Pēctrimdas un mūža pēdējo gadu

KAUKAZS

Ir Kaukāzs zem manis. Kur augstienes spīd,

Es nostājos sniegā pie stāvākās kraujas,

Un ērglis no tālīnas virsotnes raujas

Uz augšu un nekustīgs blakus man slīd,

No šejienes redzu, kā avoti brāžas,

Kā draudīgas lavīnas pirmoreiz gāžas.

Zem kājām slīd mākonis lēnīgs un gauss,

Un ūdeņu kritumi cauri tam ve]as,

Kā atsegtas milzīgas klintis te ceļas,

Bet zemāk zeļ sūna un krūmājs aug sauss,

Vēl tālāk stāv birzis kā mājokļi zaļi,

Tur aizauļo brieži un putni dzied skaļi.

Kā ligzdas tur cilvēki mītnes sev slej,

Iet avju bars lodāt pa kraujām un gravām,

Gans aizdzen tās lejup uz priecīgām pļavām.

Un ēnainos krastos tur Aragva skrej.

Bet aizās sev nabaga jātnieks rod mājas,

Kur Tereka — mežone līksmo bez stājas.

Kā zvērēns jauns viņa tur lēkdama kauc, —

Kā zvērs, kas redz ēsmu no dzelžainā krāta,

Pret klintīm tā laužas kā dusmās bez sāta,

Vien akmeņus laizīt tās vilnim ir Jauts!

Viss velti! Ne ēsmu, ne prieku tai baudīt —

Visapkārt žņaudz mēmi to klintāju draudi.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Pret klinšu šķautnēm sviezdamies

Šņāc trakie viļņi šķiezdamies,

Kliedz gaisā ērgļi griezdamies,

Mežs miglā slīd,

Bet, miglai cauri spiezdamies,

Balts kalnājs spīd.

Reiz šļūdonis tur sāka augt,

Uz leju slīdot, sniegu jaukt

Un traukdamies kā aukā kaukt —

Un klintsaizās,

Kur Terekai var teku raukt,

Tas nogāzās.

Kā šaubās, kur nu skriet, ko sākt,

Sāk Tereka jau rāmāk šņākt,

Bet kas var kalnu straumes mākt:

Tās sniegu grauž …

Tā skrien pār krastiem viļņus šļākt

Un ceļu lauž.

Bet šļūdonis, kaut plūdu rauts,

Guļ klinšu spraugā nesagrauts;

Drīz Tereka zem gāles kauc

Un jautri plūst,

Un putās straujos viļņus jauc,

Un lejā grūst.

Un bij kā tilts pār upi mests:

Tur tika jātnieks pāri nests,

Tur kamielis ar mantām vests,

Tur vērsis iet,

Kur tagad miglas auts vien plests

Un vējš var skriet.

Atdzejojis Kārlis Krūza

Pār kalnu saimi augstākais

Stāv Kazbeks valdonīgi skaists

Zem stariem mūžīgiem un tāliem.

Un klosteris aiz mākoņvāliem

Kā šķirsts, kas debessjūrā rasts,

Tur pāri kalnājiem peld bāliem.

Ak senilgotais, tālais krasts!

No tumšās aizas atvadoties,

Turp vēlos augšup brīvē kļūt

Un klusā mākoņcellē doties,

Lai varu dievam blakus būt! . . .

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Abās nometnēs redz ļaudis:

Pakalnā, kur troksnis ašs,

Kazakiem pa priekšu šaudās

Pārgalvīgais delibašs.

Delibaš! mazlietiņ rāmāk •—

Nāve tuvu, piesargies!

Joks var nobeigties ar «āmen» —

Var uz piķa uzdurties.

Kazaciņ, brāl! nelien kaujā —

Delibašam cirtiens drošs,

Nošņāps viņš tev galvu straujo,

Kas vēl turas kamiešos!

Traucas, kliedz, un — galu galā —

Paskatieties! Gatavs jau:

Delibašs ir piķa galā,

Kazakam vairs galvas nav.

.AJdze/o//s Jāzeps Osmon/s

Aragva, tumsā šalcot, neviz.

