Kā viegli atmest smēķēšanu

Gadījuma smēķētāji, pusaudži, nesmēķētāji

Pastāvīgie smēķētāji mēdz apskaust gadījuma smēķētājus. Mēs visi esam satikuši šos tipāžus: "Ak, es varu visu nedēļu iztikt bez cigaretes, tas mani nesatrauc." Mēs domājam: "Kaut es tā varētu." Zinu, ka būs grūti tam noticēt, taču neviens neizbauda to, ka smēķē. Nekad neaizmirstiet:

• neviens smēķētājs nav izlēmis par tādu kļūt. Tātad:

• visi smēķētāji jūtas muļķīgi. Tātad:

• visiem smēķētājiem jāmelo sev un pārējiem, lai attaisnotu savu muļķību.

Kādreiz biju golfa fanātiķis. Taču mūždien sūkstījos par to, cik reti spēlēju, un gribēju spēlēt vairāk. Kāpēc smēķētāji lielās ar to, cik maz viņi smēķē? Ja tāda ir mēraukla, pareizākais lēmums būtu vispār nesmēķēt.

Ja es jums teiktu: "Ziniet, es veselu nedēļu varu iztikt bez burkāniem, un tas mani nemaz nesatrauc," — jūs domātu, ka esmu jucis. Ja man garšotu burkāni, kāpēc man nedēļu būtu bez tiem jāiztiek? Ja man tie negaršotu, kāpēc gan man vajadzētu sacīt šo frāzi? Tāpēc, ja smēķētājs saka: "Es nedēļu iztieku bez cigaretes, un mani tas nesatrauc," — viņš gan jūs, gan sevi cenšas pārliecināt, ka viņam problēmu nav. Bet, ja tā būtu, nebūtu vajadzības izteikt šādu apgalvojumu. Patiesībā viņš mēģina pateikt: "Es veselu nedēļu izdzīvoju bez cigaretes." Tāpat kā jebkurš cits smēķētājs, arī viņš droši vien cer, ka spēs bez tās iztikt visu atlikušo mūžu. Bet viņš ir izturējis nedēļu, un iedomājieties, cik tā cigarete bija nenovērtējama pēc nedēļas ilgām alkām.

Tāpēc arī gadījuma smēķētāji ir atkarīgāki nekā pastāvīgie smēķētāji. Viņi ne tikai vairāk cieš no ilūzijas par baudu, bet viņiem ir arī mazāk iemeslu atmest, jo viņi iztērē mazāk naudas un nav tik nobijušies par savu veselību.

Atcerieties, smēķētāja vienīgais prieks ir "atradināšanās simptomu" remdēšana, un, kā jau teicu, arī tā ir tikai ilūzija. Padomājiet par mazo nikotīna monstru savā ķermenī, kas ir kā pumpiņa, kas niez, bet tik nemanāma, ka ikdienā nemaz nenojaušat par viņas esamību.

Ja mums kaut kas niez, mēs mēdzam kasīties. Mūsu organismam kļūstot imūnam pret nikotīnu, ir dabiska tieksme smēķēt nepārtraukti.

To darīt attur trīs iemesli.

NAUDA. Vairums to nevar atļauties.

VESELĪBA. Mums jāuzņem inde, lai remdētu "atradināšanās simptomus". Spēja tikt galā ar šo indi katram smēķētājam dažādos dzīves posmos ir dažāda. Tas ir automātisks šķērslis.

DISCIPLĪNA. To uzspiež sabiedrība, darbs, draugi un radinieki vai smēķētājs pats savu pretrunīgo prātojumu rezultātā.

Par savu tieksmi visu laiku smēķēt domāju kā par vājību. Nesapratu, kā mani draugi spēja sevi ierobežot līdz desmit cigaretēm dienā. Zināju, ka esmu stipras gribas cilvēks. Man nekad neienāca prātā, ka smēķētāji nav spējīgi smēķēt nepārtraukti, jo, lai to darītu, vajadzīgas stipras plaušas. Vairums to, kas izsmēķē piecas cigaretes dienā un tāpēc tiek apskausti, nesmēķē vairāk, jo nespēj to fiziski, nevar to atļauties vai arī viņiem to neļauj darīt sabiedrība.

Šobrīd būtu īstais laiks jums piedāvāt dažas definīcijas.

NESMĒĶĒTĀJS. Kāds, kas nav iekritis slazdā, taču viņam nevajadzētu būt bezrūpīgam. Tas nav noticis tikai Dieva žēlastības dēļ. Visi smēķētāji bija pārliecināti, ka nekad neuzķersies, un daži nesmēķētāji laiku pa laikam eksperimentē ar cigareti.

