Dievu ēdiens

1. NODAĻA Dievu ēdiena parādīšanās

i

Mūsu temats, kas gaužām šauri iesākās mistera Bensingtona darbistabā, jau ir izpleties un sazarojies, aizvirzīdamies gan uz vienu, gan otru pusi tik tālu, ka turpmākais stāstījums aptver jau stipri plašu no­tikumu sfēru. Aprakstīt Dievu ēdiena tālākās attīstī­bas gaitu nozīmē gandrīz to pašu, ko izpētīt koka za- rošanos, kad tas augdams pieņemas kuplumā; pavi­sam īsā laika sprīdī, kas nepārsniedz cilvēka mūža ceturksni, kopš dienas, kad mazajā fermā pie Hiklij- bravas Dievu ēdiens pirmoreiz tika izmantots praksē, kā pats Ēdiens, tā arī valodas par tā neparasto spēku izplatījās pa visu pasauli. Pāri Anglijas robežām Dievu ēdiens aizsteidzās ļoti ātri. Pārņēmis visu Eiropu, drīz tas parādījās Amerikā, Japānā un Aus­trālijā, tiecās pāri visiem kontinentiem, un nekas to nespēja apturēt. Dažkārt Hērakleoforbijas izplatīša­nās gaita kļuva lēnāka, tā meklēja aplinku ceļus, daž­kārt sadūrās ar spēcīgu pretestību. Tas bija īsts gi- gantisma uzplūdu vilnis. Lai cik nelabvēlīga bija sa­biedrības attieksme, lai kādi likumi un noteikumi tika pieņemti, lai cik stūrgalvīgs kļuva konservatīvisms, kas gail ir raksturīgs jekburai cifvečes sabiedriskajai iekārtai, Dievu ēdiens, reiz ticis palaists pasaulē, iz­veicīgi un neapturami turpināja savu attīstības gaitu.

Dievu ēdiena bērni šais gados auga un pieņēmās spēkā — tāds ir pats galvenais fakts, kas paceļas pāri visiem tālaika notikumiem. Taču vēstures gaitu vai­rāk ietekmēja gadījumi, kad Hērakleoforbija izslīdēja no tās radītāju kontroles. Bērni, kas bija baroti ar Dievu ēdienu, auga augumā, un šādu strauji augošu bērnu kļuva aizvien vairāk; nekādi nodomi, lai cik labi iecerēti, nespēja apturēt jaunus un jaunus stimu­lējošās vielas nejaušus noplūdumus. Dievu ēdiens ne­atlaidīgi — gluži kā dzīva būtne — allaž kaut kur iz­slīdēja no rokām. Piejaukta miltiem, šī viela sausā laikā it kā ar iepriekšēju nodomu saira smalkā, gan­drīz netveramā pulverī, ko vismazākā vēsmiņa pacēla gaisā un iznēsāja pa visu pasauli. Lāgiem kaut kur kāds kukainis izauga neredzētos apmēros un uz laiku satrauca cilvēku prātus, lāgiem vecajās vietās parā­dījās pa milzu žurkai un tamlīdzīgam briesmonim. Pengburnas ciemats Bērkšīrā vairākas dienas cīnījās ar milzu skudrām. Trīs cilvēki tika sakosti līdz nāvei. Ikreiz izcēlās panika, ikreiz sākās nežēlīga cīņa, un pēkšņi uzradies ļaunums tika apkarots, lai gan allaž palika kādas sekas — varbūt sīkas, tikpat kā nema­nāmas, taču kaut kas bija pārveidojies uz mūžīgiem laikiem. Jaunu pārbīli sacēla kādā citā vietā negaidot strauji saaugušas milzu nezāles, pa visu zemeslodi nedabiski sazēluši dzelkšņi; kaut kur atkal parādī­jās drausmīgi tarakāni, ko vajadzēja apkarot ar šau­tenēm, kaut kur kā īsta sērga cilvēkiem uzbruka milzu mušas.

