Kā viegli atmest smēķēšanu

Ievads

ES IZĀRSTĒŠU PASAULI NO SMĒĶĒŠANAS

Es runāju ar savu sievu. Viņa nodomāja, ka neesmu pie pilna prāta. Tas ir saprotams, ja ņem vērā to, ka viņa bija redzējusi, kā es izgāžos neskaitāmajos atmešanas mēģinājumos. Pēdējais bija pirms diviem gadiem. Patiesībā es piedzīvoju pusgada šķīstītavu, pirms beidzot sabruku un aizdedzināju cigareti. Nekaunos atzīt, ka raudāju kā zīdainis. Raudāju, jo zināju, ka esmu nolemts smēķēšanai uz mūžu. Biju ielicis šajā mēģinājumā tik daudz pūļu un zināju, ka man nebūs spēka izturēt šo pārbaudījumu vēlreiz. Es neesmu vardarbīgs cilvēks, taču, ja kāds aizbildnieciski noskaņots nesmēķētājs tobrīd man teiktu, ka visi smēķētāji var atmest viegli un uz visiem laikiem, negalvoju par savu rīcību. Kaut gan esmu pārliecināts — jebkura zvērināto tiesa, kurā ir tikai smēķētāji, mani attaisnotu.

Iespējams, arī jums šķiet neticami, ka jebkurš var atmest viegli un ar prieku. Ja tā, lūdzu, neizmetiet šo grāmatu papīrkurvī. Lūdzu, uzticieties man. Galvoju, ka arī jūs varat atmest smēķēšanu bez grūtībām.

Lai nu kā, te nu es biju, divus gadus vēlāk, aizdedzot, kā biju pārliecināts, savu pēdējo cigareti, stāstot sievai ne tikai to, ka esmu jau laimīgs nesmēķētājs, bet arī to, ka izārstēšu pasauli no smēķēšanas. Jāatzīst, ka tolaik viņas skepse man šķita pat kaitinoša, tomēr tā nekādi nemazināja manu lidojuma sajūtu. Laikam mans prieks par to, ka jau esmu laimīgs nesmēķētājs, sašķobīja perspektīvu. No šodienas pozīcijām raugoties, varu viņai piekrist un saprotu, kāpēc Džoisa un pārējie draugi un radinieki mani neņēma par pilnu.

Atskatoties uz savu dzīvi, man šķiet, ka visa mana pastāvēšana bijusi gatavošanās, lai atrisinātu smēķēšanas problēmu. Pat tie neciešamie gadi, ko pavadīju, mācoties par grāmatvedi, bija nenovērtējami, lai atklātu smēķēšanas slazda mīklas. Runā, ka nav iespējams muļķot visus cilvēkus visu laiku, bet domāju, ka tabakas ražotāji jau gadiem dara tieši to. Tāpat domāju, ka esmu pirmais, kas patiesi izprot smēķēšanas lamatas. Ja šķietu iedomīgs, ļaujiet piebilst, ka tā nav sevis slavināšana, bet dzīves apstākļu sakritība.

Zīmīgā diena bija 1983. gada 15. jūlijs. Neesmu izbēdzis no Koldicas nāves nometnes, bet iedomājos, ka tie, kas izbēga, izjuta to pašu atvieglojumu un prieku, ko es, aizdedzot savu pēdējo cigareti. Sapratu, ka esmu atklājis to, pēc kā lūdzas katrs smēķētājs, — vieglu veidu, kā atmest smēķēšanu.

Pēc tam, kad biju šo metodi izmēģinājis ar smēķējošajiem draugiem un radiem, pametu grāmatvedību un kļuvu par pilnas slodzes konsultantu, lai palīdzētu atbrīvoties citiem smēķētājiem.

Pirmais šīs grāmatas izdevums iznāca 1985. gadā. Mani iedvesmoja viena no manām neveiksmēm — cilvēks, par kuru stāstu 25. nodaļā. Viņš divreiz iegriezās pie manis, un katru reizi mēs abi nonācām līdz asarām. Viņš bija tik saspringts, ka nespēju likt viņam atslābināties un uztvert to, ko saku. Cerēju — ja es to visu spētu pierakstīt, viņš piemērotākā brīdī varētu to izlasīt un pārlasīt, un tas viņam palīdzētu uztvert informāciju.

