Kā viegli atmest smēķēšanu

Atkarība no nikotīna

Tabaka satur nikotīnu — bezkrāsainu, eļļainu vielu, kas ir narkotiska un padara smēķētāju atkarīgu. Tā ir ātrākās iedarbības narkotika, un, lai iestātos atkarība, var pietikt tikai ar vienu cigareti.

Katra ieelpa caur plaušām piegādā smadzenēm nelielu nikotīna daudzumu, kas iedarbojas ātrāk nekā heroīna deva, ko sev injicē narkomāns.

Ja vienas cigaretes laikā ievelkat dūmus divdesmit reizes, saņemat divdesmit nikotīna devas.

Nikotīns ir ātras iedarbības viela, un tā līmenis asinīs krītas uz pusi pēc pusstundas un vēl par ceturtdaļu stundu pēc cigaretes izsmēķēšanas. Tas izskaidro, kāpēc ļaudis izsmēķē ap divdesmit cigarešu dienā.

Tiklīdz cigarete nodziest, nikotīns organismu atstāj un smēķētājs sāk izjust "atmešanas simptomus".

Šeit man jāizskaidro daudzu smēķētāju ilūzijas par tiem. Vairums uzskata, ka šīs blakusparādības ir tās briesmīgās sajūtas, kad viņi mēģina vai ir spiesti atmest. Tās lielākoties ir garīgas ciešanas, smēķētājs izjūt sava "prieka" vai "balsta" trūkumu. Vēlāk paskaidrošu par to ko vairāk.

Patiesie atmešanas blakusefekti ir tik slēpti, ka vairums smēķētāju ir dzīvojuši un nomiruši, nezinot, ka ir atkarīgi no narkotikām. Kad mēs lietojam jēdzienu "atkarīgs", domājam, ka esam tikai "aizrāvušies ar ieradumu". Vairums smēķētāju baidās no narkotikām, taču paši ir narkomāni. Par laimi, šo atkarību viegli pārtraukt, taču jums vispirms jāpieņem, ka esat atkarīgs.

Nikotīna "atkāpšanās periodā" nav nekādu fizisku sāpju. Ir tikai nemiera un tukšuma sajūta, kad šķiet —- kaut kā trūkst, tāpēc daži domā, ka tam ir kāds sakars ar viņu rokām. Ja tas ieilgst, smēķētājs kļūst nervozs, nedrošs, saspringts, viegli aizkaitināms un nepārliecināts par sevi. Tas ir kā izsalkums pēc indes — NIKOTĪNA.

Paiet tikai septiņas sekundes no cigaretes aizdegšanas, kad organismā ieplūst nikotīns un tukšuma sajūta izzūd, iestājas miers un pašpārliecinātība; to smēķētājam sniedz cigarete.

Iesākumā, kad tikai mācāmies smēķēt, šis blakusparādības ir tik nemanāmas, ka pat nenojaušam par to esamību. Kad sākam smēķēt regulāri, domājam, ka vai nu sākam to izbaudīt, vai arī aizraujamies ar "ieradumu". Patiesībā mēs jau esam kļuvuši atkarīgi. Kaut arī to neapzināmies, mazais nikotīna nezvērs jau mūsos ieperinājies, un tas ik pa laikam ir jāpabaro.

Visi iesāk smēķēt muļķīgu iemeslu dēļ. Nevienam tas nav jādara. Smēķētājs (kā pastāvīgs, tā "gadījuma") turpina to darīt tikai tādēļ, lai pabarotu šo mazo nezvēru.

Smēķēšana ir rēbusu ķēde. Sirds dziļumos katrs smēķētājs zina, ka ir kāda ļaunuma sagūstīts vientiesis. Viens no smēķēšanas skumjākajiem aspektiem ir tas, ka prieks, ko smēķētājs gūst no cigaretes, ir prieks, mēģinot atgūt miera un pašpārliecinātības sajūtu, kas viņam piemita pirms atkarības.