Tik skumji man un viegli: gaišs ir mirklis tas,

Kad manas skumjas pilnas tevis,

Tik tevis, tevis vien … Gaist bēda ienīstā,

Kas mocītu, kas satraukt spētu;

Sirds atkal deg un mīl, jo tagad saprot tā,

Ka nemīlēt vairs nevarētu.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

(Nometne pie E i i r a t a s)

Nedzenies pēc slavas karā —

Pārāk maigs ir skaistums tavs!

Neej cīnītāju barā

Asiņainus šķēpus lauzt.

Zinu: nāve ies tev secen.

Redzot, kāds tev skaistums dots,

Azrails pār tevi necels

Roku, daili saudzējot.

Bet uz mūžu kaujas laukos,

Bīstos, pazaudēsi tu

Savu bezrūpību jauko,

Valdzinošo biklumu.

Atdzejojusi Vizma Selševlca

Cauri plašiem laukiem, pļavām

Spoža, Dona, plūsti tu!

Es no tāliem dēliem taviem

Sveicienus tev atvedu.

Tālu daudzināt kā māsu

Kluso Donu upes steidz;

Araksa, kam dzidra krāsa,

Eifrata tev sveikas teic.

Vajāšanas atelsdamies,

Dzimtenē jau kāju sper

Donas zirgi. Noliekdamies

Arpačajas straumi dzer.

Sagādā jel, Dona cēlā,

Saviem brašiem jātniekiem

Sulas dzirkstīgās un kvēlās

Nu no saviem vlndārziem.

Atdzejojusi Austra Ddle

Kad slāvu pulkiem senās dienās,

Ko vedi, bargais varjag, tu,

Pār Konstantinopoles sienām

Bij pacelt kaujas karogu,

Tad krievu ieročiem par slavu,

Par kaunu grieķiem spītīgiem

Kalt liki vairogu tu savu

Kā piemiņu pie vārtiem šiem.

Nu atkal asiņainā naidā

Mums tavu ceļu mērot lemts,

Un pulki jaunas slavas gaidās

Nāk Stambulu ar kauju ņemt,

Bet pēkšņi vaids tavs šķēpu šķindā

Kā greizsirdīga atbalss briest.

Pie Stambulas liek mūsu rindām

Tavs senais vairogs apstāties.

Atdzejojusi Vizma Relševlca

Ardievu, kalmikiete labā!

Maz trūka, — būtu devies es

Tev līdz, kur kulbas rati glabā

Vēl smaržas tās, ko vēji nes

No tavu stepju pamales.

Nav, protams, tavas acis platas,

Bet pierei platuma par daudz;

Ja kāds uz tavām kājām skatās,

Redz: zīdā tu tās neiežņaudz;

Tev franču valoda ir sveša,

Par «Sen-Maru» tu nejūsmo.

Un Šekspīrs? Nedaudzini dvešot

Tu viņu, nē, — liec mierā to;

Tu ilgu sapņos neiegrimsti,

Tev «Ma dov'ē» lemts dziedāt nav.

Kad galvā domu tukšums jau

Vai galopu kad lēkāt rimsti…

Vai svarīgi tas? — Iekams post

Man tālam ceļam jaunus zirgus,

Šī mežonīgo skatu mirga

Kļūst mana laime un mans posts.

Ai draugi, vai tad nav vienalga:

Vai greznā zālē laimi just,

Vai kibitkā, kad stepe valga,

Tās aizmirstības rokās zust?

Atdzejojis Andris Vējāns

Patiess, godprātīgs un drošs,

Drūms no skata, rāmas dabas,

Bāls un allaž klusējošs.

Skatīt parādību dīvu

Bruņinieks bij izredzēts,

Lai uz mūžu sirdī dzīvo

Brīnums pārdabīgs un svēts.

Viņš uz Zenēvu reiz jājis,

Pēkšņi raugās: mirdzošs, cēls

Ceļmalā pie krusta stājis

Pašas dieva mātes tēls.

Kopš tā brīža akls tapa

Viņš pret zemes daiļavām,

Nepārmija līdz pat kapam

Vārdu laipnīgu ar tām.

Kaklautu vairs nevalkāja,

Tikai rožukroņi vien,

Viņa skumjo vaigu klāja

Smagais vizīrs mūžudien.

Kvēlam sapnim uzticējies,

Kuram dzīvē veltīts viss,

Vārdus Ave Malcr Dei

Vairogā sev rakstījis

Paša asinīm viņš bija.