Es nešaubījos, ka Vieglais ceļš uz citiem smēķētājiem iedarbosies tikpat efektīvi kā uz mani. Kaut gan, apsverot metodes sakopošanu grāmatā, biju nobažījies. Veicu tirgus izpēti, komentāri nebija uzmundrinoši:

"Kā gan grāmata var palīdzēt man atmest? Man nepieciešams gribasspēks!"

"Kā gan grāmata var novērst netīkamos atmešanas simptomus?"

Turklāt man pašam bija šaubas. Klīnikās bieži gadījās, ka klients bija pārpratis kādu svarīgu punktu. Es varēju situāciju labot. Bet kā to varētu grāmata? Es labi atceros studiju gados piedzīvoto aizkaitinājumu, kad nesapratu grāmatā sacīto vai nepiekritu tam, taču nevarēju saņemt paskaidrojumu. Nojautu arī to, ka lasīšana nav populārs ieradums, īpaši šajā TV un video laikmetā.

Piedevām manī bija šaubas, kas pārspēja visu pārējo. Es neesmu rakstnieks un apzinājos savu spēju robežas šajā jomā. Biju drošs, ka, sēžot pretī smēķētājam, varu viņu pārliecināt par to, cik baudāmi kļūs pasākumi, cik labi viņš vai viņa spēs koncentrēties un tikt galā ar stresu kā nesmēķētājs un cik atmešanas process var būt viegls un patīkams. Bet vai es to spēšu pateikt grāmatā? Es pat šaubījos, vai esmu tiesīgs to darīt un vai man nevajadzētu noalgot profesionālu rakstnieku. Es nekādā gadījumā nebiju pārliecināts, ka grāmata gūs panākumus.

Dievi bija man žēlīgi. Esmu saņēmis tūkstošiem pateicības vēstuļu, kuros ir tādi komentāri kā šie:

"Šī ir labākā jelkad uzrakstītā grāmata."

"Jūs esat mans guru."

"Jūs esat ģēnijs."

"Jūs vajadzētu iecelt bruņinieku kārtā."

"Jums būtu jākļūst par premjeru."

"Jūs esat svētais."

Ceru, ka neesmu ļāvis šādām uzslavām sakāpt galvā. Pilnībā apzinos, ka tās tika izteiktas nevis manu literāro spēju dēļ, bet par spīti to trūkumam. Lai jūs darītu ko darīdami — lasītu grāmatu vai apmeklētu klīniku —, Vieglais ceļš darbojas.

Šobrīd mums ne tikai ir Vieglā ceļa klīniku tīkls visā pasaulē, bet šī grāmata ir tulkota vairāk nekā divdesmit valodās, un šobrīd, kad rakstu, tā ir pirmajā vietā kā populārzinātniskās literatūras bestsellers Vācijā. Kad biju vadījis klīnikas aptuveni gadu, domāju, ka zinu visu iespējamo par to, kā palīdzēt smēķētājiem atmest. Pārsteidzoši, ka vēl deviņpadsmit gadus pēc Vieglā ceļa atklāšanas es katru dienu iemācos kaut ko jaunu. Tas manī radīja bažas, kad sešus gadus pēc publikācijas mani lūdza pārskatīt grāmatas pirmo izdevumu. Baidījos, ka būs jāpārlabo viss uzrakstītais.

Man nevajadzēja satraukties. Vieglā ceļa pamatprincipi šodien ir tādi paši kā tad, kad to atklāju. Jaukā patiesība ir tā, ka ATMEST IR VIEGLI.

Tā nu tas ir. Vienīgā problēma ir pārliecināt par to katru smēķētāju. Zināšanas, ko esmu uzkrājis šo deviņpadsmit gadu laikā, ir palīdzējušas katram smēķētājam ieraudzīt gaismu. Klīnikās mēs cenšamies sasniegt pilnību. Katra neveiksme mūs sāpina, jo mēs zinām — katrs var viegli atbrīvoties. Kad smēķētājiem neizdodas, viņi to uztver kā pašu neveiksmi. Mēs to uztveram kā savu, jo mums nav izdevies pārliecināt smēķētājus par to, cik viegli un patīkami ir atmest.

