Dievu ēdiens

II

Pēc šiem notikumiem pasaulē paklīda runas, ka Dievu ēdiens atkal pasprucis no kontroles. Jau pēc nedēļas Kestonas apkaime kļuva par īstu gigantisma izplatīšanās centru, kā to nosauca dabzinātnieki. Šo­reiz nedabiski lielas izauga nevis lapsenes un žurkas, nevis spīļastes un nātres, bet vismaz trīs dažādu pa­veidu ūdenszirnekļi, vairāki spāru kāpuri, 110 kuriem drīz izveidojās milzīgas, safīrzilas spāres, kas, lidinā­damās gaisā, pārsteidza visu Kentas grāfisti, kā arī

pretīgi recekļainas aļģu gļotas, kas plūda pāri dīķa malām un ar glumajām, zaļajām putām pārklāja dok­tora Vinklsa dārza taciņu gandrīz līdz pašai mājai. Milzu ātrumā auga arī meldri, kosas un glīvenes, ku­ras pieveikt izdevās tikai pēc tam, kad tika nosusināts dīķis.

Drīz vien sabiedrībai kļuva zināms, ka šoreiz gi- gantisms izplatās nevis no viena, bet no vairākiem centriem reizē. Viens centrs atklājās īlingā — šobrīd par to vairs nav šaubu, un no turienes kā īsta sodība nāca milzīgas mušas un sarkanie zirnekļi; otrs centrs bija Sanberijā, kur paklīda plēsīgi milzu zuši, kas līda krastā un koda nost aitas; vēl par vienu centru izvērtās Blūmsberija, kas deva pasaulei jaunu, draus­mīgu tarakānu pasugu, — tie parādījās kādā vecā Blūmsberijas mājā, kur mita dažnedažādi mūdži. īsi sakot, pasaule atkal sadūrās ar tādām pašām netīka­mām parādībām, kādas jau bija pieredzētas Hiklij- bravā, tikai šoreiz tās bija nevis žurkas, vistas un lap­senes, bet gan citu sensenis pazīstamu dzīvu radību gigantiski paveidi. Katram centram apkārt veidojās tikai tam raksturīga dzīvnieku un augu valsts …

Tagad mēs zinām, ka ikvienā no šiem centriem dzī­voja kāds doktora Vinklsa pacients, taču tolaik tas nevienam pat prātā neienāca. Pret doktoru Vinklsu neradās ne mazākās aizdomas. Izcēlās pilnīgi sapro­tama panika, vēlās vesels naida vilnis, taču šis naids vērsās nevis pret Vinklsu, bet gan pret Dievu ēdienu un ne tik daudz pret pašu Dievu ēdienu, cik pret ne­laimīgo Bensingtonu, kurš sabiedrības acīs jau kopš pašas sākotnes bija un palika vienīgais vaininieks, kam jāuzņemas atbildība par jauno nelaimi.

Mēģinājums nolinčot misteru Bensingtonu bija tikai viens no tiem uzliesmojumiem, kas plaši pazīs­tami vēsturē, bet kam pārējo notikumu plūsmā ir gaužām niecīga nozīme.

Kā īsti sākās uzbrukums Bensingtonam, tā arī paliek noslēpums. Skaidrs, ka galvenie musinātāji pūlī nāca no Brīnumēdiena pretinieku mītiņa Haidparkā, ko bija organizējuši Keiterema krasākie piekritēji, taču neviens nezina pateikt, kurš pirmais ierosināja vēr­sties pret Bensingtonu, kurš pirmais deva mājienu, lai sāktos plašu masu naida izpausmes. Atstāsim šo pro­blēmu Gustava Lebona[7] ziņā — lai viņš atmin pūļa psiholoģijas noslēpumus — pievērsīsimies faktiem. Tas notika svētdienas pēcpusdienā ap pulksten trim, kad milzīgs raibum raibs londoniešu pūlis, uz ātru roku sapulcējies, vēlās pa Tērsdīstrītu uz Bensing- tona māju ar nepārprotamu nolūku nogalināt zināt­nieku, lai tādējādi brīdinātu visus pārējos izgudrotā­jus; daudz netrūka, un pūlis savu nodomu būtu izpil­dījis, jo tādu niknumu Londona nebija piedzīvojusi kopš karalienes Viktorijas laikiem, kad ap tās valdī­šanas vidusposmu pūlis sagāza Haidparka žoga rež­ģus. Satrakoto ļaužu masas pienāca tik tuvu Bensing- tona mājai, ka nepilnas stundas laikā pietiktu viena vienīga vārda, lai nelaimīgā džentlmeņa liktenis būtu izlemts.