GADĪJUMA SMĒĶĒTĀJS. Ir divas pamatgrupas.

1. Smēķētājs, kas iekļuvis slazdā, taču to neapzinās. Neapskaudiet viņu. Viņš vienkārši nolasa nektāru no kukaiņēdājauga lapām un drīz vien kļūs par pastāvīgu smēķētāju. Atcerieties, ka visi alkoholiķi ir sākuši kā iedzērāji, tāpat arī smēķētāji sākumā bija "gadījuma smēķētāji".

2. Izbijis pastāvīgais smēķētājs, kas domā, ka nevar atmest. Viņš ir visnožēlojamākais. Izbijušie iedalāmi dažādās kategorijās, kurām nepieciešams atsevišķs komentārs.

"PIECAS CIGARETES DIENĀ" SMĒĶĒTĀJS. Ja viņam tā patīk cigaretes, kāpēc viņš izsmēķē tikai piecas? Ja viņš var izvēlēties, vai to darīt, kāpēc viņš vispār smēķē? Atcerieties, ka šis "ieradums" liek jums dauzīt galvu pret sienu, lai jūs justos labi, to pārtraucot. Šāds cilvēks remdē savus "atradināšanās simptomus" uz mazliet mazāk kā stundu. Atlikušo dienas daļu viņš pats neapzinoties dauza galvu pret ķieģeļu sienu un dara to lielāko daļu sava mūža. Viņš izsmēķē tikai piecas cigaretes dienā, jo nevar atļauties vairāk vai arī ir uztraucies par savu veselību. Pastāvīgo smēķētāju ir viegli pārliecināt par to, ka viņš to īstenībā neizbauda, taču pamēģiniet par to pārliecināt gadījuma smēķētāju. Jebkurš, kas mēģinājis sevi ierobežot, zina, ka tās ir ļaunākās mocības, kas garantē mūžīgu atkarību.

RĪTA VAI VAKARA SMĒĶĒTĀJS. Viņš sevi soda, liekot pusi dienas ciest no atradināšanās blakusefektiem, lai otrajā pusē varētu tos remdēt. Pajautājiet viņam, kāpēc viņš nesmēķē visu dienu, ja to izbauda, bet, ja ne, kāpēc vispār aizdedz cigareti.

"SEŠUS MĒNEŠUS — JĀ, SEŠUS MĒNEŠUS — NĒ" SMĒĶĒTĀJS. (Vai ari "Es varu atmest, kad vien gribu, esmu to darījis tūkstošiem reižu.") Ja viņam tas sagādā baudu, kāpēc viņš uz sešiem mēnešiem pārtrauc? Ja ne, kāpēc viņš atkal sāk? Patiesībā viņš joprojām ir atkarīgs. Kaut arī viņš atbrīvojies no fiziskās atkarības, galvenā problēma — "smadzeņu skalošana" — paliek. Katru reizi viņš cer, ka atmetis uz visiem laikiem, un katru reizi atkal iekrīt slazdā. Daudzi smēķētāji viņu apskauž. Viņi domā: "Kā viņam veicies, jo viņš spēj to kontrolēt, smēķē, kad vēlas, un pārtrauc, kad vēlas." Viņi nepamana, ka šie periodiskie smēķētāji to nekontrolē. Kad viņi smēķē, viņi vēlas, kaut to nedarītu. Viņi pārcieš atmešanas mokas un atkal iekrīt lamatās, tad vēlas, kaut tā nebūtu noticis. Viņi ir vissliktākajā situācijā. Kad viņi ir smēķētāji, vēlas, kaut tādi nebūtu, kad viņi ir nesmēķētāji, vēlas, kaut varētu uzsmēķēt. Ja par to padomā, tas tā ir visu mūsu smēķētāja mūžu. Kad mēs drīkstam smēķēt, darām to automātiski vai vēlamies, kaut to nedarītu. Cigarete kļūst nenovērtējama tikai tad, kad nevaram to dabūt. Tā ir visu smēķētāju šausmīgā dilemma. Viņi nespēj uzvarēt, jo ilgojas pēc mīta, pēc ilūzijas. Viņi var uzvarēt, tikai atmetot smēķēšanu un izbeidzot gaušanos.

"ES SMĒĶĒJU TIKAI ĪPAŠOS GADĪJUMOS." Jā, mēs visi tā darām, taču šo gadījumu skaits brīnumainā kārtā ātri pieaug, un mēs jau smēķējam visos gadījumos.

"ESMU ATMETIS, TAČU ŠAD TAD IZSMĒĶĒJU KĀDU CIGARETI VAI CIGĀRU." Domāju, šie smēķētāji ir visnožēlojamākie. Viņi vai nu pavada dzīvi, jūtoties nepilnvērtīgi, vai arī biežāk šī cigarete pārvēršas par divām. Viņi paliek uz slidenās nogāzes, kas virzās tikai UZ LEJU. Agrāk vai vēlāk viņi atkal ir pastāvīgie smēķētāji. Viņi atkal iekrīt tajā pašā smēķēšanas slazdā.

Ir vēl divas gadījuma smēķētāju kategorijas. Pirmie izsmēķē kādu cigareti, esot sabiedrībā. Šie ļaudis patiesībā ir nesmēķētāji. Smēķēšana nesagādā viņiem baudu. Viņi tikai jūtas kā malāstāvētāji. Viņi vēlas piedalīties. Mēs visi tā sākam. Nākamreiz, kad tiks izsniegti cigāri, pavērojiet, kā smēķētāji vilcinās ar to aizdegšanu. Pat nelabojamākie cigarešu piekritēji nevar sagaidīt, kad cigārs būs izsmēķēts. Viņi daudz labprātāk smēķētu savas iecienītās cigaretes. Jo lielāks un dārgāks ir cigārs, jo kaitinošāk — šķiet, ka tas neizdeg visu vakaru.

Otrā kategorija ir patiesi reti sastopama. Patiesībā no tiem tūkstošiem, kas meklējuši manu palīdzību, varu iedomātie tikai kādu duci. Vislabāk to raksturošu, atstāstot kādu nesenu gadījumu.

Man piezvanīja kāda sieviete, kas vēlējas privātu konsultāciju. Viņa bija juriste, smēķēja divpadsmit gadu, un savā smēķētājas mūžā nekad nebija smēķējusi vairāk vai mazāk kā divas cigaretes dienā. Viņai bija ļoti stiprs gribasspēks. Es paskaidroju, ka panākumi ir vienādi kā grupu nodarbībās, tā individuālajās konsultācijās, teicu, ka varu sniegt atsevišķu konsultāciju tikai tad, ja konkrētās personas atpazīstamība traucētu darbu grupā. Viņa sāka raudāt, un es nespēju pretoties asarām.

Tas izmaksāja dārgi, daudzi smēķētāji brīnītos, kāpēc viņa vispār gribēja atmest. Viņi labprāt maksātu summu, ko noteicu šai dāmai, lai varētu smēķēt tikai divas cigaretes dienā. Viņi kļūdās, domājot, ka gadījuma smēķētāji ir laimīgāki un kontrolē situāciju. Viņi smēķēšanu varbūt arī kontrolē, taču nav laimīgi. Šajā gadījumā abi sievietes vecāki bija miruši no plaušu vēža, pirms viņa bija uzķērusies. Viņa, tāpat kā es, baidījās no smēķēšanas, pirms izsmēķēja pirmo cigareti. Viņa, tāpat kā es, atceras pretīgo garšu. Atšķirībā no manis, kas padevās un kļuva par pastāvīgo smēķētāju, viņa spēja tam pretoties.

Vienīgais, ko jūs cigaretē izbaudāt, ir mokošo ilgu gals, vai tā būtu gandrīz nemanāmā fiziskā tieksme, vai garīgās mokas, kad mums neļauj pabarot mazo briesmonīti. Pašas par sevi cigaretes ir netīras un indīgas. Tāpēc jūs ciešat no ilūzijas, ka tās izbaudāt tikai pēc atturēšanās perioda. Tāpat kā ar izsalkumu un slāpēm — jo ilgāk no tā ciešat, jo lielāka bauda ir to remdēt. Smēķētāji kļūdās, domājot, ka smēķēšana ir ieradums. Viņi domā: "'Ja vien smēķēšu tikai atsevišķos gadījumos, mans prāts un ķermenis to pieņems. Tad es varēšu tā turpināt vai samazināt cigarešu daudzumu, ja to vēlēšos." Saprotiet, "ieraduma" nav. Smēķēšana ir atkarība no vielas. Dabiskā tieksme ir remdēt, nevis pagarināt "atradināšanās simptomus". Pat lai noturētos pašreizējā līmenī, jums visu atlikušo mūžu būtu jāvingrina gribasspēks, jo, ķermenim kļūstot imūnam pret vielu, tas prasa arvien vairāk, nevis arvien mazāk. Jūs kļūstat arvien nespējīgāks samazināt intervālu starp cigaretēm, kad viela jūs fiziski un garīgi iznīcina, salauž jūsu pašpārliecinātību un izposta nervu sistēmu. Tāpēc iesākumā mēs varam no tā viegli atteikties. Ja mēs saaukstējamies, mēs vienkārši pārtraucam. Tas izskaidro arī to, kāpēc ļaudis, kas līdzīgi man nekad nav cietuši no ilūzijas, ka to izbauda, nepārtraukti smēķē, kaut arī katra cigarete ir fiziskas mocības.

Neapskaudiet šo sievieti. Kad smēķējat vienu cigareti ik pēc divpadsmit stundām, tā jums liekas vērtīgākā lieta zemes virsū. Divpadsmit gadus šī nabaga sieviete bija kā starp diviem dzirnakmeņiem. Viņa nespēja atmest, taču baidījās palielināt cigarešu daudzumu, lai nesaslimtu ar plaušu vēzi tāpat kā vecāki. Bet viņai bija jācīnās ar kārdinājumu divdesmit trīs stundas un desmit minūtes katru no tām daudzajām dienām. Es tajā saskatu milzīgu gribasspēku, un, kā jau teicu, šādi gadījumi ir retums. Bet beigās tas viņu noveda līdz asarām. Palūkojieties uz to loģiski — vai nu smēķēšanā ir kāds patiess baudījums, vai nav. Ja ir, kas grib gaidīt stundu, dienu vai nedēļu? Kāpēc liegt sev prieku vai uzmundrinājumu? Ja nekā tāda nav, kāpēc vispār smēķēt?

Atceros kādu citu "piecas-cigaretes-dienā" gadījumu. Telefonsarunu vīrietis iesāka čerkstošā balsī: "Karra kungs, es gribu atmest smēķēšanu, pirms esmu miris." Tā viņš aprakstīja savu dzīvi.

"Esmu sešdesmit vienu gadu vecs. Smēķēšanas dēļ man ir kakla vēzis. Tagad fiziski varu pieveikt tikai piecas cigaretes dienā.

Agrāk gulēju labi. Tagad mostos ik pēc stundas un domāju tikai par cigaretēm. Pat guļot sapņoju par smēķēšanu.

Nevaru smēķēt līdz pulksten desmitiem. Ceļos piecos un vāru neskaitāmas tējas tases. Mana sieva ceļas ap astoņiem un nevēlas, lai es paliktu mājā, jo esmu tik aizkaitināms. Es eju uz dārza mājiņu un slaistos tur, taču mans prāts ir apsēsts ar smēķēšanu. Deviņos sāku uztīt savu pirmo cigareti, līdz tā ir perfekta. Nav tā, ka gribu, lai tā būtu perfekta, taču tas ir kaut kas, kas mani nodarbina. Tad gaidu, kad pulkstenis rādīs desmit. Kad tas pienāk, manas rokas nevaldāmi dreb. Es neaizdedzinu cigareti. Ja es to darīt, man būtu trīs stundas jāgaida līdz nākamajai. Es to kaut kad aizdedzu, vienreiz ieelpoju dūmus un tūlīt nodzēšu. Tā turpinot varu smēķēt vienu cigareti veselu stundu. Es to izsmēķēju līdz collas ceturtdaļai un gaidu nākamo."

Turklāt šā nabaga vīra lūpas no vienas vietas bija apdedzinātas, jo viņš smēķēja cigareti pārāk ilgi. Jūs droši vien iedomājaties nožēlojamu plānprātiņu. Ne gluži. Šis vīrs bija sešas pēdas garš, izbijis jūras spēku seržants. Viņš kādreiz bija sportists un negribēja kļūt par smēķētāju. Tomēr pēdējā kara laikā pastāvēja uzskats, ka cigaretes dod drosmi, tāpēc karavīriem tās tika izsniegtas lielos daudzumos. Viņam burtiski pavēlēja kļūt par smēķētāju. Pārējo dzīves daļu viņš ir pavadījis, maksājot lielas summas nodokļos, un tas viņu ir fiziski un garīgi sagrāvis. Ja viņš būtu dzīvnieks, sabiedrība izbeigtu viņa ciešanas, taču mēs joprojām ļaujam veseliem pusaudžiem uzķerties uz šā āķa.

Varbūt domājat, ka šis gadījums ir pārspīlēts. Tas ir ekstrēms, taču ne unikāls. Ir tūkstošiem līdzīgu stāstu. Šis vīrs man izkratīja sirdi, bet jūs varat būt droši, ka viņa draugi un paziņas viņu apskauda par to, ka viņš izsmēķē tikai piecas cigaretes dienā. Ja domājat, ka tas nevarētu notikt ar jums, BEIDZIET SEVI MUĻĶOT.