Raudot, pielūdzot no sirds,

Augas naktis noraudzījās

Svētbildē, kur viņa mirdz.

Suminot vien izredzēto,

Savādniekam bālajam

Tēvu, Dēlu, Garu svēto

Godāt piemirsās pa tam.

Kad pa Palestīnu trauca

Paladīni karojot,

Savu dāmu vārdus sauca,

Lai tie cīņā spēku dod.

«Lumen coelum, sancta rosa!»

Izsaucās viņš iedvesmots,

Allaž pirmais cīņā posās —

Musulmaņu bieds un sods.

Vēlāk atkal pilī drūmā

Viens, kā cietumsienās mests,

Mita, sirgdams ilgās kļūmās,

Nomira bez grēksūdzes.

Nāves brīdī bija sātans

Ieradies pēc dvēseles,

Tīkodams to savā prātā

Tūdaļ prom uz elli nest:

Viņš, sak, dievu lūgt nav jēdzis,

Nav pat gavējis, paties,

Un ap Kristus māti mēdzis

Piedauzīgi lakstoties.

Taču savam bruņiniekam

Dievmāte bij žēlīga,

Viņu paradīzes priekā

Ievadīja vēlīga.

Atdzejojis Vladimirs Kaljaks

Nav veltas pūles grūtās, spriegās,

Kad cīņās drebēja, paties,

Pinds, Termopilas, Olimps sniegains.

Te, sirmo kalnu paēnā,

Nu jauna brīve piedzimusi,

Kur marmors . .. Atēnās,

Kur Periklam …

Šai zemē, kurā dievi mīt

Un varoņi, jūgs nosviests tika,

Un dziesmas skanēja tobrīd,

Ko daino Tirtejs, Bairons, Rigass.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

Ja debess tēvs būs žēlīgs mums

Un secen ies man bendes roka,

Tad gulēšu pie kājām jums

Es Ukrainā zem ķiršu koka.

Atdzejojis Paulis Kalva

Kad jau Ižora bij teju,

Gaisos pavēros un, skat,

Atcerējos jūsu seju,

Acis tumšzilās nupat.

Un, kaut jūsu daile šķistā

Liek man ilgoties un skumt,

Kaut es esot vampīrs īstais

Tveras guberņā pie mums,

Jūsu priekšā ce]os mesties

Neļāva man kautrais prāts

Un ar vārdiem, kaisli dvestiem,

Kaunējos jūs mulsināt.

Bet var būt, ka, ļaudams tīši

Sevi dzīves straumei nest,

Lētās baudās aizmirsīšu

Jūsu mīļos vaibstus es,

Vieglo stāvu, gaitu vingro,

Runu nosvērto un šo

Mieru nemāksloti stingro,

Skatu gudri šķelmīgo.

Bet ja ne .. . Kad gads būs galā,

Atkal braukšu šurp, ka dim,

Te, šai klusā miera malā,

Mīlā reibt līdz novembrim.

Atdzejojis Paulis Kaiva

Pie jums es braucu: sapņu pulks

Aiz manis'vijās draiskā barā,

Un staroja man mēness spulgs

No labās puses novakarā.

Es braucu prom: cits sapņu laiks . . .

Sirds pilna skumju bij un sala,

Un blāvoja man mēness vaigs

No kreisās puses drūvs bez gala.

Mums, dzejniekiem, tā bridis kluss

Liek mūžbaltdien skart sapņu stīgas,

Tā sakrīt zīmes māņticīgas

Ar to, ko sirds spēj dziļi just.

Atdzejojis Laimonis Kamara

No žurnāliem daudz pārestību cietis,

Vīrs nolēma, ka smaidiem nav te vietas;

Viņš nosūdzēja cenzoru uzreiz;

Tak cenzors smej, bet pats viņš staigā greizs.

Dažs lamu vārds, bez šaubām, gadās riskants,

Tā nedrīkst teikt: «Lūk, vecis tāds un tāds

Ir āzis īsts, tam svešs ir goda prals,

Viņš stulbs un Jauns,» — tas viss būs personiski.