Jūs pazīstat sajūtu, kad visu dienu zvana kaimiņu mājas signalizācija vai jūs ilgstoši kaitina kas cits. Tad troksnis pēkšņi apklust un iestājas brīnišķīga miera sajūta. Tas nav īsti miers, bet aizkaitinājuma izbeigšanās.

Pirms uzsākam nikotīna ķēdi, mūsu ķermenis ir pilnīgs. Tad mēs uzspiežam tam nikotīnu; kad cigarete nodziest un viela sāk atstāt organismu, sākam izjust ne gluži fiziskas sāpes, bet jau pieminēto tukšuma sajūtu. Mēs nenojaušam par tā esamību, taču tas ir kā pilošs krāns mūsu organisma iekšienē. Mūsu analītiskais prāts to nesaprot. Tas nav vajadzīgs. Viss, ko zinām — mums vajag cigareti, un, kad to aizdedzam, tukšums pagaist un mēs uz brīdi atkal esam pašpārliecināti un mierīgi kā pirms atkarības iestāšanās. Diemžēl šis apmierinājums ir īslaicīgs, jo, lai novērstu tukšumu, ķermenim jāpiegādā nikotīns. Tiklīdz cigarete nodzisusi, nemiers ir klāt un ķēde turpinās. Tā ir ķēde dzīves garumā —- JA VIEN JŪS TO NEPĀRTRAUKSIET.

Smēķēšana ir kā ciešu kurpju valkāšana, lai izbaudītu prieku, tās novelkot. Tam, ka smēķētājs šo procesu uztver citādi, ir trīs iemesli.

1. Mums no dzimšanas tiek iestāstīts, ka smēķētāji gūst milzīgu baudu un/vai labumu no smēķēšanas. Kādēļ lai mēs tam neticētu? Kāpēc tad cilvēki izšķiestu tik daudz naudas?

2. Fiziskie "atmešanas blakusefekti" neizraisa fiziskas sāpes, bet tikai nedrošības un tukšuma sajūtu, kas pavada izsalkumu vai stresu, un tāpēc, ka tieši tādās situācijās mēdzam uzsmēķēt, tiecamies uzskatīt šo sajūtu par normālu.

3. Tomēr galvenais iemesls, kāpēc smēķētājs neredz lietas īstajā gaismā, ir tas, ka process darbojas otrādi. Jūs ciešat no tukšuma sajūtas tad, kad nesmēķējat, un, tā kā atkarība iesākumā ir slēpta un pakāpeniska, smēķētāji šajās sajūtās nevaino iepriekšējo cigareti. Aizsmēķējot iespējams gūt gandrīz tūlītēju atvieglojumu un atslābināties. Ari nervozitāte mazinās. Un viss it kā šīs cigaretes dēļ. Ačgārnais process padara jebkuru atmešanu grūtu. Iztēlojieties narkomāna paniku, kad tam nav heroīna. Tagad iztēlojieties nevaldāmo prieku, kad viņš beidzot iedur šļirces adatu savā vēnā. Vai varat iedomāties, ka var gūt prieku, sevi durstot, vai arī pati doma jums šķiet šausminoša? Nē — narkomāni necieš no šādas panikas. Heroīns to neremdē, bet gluži otrādi — izraisa. Nesmēķētājs neizjūt tukšumu vai vajadzību pēc cigaretes un nekrīt panikā, kad cigaretes beigušās. Nesmēķētājs nespēj saprast, kā gan smēķētājs var gūt prieku, ieliekot tos priekšmetus sev mutē, aizdedzinot un vēl ieelpojot netīrumus savās plaušās. Vai zināt ko? Arī paši smēķētāji to nespēj saprast.

Mēs runājam, ka smēķēšana nomierina un sniedz apmierinājumu, bet kā gan jūs varat kļūt apmierināts, ja vien iepriekš nebijāt neapmierināts? Kāpēc nesmēķētājs necieš no šīs neapmierinātības, kāpēc pēc maltītes nesmēķētāji ir pilnīgi atslābinājušies, bet smēķētāji ir saspringti, kamēr nav pabarojuši mazo nikotīna monstru?

