Pēctrimdas un mūža pēdējo gadu

1831

Vai mežā zvēra rēciens skan,

Vai taure pūš, vai pērkons grand,

Vai kalnos maiga dziesma san

Un pēkšņi rimst —

It visam gaisā atbalss pland.

Tā mirklī dzimst.

Kas pērkoņbalsīs izrunāts,

Ko vētras nestie viļņi krāc,

Ko gani klaigā — katrs vārds

Saukts vēlreiz tiek.

Vien atbalsij nav atbalss … Tāds

Tu — dziesminieki

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Es, galvu liecis, stāvu kluss . . .

Visapkārt miers. Ar mirgu blāvu

Vien sveces tempļa tumsā spīd,

Kur milzu stabu granītstāvus

Un karogus var saskatīt.

Šeit viņu skāvis mūža miegs,

Dus ziemeļpulku pavēlnieks.

Viņš sargs bij zemei varenajai,

Un satriekts krita naidnieks baiss.

No taviem ērgļiem slavenajiem

Viņš, Katrīna, bij pēdējais.

Bet kaps šis dzīvību pauž man,

Šķiet, krievu zemes balss te skan,

Es atceros to posta gadu,

Kam, svēti ticot, tautas balss

Tev, sirmais, sauca: glāb un vadi!

Tu glābi — briesmām bija gals.

Un atkal balss šī skaņu gūst:

Jel celies, caru glāb un mūs!

Ak bargais sirmgalvi, jel brīdi

Uz kapa sliekšņa parādies,

Kā dzīva, stipra saule spīdi,

Kur tavi karapulki ies.

Ar roku stingri pacelto

Starp vadoņiem mums rādi to,

Kam tavam pēcniekam būt klājas.

Bet templī klusums valda svēts,

Un, kapā dusot, karotājam

Miegs mūžīgs ir un netraucēts.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Ko, gudrie spriedēji, jūs tādu troksni ceļat,

Kam draudat Krievijai, to nolādat un peļat?

Kas jūs tā satraucis? Vai nemiers Lietuvā?

Jel rimstieties! Jo tas ir strīds starp pašiem slāviem,

Sens iekšējs strīds, kas likts uz likteņsvariem saviem;

Šai jautājumā jums gan neizlemt nekā.

Sen mūsu ķildas nevar klusēt,

Jo brāļu ciltis nesatiek;

Un pārmaiņus bij abām pusēm

Šai naida vētrā galvas liekt.

Kas pārsvaru gūs cīņā sūrā?

Vai lepnais polis? Krietnais krievs?

Vai ieplūdīs reiz slāvu upes krievu jūrā?

Vai izsīks tā? — to zin vien dievs.

Mūs lieciet mierā! Netaisījāt

Šo vēsturi, kur asins lija.

Kā svešs un dīvains pārpratums

Šīs dzimtās ķildas liekas jums.

Vai Kremlis, Prāga jums ko saka?

Vien bezjēdzīgu prieku gūst

Jums sirds, kad niknā cīņa trako, —

Pret mums vien naidu jūtat jūs.

Par ko? Jel atbildiet, — lai zinām!

Par to, ka Maskava bij jādod liesmām mums?

Ka varmāku mēs neatzinām,

Kas lika visiem drebēt jums?

Ka bezdibenī iegāzt spējām

To elku smago, kas bij karaļvalstu sods,

Ka savas asinis mēs lējām,

Lai Eiropai ir brīve, miers un gods?

Pie darbiem ķerieties, — ko tukšiem vārdiem draudat!

Vai vecais spēkavīrs jau pārāk ilgi snauda

Un Izmailas durkli celt vairs nevar spēt?

Vai krievu cara vārds ir pazaudējis varu?

Vai nebija ar Eiropu mums karu?

Vai krievs vairs neprot uzvarēt?

Vai mazs mums skaits? Tūlīt no Permas līdz pat Taurijai,

No somu klintājiem līdz kvēlai Kolhidai,

No Kremļa sienas dunošās

Līdz sastingušās Ķīnas mūrim

Tad, ceļot spožu tērauddūri,

Jums krievu zeme pretim stās.

Šurp sūtiet, pēlēji jūs sīvie,

Mums savus dēlus niknākos,

Un Krievijā tiem vietu dzīvie

Starp pazīstamiem kapiem dos.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Jo biežāk mūsu licejs var

Mūs ciemos lūgt uz gadadienu,

Jo rāmāks seno draugu bars,

Kas pulcējas te saimē vienā,

Jo retāks tas; jo skumīgāk

Mēs satiekamies svētkos savos;

Jo biklāk glāzes skanēt sāk

Un mazāk dziesmas prieku slavē.

Tā zemes vētru brāzmojums

Ir neviļus mūs arī skāris,

Pie dzīru galda bieži mums

Tumšs mākonis slīd pierei pāri.

Par vīriem pārkalis mūs laiks,

Mēs rūpes pazīstam un raizes,

Un dažus nāves klusums baigs

Jau paspējis sev līdzi aiznest.

Vairs sešos krēslos viesu nav,

Trūkst mūsu vidū sešu draugu,

Guļ zemes klēpī viņi jau

Gan šeit, gan kaut kur kaujas laukā,

Gan dzimtenē, gan svešatnē.

Gan slimības, gan bēdas smagas

Ir uzveikušas tos, un mēs

Par viņiem visiem skumstam tagad.

Varbūt pie sevis drīz vien sauks

Mans mīļais Delvigs mani arī, •—

Mans grūto dienu labais draugs,

Mans biedrs dzīves pavasarī

Un dzejas soļos pirmajos,

Mans dzīru un mans domu brālis,

Tur, ēnu valstī sirmajā,

Man tagad nesniedzami tālais.

Vēl ciešāk, draugi mīļotie,

Vēl ciešāk rokas sadot steigsim,

Tiem, kuru nav, skan vārdi šie,

Bet tagad, draugi, dzīvos sveiksim

Ar cerību vēl kājas aut

Un atkal šurp uz dzīrēm doties,

Un visus vecos draugus skaut,

No upuriem vairs nebaidoties.

Atdzejojusi Ārija Elksne