Kā viegli atmest smēķēšanu

Gribasspēka metode

Mūsu sabiedrībā ir pieņemts uzskatīt, ka atmest smēķēšanu ir ļoti grūti. Pat grāmatas, kas sniedz padomus, kā to izdarīt, sākas ar brīdinājumiem, cik ļoti grūti tas ir. Patiesībā tas ir līdz smieklīgumam viegli, jā, es saprotu, ka apšaubāt šo apgalvojumu, bet apsveriet to.

Ja gribat noskriet kilometru ātrāk par divarpus minūtēm, tas ir grūti, jums jātrenējas daudzus gadus, un pat tad varbūt nebūsiet spējīgs to izdarīt. (Liela daļa no jūsu sasnieguma ir apziņā. Vai nav dīvaini, cik tas bija grūti, līdz to izdarīja Banisters, un šodien tā ir norma?)

Lai atmestu smēķēšanu, viss, kas jums jādara, — jāpārtrauc to darīt. Neviens (izņemot jūs pašu) nespiež jūs smēķēt, un, pretēji ēdienam un dzērienam, jums to nevajag, lai izdzīvotu. Tad kāpēc tam vajadzētu būt grūti, ja vēlaties to darīt? Patiesībā tas tā nav. Atmešanu apgrūtina paši smēķētāji, izmantojot gribasspēka metodi. Par gribasspēka metodi es saucu jebkuru stratēģiju, kas liek smēķētājam domāt, ka viņš kaut ko upurē. Padomāsim par gribasspēka metodi.

Mēs neizlemjam kļūt par smēķētājiem. Mēs tikai eksperimentējam ar pāris pirmajām cigaretēm un esam pārliecināti, ka varam atmest jebkurā brīdī, jo tās garšo tik šausmīgi. Turklāt mēs šīs pirmās cigaretes izsmēķējam, kad vēlamies, tas parasti notiek pasākumos un citu smēķētāju sabiedrībā.

Pirms to aptveram, mēs jau ne tikai regulāri pērkam cigaretes un smēķējam, kad vēlamies, bet darām to katru dienu. Smēķēšana ir kļuvusi par mūsu dzīves sastāvdaļu.

Mēs pārliecināmies, lai mums līdzi vienmēr būtu cigaretes. Mēs ticam, ka tās uzlabo maltītes un pasākumus un mazina stresu. Mums, šķiet, neienāk prātā, ka tāda pati cigarete no tādas pašas paciņas pēc maltītes garšo tāpat kā no rīta. Patiesībā smēķēšana neuzlabo maltītes un nekliedē stresu, smēķētāji vienkārši domā, ka nespēj izbaudīt ēdienreizi un tikt galā ar stresu bez cigaretes.

Parasti paiet ilgs laiks, lai mēs saprastu, ka esam atkarīgi, jo ciešam no ilūzijas, ka smēķētāji smēķē, jo izbauda cigareti, nevis tāpēc, ka tā viņiem jāizsmēķē.

Parasti mēs aptveram šīs problēmas esamību tikai tad, kad cenšamies atmest. Pirmie atmešanas mēģinājumi vienmēr ir sākumposmā, un tos izraisa ierobežotie naudas resursi (puisis sastop meiteni, un viņi taupa naudu kopīgām mājām un nevēlas tērēt naudu cigaretēm) vai veselība (pusaudzis joprojām aktīvi nodarbojas ar sportu un jūt, ka viņam trūkst elpas). Lai arī kāds būtu iemesls, smēķētājs parasti nogaida līdz saspringtai situācijai, vai tā būtu veselība vai nauda. Mazais monstrs ir jābaro. Tad smēķētājam vajadzīga cigarete, un tās trūkums viņu satrauc vēl vairāk. Lieta, ko viņš izmanto stresa kliedēšanai, nav pieejama, un tas satraukumu trīskāršo. Visiespējamākais rezultāts ir kompromiss: "Es smēķēšu mazāk," vai "Neesmu izvēlējies īsto laiku," — vai arī "Pagaidīšu, līdz manā dzīvē nebūs stresa." Un, kad stresa vairs nav, viņam nav vajadzības atmest līdz nākamajam stresa periodam. Protams, ka brīdis nekad nav īstais, jo vairumam cilvēku dzīve kļūst aizvien stresaināka un spriedze nemazinās. Mēs atstājam vecāku pajumti un ienākam jaunu māju, hipotēku, bērnu audzināšanas un atbildīgo amatu pasaulē. Protams, smēķētāja dzīvē spriedze vispār nevar mazināties, jo to rada cigarete. Pieaugot uzņemtā nikotīna daudzumam, palielinās arī stress un ilūzija par cigarešu nepieciešamību.

