Pēctrimdas un mūža pēdējo gadu

18 3 6. GADA 19. OKTOBRIS

Reiz bija laiks: tad svētki jaunībai

Gan līksmi skanēja, gan rozēm vijās,

Ar dziesmām kausu dzidrie zvani mijās,

Un ciešāk sēdējām mēs dienā tai.

Mēs, draiskulīgie nesaprašas, tvērām

Tad dzīvi vienkāršāk un drosmīgāk,

Par cerībām un jaunību mēs dzērām,

Par iegribām, kas viņai līdzi nāk.

Viss izmainās: un dzīru prieks pa tam,

Tāpat kā mēs, ir tapis rimts un sātīgs;

Tas tagad kļuvis pieticīgs un prātīgs,

Dzird kausu zvanus dobjāk nodunam.

Vairs sarunas tik raiti nerisinās,

Tīk klusēt mums un sēdēt attālāk,

Un dziesmas jau daudz retāk smieklos tinas,

Un biežāk nopūta pār lūpām nāk.

Ir visam laiks. Jau kuro reizi gan

Mēs Licejam par godu svētkus svinam;

Laiks aizsteidzas, to visi labi zinām,

Un pārvērtis tas mūs ir arīdzan!

Jau ceturksnis no gadsimta ir garām!

Jel nekurniet, tāds liklens lēmums sīksts.

Ap cilvēku viss mainās, kā gan varam

Mēs gaidīt, ka viņš paliks nemainīgs?

Jel atminiet.— no tālās dienas tās,

Kad likteņus mēs vienā sasaistījām,

Kas pieredzēts, kam liecinieki bijām! . . .

Ar tautām slepus cīņā spēlējās ■—

Naids nežēlīgi plosīja to dzīves,

Te kronējās, te lemts bij cariem krist,

Un sārtoja tad altārus gan brīves,

Gan lepnuma, gan slavas asinis. '

Vai atminat: reiz dzīrēs pirmajās

Kā vēra cars mums savā pilī vārtus —

Mēs aizgājām, Kuņicins laipnus vārdus

Mums sacīja, bij galma dzīres tās.

Tad klusumā vēl bargā vētra snauda,

Ko atnesa mums divpadsmitais gads,

Tad Napoleons vēl nemocīja tautas,

Vēl draudēja un šaubās grima pats.

Vai atminat: aiz pulka pulki trauc;

Mēs šķīrāmies no brāļiem īgnu prātu,

Lai aizvēnī mūs skola nosargātu,

Un skaudām tos, kam nāvē iet bij ļauts

Par tēvzemi . . . Un lepnie ienaidnieki

Drīz krita Krievuzemes skāvienos;

Ap Maskavu drīz sāka blāzmot sniegi,

Kur viņu pulkiem nāves cisas post.

Vai atminat, kāds valdīja tad prieks,

Kad mūsu Agamemnons brlnum jaukais

Un dižais atgriezās no kauju lauka

Pie Parīzes, kur satriekts ienaidnieks!

Viņš — tautu draugs, kas atdeva tām brīvi!

Vai atminat, kā uzziedēja viss,

Un ūdeņi šie pēkšņi kļuva dzīvi,

Pie kuriem atpūtās viņš noguris!

Vairs viņa nav — viņš mūs ir pametis

Un Krievzemi, ko slavā kaldināja.

Uz tālas klints, kur vientulība mājo,

Lemts Napoleonam aizmirstībā dzist.

Cars atkal jauns mums žigli tronī stāja,

Drūms viņa vaigs, un varens ir viņš pats.

Tumšs padebess pie apvāršņa jau krājas,

Un viesulis tos……………………………………

Atdzejojis Hatijs Skuja

Vienaldzīga projām gāja.

Saucu: «Kurp? Jel teic vispirms!»

Cerības man neatstāja

Atbilde: «Tu esi sirms.»

Smējējai es sacīt traucu:

«Viss ir laika varai ļauts!

Ko par muskusu reiz saucu,

Kļuvis bālgans kampargrauds.»

Bet par runām neveiksmīgām

Smaidot Leila lūpas ver:

«Zini pats, kas kuram sver:

Jaunlaulātiem muskuss tīkams,

Toties kampars zārkiem der.»

Atdzejojis Laimonis Kamara

Exegi jrionumentuni

Pats pieminekli sev — un ne jau rokam kaltu —

Es cēlis; neaizaugs vairs tautas ceļš uz to,

Tas dižāks paceļas par granītstabu stalto,

Reiz Aleksandram uzcelto.

Viss mirt es nevaru — gars, lirā iemājodams,

Pār nāvi pacelsies, kad pīšļus smiltis klās,

Un, kamēr dzejnieks būs kaut viens zem saules rodams,

Arvien vēl mani cildinās.

Tiks daudzināts mans vārds Krievzemē diženajā,

Ik tauta, kas šeit mīt, to pieminēs un teiks:

Gan slāvs, gan arī soms, gan kalmiks stepju klajā,

Gan tunguzs savā mēlē sveiks.

Dārgs tautai būšu es par to, ka krietnas jūtas

Ar liru modināt es pūlējos, par to,

Ka teicu brīvību šai laikā bargā, grūtā

Un lūdzu žēlot vajātos.

Ko dievs tev licis paust, jel paud, ak mūza, droši

Un negaidi, lai tiek tev lauru vainags vīts, —

Vai jādzird uzslava, vai vārdi nievājoši,

Ar muļķi tev nav jāsāk strīds.

Atdzejojuši Mirdza Bendrupe un Vladimirs Kaijaks