Pašos attālākajos zemes nostūros dažkārt izraisījās cīņa uz dzīvību un nāvi. Radās pat varoņi, kas nolika galvu uz niecības altāra …

Šādi notikumi kļuva par ikdienišķu parādību cil­vēku dzīvē, viņi iemanījās tikt ar tiem it veikli galā un cits citam pūlējās iestāstīt, ka «ierastajā kārtībā nekādu pārmaiņu nav». Pēc pirmās lielās panikas Kei- teremam nelīdzēja izcilās daiļrunātāja spējas, viņa svars politiskajā dzīvē kļuva pavisam nenozīmīgs, un ļaužu prātā viņš palika tikai kā galēji reakcionāro uzskatu pārstāvis.

Otrreiz izvirzīties notikumu centrā Keiteremam iz­devās gaužām lēni. «Ierastajā kārtībā nekādu pār­maiņu nav,» nešaubīdamies pavēstīja laikmetīgās sa­biedrības domas izcilākais pārstāvis un vadonis dok­tors Vinklss, un viņa piekritēji, kuri piederēja pie tā sauktajiem progresīvajiem liberāļiem, liekulīgā jūsmā apcerēja nākotnes iespējas. Viņu sapņi nesnie­dzās tālāk par mazām nācijām, mazu nāciju valodām, mazām ģimenēm, kas patstāvīgi saimnieko savās ma­zajās fermās. Sākās laiks, kad modē bija viss, kas ir mazs un tīkams. Būt lielam nozīmēja būt «vulgāram», un labvēlīgu vērtējumu iemantoja tikai vārais, traus­lais, niecīgais, sīkais, «precīzi izveidotais» …

Dievu ēdiena bērni, kā jau bērniem pieklājas, tikām pamazītēm, palēnītēm auga, lai izietu pasaulē, kas savukārt pārveidojās, viņus uzņemt gaidīdama, auga, pieņēmās spēkā, izturībā un zināšanās, izveido­jās par individuāli izteiktām, mērķtiecīgām personī­bām, kas dižumā neatpalika no sava dižā likteņa. Drīz vien viņi jau šķita gluži dabiska šīs zemes daļa, tā­pat kā dabiskas likās visas citas gigantisma izpaus­mes, un cilvēki nevarēja izprast, kāda gan pasaule bijusi agrāk. Kad līdz viņu ausīm nonāca vēstis par neparastajiem darbiem, ko strādāja milzīgie bērni, viņi, nepavisam nebrīnīdamies, sacīja: «Apbrīno­jami!» Visvairāk lasītās avīzes stāstīja par trim Ko- sara dēliem, kas spējot rokās pacelt smagos lielgaba­lus, aizmest masīvus dzelzs stieņus simtiem jardu at­tālumā, pārlēkt pāri turpat divsimt pēdu platai joslai. Stāstīja, ka viņi rokot dziļu aku, dziļāku par ikvienu citu aku vai šahtu, ko jebkad izrakušas cilvēku ro­kas, meklēdami dārgumus, kas zemē paslēpti kopš pašiem tās pirmsākumiem.

Šie bērni, tā savukārt vēstīja visvairāk lasītie žur­nāli, nolīdzināšot kalnus, pārmetīšot tiltus pār jūrām; izrakšot apakš zemes tuneļus, līdz visa zemeslode būšot saurbta caurumu caurumos kā medus kāre. «Apbrīnojami!» iesaucās mazie cilvēciņi. «Nē, nu­dien! Tas viss taču noderēs arī mums!» — un devās katrs savās dienišķajās gaitās, it kā tāda Dievu ēdiena vispār pasaulē nebūtu. Un patiesi, viss pagaidām no­tiekošais bija tikai pirmie mājieni, pirmie soļi, kas ļāva apjaust varenību, ko reiz sasniegs Dievu ēdiena bērni. Tās vēl bija tikai bērnu rotaļas, pirmā spēku izmēģināšana, kurai nav izvirzīts nekāds noteikts mērķis. Viņi paši vēl sevi neapzinājās. Viņi bija vēl tikai bērni — augoši bērni, kas pārstāvēja jaunu cil­vēku cilti. Milžu spēks viņos jo dienas kļuva vare­nāks, bet milžu gribai vēl ilgi vajadzēja augt un vei­doties apņēmībā un mērķtiecībā.