Patiesībā ilūzija ir tā, ka dzīve kļūst stresaināka… un to rada cigarete vai līdzīgs "balsts". Pievērsīšos tam sīkāk 28. nodaļā.

Pēc sākotnējām neveiksmēm smēķētājs cer — kādu rītu pamodīsies un vienkārši negribēs smēķēt. Šīs cerības parasti veicina stāsti par izbijušajiem smēķētājiem (piemēram: "Man bija gripa, un tad es vairs nevēlējos smēķēt.").

Nemāniet sevi. Esmu izzondējis tamlīdzīgas baumas, un tās nekad nav tik vienkāršas, kā šķiet. Parasti smēķētājs jau ir gatavojies atmest un gripu izmanto tikai kā atspēriena dēli. Es pavadīju vairāk nekā trīsdesmit gadu, līdz pamodos un nevēlējos smēķēt. Katru reizi, kad man bija plaušu kaites, gaidīju, kad tās pāries, jo tas traucēja smēķēšanai.

Biežāk ļaudis, kas atmetuši "vienkārši tāpat", ir piedzīvojuši šoku. Iespējams, kāds tuvinieks miris no cigarešu izraisītas slimības vai kas tāds apdraud viņus pašus. Daudz vieglāk ir teikt: "Es vienkārši kādu dienu izlēmu atmest. Tāds zellis es esmu." Beidziet sevi muļķot! Tas nenotiks, ja vien jūs neliksiet tam notikt.

Padomāsim, kāpēc gribasspēka metode ir tik grūta. Lielāko daļu dzīves mēs piekopjam smiltīs iebāztas galvas "Es atmetīšu rīt" taktiku.

Dažreiz kaut kas noved pie atmešanas mēģinājuma. Un tas var būt satraukums par veselību, naudu, arī sociālais spiediens vai piedzīvotais šoks, kuru nekādi neizbaudām.

Lai kāds būtu iemesls, mēs izvelkam galvu no smiltīm un sākam apsvērt smēķēšanas "par" un "pret". Tad mēs atklājam ko tādu, ko esam zinājuši visu mūžu: saprātīgais secinājums ir tikai viens — PĀRTRAUC SMĒĶĒT!

Ja jums desmit punktu sistēmā būtu jāizvērtē ieguvumi atmetot un smēķēšanas priekšrocības, atmešanas ailītē punktu būtu daudzreiz vairāk.

Tomēr, par spīti tam, ka smēķētājs apzinās nesmēķēšanas labumus, viņš domā, ka ir upuris. Kaut arī tā ir ilūzija, tā ir spēcīga ilūzija. Smēķētājs nezina, kāpēc, bet viņš tic, ka gan dzīves priekos, gan bēdās palīdz cigarete.

Pirms atmešanas mēģinājuma viņš ir pakļauts sabiedrības "smadzeņu skalošanai", ko papildina paša atkarības māni. Te iederas arī visspēcīgākais mīts par to, "cik grūti ir atmest".