Piedodiet, ja pakavēšos pie šā jautājuma. Smēķētājiem ir tik grūti atmest, jo viņi patiesi tic, ka atsakās no kāda prieka vai labuma. Ir svarīgi saprast, ka jūs pilnīgi ne no kā neatsakaties.

Vislabāk nikotīna lamatas var izprast, ja tās salīdzina ar ēšanu. Ja esam pieraduši ieturēt maltīti noteiktā laikā, tās starplaikos nejūtamies izsalkuši. Tādi kļūstam, ja ēdienreize aizkavējas, bet pat tad nav fizisku sāpju, tikai nemiera un nedrošības sajūta, kuru pazīstam kā: "Man jāēd." Un izsalkuma remdēšanas process ir ļoti patīkams.

Smēķēšanas process šķiet gandrīz identisks. Tukšuma un nedrošības sajūta — "vēlme vai vajadzība pēc cigaretes" — ir identiska izsalkumam pēc ēdiena, kaut gan tas to neremdēs. Tāpat kā izsalkums šī sajūta ir tik netverama, ka starp cigaretēm mēs to pat neapjaušam. Izjūtam diskomfortu tikai tad, ja vēlamies aizsmēķēt, bet nedrīkstam to darīt. Kad aizsmēķējam, jūtamies apmierināti.

Tieši šī līdzība ar ēšanu maldina smēķētājus, liekot ticēt, ka viņi gūst patiesu prieku. Viņiem grūti aptvert, ka no smēķēšanas nav pilnīgi nekāda prieka vai labuma. Daži iebilst: "Kā varat apgalvot, ka tas nesniedz mierinājumu. Pats teicāt, ka jūtos mazāk nervozs, kad aizsmēķēju."

Kaut arī smēķēšana un ēšana šķiet līdzīgas, tie ir pilnīgi pretēji procesi.

1. Jūs ēdat, lai izdzīvotu un pagarinātu savu dzīvi, kamēr smēķēšana to saīsina.

2. Ēdiens patiesi garšo labi, un mēs izbaudām maltītes, jo tās ir patīkamas, kamēr smēķējot mēs ieelpojam netīrus un indīgus dūmus.

3. Ēšana nerada bada sajūtu, bet remdē to, kamēr pirmā cigarete aizsāk izsalkumu pēc nikotīna un katra nākamā pārliecina mūs, ka patiesi ciešam no tā.

Šis ir piemērots bridis, lai grautu vēl vienu mītu par smēķēšanu, proti, ka tas ir ieradums. Vai ēšana ir ieradums? Ja tā domājat, pamēģiniet pilnīgi tikt no ēšanas vaļā. Nē, tā sacīt būtu tas pats, kas apgalvot, ka arī elpošana ir ieradums. Abi šie procesi ir būtiski, lai izdzīvotu. Taisnība, ka dažādi cilvēki paraduši remdēt savu izsalkumu dažādos laikos un ar dažādu ēdienu. Bet ēšana pati par sevi nav ieradums. Tāpat kā smēķēšana. Cigarete tiek iedegta tādēļ, lai pārtrauktu tukšumu un nedrošības sajūtu, ko radījusi iepriekšējā cigarete. Taisnība, ka dažādi smēķētāji paraduši remdēt savu atkarību dažādos laikos, kas ir ieradums. Taču pati smēķēšana tāds nav.

Sabiedrība bieži uztver smēķēšanu kā ieradumu, tāpēc ērtības labad arī es savā grāmatā to šādi dēvēšu. Tomēr apzinieties, ka tas nav ieradums, bet gan ne vairāk, ne mazāk — ATKARĪBA.

Kad sākam smēķēt, mums sevi jāpiespiež iemācīties tikt ar to galā. Pirms paši esam to aptvēruši, mēs jau cigaretes ne tikai regulāri pērkam, bet mums tās vajag. Ja mums to nav, iestājas panika, un, laikam ejot, mēs smēķējam arvien vairāk.

