoforbijas palīdzības ir īstas gargabal- nieces.
Iespējams, ka mis Dērgena nemaz tik briesmīgi pārsteigta nejutās. Lai gan misters Bensingtons lūdza ievērot vislielāko slepenību, baumas par milzu cāļiem, ko izaudzējis misters Skiners, klīda pa miestiņu jau vairākas nedēļas.
— Ak kungs! — viņa iekliedzās. — Tā jau es domāju!
Mis Dērgena acīmredzot nezaudēja aukstasinību. Viņa pagrāba aizzieģelēto vēstuļu somu, ko vajadzēja sūtīt uz Ēršotu, un kā plēsta izmetās pa durvīm. Gandrīz tai pašā brīdī miestiņa viņā galā, no- bālis kā kaļķis, lejkannu aiz snīpja satvēris, parādījās misters Skelmersdeils. Bet nākamajā brīdī jau visi miesta iemītnieki steidzās pie durvīm un logiem.
Ieraudzījusi mis Dērgenu, kas skrēja pāri ceļam, rokā sagrābusi visu Hiklijbravas tās dienas korespondenci, briesmone, kura bija nolaupījusi mazo Skelmersdeilu, apstājās. Brīdi neziņā vilcinājusies, tā pēkšņi pa atvērtajiem vārtiem iemetās Falčera pagalmā. Sis mirklis bija liktenīgs. Neviena neaizkavēta, pagalmā iejoņoja otra vista, ar nemaldīgi notēmētu knābienu saķēra zēnu un pāri sētai ielēca mājas dārzā.
«Kudē-ka-ka-ka-ka-ka!» ieķērcās trešā vista, ko sāpīgi bija trāpījusi mistera Skelmersdeila mestā lejkanna, un, spārnus skaļi vēcinādama, pārlaidās pāri misis Glū mājai un nokrita ārsta dārzā, bet' pārējās milzenes pa mācītāja mājas mauru aizaulekšoja pakaļ tai briesmonei, kas bija sagrābusi puisēnu.
— Dievs debesīs! — iesaucās draudzes mācītājs — iespējams (kā dažs labs apgalvo), ka viņa vārdi skanēja mazliet vīrišķīgāk, — un, kroketa vāli pa gaisu vicinādams, ar nelabu brēcienu metās vajāt uzbrucējas.
— Stāvi, neliete! — sauca draudzes mācītājs, it kā milzu vistas būtu pati ikdienišķākā parādība.
Tad, sapratis, ka bēgli panākt neizdosies, viņš no visa spēka meta ar kroketa vāli, un tā, apmetuši glītu loku apmēram kādu pēdu no mazā Skelmersdeila galvas, ietriecās siltumnīcas stiklos. Džinks! Jaunā siltumnīca! Mācītāja sievas jaunā, skaistā siltumnīca!
Vista pārbijās. Šāds troksnis spētu pārbiedēt ikvienu. Izmetusi upuri no knābja Portugāles lauru pudurā (zēnu no turienes izvilka saņurcītu, toties sveiku un veselu, ar dažiem bojājumiem apģērbā), vista savicināja spārnus, uzlēca uz Falčera kūts jumta, bet tieši tur gadījās kāds vaļīgs dakstiņš, un iebrucēja, tā sakot, no bezgalības iekrita lēmētā mistera Bampsa vientulīgajā patvērumā, bet tas, nabadziņš, kā nule neapstrīdami pierādīts, šai izšķirošajā sava mūža brīdī, neviena palīdzības negaidīdams, izskrēja cauri visam dārzam, iespruka pa durvīm, aizšāva tām priekšā bultu un tūdaļ atkal ieslīga kristīgā padevībā nenovēršamajam liktenim un bezpalīdzīgi ļāva, lai sieva viņu aprūpē …
Pārējām vistām ceļu aizsprostoja citi kroketa spēlētāji — tās caur mācītāja sakņu dārzu iemuka ārsta pagalmā, kur tām beidzot piebiedrojās piektā milzene, neapmierināti klukstēdama par to, ka neveiksmīgi beidzies mēģinājums pastaigāties pa mistera Viterspūna gurķu lecektīm.
Kādu brīdi milzeņu bars pastāvēja, kā jau vistām parasts, pakašņājās pa zemi, domīgi klukstēdamas, viena pat ņēmās rūpīgi knābāt ārsta bišu stropu, bet tad visas, lempīgi gāzelēdamās, vējam spalvas purinot, lēkšiem vien joza uz Eršotas pusi un Hiklij- bravā vairs netika manītas. Netālu no Ēršotas vistas uzdūrās īsti piemērotai barībai — kāļu laukam un sāka tos aizrautīgi knābāt, taču drīz vien jau krita par upuri pašas savai slavai.
Milzīgo mājputnu negaidītā parādīšanās acumirklī izraisīja dīvainu reakciju — cilvēkiem radās neatvairāma tieksme aurot, skraidīt un mētāt dažādus priekšmetus, un pavisam drīz jau turpat vai visi Hik- lijbravas vīriešu kārtas iedzīvotāji, arī dažas dāmas, apbruņojušies ar dažnedažādiem sitamiem un dauzāmiem daiktiem, devās vajāt milzu vistas. Tās tika aizdzītas līdz Eršotai, kur tieši todien svinēja kaut kādus svētkus, un Eršotas iedzīvotāji milzenes sagaidīja kā līksmās dienas cienīgu noslēgumu. Uz vistām šaut sāka pie Findonbīčas, bet arī tikai ar skrotenī- cām. Saprotams, ka tik lieli putni par skrotīm jebkurā daudzumā pat aci nepamirkšķina. Pie Seven- oukas vistas izklīda kur kurā, bet viena labu laiku kladzinādama trakā steigā joza gar krastu, turēdamās blakus un dažbrīd pat aizšaudamās garām pēcpusdienas satiksmes tvaikonim, kura pasažieri noraudzījās neredzētajā radījumā kā brīnumā.
Ap pulksten pussešiem divas vistas veikli notvēra Tonbridžas cirka īpašnieks, — ar cepumiem un maizi viņš ievilināja putnus sprostā, kas stāvēja tukšs pēc atraitnēs palikušas dromedāru mātītes nāves …