Viņš ir dzirdējis stāstus par smēķētājiem, kas pēc mēnešiem ilgas atturēšanās joprojām izmisīgi alkst cigaretes. Uzrodas visa veida "kavētāji" (ļaudis, kas atmetuši visu mūžu vaid pēc cigaretes). Viņš ir dzirdējis stāstus par smēķētājiem, kas atmetuši, dzīvojuši laimīgi, bet tad kādu dienu izsmēķējuši vienu cigareti un atkal kļuvuši atkarīgi. Droši vien viņš pazīst dažus smēķētājus, kurus pārņēmusi progresējoša slimība, taču viņi turpina smēķēt, tādējādi sevi iznīcinot. Piedevām viņš pats ir kaut ko no tā visa piedzīvojis.

Tāpēc tā vietā, lai sāktu ar: "Lieliski! Esat dzirdējuši jaunumus? Man vairs nav jāsmēķē," — viņš sāk ar baismu sajūtu, kā rāpjoties Everestā, un patiesi tic — ja reiz monstrs ir viņu pakļāvis, atkarība ir mūžīga. Daudzi pat uzsāk ar atvainošanos saviem tuviniekiem: "Redziet, es mēģinu atmest smēķēšanu. Pāris nākamās nedēļas droši vien būšu viegli aizkaitināms. Centieties mani paciest." Vairums mēģinājumu ir nolemti nāvei, pirms tie sākušies.

Pieņemsim, ka smēķētājs pāris dienu izdzīvo bez cigaretes. Viņa plaušas palēnām attīrās. Viņš nav pircis cigaretes, tātad viņam ir vairāk naudas. Tātad iemesli, kāpēc viņš izlēma atmest, lēnām pazūd no viņa apziņas. Kā braucot redzēt nelāgu satiksmes negadījumu. Tas uz brīdi liek samazināt ātrumu, bet, kad kārtējo reizi kavējat , pēda uzgulstas gāzes pedālim.

Otrā galā mazais monstrs nav dabūjis savu devu. Nav fizisku sāpju; ja jūs tāpat justos saaukstēšanās dēļ, jūs nepārtrauktu strādāt un nejustos nomākts. Jūs pasmietos un aizmirstu par to. Smēķētājs zina tikai to, ka grib cigareti. Taču to, kāpēc tas ir tik svarīgi, viņš nezina. Mazais monstrs vēderā pamodina lielo monstru smadzenēs, un tagad cilvēks, kas pirms pāris stundām vai dienām virknēja iemeslus, lai pārtrauktu, izmisīgi meklē ieganstu, lai atsāktu. Tagad viņš saka šādas lietas.

1. Dzīve ir pārāk īsa. Varētu sprāgt bumba. Es rīt varētu pakļūt zem autobusa. Es pārtraucu par vēlu. Runā, ka viss izraisa vēzi.

2. Neesmu izvēlējies īsto brīdi. Man vajadzētu nogaidīt, lai paiet Ziemassvētki (brīvdienas), šis saspringtais posms manā dzīvē.

3. Es nespēju koncentrēties. Kļūstu aizkaitināms un nesavaldīgs. Nespēju pienācīgi veikt savu darbu. Ģimene un draugi mani nemīlēs. Atzīsim to, man jāatsāk smēķēt visu dēļ. Esmu nelabojams smēķētājs un nekad nebūšu laimīgs bez cigaretes. (Tas man lika smēķēt trīsdesmit trīs gadus.)

Šajā brīdī smēķētājs parasti padodas. Viņš aizdedz cigareti, un šizofrēnija aug. No vienas puses — ir brīnišķīgā atvieglojuma sajūta, kad mazais monstrs beidzot dabūjis savu devu; no otras — ja smēķētājs ir izturējis ilgu laiku, cigarete garšo atbaidoši un viņš nespēj saprast, kāpēc smēķē. Tāpēc arī smēķētājs domā, ka viņam trūkst gribasspēka. Patiesībā tas nav gribasspēka trūkums, viss, kas viņam jādara, — jaunākās informācijas gaismā jāpieņem saprātīgs lēmums. Kāda jēga būt veselam, ja esi nelaimīgs? Kāda jēga būt bagātam, ja esi nelaimīgs? Pilnīgi nekāda. Daudz labāk ir nodzīvot īsu prieka pilnu dzīvi, nekā ilgu un nelaimīgu.

Par laimi, tā nav tiesa — gluži otrādi. Nesmēķētāja dzīve ir neizsakāmi baudāmāka, taču tieši šis malds trīsdesmit trīs gadus lika man smēķēt, un, ja tā būtu patiesība, es joprojām to darītu (labojums — manis šeit nebūtu).

Nomāktībai, ko pārdzīvo smēķētājs, nav nekāda sakara ar "atradināšanās" perioda komplikācijām. Tiesa, tā šo sajūtu veicina, taču patiesās sāpes ir apziņā, un tās rada šaubas un nedrošība. Tas ir stresa paveids — smēķētājs jūtas nomākts un apdraudēts, jo domā, ka patiesi kaut ko upurē. Viens no brīžiem, kad prāts saka: "Uzpīpē!" — ir tieši stresa situācijas. Tāpēc, tiklīdz viņš pārtrauc, viņš vēlas cigareti. Bet tagad viņš nedrīkst, jo ir atmetis. Tas savukārt rada stresu.

Procesu apgrūtina arī tas, ka gaidām — kaut kas notiks. Ja jūsu mērķis ir nokārtot braukšanas eksāmenu, tas tiek sasniegts, kad to nokārtojat. Gribasspēka metodes laikā jūs sakāt: "Es varu pietiekami ilgi iztikt bez cigaretes. Vēlme smēķēt ar laiku pazudīs."

Kā jūs zināsiet, ka esat to sasniedzis? Atbilde ir — jūs nekad to nezināsiet, jo gaidāt, lai kaut kas notiktu, bet nekas cits nenotiks. Jūs pārtraucāt, kad smēķējāt pēdējo cigareti, un tagad viss, ko gaidāt, ir — cik ilgs laiks paies, līdz padosieties.

Kā jau iepriekš teicu, ciešanas ir garīgas, un tās izraisa nedrošība. Fizisku sāpju nav, bet efekts ir spēcīgs. Smēķētājs ir nelaimīgs un jūtas nedrošs. Viņš kļūst apsēsts ar smēķēšanu.

Depresija var ilgt dienām un pat nedēļām. Prātu pārņem šaubas un bailes.

"Cik ilgi turpināsies tukšuma sajūta?" "Vai es jelkad vēl būšu laimīgs?" "Vai gribēšu no rītiem celties?" "Vai vēl kādreiz izbaudīšu maltītes?"

"Kā es turpmāk tikšu galā ar stresu?"

"Vai sabiedrība man sagādās prieku?"

Smēķētājs gaida dažādus uzlabojumus, bet, kamēr viņš jūtas nožēlojams, cigarete kļūst nenovērtējama.

Patiesībā jau viņā kaut kas notiek, tikai smēķētājs to neapzinās. Ja viņš spēj neuzņemt nikotīnu trīs nedējas, fiziskā tieksme pēc tā zūd. Tomēr "atradināšanās" simptomi ir tik maigi, ka smēķētājs tos pat nemana. Bet pēc trim nedēļām daudzi smēķētāji sajūt, ka ir "atmetuši". Lai to pierādītu, tiek aizdegta cigarete. Tā garšo briesmīgi, bet bijušais smēķētājs atkal ir piegādājis organismam nikotīnu, kas lēnām zūd, tiklīdz cigarete nodziest. Un tagad kāda balss zemapziņā saka: "Tu gribi vēl vienu." Patiesībā viņš jau bija atmetis, bet diemžēl atkal padarīja sevi atkarīgu.

