Kā viegli atmest smēķēšanu

Necentieties samazināt izsmēķēto cigarešu skaitu

Daudzi smēķētāji uztver cigarešu daudzuma ierobežošanu kā soli pretī atmešanai vai kā mēģinājumu kontrolēt mazo briesmoni, un daudzi ārsti un padomdevēji to iesaka.

Protams, jo mazāk jūs smēķējat, jo labāk jums klājas, taču kā solis pretī brīvībai šī ierobežošana ir fatāla. Visu mūžu mūs pakļauj centiens samazināt izsmēķēto cigarešu daudzumu.

Tas parasti notiek pēc neveiksmīgiem atmešanas mēģinājumiem. Pēc pāris stundu vai dienu atturēšanās smēķētājs sev saka: "Es nespēju iedomāties dzīvi bez cigaretes, tāpēc turpmāk smēķēšu tikai īpašos gadījumos un tikai desmit cigaretes dienā. Ja pieradīšu, varēšu pie tā apstāties vai pat turpināšu samazināšanu." Daži šausminoši secinājumi par šo situāciju.

l. Šis smēķētājs ir vissliktākajā pozīcijā. Viņš joprojām ir atkarīgs no nikotīna un uztur ne tikai mazo monstru, bet arī lielo briesmoni savā prātā.

2.Viņš pastāvīgi ilgojas pēc nākamās cigaretes.

3.Pirms tam viņš aizsmēķēja, kad vien vēlējās, tādējādi remdējot "atradināšanās simptomus". Tagad papildus ikdienas spriedzei un stresam viņš patiesībā nolemj sevi pastāvīgiem "atradināšanās simptomiem". Viņš kļūst nelaimīgs un nesavaldīgs.

4.Agrāk cigaretes nesagādāja viņam baudu un viņš pat neapzinājās, ka izsmēķē tās. Tas notika automātiski. Vienīgās cigaretes, kas, viņaprāt, sagādāja prieku, tika aizdegtas pēc atturēšanās perioda ( no rīta, pēc maltītes utt.). Tagad, kad viņš katru cigareti gaida par stundu ilgāk, viņš "izbauda" katru no tām. jo ilgāk viņš gaida, jo labāka viņam šķiet katra cigarete, jo šis "prieks" nav pati cigarete; tā ir alku (vai nu nemanāmās fiziskās tieksmes, vai garīgo ciešanu) remdēšana, jo ilgāk jūs ciešat, jo "baudāmāka" ir katra cigarete.

Galvenā atmešanas problēma nav ķīmiskā atkarība. Tas ir viegli. Smēķētāji visu nakti iztiek bez cigaretes, viņi pat nepamostas. Daudzi smēķētāji pat iziet no guļamistabas, pirms aizsmēķē pirmo cigareti. Daudzi pabrokasto. Daži pat nogaida, līdz nokļūst darbā.

Viņi desmit stundas var iztikt bez cigaretes, un tas viņus nesatrauc. Bet, ja viņi nesmēķētu desmit stundas dienas laikā, viņi plēstu sev matus.

Daudzi smēķētāji atturas no smēķēšanas savā jaunajā mašīnā. Viņi bez redzamām neērtībām apmeklē lielveikalus, teātrus, ārstu, slimnīcas, zobārstu utt. Daudzi atturas no smēķēšanas nesmēķētāju klātbūtnē. Pat metro nav bijis nekādu incidentu. Smēķētāji ir gandrīz priecīgi, kad viņiem aizliedz smēķēt. Patiesībā viņi priecājas, ja viņiem izdodas ilgāku laika posmu iztikt bez cigaretes. Tas dod viņiem cerību — kādu dienu viņi to vispār vairs nevēlēsies.

Īstā problēma, mēģinot atmest, ir "smadzeņu skalošana", ilūzija par to, ka cigarete ir sava veida atbalsts vai balva, bez kuras dzīve nebūs tik jauka. Ierobežošanas stratēģija nevis aizkavē un pakāpeniski atbrīvo jūs no smēķēšanas, bet liek jums justies nedrošam un nelaimīgam un pārliecina jūs, ka vērtīgākā lieta zemes virsū ir nākamā cigarete un ka bez tās jūs nekad nebūsiet pilnīgi laimīgs.

Nav nekā nožēlojamāka par smēķētāju, kas cenšas sevi ierobežot. Viņš cieš no maldiem — jo mazāk viņš smēķēs, jo mazāk viņš gribēs smēķēt. Patiesībā ir gluži otrādi. Jo mazāk viņš smēķē, jo vairāk cieš no "atradināšanās simptomiem"; jo vērtīgāka kļūst katra cigarete, jo tā kļūst pretīgāka. Bet tas viņu neattur. Tam nekad nav bijis sakara ar garšu. Ja ļaudis smēķētu tāpēc, ka izbauda garšu, neviens neizsmēķētu vairāk par vienu cigareti, jums grūti tam noticēt? Labi, parunāsim par to. Kura cigarete garšo vispretīgāk? Tieši tā pirmā cigarete no rīta, kas ziemā liek mums klepot un sprauslāt. Kura ir visdārgākā cigarete vairumam smēķētāju? Tieši tā pirmā cigarete no rīta! Vai tagad tiešām ticat, ka smēķējat, lai izbaudītu garšu un smaržu, vai arī racionālāks ir skaidrojums, ka smēķējat, lai remdētu deviņas stundas ilgušo nikotīna badu?

