Dievu ēdiens

III

Mazais cilvēciņš, kurš bija pirmsākums visām šīm likstām, aiziet no mūsu stāsta, un drīz vien viņš vis­pār aizies no šīs pasaules raizēm, no visa, ko varam saredzēt ar acīm un sadzirdēt ar ausīm. Taču tieši tā­lab, ka viņš bija visu šo likstu aizsācējs, viņa aizieša­nai veltīsim vēl dažas lappuses. Pēdējās mūža dienās misteru Bensingtonu varam iedomāties tādu, kādu viņu iepazina Tanbridžas kūrvietā. Tieši te, Tanbri- džā, viņš parādījās pēc tam, kad krietnu brīdi bija slepus dzīvojis kaut kur vientulībā un beidzot izpra­tis, cik nepastāvīgas, īslaicīgas un nenozīmīgas ir pūļa dusmas. Pie dziedniecības avotiem Bensingtons parā­dījās, kā putnēns zem māsīcas Džeinas spārniem pa­slēpies, pūlējās atkopties pēc nervu satricinājuma un, visas citas intereses novārtā pamezdams, palika vien­aldzīgs arī pret kaislībām, kas plosījās ap jaunajiem

Hērakleoforbijas izplatīšanās centriem, un negribēja ne dzirdēt par bērniem, kas tiek baroti ar Dievu ēdienu.

Misters Bensingtons apmetās ūdensdzieclnīcā «Sla­vas kalns», kas bija plaši pazīstama ar īpaši iedarbī­gām vannām — sirdzēji te varēja izmantot ogļskābes un kreozota peldes, galvanisko un faradisko terapiju, masāžu, skuju ekstrakta, cietes un suņstobru vannas, rādija vannas un gaisa peldes, karstās un aukstās vannas, kliju, darvas un dūņu vannas, kā arī frankli- nizāciju un vēl dažnedažādas dušas, un zinātnieks ar sirdi un dvēseli nodevās šīs ārstnieciskās sistēmas turpmākai izkopšanai, lai gan tā vēl joprojām nebija sasniegusi pilnību arī tad, kad viņš nomira. Dažkārt, apvilcis mēteli ar roņādas apkakli, viņš izbrauca īrētā karietē, bet lāgiem, ja pārāk stipri nesmeldza varž­acis, kājām aizstaigāja līdz dziednieciskajiem avo­tiem un māsīcas Džeinas uzraudzībā maziem malci­ņiem iebaudīja dzelzsūdeni.

Misters Bensingtons ar saviem salīkušajiem ple­ciem, sārtajiem vaigiem un spīguļojošajām acenēm kļuva par Tanbridžas kūrvietas mīluli. Visi izturējās pret viņu laipni; gan dziednīcas personāls un viesi, gan tuvīnās apkaimes iedzīvotāji lepojās, ka viņus ar savu klātbūtni aplaimojis tik ievērojams vīrs. Nekas vairs nevarēja viņam atņemt ievērojama cilvēka slavu. Un, kaut gan misters Bensingtons nesekoja avī­zēs aprakstītajai sava dižā atklājuma turpmākajai at­tīstībai, tomēr čuksti: «Redziet, kur aiziet! Tas ir viņš!», kuri atskanēja ikreiz, kad viņš šķērsoja dzied­nīcas halli vai pa taciņu devās uz avotiem, lika viņa lūpās atplaukt maigam smaidam un acīs iemirdzēties apmierinājuma dzirkstij, kas skaidri liecināja, cik tas viņam ir patīkami.

Šis mazais cilvēciņš, šis pavisam sīkais vīrelis bija uzlaidis pasaulei Dievu ēdienu! Grūti pateikt, ko va­jadzētu vairāk apbrīnot — zinātnieku un filozofu di­ženumu vai viņu niecību. Iedomājieties misteru Ben­singtonu mētelī ar roņādas apkakli pie dziedinoša­jiem avotiem. Tā nu viņš ar glāzi rokās stāv zem por­celānā izveidotā lodziņa, kur šļācas avota strūkla, un maziem malciņiem sūc dzelzsūdeni. Spoža acs pār zelta ietvariem bargā nopietnībā pievērsta māsīcai Džeinai. «Hm,» viņš norūc un iedzer kārtējo malku.

Tādu, pēdējo reizi redzētu, uz laiku laikiem iemūži­nāsim atmiņā mūsu izgudrotāju, atstāsim viņu kā sīku punktiņu lielo notikumu virknē un pievērsīsimies daudz svarīgākam stāstam par viņa atklāto Dievu ēdienu un par to, kā diendienā auga pa visu valsti izkaisītie milzīgie bērni, kā tie izgāja pasaulē, kas pa­mazām kļuva tiem par šauru, un kā arvien ciešākā lokā ap šiem bērniem savilkās Brīnumēdiena apkaro­tāju likumu un nolīgumu tīkli, ko auda Brīnumēdiena komisija, līdz beidzot…