Kad šobrīd pametam skatienu atpakaļ nesenā pa­gātnē, toreizējais pārejas laikmets šķiet kā vienota cits citam sekojošu notikumu virkne, taču īstenībā neviens toreiz pat apjaust nespēja, ka pasaulē parā­dījies gigantisms, tāpat kā vajadzēja paiet daudziem gadu simteņiem, lai cilvēce beidzot saprastu, ka Ro­mas pagrimšana un krišana ir bijis vienots un likum­sakarīgs process. Toreizējā paaudze atradās pārāk ciešā saskarē ar visiem šiem notikumiem, lai uztvertu tos kā vienotu veselumu. Pat gudriem vīriem šķita, ka Dievu ēdiens devis pasaulei vienīgi veselu lērumu grūti apkarojamu, citu no citas neatkarīgu parādību, kas gan var satraukt prātus un uzdzīt bailes, toties

nespēj neko nodarīt mūžsenis iedibinātajai pasaules kārtībai un cilvēces paražām.

Šai spēku uzkrāšanas periodā vismaz vienam novē­rotājam pats brīnumainākais šķita plašo ļaužu masu nepārvaramais gara kūtrums, to stūrgalvīgā nevēlē­šanās saskatīt gigantismu sev blakus, pamanīt vēl lie­lāka gigantisma asnus, kas nepārprotami dīga pa­saulē. Tāpat kā upes straume šķiet plūstam vislēnāk, mierīgāk un dziļāk tieši pirms paša ūdenskrituma, tā arī ļaužu prātos šais dienās rāmi nostiprinājās viss vecais, savu laiku nodzīvojušais. Visplašāko popula­ritāti iemantoja paši reakcionārākie uzskati: runāja, ka zinātne piedzīvojusi bankrotu, ka progress iet bojā pašā tā iedīglī, ka pasaulē atdzimst atpalikušu val- doņu ēra, un šādas runas atskanēja brīdī, kad jo die­nas jo drošāk zemes virsū atbalsojās Dievu ēdiena bērnu soļi. Patiešām beigušies un nebūtībā aizgājuši bija laiki, kad sacēlās trokšņaini, bezmērķīgi dumpi­nieki, kad muļķīgu cilvēciņu pūļi spēja patrenkt no troņa tikpat muļķīgu valdnieķeli un citus varasvīrus, taču pārmaiņa nevar aiziet nebūtībā. Pārmainījusies bija tikai pati pārmaiņa. Jaunais ieradās vēl neredzētā izskatā, un vidusmēra saprātam tas pagaidām nebija aptverams.

Lai visā pilnībā izstāstītu jaunā parādīšanos, vaja­dzētu sarakstīt biezum biezus vēstures sējumus, taču notikumi visur risinājās vienādā secībā. Tālab arī, ap­rakstot jaunā ierašanos vienā vietā, vismaz daļēji tiek aprakstīta tā ierašanās citur. Gadījās, ka viena nomaldījusies gigantisma sēkla iekrita jaukajā, ma­zajā Kentas grāfistes ciematā Čīzingaibraitā, un, kā pavedienu izmantodami stāstu par tās dīvaino uzdīg­šanu un traģiski veltīgo bojāeju, mēģināsim parādīt visu plašo audumu, ko savās stellēs noaudis Laiks.