Ir svarīgi, lai pirms pēdējās cigaretes aizdegšanas visas ar smēķēšanu saistītās ilūzijas būtu likvidētas. Ja vien neesat izgaisinājis ilūziju, ka izbaudāt kādu noteiktu cigarešu garšu, pirms aizsmēķēsiet pēdējo, pēc tam nekļūstot atkarīgs, to izdarīt nebūs iespējami. Tāpēc, ja vēl neesat aizsmēķējis, dariet to tagad. Sešas reizes dziļi ieelpojiet šīs lieliskās tabakas dūmus un pajautājiet sev, kas tajos tik lielisks. Varbūt jūs domājat, ka labi garšo kādas noteiktas cigaretes, piemēram, tās, ko izsmēķējat pēc maltītes. Ja tā, kāpēc izsmēķējat pārējās? Tāpēc, ka esat aizrāvies ar ieradumu? Kāpēc gan kādam pretīgu cigarešu smēķēšana var kļūt par ieradumu? Un kāpēc gan tāda pati cigarete no tādas pašas paciņas pēc maltītes garšo citādi nekā no rīta? Ēdiens negaršo citādi pēc cigaretes, kāpēc cigaretei būtu jāgaršo citādi pēc ēdiena?

Neuzticieties man, pārbaudiet to, apzināti izsmēķējiet cigareti pēc maltītes, lai pārliecinātos, ka tā negaršo citādi. Iemesls, kāpēc smēķētāji domā, ka cigaretes pēc ēdienreizes vai saviesīgos pasākumos kombinācijā ar alkoholu ir labākas, ir tas, ka šajās situācijās kā nesmēķētāji, tā smēķētāji ir laimīgi, tomēr smēķētāji nespēj būt pilnīgi laimīgi un atslābinājušies, ja nav pabarojuši mazo monstru. Nav tā, ka smēķētāji izbaudītu tabakas garšu pēc ēdienreizes, mēs galu galā neēdam tabaku, kāds tam sakars ar garšu? Viņi vienkārši jūtas nelaimīgi, ja nevar remdēt savu tukšuma sajūtu. Tātad atšķirība starp smēķēšanu un nesmēķēšanu ir tāda pati, kā esot laimīgam vai jūtoties nožēlojami. Tāpēc šķiet, ka cigarete garšo labāk. Toties smēķētāji, kas aizsmēķē no rīta, jūtas nožēlojami neatkarīgi no tā, vai smēķē vai ne.

Ierobežošanas taktika ne tikai nedarbojas, tā ir mocību ļaunākā forma. Tā nedarbojas, jo, ierobežojot cigarešu daudzumu, smēķētājs cer — smēķējot arvien mazāk un mazāk, šī tieksme pazudīs pavisam. Tas nav ieradums. Tā ir atkarība, un jebkuras atkarības būtība ir gribēt arvien vairāk un vairāk, nevis mazāk. Tāpēc, lai sevi ierobežotu, smēķētājam visu atlikušo mūžu jāizkopj gribasspēks un disciplīna.

Galvenā atbrīvošanās problēma nav ķīmiskā atkarība no nikotīna. Ar to ir viegli tikt galā. Tā ir kļūdainā pārliecība, ka cigarete sniedz prieku. To izraisa "smadzeņu skalošana", kurai esam pakļauti, vēl pirms sākam smēķēt, un tad iestājas atkarība. Ierobežošanas taktika spēcina šo pārliecību tiktāl, ka smēķēšana jau valda pār cilvēka dzīvi un viņš ir pārliecināts, ka vērtīgākā lieta zemes virsū ir nākamā cigarete.

Kā jau teicu, šī metode tik un tā nedarbojas, jo jums visu atlikušo mūžu jānorūda gribasspēks. Ja jums nav pietiekami daudz gribasspēka, lai atmestu, tad jums pilnīgi noteikti nav pietiekami daudz gribasspēka, lai ierobežotu sevi cigarešu daudzuma ziņā. Atmešana ir daudz vieglāka un mazāk sāpīga.

Esmu dzirdējis par tūkstošiem gadījumu, kad šī metode ir izgāzusies. Tā saujiņa, kam ir izdevies, atmeta pēc salīdzinoši īsas ierobežošanas stadijas, kam uzreiz sekoja "aukstais tītars". Smēķētāji īstenībā atmeta par spīti šai metodei, nevis pateicoties tai. Tā tikai pagarināja ciešanas. Neveiksmīgs ierobežošanas mēģinājums padara smēķētāju par nervu vraku un vēl vairāk pārliecina viņu, ka viņš ir atkarīgs uz mūžu. Ar to parasti pietiek, lai pirms nākamā mēģinājuma liktu viņam piecus gadus kūpināt.

Tomēr šī taktika palīdz ilustrēt smēķēšanas bezjēdzīgumu, jo tas skaidri parāda, ka cigarete ir baudāma tikai pēc atturēšanās perioda. Jums jādauza galva pret ķieģeļu sienu (jācieš no "atradināšanās simptomiem"), lai izbaudītu brīdi, kad beidzat to darīt. Tātad jums ir izvēle.

1. Jūs varat nodarboties ar cigarešu skaita ierobežošanu visu mūžu. Tās būs paša uzspiestas mocības, un jums tik un tā neizdosies.

2. Pakāpeniski smacēt sevi? Kāpēc?

3. Esiet jauks pret sevi. Izbeidziet to darīt.

Vēl viena svarīga lieta, ko pierāda šī metode, — nepastāv tāds jēdziens kā "gadījuma cigarete". Smēķēšana ir ķēdes reakcija visa mūža garumā, ja vien jūs nepapūlēsieties to pārtraukt.

ATCERIETIES: CIGAREŠU SKAITA IEROBEŽOŠANA JŪS TIKAI IEROBEŽOS.