Grāmatas pirmo izdevumu es veltīju tiem, kurus man neizdevās izārstēt. Neveiksmju procents tika aprēķināts, sarēķinot mūsu klīnikās izsniegtās atmaksas garantijas. Visā pasaulē mūsu klīniku vidējais neveiksmju rādītājs ir zem 5%. Tas nozīmē, ka vairāk nekā 95% atmešanas gadījumu ir veiksmīgi. Kaut gan zināju, ka esmu atklājis kaut ko brīnišķīgu, nekad, pat pārdrošākajos sapņos, necerēju sasniegt šādus rezultātus. Jūs varētu iebilst — ja reiz es ticēju, ka izārstēšu pasauli no smēķēšanas, droši vien biju rēķinājies ar 100% efektivitāti.

Nē, nekad to neesmu gaidījis. Šņaukšana bija iepriekšējā populārākā nikotīna atkarības forma, pirms tā kļuva nesabiedriska un "izmira". Tomēr ir daži "ķertie", kas turpina šņaukt, un tādi droši vien būs vienmēr. Zīmīgi, ka parlaments ir pēdējais tabakas šņaucēju bastions. Domāju, tas nemaz nav pārsteidzoši, ja iedziļinās — politiķi vispār iepaliek sabiedrībai aptuveni par gadsimtu. Tāpēc vienmēr būs daži "ķertie", kas turpinās smēķēt. Nekad neesmu domājis, ka personīgi man būtu jāizārstē katrs smēķētājs.

Es domāju — ja reiz esmu izskaidrojis smēķēšanas slazda mīklas un izgaisinājis tādas ilūzijas kā:

• smēķētāji izbauda smēķēšanu,

• smēķētāji izvēlas smēķēt,

• smēķēšana kliedē garlaicību un stresu,

• smēķēšana palīdz koncentrēties un atslābināties,

• smēķēšana ir ieradums,

• lai atmestu, nepieciešams gribasspēks,

• ja reiz smēķētājs, tad uz mūžu,

• atmest palīdz stāsti par smēķēšanas postošo ietekmi,

• aizvietotāji, īpaši nikotīna aizstājēji palīdz atmest, īpaši, kad esmu sagrāvis ilūziju, ka atmest ir grūti un, lai to izdarītu, jums jāpārdzīvo nospiestības periods, es naivi cerēju, ka arī pārējā pasaule ieraudzīs gaismu un pieņems manu metodi.

Domāju, ka mans galvenais pretinieks būs tabakas industrija. Pārsteidzoši, ka klupšanas akmeņi izrādījās institūcijas, kuras uzskatīju par sabiedrotajiem: plašsaziņas līdzekļi, valdība, smēķēšanas apkarošanas organizācijas un mediķi.

Droši vien esat redzējuši filmu "Māsa Kenija". Ja gadījumā neesat, tā ir par laiku, kad poliomelīts bija mūsu bērnu bieds. Ļoti labi atceros, kā šis vārds (tāpat kā tagad vārds "vēzis") mani biedēja. Poliomelīts ne tikai izraisīja roku un kāju paralīzi, bet arī sašķobīja ekstremitātes. Vispārpieņemtā ārstēšana izpaudās, ieliekot locekļus dzelžos, lai novērstu sašķobīšanos. Rezultāts bija paralīze uz mūžu.

Māsa Kenija bija pārliecināta, ka dzelži padara atveseļošanos neiespējamu, un tūkstoškārt pierādīja, ka muskuļus iespējams trenēt, lai bērns atkal varētu staigāt. Taču viņa bija tikai medmāsa, nevis ārste. Kā gan viņa uzdrošinājās izvērsties kvalificētu ārstu pakļautā provincē? Nešķita svarīgi, ka māsa Kenija bija atradusi problēmas risinājumu un pierādījusi tā efektivitāti. Viņas izārstētie bērni un viņu vecāki zināja, ka viņai taisnība, taču medicīniskā sistēma ne tikai atteicās pieņemt šo metodi, bet pat aizliedza to praktizēt. Pagāja divdesmit gadu, lai mediķi ieraudzītu acīmredzamo.

Pirmoreiz skatījos šo filmu, ilgi pirms biju atklājis Vieglo ceļu. Filma bija ļoti interesanta, un nenoliedzami tajā bija daļa patiesības. Lai gan tāpat redzams bija, ka Holivuda ir izmantojusi poētiskos izteiksmes līdzekļus. Māsa Kenija nebūtu varējusi atklāt kaut ko tādu, ko nevarēja atklāt visa medicīnas zinātne. Gan jau ārsti nebija tādi dinozauri, kādi tika attēloti; kā gan varēja paiet divdesmit gadu, lai viņi pieņemtu faktu, kas blenza tiem sejā?