Bet, piemēram, jūs varat sacīt tā,

Ka mūzu vecticībnieks Parnasā

Mīl (savos rakstos) bezjēdzīgi prātot,

Ir reti vārgs un reti garlaicīgs,

Ir miesās smags, bet toties garā sīks;

Ne persona, bet tikai literātors.

Atdzejojis Harijs Heisiers

Ai Beverlej, pa pusei Horācij!

Ai dzejniek-spēlmani, kā kārtis tevi rij!

Ir tēva sudrabs nospēlēts un vārds,

Ne kučieris, ne zirgs nav pasargāts,

Pat savus dzejoļus tu nežēlotu

Un katrā mirkli liktu tos uz kārts,

Ja kāds par tiem kaut pliku grasi dotu.

Atdzejojis Laimonis Kamara

Līdzība

Reiz kurpnieks, gleznu aplūkodams, teica,

Ka apavs aplam gleznots, redzot šis,

Un mākslinieks šo kļūdu labot steidza.

Bet kurpnieks, rokas sānos iespiedis,

Drošs turpināja: «Seja drusku šķība,

Un krūts par kailu maķenīt, vai ne?»

Te Apelesam zuda pacietība:

«Kas virspus zābaka, to nevērtē!»

Viens līdzīgs paziņa man ienāk prātā:

Vai viņš ir lietpratējs un jomā kādā —

Nav zināms, taču soģis bargs, paties,

It visu kritizēt to dīda sātans —

Kaut raudzītu par zābakiem viņš spriest!

Atdzejojis Vladimirs Kaiļaks

Cik man vajadzēs vēl klejot —

Ratos braukt un jāšus jāt,

Un tāpat, ar kājām ejot,

Malu malas izstaigāt?

Nevis nomirt tēva namā,

Dzimtas kapos atpūsties, —

Laikam ceļā nebeidzamā

Dzīvi beigt man lēmis dievs.

Vai man spranda lūzīs pušu,

Kad pret bruģi kritiens trieks?

Vai zem tilta sagruvuša

Galva būs man jānoliek?

Sals vai sakals mūža mierā,

Vai sev mēris aizraus līdz?

Vai ar barjeru pa pieri

Gāzīs tūļīgs invalīds?

Vai kāds, izlēcis no krūmiem,

Nazi krūtīs iegrūdis?

Jebšu karantīnā drūmā

Skumjas mani kapā dzīs?

Vai pret savu gribu gavēt

Man vēl ilgi vajadzēs,

Trifeļus vien domās slavēt,

Aukstu teļa gaļu ēst?

Cik gan mājās dzīvot jauki,

Pa Mjasņicku braukt vai jāt

Un par līgavu un laukiem

Vaļas brīžos padomāti

Iebaudīt pa rumam labam,

Naktīs atpūsties, cik tīk …

Cita lieta mājās pabūt!…

Nu, laid rikšos, pietiek nīkt! .. .

Atdzejojusi Ārija F.lksne

Ko laukos iesākt mums, kad ziema? Rītos kāri

Es kalpam jautāju, kas tēju nes: vai ārā

Ir šodien silts? vai rimt sāk sniegputeņa spars?

Ir sniedziņš jauns vai nav? vai mīksto gultu var

Pret segliem apmainīt, vai tomēr rakties labāk

Līdz pusdienai pa žurnāliem, ko kaimiņš glabā?

Jā, sniegs! Mēs ceļamies, un aidinieks tūlīt

Mūs pāri laukiem nes, kad tikko ausis rīts.

Svilpj rokās pātagas, un pēdās suņi seko,

Mēs sniegu vērojam, vai neredz zvēru tekas,

Un riņķojam un sirojam, līdz sāk jau tumst

Un divus zaķus palaimējies sadzīt mums.

Kāds prieks! Bet ārā vakars, auro sniegputenis,

Kvēp svece, atkal jau žņaudz sirdi sāpe sena.

Pa lāsei skumju inde lēni dzīslās līst.

Es lasīt gribu, acis burtiem pāri klīst.

Un domas aizmaldās . . . Tad grāmatu ciet veru

Un, spalvu satvēris, ar piespiešanos ceru

Kaut ko no mūzas gūt, kas miegā laižas jau.

Bet vārdi nesaistās … Un man vairs varas nav

Pār vieglo atskaņu, šo kalponīti žiglo:

Plūst gļēvi dzejas pants, plūst miegains, auksts un miglains.