Čīzingaibraitai, bez šaubām, bija savs draudzes mā­cītājs. Ir šādi mācītāji un tādi mācītāji, taču visne­patīkamākā man šķiet tā mācītāju pasuga, kas noņe­mas ar visādiem jauninājumiem, — iesīkstējuši reak­cionāri, kuri savu atpalicību slēpj aiz progresīvu ideju maskas. Toties Cīzingaibraitas draudzes gans nekādus jaunievedumus neatzina, — viņš bija cienī­jams, saprātīgs, tukls cilvēciņš, kas savus konservatī­vos uzskatus nemaz nedomāja slēpt. Te īsti vietā ir pagriezt mūsu stāstījumu mazliet atpakaļ, lai iepazī­tos ar šo vīru. Mācītājs bija kā radīts savai draudzei, un mēs it labi varam iztēloties kā viņu, tā draudzi tai vakarā ap saulrietu, kad misis Skinere — atcerieties viņas bēgšanu! — ienesa Dievu ēdienu šai rāmajā lauku nostūrī, kur neviens pat nenojauta, kādas sekas tas izraisīs.

Rieta blāzmā ciemats izskatījās brīnum jauks. Tas bija izstiepies ielejā, stāvas, dižskābaržu mežiem ap­augušas kalnu kores pakājē, — vesela virtene sal­miem vai sarkaniem dakstiņiem apjumtu namiņu ar režģotiem lieveņiem un pirakantu dobēm durvju priekšā, — jo tuvāk no īvju pudurī ieslēpušās baznī­cas ceļš pienāca tiltam, jo ciešāk namiņi pulcējās vienkop. Lieki nedižodamās, starp kokiem pie iebrau­camās vietas vīdēja mācītājmuiža — laika ritumā ap­sūbējis Džordža valdīšanas laika stilā celts nams, un baznīcas torņa smaile līksmi slējās pret debesīm ieplakā starp augsto kalnu tumšajām aprisēm. Līč- loču strautiņš, šaura debeszila ūdens un baltu putu strēle, vizuļoja pāri leknai, viļņojošai pļavai starp kupli sazēlušiem meldriem, zeltenēm un sēru vīto­liem. Visa šī ainava rietošās saules staru siltajā gaismā izstaroja īsti anglisku mieru, laimi un lab- klajību, kaut gan īstenība tas bija gaužām maldīgs priekšstats.

Draudzes mācītājs arī izskatījās labsirdīgs. Viņš iz­skatījās tik ierasti, tik nemainīgi labsirdīgs, it kā būtu jau piedzimis kā labsirdīgs puisēns, audzis, maigas labsirdības aprūpēts, un apvēlies kā sulīgs, ienācies ābols. Mācītājam nevajadzēja pat stāstīt par savu bērnību, ikviens tāpat jau redzēja, ka viņš mācījies senseniem nostāstiem apvītā, efejām aizaugušā skolā, kur zeļ un plaukst lieliskas tradīcijas un aristokrātis­kas draudzības jūtas un kur nav nekādu ķīmijas labo­ratoriju, un no šās skolas devies uz godājamu kole­džu, kuras ēka celta dižgotikas stilā. Viņa darbistabā reti kādai grāmatai bija mazāk par tūkstoš gadiem, to vidū nozīmīgākā daļa — Jarova un Elisa darbi, kā arī izcilās priekšmetodistu laikmeta sprediķu grāma­tas. Augumā mācītājs bija pamazs, vēl īsāku viņu šķita padarām krietnais apaļums — gandrīz vai ek­vatoriālas dimensijas, bet kopš agras bērnības tuklā, labsirdīgā seja uz vecuma pusi pavisam izblīda. No- ļukušo dubultzodu apslēpa Dāvida bārda, pulksteņa ķēdi viņš nevalkāja aiz tīrās izsmalcinātības, toties vienkāršās garīdznieka drānas bija šūdinājis pats dārgākais Vestendas drēbnieks … Tā nu mācītājs sē­dēja, abas rokas pret ceļgaliem atspiedis, un svētlai­mīgā labpatikā, acis mirkšķinādams, nolūkojās uz savu ciematu. Tad viņš, it kā draudzi sveikdams, pa­vēcināja tuklo roķeli. Pār lūpām lauztin lauzās patei­cības vārdi. Ko gan cilvēks vēl varētu vēlēties?

— Mēs dzīvojam brīnum jaukā vietā, — viņš bei­dzot rāmi ierunājās.

— Kā cietoksnī, kalnu pasargāti, — viņš turpināja.

Un beidzot paskaidroja pats savu domu:

— Ārpasaule mūs šeit neskar.

Mācītājs ar savu draugu tobrīd pārsprieda jautā­jumus par drausmīgo laikmetu, demokrātiju un lai­cīgo izglītību, debesskrāpjiem un automobiļiem, ame­rikāņu nekaunību, nepiedienīgo literatūru, ko lasa tauta, un straujo gaumes izzušanu vispār.

— Ārpasaule mūs šeit neskar, — viņš atkārtoja un, vēl nepaguvis sakāmo izteikt līdz galam, izdzirdēja tuvojamies soļus un pagriezās, lai redzētu, kas tur nāk.

Iedomājieties vecu sievu, kā tā nesatricināmā mierā tuvojas, ļodzīgi likdama soli, — sainis satverts ar līkiem, kaulainiem pirkstiem, deguns (vienīgais, kas izceļ viņas seju) ciešā apņēmībā saraukts. Mago­nes uz aubes klanās līdzi soļu ritmā, baltiem ceļa pu­tekļiem klātās kamašas lēni, bet neatlaidīgi iznirst no brunču stērbelēm, pārmaiņus norādīdamas gan uz austrumiem, gan rietumiem. Padusē pasists, kā stūr­galvīgs gūsteknis grasīdamies teju, teju izsprukt no nebrīves, rēgojas savu mūžu nokalpojis lietussargs. Kā gan draudzes mācītājs varēja zināt, ka ērmotā nā­cēja kļūs par Laimīgo nejaušību un Neparedzēto ga­dījumu (vismaz viņa ciematam), ka tā ir vecene, ko garā vārgi ļautiņi dēvē par Likteni. Taču mums, kā jūs paši būsiet sapratuši, tā ir tikai misis Skinere.

Tā kā veča bija pārāk nomocījusies ar nešļavu, lai paklanītos mācītājam un tā draugam, viņa izlikās abus neredzam, bet, kamašām plakšķinādama, pāris soļu attālumā pagāja tiem garām un devās taisni uz ciematu. Mācītājs klusām vēroja, kā viņa aiziet, ti­kām prātā apsvērdams, ko vēl varētu sacīt…

Starpgadījums viņam nelikās ne mazākās uzmanī­bas vērts. Veci sievišķi, aere perennius\ kopš laika gala stiepuši paunas. Kas gan tur sevišķs?

— Ārpasaule mūs šeit neskar, — teica mācītājs. — Mēs dzīvojam gaisotnē, kur valda viss vienkāršais un mūžīgais — dzimšana, dienišķais darbs, ikgadējais sējas un ikgadējais ražas novākšanas laiks. Pasaulīgā kņada paiet mums secen. — Viņa prāts un domas aiz­vien pievērsās tam, ko viņš sauca par mūžīgu. — Lai­cīgā manta nevar pastāvēt, — viņš mēdza sacīt, — to­ties cilvēce — aere perennius.

Tāds bija draudzes mācītājs. Kur vien varēdams, viņš lietoja klasiskus teicienus, kas reizēm izskanēja pavisam nevietā.

Tikām misis Skinere, nedomādama, kā tas izskatās no kalna puses, apņēmīgi izlīda cauri Vilmerdinga dzīvžogam.