Tas tāpēc, ka ķermenis kļūst imūns pret nikotīna iedarbību un tā uzņemtais daudzums pieaug. Pēc brīža cigarete pārstāj pilnīgi remdēt stresu, ko pati rada, un aizsmēķējot jūs jūtaties mazliet labāk nekā brīdi pirms tam, taču pat smēķējot esat nervozāks par nesmēķētāju. īstenība ir vēl smieklīgāka nekā valkājot ciešās kurpes, jo, laikam ejot, diskomforts pieaug, pat tās novelkot.

Ir pat sliktāk, jo, cigaretei nodziestot, nikotīns ātri pamet ķermeni, tas izskaidro, kāpēc stresa situācijās mēs mēdzam smēķēt nepārtraukti.

Kā jau teicu — "ieradums" nepastāv. Smēķētājs turpina tikai tā mazā monstra dēļ, kas viņam šad un tad jāpabaro. Smēķētājs pats izlemj, kad to darīt, taču tas mēdz notikt četros gadījumos vai to kombinācijās.

GARLAICĪBA/KONCENTRĒŠANĀS — divi pilnīgi pretstati!

STRESS/ATSLĀBINĀŠANĀS — divi pilnīgi pretstati!

Kāda burvju viela spēj mainīt savu iedarbību uz pretējo divdesmit minūšu laikā? Ja iedziļināmies — kādas vēl situācijas ir mūsu dzīvē (izņemot miegu)? Patiesībā cigarete nedz kliedē garlaicību un stresu, nedz palīdz koncentrēties un atslābināties. Tas ir tikai māns.

Nikotīns ir ne tikai narkotika, bet arī spēcīga inde, ko lieto insekticīdos (atrodiet šo vārdu savā vārdnīcā). Injicējot sev nikotīna daudzumu, ko satur viena cigarete, jūs acumirklī būtu pagalam. Patiesībā tabaka satur daudzas indes, to skaitā arī oglekļa monoksīdu, turklāt tā ir vienā ģintī ar beladonnu.

Ja izjūtat vēlmi pievērsties pīpei vai cigāriem, man vajadzētu paskaidrot, ka šīs grāmatas saturs attiecas uz visiem tabakas veidiem un jebkuru lietu, kas satur nikotīnu, arī košļājamām gumijām, plāksteriem un inhalatoriem.

Cilvēka ķermenis ir sarežģītākais mehānisms uz mūsu planētas. Neviena suga, pat ne amēba vai tārps, nevar izdzīvot, nezinot atšķirību starp ēdienu un indi.

Tūkstošiem gadu ilgajā dabiskās izlases ceļā mūsu prāts un ķermenis ir attīstījis tehnikas, kas atšķir barību no indes, un apguvis šķietami drošas metodes, kā no tās atbrīvoties.

Katra cilvēka organisms pretojas tabakas garšai un smakai, kamēr iestājas atkarība. Ja iešļāksiet atšķaidītu tabaku dzīvnieka vai vēl neatkarīga bērna sejā, viņi klepos un sprauslās.

Pēc pirmās cigaretes mēs klepojam, bet, izsmēķējot par daudz, jūtam reibumu un fizisku nelabumu. Tas ir mūsu ķermenis, kas saka: "TU MAN DOD INDI. IZBEIDZ!" Šajā situācijā bieži izšķiras — kļūsim par smēķētājiem vai ne. Tas, ka par tādiem kļūst fiziski vāji ļaudis vai vājas gribas cilvēki, ir māns. Uz mūžu izārstēti ir tie veiksminieki, kam pirmā cigarete šķiet pretīga, jo viņu plaušas netiek ar to galā. Vai arī viņi nav garīgi gatavi smagajam mācību procesam, lai iemācītos ieelpot bez klepošanas.