Kad spēkus izsmēlis ar liru sāktais karš,

Es viesistabā izeju, kur pārmīt var

Par cukurfabrikām un vēlēšanām domas.

Bet tikmēr saimniece, kam atkal drūma oma,

Ar tēraudadatām jo žigli darbu steidz

Vai pūlas izzīlēt, ko kāravkungs tai teic.

Man apnīk viss, un tā iet vientulībā dienas.

Bet reiz pret vakaru, šais skumju pilnās sienās

Pie dambretes kad kaktā garlaikojos es,

Mums pēkšņi kamanas no tālas vietas nes

Šurp večiņu un divas meitas, daiļaviņas.

(Tik gaišmatainas un tik smuidras abas viņas!)

Kā tad sāk atmosties šis klusais nostūris,

Kā dzīve zeļ, ak dievs, un cik kļūst pilnīgs viss!

Pa skatam vērīgam vispirms, pa vārdam ašam,

Un tad pēc brīža vēl, un tad jau runas plašas,

Ko pārtrauc draudzīgs smaids, sirds krūtīs strauji pukst,

Skan dziesmas, valsi dej, pie galda kaut ko čukst,

Kļūst acis valgas, runas viegli tīksmas,

Un kāpnēs šaurajās gurst meičai kājas tvīksmē,

Drīz mijkrēslī uz balkona tā slepus iet,

Kails kakls, krūtis tai un sejā auka dzied!

Bet sniegputenī plaukst bez bailēm krievu roze.

Cik salā karsts šķiet skūpsts kā īsta saules goze!

Un krievu daiļava cik spirgta, sniegs kad dzeļ!

Atdzejojis Paulis Kalva

Ir sals un saule — diena jauka.

Kāpēc vēl jādus manam draugam?

Tev, skaistulīte, mosties laiks!

Ver liegos plakstus laimes jausmā,

Kad ziemeļi mirdz baltā ausmā,

Nāc tu kā ziemeļzvaigznes zaigs.

Tu zini — vakar vētra traucās,

Ar zemi debess miglā jaucās

Un mēness, mākoņbirgās sviests,

Kā dzeltens plankums grima blāvi,

Tu skumjām sevi nomākt ļāvi, •—

Bet šodien — logā paskaties!

Zem gaiši zilā debess juma,

Zem saules skaidrā starojuma

Redz sniega krāšņos paklājus.

Tiem melni apkārt meži kailie,

Slej sarmā egles zaļās smailes,

Un upīte zem ledus dus.

Plūst dzintargaisma visā telpā,

Es klausos līksmā uguns elpā,

Sprakst krāsnī malka, liesmas dūc.

Šķiet, ka tās tumšas domas dzēstu, —

Bet ja nu kamanās mēs sēstu?

Lai bēro ķēvīti mums jūdz!

Pa rīta sniegu traucam auļos,

Draugs, mūsu sirdis laime sauļo,

Kad zirgs tik nevaldāmi skrej.

Gar acīm sniega klaji mijas

Ar mežiem, kas tik kupli bija,

Šis krasts tik mīļš man dvēselei.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Zēns Fēbam himnu veltīt steidz.

«Gan gribas daudz, bet prātu rodiet!

Cik īsti gadu viņam, teic?» —

«Būs piecpadsmit.» — «Hei, rīkstes dodiet!»

Pēc tam kāds seminārists nāk

Ar disertāciju par dzeju,

Un, lūpā kozdams teju teju,

Fēbs pirmo lapu lasīt sāk.

Kā skurbs no tvana, balsi piktu

Viņš pārtrauc nejēga tūlīt

Un teic, ka nebūtu par sliktu

Tam duci koku uzskaitīt.

Atdzejojis Laimonis Kamara

Jūs mīlēju; un mīlestība mana

Varbūt vēl kvēl un nedzisīs nekad,

Lai nesatrauc jūs tāda atzīšanās,

Es nevēlos nebūt jūs skumdināt.