Sēdēdams savā darbistabā, viņš pēkšņi izdzirdēja neparastu kņadu uz ielas. Piegājis pie loga un palū­kojies laukā, viņš vēl arvien neaptvēra draudošās briesmas. Labu brīdi viņš vēroja, kā ļaudis pulcējas pie parādes durvīm, stumdīdami policistus, kas vel­tīgi centās stāties tiem ceļā, un tikai tad saprata, ko šis troksnis nozīmē. Vienā acumirklī atausa patie­sība, — šis aurojošais, mutuļojošais bars atnācis pa­kaļ viņam! Dzīvoklī Bensingtons bija viens — varbūt to var saukt par laimi —, jo māsīca Džeina bija aiz­braukusi uz Ilingu dzert tēju pie kādas radinieces no mātes puses, un, kā rīkoties šādos apstākļos, par to viņam bija tieši tikpat daudz jēgas kā par izturēšanos pastarās tiesas priekšā. Misters Bensingtons skraidīja pa dzīvokli, apjautādamies mēbelēm, ko darīt, slēdza durvis gan ciet, gan vaļā, šaudījās pie durvīm, pie loga, skrēja uz guļamistabu, līdz beidzot pie viņa ienāca sētnieks.

— Nav laika vairs kavēties, ser, — viņš sacīja. •— Jūsu dzīvokļa numuru viņi noskaidroja pie mājas tāfeles. Nu jau daži kāpj augšā!

Viņš izgrūda misteru Bensingtonu kāpņu telpā, kur atbalsojās pūļa saucieni, noslēdza dzīvokli un ar savu atslēgu atslēdza pretējā dzīvokļa durvis.

— Tā ir vienīgā iespēja, — viņš sacīja.

Sētnieks atvēra logu uz vēdināšanas šahtu un parā­dīja, ka sienā tur ierīkoti dzelzs āķi, pa kuriem aug­šējo stāvu iemītnieki var nokāpt, ja izceļas uguns­grēks, — taču kāpieni šķita nedroši un bīstami. Sēt­nieks grūšus izgrūda misteru Bensingtonu pa logu, ierādīja, kā noturēties uz āķiem, un devās nopakaļ, ikreiz, līdzko zinātnieks apstājās, iebelzdams tam pa stilbiem ar atslēgu saišķi. Lāgiem Bensingtonu sa­grāba izmisums, likās, šis stāvais kāpiens gar sienu ilgs mūžīgi. Virs galvas jumta aizsargmargas šķita neaizsniedzami tālas, līdz tām vēl vesela jūdze, bet lejā… Par to, kas gaida lejā, viņš pat nespēja do­māt.

— Uzmanīgi! — iesaucās sētnieks un satvēra Ben­singtonu aiz potītes. Nudien briesmīga sajūta, kad cilvēku tā sagrābj aiz potītes, un misters Bensingtons pieķērās pie nākamā dzelzs āķa kā slīcējs pie salmiņa un bailēs klusu iepīkstējās.

Sētnieks izsita kādu stiklu, tad, liekas, aizlēca kaut kur tālu sānis, un pēkšņi virās iečīkstējās loga rāmis.

Sētnieks skaļi nolamājās.

Misters Bensingtons piesardzīgi pagrieza galvu un beidzot ieraudzīja sētnieku.

—. Kāpiet lejā sešus kāpienus, — rīkoja sētnieks.

Visa šī kāpelēšana šķita tīrās blēņas, taču misters Bensingtons ārkārtīgi uzmanīgi pataustīja ar kāju lejup.

— Nevelciet mani! — viņš iebrēcās, kad sētnieks pa atvērto logu mēģināja viņam palīdzēt.

Lai sasniegtu logu pa sienas kāpnēm, tur jau pat pērtiķim vajadzētu īpašu veiklību, nodomāja Bensing­tons, un, drīzāk gan paļaudamies liktenim, kas viņu dzen pašnāvībā, nekā cerēdams iekļūt pa logu, viņš beidzot spēra soli, un sētnieks ar varu ierāva viņu kādā telpā.