Šī daļa man šķiet vistraģiskākā. Mēs tik ļoti nopūlamies, lai kļūtu atkarīgi, un tāpēc ir grūti atturēt no tā pusaudžus. Viņi domā, ka varēs atmest jebkurā brīdī, jo vēl mācās smēķēt, un cigaretes viņiem liekas pretīgas. Kāpēc viņi nemācās no mums? Bet kāpēc mēs nemācījāmies no mūsu vecākiem?

Daudzi smēķētāji tic, ka izbauda tabakas smaržu un garšu. Tā ir ilūzija. Patiesībā, mācoties smēķēt, mēs pieradinām savu organismu pie smakas un sliktās garšas, lai dabūtu savu devu, kā narkomāni, kas domā, ka izbauda sevis durstīšanu. Heroīna atkarības sāpes ir baisas, un tas, ko viņi izbauda, ir šo sāpju remdēšanas rituāls.

Smēķētājs iemāca savu prātu nereaģēt uz smaku un slikto garšu, lai dabūtu savu devu. Pajautājiet smēķētājam, kas domā, ka izbauda tabakas garšu: "Vai tu pārtrauktu smēķēt, ja nevarētu dabūt savas iecienītās cigaretes, bet tikai tādas, kas tev "negaršo"?" Nekādā gadījumā! Smēķētājs labāk kūpinās vecu auklu, nekā atmetīs, un nav svarīgi, vai jūs pievērsāties paštītām cigaretēm, mentola cigaretēm, cigāriem vai pīpei; tas viss garšo briesmīgi, taču, ja papūlēsieties, pieradināsiet sevi pie tā. Smēķētājus neattur pat saaukstēšanās, gripa, sāpošs kakls, bronhīts un plaušu karsonis.

Baudai ar to nav nekāda sakara. Ja tā būtu, neviens neizsmēķētu vairāk par vienu cigareti. Tūkstošiem smēķētāju ir atkarīgi no tās riebīgās nikotīna košļenes, ko paraksta ārsti, un daudzi no viņiem vēl joprojām smēķē.

Daudzi smēķētāji kļūst satraukti, manu konsultāciju laikā aptverot, ka ir narkomāni, un domā, ka tas vērtīs atmešanu vēl grūtāku. Patiesībā tas ir pat labi un divu iemeslu dēļ.

1. Vairums, par spīti tam, ka smēķēšanas mīnusi pārsniedz plusus, turpina smēķēt, jo mēs domājam, ka cigaretē ir kas tāds, kas sniedz mums baudu vai pat sava veida atbalstu. Mēs jūtam, ka, smēķēšanu pārtraucot, dzīvē iestāsies tukšums un dažas situācijas vairs nebūs tādas kā agrāk. Tā ir ilūzija. Patiesībā cigarete neko nedod, tā tikai atņem un daļēji atlīdzina, lai radītu šo ilūziju. Vēlāk izskaidrošu to sīkāk.

2. Kaut arī smēķēšana ir pasaules spēcīgākā narkotika, jo atkarība iestājas ļoti ātri, jūs nekad neesat neatgriezeniski atkarīgs. Nikotīns ir ātras iedarbības viela, un nepieciešamas tikai trīs nedēļas, lai 99% nikotīna pamestu jūsu organismu, un blakusefekti ir tik nemanāmi, ka vairums smēķētāju ir dzīvojuši un nomiruši, neapjaušot, ka cietuši no tiem.

Te vietā ir jautājums, kāpēc tad daudziem ir tik grūti atmest, kāpēc viņi mokās daudzus mēnešus un pavada dzīvi, šad un tad ilgojoties pēc cigaretes? Atbilde ir otrais iemesls, kāpēc mēs smēķējam, — "smadzeņu skalošana". Ar ķīmisko atkarību tikt galā ir viegli.

Vairums smēķētāju visu nakti iztiek bez cigaretes, un tukšuma sajūta viņus pat neuzmodina.

