Pēctrimdas un mūža pēdējo gadu

1 83 6

Tev — varonim, tev — dziesminiekam!

Nav liktenis man lēmis prieku

Ar ugunīgu rumaku

Traukt līdz, kad kauja brāzies tu.

Uz Pegaza vien jājis es,

Un Parnass licis valkāt man

Šīs vecmodīgās zīmotnes.

Bet šajā ziņā arīdzan

Man tavā priekšā jāliec piere,

Mans tēvs tu un mans komandieris.

Te Pugačovs mans — tūdaļ jūtams:

Viņš pārgalvis un kazaks sīksts!

Tev priekšpulkā patiesi būtu

Tāds apakšvirsnieks noderīgs.

Atdzejojusi Ārija Elksne

Priecīgs un skumju pilns, tēlniek, es ieeju darbnīcā tavā:

Ģipsim tu domāt te liec, marmors tev paklausīgs tiek,

Varoņu daudz tev un dievu! Lūk, Zevs kur,

kas pērkoņus svaida;

Lūk, kā caur pieri tur glūn satīrs un stabuli pūš;

Lūk, kur ir Barklajs, kas sāka, Kutuzovs, kas pabeidza cīņu;

Ideāls — Apolons tur, skumjas kā Niobe te. ..

Priecīgs es esmu! Un tomēr, kad klīstu starp klusajiem

dieviem,

Sēras sāk sirdi man spiest: Delviga labā vairs nav;

Mākslas un daiļuma draugs nu jau atdusas tumšajā kapā.

Kā tevi apskautu viņš, cik lepns viņš būtu uz tevi.

Atdzejojis Kārlis Krūza

Nav lielas vērtības šīm skaļām tiesībām,

Kaut arī galva reibst ne viena vien no tām;

Es tomēr nekurnu par dievu augsto prātu,

Kas nevēlēja man, pret nodokļiem lai stātu,

Vai liedza valdniekiem uz kariem pulkus post;

Maz bēdu man par to, vai brīvi laikrakstos

Var muļķus izāzēt, vai cenzūra it skarba

Liedz pļāpām žurnālos veikt savu posta darbu,

Jo tas it viss ir vārdi, vārdi, vārdi vien\ —

Nē, citas tiesības man allaž domas sien;

Un cita — labāka man vajadzīga brīve:

Vai caram pakļauta vai tautai mūsu dzīve —

Vai nav vienalga mums? Lai dievs ar tiem.

Nekam

Nedz lūgt, nedz zemoties; vien sev lai kalpojam

Un izdabājam sev; lai varas priekšā akli

Nav jāliec goda prāts un nodomi, un kakli;

Just, brīvi, klaiņojot, kur paša sirdij tīk,

Kāds daiļums dabai dots, kāds skaistums dievišķīgs.

Vien iedvesmas un dižas mākslas priekšā liekties,

Sai kaislei atdoties un mūžam pēc tās tiekties,

Lūk, laime, tiesības! .. .

Atdzejojis Harijs Skuja

1 Hamlets (Pušk. piezīme).

Un kapos ieeju, kur krusti, kapenes,

Kur, lēni satrūdot, te nomirušie atdus,

Kas galvaspilsētā reiz mita ilgus gadus

Un tagad purvājā ir saspiesti šā tā —

Kā viesi badīgi pie galda trūcīgā;

Te kupčiem, ierēdņiem gan mauzoleji stalti,

Bez gaumes cirsti tie, par lētu naudu kalti,

Un visur dzejolī vai prozā vēstījums,

Kāds tituls nelaiķim, ko zaudēt nācies mums;

Pēc vecā ragneša skumst atraitne it glīta;

Te urna atlauzta vai zagļu nolaupīta,

Te bedres vaļējas jau vietām izraktas,

Tās iemītniekus cer jau rītdien jaunus rast, —

No tā, ko redzu es, tāds nemiers manī rodas,

Ka grūtsirdībai vien un dusmām jāpadodas.

Kaut nospļauties un bēgt. . .

Bet jauki liekas man

Pa rudens klusumu, kad trokšņi neatskan,

Iet lauku kapsētā, kad rieta stundā klusā

Tur ļaudis mirušie guļ svētsvinīgā dusā.

Tur kopām zājainām patiesi plašums īsts;

Nakts melnumā pie tām bāls zaglis nelīdīs;

Gar kapakmeņiem, ko redz laika gaitā drupām,

Iet ciema ļautiņi ar nopūtām uz lūpām;

Nedz piramīdas šeit, nedz greznas urnas cej,

Nav cēlu statuju, vien kupls ozols zeļ,

Pār kapiem izpletis uz visām pusēm zarus,

Un šūpojoties šalc …

Atdzejojis Harijs Skuja