Parasti viņš neaizsmēķē nākamo cigareti tūlīt. Viņš domā: "Es negribu atkal kļūt atkarīgs." Tāpēc viņš drošu laika sprīdi nogaida. Tās var būt stundas, dienas, pat nedēļas. Bijušais smēķētājs tagad var teikt: "Re, es nekļuvu atkarīgs, tāpēc droši varu izsmēķēt vēl vienu." Viņš atkal ir iekritis tajā pašā slazdā.

Smēķētāji, kas guvuši panākumus ar gribasspēka metodi, domā, ka tas ir ilgi un grūti, jo galvenā problēma ir "smadzeņu skalošana", un smēķētājs diedelē cigaretes vēl ilgi pēc tam, kad fiziskā atkarība ir beigusies. Ja viņš iztur pietiekami ilgi, tad atklāj, ka nav jāpadodas. Viņš beidz nīkuļot, pieņem, ka dzīve iet uz priekšu un ir jauka bez cigaretes.

Daudziem smēķētājiem izdodas atmest, izmantojot šo metodi, taču tas ir grūti un sarežģīti, un neveiksmju ir daudz vairāk nekā pozitīvu rezultātu. Pat tie, kam tas izdevies, visu pārējo dzīvi ir ļoti nestabili. Viņos vēl ir masu pārliecināšanas ideju paliekas, un viņi joprojām tic, ka cigarete dažādās dzīves situācijās var uzmundrināt. (Vairums nesmēķētāju arī cieš no šīs ilūzijas. Arī viņi ir pakļauti "smadzeņu skalošanai", taču vai nu nav spējīgi iemācīties "izbaudīt" smēķēšanu, vai arī baidās no tās mīnusiem.) Tas izskaidro, kāpēc smēķētāji, kas ilgāku laiku nav smēķējuši, atkal atsāk to darīt.

Daudzi bijušie smēķētāji laiku pa laikam izsmēķē kādu cigāru vai cigareti, uztverot to kā "īpašu balvu" vai arī lai pārliecinātos, cik briesmīgi tās garšo. Tas arī notiek, taču, tiklīdz cigarete nodziest, nikotīns atstāj organismu un balss no zemapziņas saka: "Tu gribi vēl vienu." Ja viņi aizsmēķē vēl vienu, arī tā garšo atbaidoši, tāpēc viņi domā: "Lieliski! Kamēr man tas nesagādā prieku, es nekļūšu atkarīgs. Es atmetīšu pēc Ziemassvētkiem/brīvdienām/šīm grūtībām."

Par vēlu. Viņi jau ir atkarīgi. Slazds, kurā viņi jau reiz bija iekrituši, sagūsta savu upuri no jauna.

Es joprojām apgalvoju — smēķēšanā nav baudas. Un nekad nav bijis. Ja mēs smēķētu tāpēc, ka to izbaudām, neviens nekad neizsmēķētu vairāk par vienu cigareti. Mēs pieņemam, ka izbaudām cigareti, jo nespējam ticēt, ka būtu tik stulbi un smēķētu, ja tas mums nesagādātu baudu. Tāpēc smēķēšana ir saistīta ar zemapziņu. Ja jūs, smēķējot katru cigareti, apzinātos, ka plaušās nonāk indīgie dūmi, un jums būtu sev jāsaka: "Dzīves laikā tas man izmaksās 50 000 mārciņu, un tieši šī cigarete var novest mani pie plaušu vēža," — izzustu pat ilūzija par jelkādu baudu. Kad cenšamies bloķēt savu apziņu no sliktā, jūtamies muļķīgi. To atzīt būtu nepanesami. Ja pavērosiet smēķētājus sabiedrībā, redzēsiet, ka viņi ir laimīgi tikai tad, kad neapzinās, ka smēķē. Tiklīdz viņi sāk to apzināties, tā samulst un jūtas neērti. Mēs smēķējam, lai pabarotu to mazo monstru. Un, kad reiz būsiet atbrīvojies no mazā monstra savā ķermenī un lielā monstra savā apziņā, nejutīsiet vairs ne vajadzību, ne vēlmi smēķēt.