— Te nu jums būs jāpaliek, — sacīja sētnieks, — manas atslēgas šeit neder, jo tā ir amerikāņu slē­dzene. Es iziešu ārā, aizcirtīšu durvis un palūkošos, vai kaut kur tuvumā nav atslēdznieks. Jūs paliksiet ieslēgts. Neejiet tikai pie loga, vairāk nekā es no jums neprasu. Savu mūžu neesmu matījis draudīgāku pūli. Ja viņi redzēs, ka neesat mājās, varbūt apmieri­nāsies ar jūsu dzīvokļa grautiņu …

— Uz durvīm palika zīme, ka esmu mājās, — Ben­singtons pūlējās iebilst.

— Velns to rāvis! Nu labi, es pazūdu, ka mani vēl te neatrod …

Durvis aizcirtis, viņš pazuda.

Bensingtons atkal palika viens un varēja paļauties tikai uz savu ierosmi.

Ierosme padzina viņu zem gultas.

Tur viņu drīz vien atrada Kosars.

Šai brīdī Bensingtons aiz šausmām bija gandrīz vai galīgi zaudējis atmaņu, jo Kosars metās ar plecu dur­vīs, ieskriedamies pāri visam kāpņu laukumam.

— Lieniet ārā, Bensington, — viņš sacīja. — Viss kārtībā. Tas esmu es. Mums jātiek no šejienes laukā. Pūlis grib pielaist mājai uguni. Vārtnieki dod kājām ziņu. Visi kalpotāji jau aizlaidušies. Laime, ka vienu vēl paguvu nogrābt, un tas zināja, kur jūs atrodaties.

— Nu paskatieties taču!

Palūrējis no gultas apakšas, Bensingtons ieraudzīja Kosaru turam rokās kaut kādus nenosakāmus ap­ģērba gabalus, starp tiem arī melnu aubi!

— Pūlis pārmeklē visas malas, — teica Kosars. — Ja mājai nepielaidīs uguni, viņi iegriezīsies arī šeit. Karaspēks ieradīsies labi ja pēc stundas. Savi piecdesmit procenti pūlī ir huligānu, un, jo vairāk dzīvokļu viņi izdemolē, jo viņus pārņem lielāka tiek­sme demolēt. Skaidrs, ka… Viņi pārmeklēs visas malas. Stīvējiet mugurā šos brunčus, mauciet galvā aubi, un laidīsimies abi lapās.

— Jūs gribat mani piedabūt… — iesāka Bensing­tons, pēc bruņurupuča modes pabāzdams no gultas apakšas galvu.

— Gribu piedabūt, lai jūs pārģērbjaties, un taisā­mies prom. Skaidrs.

Pēkšņā nepacietībā viņš izvilka Bensingtonu no gultas apakšas un sāka ģērbt tam mugurā svešās drā­nas, gribēdams pārvērst zinātnieku par večiņu no vienkāršu ļautiņu vidus.

Viņš uzrotīja Bensingtonam bikses, lika nomest tu­peles, noņēma apkakli un kaklasaiti, novilka svārkus un vesti, bet pāri galvai uzstīvēja melnus brunčus, tiem virsū uzģērba sarkanu flaneļa ņieburu un pāri visam uzrāva vēl garu vesti. Tad viņš lika noņemt pārāk raksturīgās acenes un uzmauca nabadziņam galvā aubi.

— Jūs izskatāties taisni tā, it kā būtu piedzimis par vecu sievišķi, — viņš sacīja, sasiedams aubes len­tas. Pēc tam pienāca kārta kamašām — kādas draus­mīgas mocības ar varžacīm! — un lakatam, tad pār­ģērbšanās bija galā.

— Palocieties un pagriezieties, — sacīja Kosars, un Bensingtons darīja, kā pavēlēts.

— Var iztikt, — noteica Kosars.

Klupdams krizdams, garajos brunčos pīdamies, mis­ters Bensingtons ērmotā falsetā raidīja īsti sievišķī­gus lāstus pats pār savu galvu, pievienodamies auro­jošajam pūlim, kas grasījās viņu nolinčot, — tā Hē- rakleoforbijas ceturtā varianta atklājējs notuintuļoja pa Česterfīldas nama kāpnēm, iejuka satracināto, trokšņaino ļaužu barā un uz mūžīgiem laikiem pa­gaisa no tiem notikumiem, ar ko saistīts mūsu stāsts.

Pēc šīs bēgšanas viņš ne reizi vairs nemēģināja iejaukties brīnumainajā Dievu ēdiena liktenī, lai gan pats bija īstais tā radītājs.