Pirms aizsmēķēt pirmo cigareti, daudzi atstāj guļamistabu, pabrokasto un nogaida, līdz nokļūst darbā. Viņi var paciest desmit stundu pārtraukumu, un tas viņus nesatrauc, taču, ja viņiem būtu jāiztiek bez cigaretes desmit stundu dienas laikā, viņi plēstu sev matus.

Mūsdienās daudzi smēķētāji pērk mašīnas un izvairās tajās smēķēt. Daudzi apmeklē teātrus, supermārketus, baznīcas utt, un nesmēķēšana viņus nesatrauc. Pat metro nav piedzīvoti nekādi incidenti. Smēķētāji gandrīz priecājas, ja kāds vai kaut kas piespiež viņus nesmēķēt.

Daudzi nesmēķē nesmēķētāju mājās vai viņu klātbūtnē, radot sev nelielas neērtības. Patiesībā daudzi bez pūlēm spēj ilgstoši atturēties no smēķēšanas. Pat es savulaik spēju izbaudīt vakaru bez cigaretes. Pēdējos gados es pat gaidīju vakarus, kuros man nebūtu sevi jāsmacē (cik smieklīgs "ieradums").

Pat kamēr joprojām esat atkarīgs, ar ķīmisko atkarību ir viegli samierināties; tūkstošiem smēķētāju visu mūžu paliek "gadījuma smēķētāji". Viņi ir tikpat atkarīgi kā pastāvīgie smēķētāji. Pat daudzi pastāvīgie smēķētāji laiku pa laikam pievēršas kādam cigāram, tādējādi turpinot būt atkarīgi.

Kā jau teicu, atkarība nav īstā problēma. Tā tikai apmulsina mūsu prātus un liedz saskatīt īsto problēmu — "smadzeņu skalošanu".

Pastāvīgs smēķētājs var justies mierīgāks, uzzinot, ka viņam atmest ir tikpat viegli kā "gadījuma smēķētājam".

Viņam ir pat vieglāk. Jo vairāk tu aizraujies ar "ieradumu", jo vairāk tas tevi nomāc, un lielāks ir ieguvums, no tā atbrīvojoties.

Tāpat mierinoši var likties, ka izplatītās baumas ("paiet septiņi gadi, līdz sārņi atstāj organismu" vai "katra cigarete saīsina dzīvi par piecām minūtēm") nav patiesas.

Nedomājiet, ka tiek pārspīlēta smēķēšanas sliktā iedarbība. Tā netiek pilnībā novērtēta, piecu minūšu likums darbojas nāvējošu slimību gadījumos vai tad, ja esat sevi novedis līdz sastingumam.

Patiesībā sārņi nekad pilnībā nepamet jūsu ķermeni. Tie ir gaisā, ja tuvumā ir smēķētāji, un pat nesmēķētāji uzņem nelielu to daudzumu. Tomēr mūsu organisms ir neticams mehānisms, un tam piemīt lielas pašatjaunošanās spējas, ja vien jūs jau nesirgstat ar kādu nāvējošu kaiti. Ja pārtrauksiet šobrīd, atveseļošanās būs pāris nedēļu jautājums.

Kā jau teicu, nekad nav par vēlu atmest. Mēs esam palīdzējuši izveseļoties piecdesmit un sešdesmit gadus veciem smēķētājiem, pat dažiem septiņdesmit un astoņdesmit gadus veciem. Deviņdesmit vienu gadu veca sieviete apmeklēja manu klīniku ar savu sešdesmit sešus gadus veco dēlu. Kad jautāju, kāpēc viņa nolēmusi atmest smēķēšanu, viņa atbildēja: "Lai rādītu viņam priekšzīmi." Pēc sešiem mēnešiem viņa man paziņoja, ka atkal jūtas kā jauna meitene.

Jo vairāk smēķēšana jūs nomāc, jo lielāks ir atvieglojums. Kad es pārtraucu, no simt cigaretēm dienā uzreiz pārgāju uz NULLI un neizjūtu neērtības. Tas pat sagādāja prieku.

Bet mums jācīnās pret "smadzeņu skalošanu".