Kā viegli atmest smēķēšanu

Sabiedrisks ieradums?

Galvenais iemesls tam, ka Lielbritānijā kopš sešdesmitajiem gadiem ir vairāk nekā 15 miljoni bijušo smēķētāju, ir sabiedriskā revolūcija.

Jā, es zinu, veselība un nauda ir galvenie iemesli, kāpēc gribam atmest, bet tie bijuši vienmēr. Mums nav vajadzīgi vēža draudi, lai saprastu, ka cigaretes sagandē dzīvi. Mūsu ķermenis ir sarežģītākais mehānisks uz planētas, un katrs smēķētājs, jau ievelkot pirmo dūmu, instinktīvi apzinās, ka cigaretes ir indīgas.

Vienīgais iemesls, kāpēc turpinām, ir draugu spiediens. Vienīgais pieņemamais smēķēšanas "pluss" ir tas, ka reiz tas tika uzskatīts par sociālu ieradumu.

Šodien pat paši smēķētāji to uzskata par nesabiedrisku.

Senajās dienās stiprie vīri smēķēja. Ja jūs nesmēķējāt, jūs uzskatīja par memmīti, un mēs visi smagi nopūlējāmies, lai kļūtu atkarīgi. Jebkurā bārā vai klubā vīri lepni ieelpoja un izelpoja tabakas dūmus. Gaisā bija nezūdošs dūmu mākonis, un griesti nodzeltēja, ja netika atjaunots krāsojums.

Šodien situācija ir pilnīgi pretēja. Mūsdienu stiprais vīrs nesmēķē. Mūsdienu stiprais vīrs nav atkarīgs no tabakas.

Šīs revolūcijas rezultātā mūsdienu smēķētāji grib atmest, un šodien smēķētājus uzskata par vājiem cilvēkiem.

Svarīgākā tendence, ko esmu novērojis kopš grāmatas pirmizdevuma 1985. gadā, ir smēķēšanas nesabiedriskās dabas aktualizēšana. Dienas, kad cigarete bija sarežģītās lēdijas vai stilīgā veča lepnums, ir pagājušas uz mūžiem. Visi tagad zina, ka vienīgais iemesls, kāpēc ļaudis smēķē, ir tas, ka viņiem nav izdevies atmest vai arī viņi baidās mēģināt. Smēķētāju manieres diendienā mainās, jo viņus ierobežo ofisu noteikumi, sabiedrisko vietu aizliegumi un svētulīgo izbijušo smēķētāju uzbrukumi. Nesen redzēju situāciju, ko nebiju vērojis kopš bērnības, proti, ka smēķētājs nokrata pelnus kabatā, jo viņam kauns lūgt pelnu trauku.

Pirms dažiem gadiem biju restorānā. Bija pusnakts. Visi pārtrauca ēšanu. Brīdī, kad parasti aizdegas cigāri un cigaretes, neviens nesmēķēja. Es nodomāju: "Es sāku radīt iespaidu!" — sacīju viesmīlim: "Vai šis tagad ir nesmēķētāju restorāns?" Atbilde bija noliedzoša. Nodomāju: "Tas ir dīvaini. Zinu, ka daudzi atmet, taču te jābūt kādam smēķētājam." Tad kāds stūrī aizsmēķēja. Rezultātā restorānu it kā pāršalca signāluguntiņu vilnis. Katrs smēķētājs bija sēdējis un domājis: "Es šeit noteikti neesmu vienīgais smēķētājs."

Daudzi nesmēķē starp ēdieniem, jo jūtas neērti. Daudzi ne tikai atvainojas galdabiedriem, bet palūkojas apkārt. Katru dienu arvien vairāk smēķētāju pamet grimstošo kuģi un palikušie baidās, ka būs pēdējie.

NEPIEĻAUJIET, LAI TAS BŪTU JŪS!