Pēctrimdas un mūža pēdējo gadu

d Z E J N I E K S UN PŪLIS

Pie savas liras iedvesmīgās

Ar roku dzejnieks pieskārās,

Bet pūlis, tumsībā kas slīga,

Vien truli vērās liras stīgās

Un nesaprata skaņas tās.

Un stulbais pūlis sprieda gausi:

«Kāpēc tik skanīgi viņš dzied,

Mums velti piepūlēdams ausis?

Uz kādu mērķi liek viņš iet?

Ko māca mums? Kam satrauc dzirdi?

Kam saviļņo un moka sirdis

Kā burvis lepns, augstprātīgs?

Kā vējš skan viņa dziesma brīvi,

Kā vējš tā neapaugļo dzīvi, —

Kāds labums mums še ilgāk nīkt?»

Kam, trulais pūli, šurpu nāc?

Tu rūpju kalps, tev verga prāts!

1 Ejiet pie malas, nesaprašas! (Latiņu vai.)

Man tavi zaimi nepieskaras,

Tu zemes tārps, ne debess dēls,

Pat Belvederas svētais tēls

Tev vērtējams pēc viņa svara.

Kam derīgs tas? — sev prasi tu.

Bet tēls šis — dievs! Te runas liekas,

Tev māla pods daudz dārgāks liekas,

Jo tajā vāri barību.

Nē, ja tu debess sūtīts esi,

Tad veltes, ko sev līdzi nesi,

Par labu mums tev vajag dot

Un brāļu sirdis izlabot.

Mēs viltīgi un garā sīki,

Mēs Jauni, skopi, nekaunīgi,

Mums siržu vietā akmens dots,

Mums patīk tenkot, apmelot.

Daudz netikumu nesam sevī:

Tu vari, mīlot tuvāko,

Mums droši mācīt visu ko,

Mēs varam paklausīties tevī.

Prom vācieties — nekādas daļas

Nav īstam dzejniekam par jums!

Jums izvirst ļauta brīva vaļa,

Jūs glābt — nav liras uzdevums.

Jūs — trūdi, kuri zārku gaida,

Un jūsu mujķībai un naidam

Der cietumi un pātagas,

Un bendes cirvis baigi ass.

Nu diezgan runāts, vergu varza,

No ielām jūsu sakņu dārzā

Sviež mēslus — derīgs paradums!

Bet vai gan priesteri, kas svēti,

Kas pašas debess izredzēti,

Tie slotu rokās ņem pie jums?

Ne ikdienai, kas virsū mācas,

Ne cīņām — kāds mums prieks par tām! —

Mēs iedvesmai virs zemes nācām

Un saldām dziesmām, lūgšanām.

Atdzejojis Tālivaldis Brička