Runā, ka īstenība ir dīvaināka par izdomu. Es atvainojos "Māsas Kenijas" veidotājiem, ka apsūdzēju viņus tēlaino izteiksmes līdzekļu izmantošanā. Pat šajā, tā dēvētajā apgaismotajā moderno komunikāciju laikmetā, pat pēc deviņpadsmit gadiem, pat izmantojot šīs modernās komunikācijas, man nav izdevies nodot savu ideju tālāk. Es esmu pierādījis savu taisnību, jo vienīgais iemesls, kāpēc jūs lasāt šo grāmatu, ir tas, ka to ieteicis kāds izbijis smēķētājs. Atcerieties — man nav veselības organizāciju finansiālās varas. Tāpat kā māsa Kenija, esmu vienkārša privātpersona. Tāpat kā viņa, esmu slavens tikai tāpēc, ka mana sistēma darbojas. Mani jau uzlūko kā guru, kas palīdzējis daudziem. Kā māsa Kenija esmu pierādījis savu. Ko tas devis pasaulei, kurā joprojām pieņem metodes, kas ir pretstatā nepieciešamajām?

Šīs grāmatas pēdējais teikums ir tāds pats kā manuskriptā: "Sabiedrībā jaušams pārmaiņu vējš. Ir sākusi velties sniega pika, kas, cerams, pārtaps lavīnā."

No manām atziņām jūs varētu secināt, ka necienu mediķus. Tie ir maldi un nav patiesība. Viens no maniem dēliem ir ārsts, un es nevaru iedomāties cēlāku profesiju. Mūsu klīnikas arī lielākoties iesaka ārsti, un pārsteidzoši, ka pacientu vidū ir vairāk ārstu nekā jebkuras citas profesijas pārstāvju.

Iesākumā ārsti mani uztvēra kā šarlatānu un viltvārdi. 1997. gadā man bija tas gods būt ielūgtam uz desmito vispasaules konferenci "Par tabaku un veselību", kas notika Pekinā, Ķīnā. Domāju, esmu pirmais nekvalificētais ārsts, kas tiek šādi pagodināts. Šis ielūgums ir mana progresa mēraukla.

Taču tikpat labi es varēju lasīt lekciju ķieģeļu sienai. Ja jau nikotīna košļājamās gumijas un plāksteri neatrisina problēmu, paši smēķētāji šķiet samierinājušies, ka narkotiku atkarību neārstē tās pašas narkotikas izrakstīšana. Tas ir tāpat kā teikt atkarīgajam no heroīna: "Nesmēķē heroīnu, tas kaitē veselībai, pamēģini to injicēt sev vēnā." (Nemēģiniet to ar nikotīnu, tas jūs acumirklī nogalinās.) Mediķiem un plašsaziņas līdzekļiem nav ne jausmas par to, kā palīdzēt smēķētājiem atmest, viņi pievēršas sen zināmu lietu sludināšanai: smēķēt ir neveselīgi, tas ir netīri un pretīgi, tas ir antisociāli un dārgi. Viņi nesaprot, ka ļaudis nesmēķē tāpēc, ka to nevajadzētu darīt. īstā problēma ir izskaust iemeslus, kāpēc viņi to dara.

Nacionālajās "pretsmēķēšanas dienās" eksperti saka: "Šī ir diena, kad katrs smēķētājs cenšas atmest!" Katrs smēķētājs zina, ka šajā dienā vairums smēķē divtik daudz un divreiz atklātāk nekā parasti, jo smēķētājiem nepatīk instrukcijas, īpaši, ja tās nāk no cilvēkiem, kas uzskata viņus par idiotiem un nesaprot, kāpēc viņi smēķē.

Tieši tāpēc, ka viņi neizprot smēķētājus un nezina, kā padarīt atmešanas procesu vieglu, viņu attieksme ir: "Izmēģiniet šo metodi, ja nelīdz, izmēģiniet citu." Vai varat iedomāties, ja būtu desmit dažādu apendicīta ārstēšanas veidu? Deviņi no tiem izārstē 10% pacientu, tas nozīmē, ka tie nogalina 90% un desmitais veids izārstē 95%. Iedomājieties, ka informācija par desmito veidu ir bijusi pieejama vairāk nekā deviņpadsmit gadu, bet vairums mediķu joprojām iesaka pārējos deviņus.

Viens no ārstiem konferencē pievērsās jautājumam, par ko es nebiju aizdomājies. Viņš norādīja, ka ārsti varētu sevi uzskatīt par tiesīgiem nepildīt savus pienākumus, neiesākot labāko veidu, kā atmest smēķēšanu. Ironiski, bet viņš bija kvēls nikotīna aizstājēju (košļājamo gumiju, plāksteru utt.) piekritējs. Nevēlos būt atriebīgs, taču ceru, ka viņš kļūs par pirmo savas terapijas upuri.

Šobrīd, kad rakstu, valdība ir tikko izšķiedusi 2,5 miljonus mārciņu kampaņai, kas mēģina pārliecināt pusaudžus nekļūt atkarīgiem no nikotīna. Tikpat labi to varēja izšķiest, mēģinot pārliecināt, ka motocikli ir bīstami. Vai viņi neaptver, ka pusaudži zina — pirmā cigarete viņus nenogalinās un ka neviens jaunietis nedomā, ka kļūs atkarīgs? Saistība starp smēķēšanu un plaušu vēzi ir zināma jau vairāk nekā četrdesmit gadu. Taču mūsdienās vairāk jauniešu nekā jelkad kļūst atkarīgi. Pusaudžiem nav jāskatās smēķēšanas šausmas TV. Smēķētāji tāpat mēdz no šādiem raidījumiem izvairīties. Praktiski katrs pusaudzis ir pieredzējis smēķēšanas postu savā ģimenē. Es redzēju, kā tabaka iznīcina manu tēvu un manu māsu, tas mani neatturēja no iekrišanas nikotīna slazdā.

Es piedalījos TV pārraidē ar ārsti no veselības veicināšanas organizācijas, kura nekad mūžā nebija smēķējusi vai jelkad izārstējusi kādu smēķētāju, bet pārliecinoši stāstīja skatītājiem, kā šī kampaņa atturēs jauniešus no atkarības. Ja vien valdībai būtu bijis tik daudz veselā saprāta, lai piešķirtu šos 2,5 miljonus man! Es būtu varējis finansēt kampaņu, kas garantētu nikotīna atkarības izmiršanu pāris gados. Es patiesi ticu, ka sniega pika ir jau futbolbumbas lielumā. Bet arī pēc deviņpadsmit gadiem tas ir tikai spļāviens okeānā. Esmu pateicīgs tūkstošiem bijušo smēķētāju, kas apmeklējuši manas klīnikas, lasījuši grāmatas, skatījušies video un ieteikuši šo metodi saviem draugiem, radiem, ikvienam, kas viņos klausās, un es lūdzos, lai arī jūs turpinātu to darīt.

Tomēr pika nekļūs par lavīnu, kamēr ārsti un plašsaziņas līdzekļi nepārtrauks ieteikt veidus, kas apgrūtina atmešanu, un nepieņems, ka Vieglais ceļš nav tikai vēl viena metode, bet VIENĪGĀ IESPĒJAMĀ METODE!

Es negaidu, ka jūs man ticēsiet jau šobrīd, bet, pabeidzot lasīt grāmatu, jūs sapratīsiet. Pat salīdzinoši nedaudzie, kam neizdodas atmest, saka: "Man vēl nav izdevies, taču šī ir labākā no man zināmajām metodēm."

Ja, pabeidzis lasīt grāmatu, jūs jutīsieties man pateicību parādā, jūs varat to atlīdzināt. Ne tikai iesakot Vieglo ceļu saviem draugiem, bet ikreiz, skatoties raidījumus vai lasot rakstus par kādu citu metodi, rakstiet vai zvaniet, lai pajautātu, kāpēc netiek atbalstīts Vieglais ceļš. Tas aizsāks lavīnu, un, ja es to piedzīvošu, tad nomiršu kā laimīgs cilvēks.

Šis trešais grāmatas izdevums jums parādīs, cik viegli un patīkami ir atmest smēķēšanu. Vai jūtaties neomulīgi? Aizmirstiet to! Savā dzīvē esmu sasniedzis brīnišķīgas lietas.

Bet vislieliskākā bija atbrīvošanās no nikotīna verdzības. Tas notika vairāk nekā pirms deviņpadsmit gadiem, taču es joprojām nespēju valdīt prieku par to. Nav iemesla būt nomāktam, nenotiek nekas slikts, gluži pretēji — jūs esat ceļā uz to, ko vēlas sasniegt katrs planētas smēķētājs: JŪS BŪSIET BRĪVS!