Jūs mīlēju es mēmā bezcerībā,

Gan greizsirdīgs, gan mulstot kautrībā,

Tik dedzīgā, tik maigā aizrautībā,

Ka dievs lai dod jūs citam mīlēt tā.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

Jums, draugi, sekošu uz visas pasaules,

Lai viņu, augstprātīgo, neredz diena sūra:

Kaut ceļi aizvestu pie tālās Ķīnas mūra,

Uz skaļo Parīzi kaut būtu jābrauc man,

Kur Taso laivinieka dziesmas neatskan,

Kur senās pilsētas guļ pelnos, gadu maltās,

Kur zaļās cipreses slien savas galvas staltās,

Es gatavs braukt. Bet, draugi, kā jums šķiet:

Vai mana kaislība rims ceļā kaut mazliet?

Vai tur es aizmirsīšu viņas lepno tēlu,

Vai arī, jūtot dusmas jaunavīgi kvēlās,

Pie kājām nolikšu es mīlestību tai?

Atdzejojis Imants Lasmanis

Cik maziņas šis dievgosniņas!

Par spraudes galviņu vēl niecīgākas viņas.

Krilovs

Es kukaiņus dažnedažādus

Sai kolekcijā draugiem rādu:

Cik raiba saime! Vākdams tos,

Es malu malās rakņājos,

Bet izvēle nu bagātīga:

Te** — dievgosniņa sīka,

Te**** — zirneklis,

Te** — vabole, bet šis,

Re,** — skudrai pielīdzināms,

Un** — mazkukainis, zināms.

Cik daudz jau viņu sameklēts!

Zem stikla visus virknē glītā

Uz epigrammu dzelkšņiem redz

Tos uzdurtus un izstādītus.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

* * *

Tiek melsts par tavu jaunību

Kad mēlneši un pļāpas gādā,

Lai zaudē labo slavu tu,

Viens visā vienaldzīgo pūlī

Tev esmu gatavs līdzi ciest,

No bargā elka velti pūlos

Tev žēlastību izlūgties.

Jo pasaule — tā labprāt katram

Spriež tiesu vārdos netaisnos,

Nē, ne jau maldi viiiu satrauc,

Ir grēks, ja neprot noslēpt tos.

Ir vienlīdz nekrietna un sīka

Tās mīlestība godkārā

Un vajāšana svētulīgā:

Bēdz labāk prom no visa tā.

Beidz dzert šo indi nāvējošo,

Beidz sevi bezprātībās šķiest

Un pamet loku lepno, spožo:

Draugs tikai viens tev atlicies.

Atdzejojusi Ārija Elksne

Nav kļūdas še, kas tevi baida:

Ir mākslinieka darināts

Gan vaigs, uz kura marmors smaida,

Gan piere, slēpts kur naida prāts.

Ne velti pretrunīgā dejā

Te mijas bardzība un smīns,

Tāds tiešām bijis viņš: gan sejā,

Gan ari dzīvē arlekīns.

Atdzejojis Laimonis Kamara

Vai ļaužu pulkā baznīcā,

Ar jauniem bezprāšiem kad smeju,

Man vienmēr mani sapņi māj.

Es saku sev: — Prom gadi steidzas,

Un, lai cik liels ir mūsu bars,

Reiz tomēr dzīvei jāizbeidzas,

Un drīz jau kādu nāve skars.

Kad sirmā ozolā es raugos,

Tad domāju: — Šis milzis vecs

Ar mūžību ir vairāk draugos

Kā es. Daudz paaudžu tas redz.

Kad bērnu mīļoto es glaužu,

— Ardievu! — domās saku maigs

Un savu aiziešanu jaušu:

— Man jāsatrūd, tev ziedēt laiks!

Tā katru dienu, katru gadu

Spēj domas tikai vienu paust:

Ka tuvāk nāvei dzīvi vadu, —

Es cenšos beigu stundu jaust.

Kur liktenis man nāvi sūtīs?

Vai kaujā, ceļā, ūdeņos?

Kad elpa beidzot norims krūtīs,

Šī ieleja man kapu dos?

Un kaut gan miesai nejūtīgai

Vienalga, kur tai jāsatrūd.

Bet, kad tā beigu mierā slīga,

Vien dzimtenē tai dusu gūt.

Un būs man kapā dusa laba,

Lai nāk to jauna dzīve vīt,

Pār mani vienaldzīgā daba

Lai nebeidzamā dailē spīd.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe