Kā viegli atmest smēķēšanu

Veselība

Šajā jomā "smadzeņu skalošana" ir visspēcīgākā. Smēķētāji domā, ka apzinās veselības riskus. Tā nav.

Pat manā gadījumā, kad gaidīju, ka jebkurā brīdī eksplodēs mana galva, un patiesi ticēju, ka esmu gatavs tā sekām, es tikai muļķoju sevi.

Ja toreiz, izņemot no paciņas cigareti, uz tās iedegtos sarkana signāllampiņa, ko pavadītu brīdinoša balss: "Labi, Alen, šī ir tā cigarete! Par laimi, tu esi brīdināts. Līdz šim tu esi izsprucis, bet, ja aizsmēķēsi vēl vienu cigareti, tava galva eksplodēs." Vai domājat, ka es aizdegtu to cigareti?

Ja šaubāties par atbildi, pamēģiniet iziet uz galvenās ielas ar dzīvu satiksmi un mēģiniet iztēloties, ka jums ir izvēle — atmest smēķēšanu vai pirms nākamās cigaretes ar aizvērtām acīm šķērsot ielu.

Nav šaubu par to, kāda būtu jūsu izvēle. Es darīju to pašu, ko visi smēķētāji, es turēju galvu smiltīs un cerēju — kādu rītu pamodīšos un vienkārši negribēšu smēķēt. Smēķētājs nevar sev atļaut domāt par veselības draudiem. Ja viņš to darītu, pazustu pat ilūzija par to, ka viņš izbauda "ieradumu". Tas izskaidro, kāpēc nesmēķēšanas dienās mediju izmantotā šoka metode ir tik neefektīva. Tikai nesmēķētāji saņemas to skatīties. Tas izskaidro arī to, kāpēc smēķētāji, kas piesauc tēvoci Fredu, kas smēķēja četrdesmit cigarešu dienā un nodzīvoja astoņdesmit gadu, ignorē tos tūkstošus, kurus tabaka nogalina pašā plaukumā.

Aptuveni sešas reizes nedēļa man ar smēķētajiem (īpaši gados jaunākiem) ir šāda saruna:

Tieši tā. Smēķētājs pūlas, lai nepakļūtu zem autobusa, un iespēja, ka tas notiks, ir simtiem tūkstošu pret vienu. Taču viņš šķietami apzinās risku, kad izredzes, ka tabaka viņu sakropļos, ir ļoti reālas. Tāds ir "smadzeņu skalošanas" spēks.

Atceros slavenu britu golferi, kas nepiedalījās Amerikas kausa izcīņā, jo baidījās lidot. Kaut gan viņš nepārtraukti smēķēja golfa laukumā. Vai nav dīvaini — jūtot, ka lidmašīnai ir kaut mazākais defekts, viņš atteiktos no lidojuma, kaut arī nāves iespēja ir viena pret simtiem tūkstošu, kamēr tā ir viena pret trim, smēķējot cigareti, un viņš to apzinās. Un ko smēķētājs no tā iegūst?

PILNĪGI NEKO!

Vēl pastāv mīts par smēķētāja klepu. Daudzi jaunie cilvēki, kas nāk pie manis, neuztraucas par savu veselību, jo neklepo. Patiesība ir gluži pretēja. Klepus ir viena no dabas šķietami drošajām metodēm, kā izvadīt no plaušām nevajadzīgas vielas. Klepus pats par sevi nav slimība, bet simptoms. Smēķētāji klepo, kad viņu plaušas cenšas atgrūst vēzi veicinošo indi. Kad viņi neklepo, šīs indes paliek viņu plaušās un izraisa vēzi. Smēķētāji izvairās no vingrinājumiem un pierod pie seklas elpošanas, lai neklepotu. Es ticēju, ka nepārtrauktais klepus mani nogalinās. Iespējams, tīrot manas plaušas, tas izglāba man dzīvību.

Padomājiet par to šādi. Ja jums būtu jauka mašīna un jūs ļautu tai sarūsēt, tas būtu diezgan dumji, jo tā kļūtu par lūžņu kaudzi un jūs nevarētu ar to pārvietoties. Kaut gan tas nebūtu pasaules gals, tas ir tikai naudas jautājums, un jūs nopirktu sev jaunu. Jūsu ķermenis palīdz jums pārvietoties visu mūžu. Mēs visi apgalvojam, ka veselība ir mūsu vērtīgākais īpašums. Slims miljonārs jums pateiks, cik tas ir patiesi. Vairums no mums var atcerēties kādu slimību vai negadījumu, kad lūdzām Dievu, lai mums kļūtu labāk. (CIK ĀTRI MĒS AIZMIRSTAM.) Kad esat smēķētājs, jūs ne tikai ļaujat sevī iekļūt rūsai un neko nedarāt, jūs sistemātiski bojājat savu vienīgo transporta līdzekli, kas jums būs vajadzīgs visu mūžu.

Attopieties. Jums tas nav jādara, un atcerieties — JUMS TAS PILNĪGI NEKO NEDOD.

Uz brīdi izņemiet galvu no smiltīm un padomājiet, vai tad, ja jūs droši zinātu, ka nākamā cigarete izraisīs vēzi, vai jūs to tiešām aizsmēķētu. Aizmirstiet slimību (ir grūti to iedomāties), bet iztēlojieties, ka jums jādodas uz Karalisko Mārsdeinas slimnīcu, lai izciestu šausmīgās procedūras — apstarošanas terapiju utt. Tagad jūs neplānojat savu dzīvi. Jūs plānojat savu nāvi. Kas notiks ar jūsu ģimeni un mīļajiem, ar jūsu plāniem un sapņiem?

Bieži redzu cilvēkus, ar kuriem tas ir noticis. Viņi arī nedomāja, ka tas ar viņiem notiks, un briesmīgākais nav pati slimība, bet iegūtās zināšanas. Visas mūsu "smēķētāja dzīves" garumā mēs sakām: "Es atmetīšu rīt." Pamēģiniet iedomāties, kā jūtas tie, kas jau "nospieduši podziņu". Viņiem "smadzeņu skalošana" ir beigusies. Tad viņi ierauga "ieradumu" patiesajā gaismā un pavada atlikušo dzīves daļu, domājot: "Kāpēc iestāstīju sev, ka man jāsmēķē? Ja vien man būtu iespēja atgriezties!"

Beidziet sevi muļķot. Jums ir šī iespēja. Tā ir ķēdes reakcija. Ja aizsmēķēsiet vienu cigareti, tā vedīs pie nākamās un nākamās. Tas ar jums jau notiek.

Grāmatas sākumā es jums solīju, ka nebūs šoka terapijas. Ja esat jau izlēmis, ka gribat atmest, tas jums nerada šoku. Ja vēl šaubāties, izlaidiet šīs nodaļas atlikušo daļu un atgriezieties pie tās, kad būsiet izlasījis pārējo.

Par postu, ko veselībai nodara cigaretes, jau sarakstīti statistikas sējumi. Problēma ir tā, ka smēķētājs to nevēlas zināt, kamēr nav izlēmis atmest. Pat valdības brīdinājums par veselību ir laika izšķiešana, jo smēķētājs uzliek acu aizsegus, un, ja arī viņš to nejauši izlasa, pirmais, ko viņš dara — aizdedz cigareti.

Smēķētāji mēdz uztvert šos veselības draudus kā neaprēķināmu pasākumu, kā uzkāpšanu mīnai. Iedzeniet to savā galvā — tas jau notiek. Katru reizi ievelkot dūmu, jūs ieelpojat vēzi izraisošo darvu, un vēzis nekādā ziņā nav pati ļaunākā no nāvējošajām slimībām, ko cigaretes izraisa vai veicina. Tās ir arī spēcīgas sirds slimības, arteriālās sklerozes, emfizēmas, trombozes, hroniskā bronhīta un astmas veicinātājas.

Kamēr vēl smēķēju, nekad nebiju dzirdējis par arteriālo sklerozi vai emfizēmu. Zināju, ka nepārtrauktā sākšana un klepus un arvien spēcīgākās astmas un bronhīta lēkmes bija tiešs smēķēšanas rezultāts. Tomēr tas man neradīja īstas sāpes, tikai diskomfortu, ko varēju paciest.

Atzīstos, ka doma par saslimšanu ar vēzi mani šausmināja, droši vien tāpēc centos to neielaist savā apziņā. Satriecoši, ka bailes no atmešanas aizēno šausminošās bailes par veselību, kas pavada smēķēšanu. Tas nav tāpēc, ka tās būtu lielākas, bet tāpēc, ka pārtraucot bailes ir tūlītējas, bet bailes par saslimšanu ar vēzi ir nākotnē. Kāpēc skatīties uz tumšo pusi? Varbūt tas nenotiks. Es tik un tā līdz tam atmetīšu.

Mēs mēdzam domāt par smēķēšanu kā par virves vilkšanu. Vienā pusē ir bailes: tas ir neveselīgi, dārgi, derdzīgi un paverdzinoši. Otrā pusē ir plusi: tas ir mans prieks, draugs un atbalsts. Šķiet, mums nekad neienāk prātā, ka ari šajā pusē ir bailes. Nav tā, ka mēs to izbaudām, bet mēdzam justies nožēlojami bez tā.

Padomājiet par narkomānu, kam beidzies heroīns, par paverdzinošajām ciešanām, ko viņš piedzīvo. Tagad iztēlojieties nevaldāmo prieku, kad viņš drīkst iegrūst sev vēnā adatu un izbeigt šausmīgās alkas. Mēģiniet iedomāties — kāds patiesi domā, ka gūst prieku no iešļircināšanas vēnā.

Citi atkarīgie necieš no šādas panikas. Heroīns nevis remdē, bet rada šo sajūtu. Nesmēķētāji nejūtas nelaimīgi, ja nedrīkst pēc maltītes uzsmēķēt. No tā cieš tikai smēķētāji. Nikotīns to nevis remdē, bet rada.

Bailes no vēža nelika man atmest, jo es to uztvēru kā staigāšanu pa mīnu lauku. Ja tev izdevās izsprukt — labi. Ja nepaveicās, tu uzkāpi uz mīnas. Tu zināji par risku, ko uzņēmies, un, ja biji gatavs sekām, kāds tam bija sakars ar kādu citu?

Tāpēc, ja kāds nesmēķētājs mani mēģināja par to brīdināt, es izmantoju parastos izvairīšanās paņēmienus, ko bezgalīgās variācijās lieto visi smēķētāji.

"No kaut kā jau jāmirst."

Protams, bet vai tas ir loģisks iemesls, lai apzināti saīsinātu savu dzīvi?

"Dzīves kvalitāte ir svarīgāka par garumu."

Tieši tā, bet vai jūs tiešām vēlaties teikt, ka alkoholiķim vai narkomānam dzīve ir labāka nekā tam, kas ne no kā nav atkarīgs? Vai tiešām ticat, ka smēķētāja dzīve ir labāka par nesmēķētāja dzīvi? Smēķētājs, protams, zaudē abās frontēs — viņa dzīve ir gan īsāka, gan nelaimīgāka.

"Droši vien manas plaušas vairāk cieš no mašīnu izplūdes gāzēm nekā no smēķēšanas"

Pat ja tas tā ir, vai tas ir iemesls, lai sodītu savas plaušas vēl vairāk? Vai spējat iedomāties kādu esam tik dumju, lai labprātīgi pieliektos pie degošas pīpes un ieelpotu dūmus savās plaušās?

TIEŠI TO SMĒĶĒTĀJI DARA!

Padomājiet par to nākamreiz, kad redzēsiet, kā smēķētājs dziļi ieelpo, smēķējot "nenovērtējamo" cigareti!

Es saprotu, kāpēc asins aizsprostojums un risks saslimt ar vēzi nepalīdzēja man atmest. Es varēju tikt galā ar pirmo un nedomāt par otro. Kā jau zināt, mana metode nav iebiedēt jūs, lai jūs atmestu, bet gluži pretēji — likt jums saprast, cik patīkamāka būs jūsu dzīve, kad būsiet izglābies.

Es domāju, ka man palīdzētu atmest tas, ja es varētu redzēt, kas notiek manā ķermenī. Tagad es neatsaucos uz šoka metodi, kad smēķētājam tiek parādītas smēķētāja plaušas. Jau pēc maniem plankumainajiem zobiem un pirkstiem bija redzams, ka plaušās nebūtu jauks skats. Ar nosacījumu, ka tās funkcionēja, tās bija mazāk apkaunojošas par zobiem un pirkstiem — neviens vismaz nevarēja redzēt manas plaušas.

Es runāju par artēriju aizsprostojumiem un pakāpenisko skābekļa un barības vielu badu, kam tiek pakļauts katrs muskulis un orgāns, tā vietā saņemot oglekļa monoksīdu (ne tikai no auto izplūdes gāzēm, bet arī no smēķēšanas).

Man, tāpat kā vairumam autobraucēju, nepatīk domāt par netīru eļļu vai netīru filtru mašīnas motorā. Vai varat iedomāties, ka nopērkat pilnīgi jaunu Rolls Royce un nekad nemaināt eļļu vai eļļas filtru? Tieši to mēs darām ar savu ķermeni, kad kļūstam smēķētāji.

Tagad daudzi ārsti ar smēķēšanu saista visa veida slimības, tai skaitā diabētu, kakla un krūts vēzi. Tas mani nepārsteidz. Tabakas industrija izmanto faktu, ka medicīna nav zinātniski pierādījusi, ka smēķēšana ir tiešais plaušu vēža izraisītājs.

Statistikas dati ir tik pārliecinoši, ka pierādījums nav vajadzīgs. Man neviens nav zinātniski pierādījis, kāpēc man sāp pirksts, kad iesitu pa to ar āmuru. Drīz es to sapratu.

Man jāuzsver, ka neesmu ārsts, bet, gluži kā ar āmuru un pirkstu, man drīz kļuva saprotams, ka mans ilgstošais klepus, trombi un biežās astmas lēkmes bija tieši saistītas ar smēķēšanu. Tomēr es patiesi domāju, ka lielākais ļaunums, ko smēķēšana nodara mūsu veselībai, ir pakāpeniskā imūnsistēma s novājināšanās, ko izraisa piesārņojuma process.

Visi planētas augi un dzīvnieki ir pakļauti mūžīgam mikrobu, vīrusu, parazītu utt. uzbrukumam. Mūsu visspēcīgākā aizsardzība ir imūnsistēma. Mēs visi dzīves laikā piedzīvojam infekcijas un slimības. Tomēr es neticu, ka cilvēka ķermenis ir domāts slimībām, un, ja esat spēcīgs un veselīgs, jūsu imūnsistēma cīnīsies un atvairīs šos uzbrukumus. Kā jūsu imūnsistēma var veiksmīgi darboties, ja liedzat muskuļiem un orgāniem skābekli un barības vielas, tā vietā piegādājot oglekļa monoksīdu un indes? Nav īsti tiesa, ka smēķēšana izraisa pārējās slimības, tā darbojas kā AIDS, tā pakāpeniski izposta jūsu imūnsistēmu.

Daži no smēķēšanas kaitīgajiem rezultātiem, no kuriem biju cietis gadiem, man atklājās tikai tad, kad smēķēšanu atmetu.

Kamēr biju aizņemts, nicinot tos ķertos, kas labāk zaudēja kājas, nekā pārtrauca smēķēt, es pat nenojautu, ka pats jau sirgstu ar arteriālo sklerozi. Gandrīz nemainīgi pelēko sejas krāsu es saistīju ar dabīgo toni vai vingrinājumu trūkumu. Man pat neienāca prātā, ka tas bija aizsprostoto asinsvadu dēļ. Savos trīsdesmit gados man bija varikozās vēnas, kas brīnumainā kārtā pazudušas, kopš atmetu. Nonācu tiktāl, ka, aptuveni piecus gadus pirms atmetu, man katru nakti kājās bija tāda dīvaina jutoņa — ne asas vai durstošas sāpes, tikai tāda kā nemiera sajūta — un katru vakaru lūdzu Džoisai masēt man kājas. Tikai gadu pēc atmešanas es pirmoreiz sapratu, ka masāža man nav vajadzīga.

Aptuveni divus gadus pirms atmešanas man bieži uznāca asas sāpes krūtīs, baidījos, ka tas ir plaušu vēzis, taču tagad pieņemu, ka tā bija stenokardija. Kopš atmetu, man nav bijis nevienas lēkmes.

Bērnībā, kad sagriežos, brūces ļoti asiņoja. Tas mani biedēja. Neviens man nepaskaidroja, ka tas ir dabisks un pat veselīgs process un ka asinis sarecēs, kad tas beigsies. Domāju, ka man ir hemofilija, un baidījos noasiņot līdz nāvei. Vēlāk es panesu diezgan dziļas brūces, taču gandrīz nemaz neasiņoju. Sarkanbrūnie recekļi sūcās no iegriezuma vietas.

Krāsa mani uztrauca. Zināju, ka asinīm būtu jābūt koši sarkanām, un baidījos, ka man ir kāda asins slimība. Tomēr to konsistence mani iepriecināja, jo tas nozīmēja, ka vairs tik ļoti neasiņoju. Kamēr neatmetu, nezināju, ka smēķēšana sarecina asinis un brūnā nokrāsa ir skābekļa bada rezultāts. Toreiz tam nepievērsu uzmanību, taču, tagad uz to atskatoties, tieši smēķēšanas ietekme uz manu veselību šausmina visvairāk. Kad iedomājos, ka manai nabaga sirdij diendienā, neizlaižot ne sitienu, pa ierobežotajiem asinsvadiem bija jāsūknē šie recekļi, brīnos, ka nepiedzīvoju trieku vai sirdslēkmi. Tas man lika saprast nevis to, cik mūsu ķermenis ir trausls, bet cik šī mašīna ir stipra un attapīga.

Pēc četrdesmit gadiem man uz rokām bija pigmentu plankumi. Ja gadījumā nezināt, kas tie ir, tad tie ir brūni vai balti plankumi, kas veciem cilvēkiem parādās uz sejas vai uz rokām. Es mēģināju tos ignorēt, pieņemot, ka tie radušies pāragrās novecošanas dēļ, ko savukārt izraisījis mans drudžainais dzīvesveids. Piecus gadus pēc atmešanas kāds smēķētājs Reina parka klīnikā sacīja, ka viņa pigmenta plankumi izzuduši, kad viņš iepriekš pārtraucis smēķēt. Par saviem biju aizmirsis, un, par brīnumu, arī tie bija izzuduši.

Cik vien ilgi atceros — ja pārāk strauji piecēlos, īpaši, ja biju vannā, man acu priekšā nozibēja krāsaini plankumi. Jutos apskurbis, it kā grasītos ģībt. Nekad nesaistīju to ar smēķēšanu. Patiesībā domāju, ka tas ir pilnīgi normāli un ka citiem arī bija līdzīgas sajūtas. Tikai pirms pieciem gadiem, kad kāds izbijis smēķētājs man pastāstīja, ka viņam šīs sajūtas vairs nav, sapratu, ka arī man tās vairs nav.

Jūs varētu secināt, ka esmu kaut kāds hipohondriķis. Domāju, ka biju, kad biju smēķētājs. Viens no smēķēšanas lielākajiem ļaunumiem ir tas, ka mēs noticam, ka nikotīns dod mums drosmi, kamēr patiesībā tas pakāpeniski un nemanot to pazudina. Biju šokēts, kad mans tēvs piecdesmit gadu vecumā teica, ka viņam nav vēlmes dzīvot. Nenojautu, ka pēc divdesmit gadiem man būs tāds pats joie de vivre trūkums. Jūs varētu secināt, ka šī nodaļa ir viena no vajadzīgajām vai nevajadzīgajām par nolemtību un briesmām. Apsolu, ka tas ir gluži pretēji. Bērnībā es baidījos no nāves. Ticēju, ka smēķēšana šīs bailes kliedē. Varbūt. Ja tā, tad tās tika aizvietotas ar kaut ko neizsakāmi sliktāku: BAILĒM NO DZĪVES!

Tagad bailes no nāves ir atgriezušās. Tas mani nesatrauc. Saprotu, ka tās eksistē tikai tāpēc, ka tagad tik ļoti izbaudu dzīvi. Šīs bailes mani vairs nenomāc kā bērnībā. Esmu pārāk aizņemts, pilnībā izbaudot dzīvi. Diez vai nodzīvošu līdz simt gadiem, bet es mēģināšu. Tāpat centīšos priecāties par katru nenovērtējamo brīdi!

Ir vēl divas ar veselību saistītas priekšrocības, par kurām nebiju iedomājies, iekams neatmetu. Katru nakti man mēdza rādīties murgi. Es sapņoju, ka tieku vajāts. Varu tikai pieņemt, ka tas bija nikotīna trūkuma rezultāts, kas naktī rodas organismā. Tagad vienīgais murgs, ko laiku pa laikam redzu, ir par to, ka atkal smēķēju. Tas ir visai izplatīts izbijušo smēķētāju sapnis. Daži uztraucas, ka vēl joprojām neapzināti alkst pēc cigaretes. Neuztraucieties par to. Fakts, ka tas bija murgs, nozīmē tikai to, ka jūs ļoti priecājaties, ka esat nesmēķētājs. Pēc katra murga iestājas "krēslas zona" kad nesaprotat, vai patiesi notikusi katastrofa, un vai nav brīnišķīgi aptvert, ka tas bija tikai sapnis?

Runājot par to, ka sapņos tiku vajāts, sākotnēji uzrakstīju "šķīstīts". Varbūt tā bija freidiska pārrakstīšanās, taču tas mani vedināja uz domām par vēl vienu priekšrocību. Kad klīnikās runāju par smēķēšanas ietekmi uz koncentrēšanos, dažreiz uzdodu šādu jautājumu: "Kuram orgānam ir nepieciešama vislabākā apasiņošana?" Stulbie smīni, parasti vīriešu sejās, norāda uz to, ka viņi jautājumu ir pārpratuši. Lai gan viņiem ir pilnīga taisnība. Tā kā esmu kautrīgs anglis, šī tēma mani mulsina, un man nav ne mazāko nodomu veidot miniatūru "Kinsija referātu", aprakstot smēķēšanas nelabvēlīgo iedarbību uz manis paša seksuālo aktivitāti vai izbijušo smēķētāju pieredzi, ar kuriem esmu to apspriedis. Taču arī par to es neko nezināju, iekams pārtraucu smēķēt, kad savu seksuālo veiklību un darbīgumu vai, pareizāk sakot, tā trūkumu piedēvēju aizejošajiem gadiem.

Ja skatāties populārzinātniskās filmas, zināt, ka dabas pirmais likums ir izdzīvošana, otrais likums ir sugu izdzīvošana jeb reprodukcija. Daba rūpējas par to, lai šis process notiktu tikai tad, kad partneri jūtas fiziski veseli un zina, ka ir nodrošinājuši mājokli, teritoriju, pārtikas rezerves un atraduši piemērotu otro pusi. Cilvēka intelekts dara viņu spējīgu šos likumus sagrozīt, kaut gan es droši zinu, ka smēķēšana noved pie impotences. Tāpat varu jums apgalvot, ka, jūtoties vesels, izbaudīsiet seksu vairāk un biežāk.

Smēķētājiem ir ilūzija, ka smēķēšanas ļaunumi tiek pārspīlēti, īstenība ir gluži pretēja. Nav šaubu, ka cigaretes ir pirmajā vietā nāves izraisītāju vidū. Turklāt ne visi gadījumi, kad cigaretes ir izraisījušas vai veicinājušas nāvi, statistikā tiek minēti.

Tiek lēsts, ka 44% mājokļu ugunsgrēku izraisījušas cigaretes, un es domāju par to, nez cik satiksmes negadījumus tās ir izraisījušas to sekunžu laikā, kad, novērsdamies no ceļa, aizdedzam cigareti.

Parasti esmu piesardzīgs autovadītājs, bet vistuvāk nāvei (izņemot pašu smēķēšanu) biju, kad braucot centos uztīt cigareti; pat negribu domāt par tām daudzajām reizēm, kad izklepoju cigareti ārā no mutes un likās, ka tā piezemējusies starp sēdekļiem. Esmu drošs, ka daudzi autovadītāji smēķētāji ir mēģinājuši vienā rokā turēt degošo cigareti un ar otru vienlaicīgi vadīt auto.

"Smadzeņu skalošanas" sekas ir tās, ka mēs sākam domāt kā tas vīrs, kas, krītot no simtstāvu ēkas, piecpadsmitajā stāvā nosaka: "Tiktāl viss ir labi." Mēs domājam — ja līdz šim esam izsprukuši, vēl viena cigarete neko nemainīs.

Pamēģiniet uz to paraudzīties savādāk — "ieradums" ir ķēde mūža garumā, un katra cigarete rada vajadzību pēc nākamās. Aizsākot ieradumu, jūs aizdedzat degli. Problēma ir tā, ka JŪS NEZINĀT, CIK GARŠ TAS IR. Katru reizi aizsmēķējot jūs sperat soli tuvāk bumbai, kas eksplodēs. KĀ JŪS ZINĀSIET, KA TĀ IR NĀKAMĀ CIGARETE?