Pēctrimdas un mūža pēdējo gadu

1830

Scorn nol the sonnet, crittc.

Wordsworth

Pat drūmais Dante sonetu nav pēlis,

Petrarka, mīlas pilns, tam piederēja viss.

Un Šekspīrs mīlēja tā rindu raito spēli,

Kamoenss sāpes tanī izteicis.

Vēl tagad dzejnieki tam uztic savu kvēli,

Tas noder Vordsvortam kā ierocis,

Kad, lauku klusumā no pilsētas prom cēlies,

Viņš neļauj ideāliem sirdī dzist.

Un Taurijā, kur augsta debess jumjas,

Tā rindās lietuviešu dzejnieks skumjas

Par savu dzimteni visnotaļ atbalso.

Mēs nepazinām formu neredzēto,

Kad Delvigs bij jau aizrāvies ar to

Un aizmirsa pat heksametru svēto.

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

S o n e t s

Klau, dzejniek, nedzenies pēc ļaužu mīlestības,

Jo cildinājums skaļš ir vīstošs mirkļa zieds;

Drīz pūļa smiekli dzels un muļķa pārgudrības,

Bet paliec neskarams un drūmā mierā ciets.

Tu valdnieks: dzīvo viens. Pilns prāta paļāvības,

Kurp vada brīves ceļš, turp drošu soli liec,

Lai domu nobriedums ir augļos, ko tu sniedz,

Par cēliem pūliņiem tev nealkt atlīdzības.

Sev alga esi pats. Tu pats savs tiesnesis,

Kas darbu paveikto visbargāk tiesājis.

Vai pats to atzīsti tu, vērtētāj visstingrais?

Vai atzīsti? Tad lai — lai pūlis tevi peļ,

Lai spļauj uz ziedokļa, ko tava liesma ceļ, —

Lai kņadā bērnišķā to rausta rokas vingras.

Atdzejojis Jānis Plaudis

S o n e t s

Ne senus meistarus, ne ari gleznu daudz

Es savai klusai mītnei vēlētos par rotu,

Lai viesi māņticīgā cieņā apbrīnotu

To, ko tik augstos vārdos lietpratēji sauc.

Pār savu darba galdu izlūgtos, ja ļauts,

Lai vienu audeklu man skopā dzīve dotu —

Un pestītājs tur, mātes roku skauts,

No gleznas debesīm lai mani uzlūkotu.

Lai viņam acīs prāts, bet viņai — maigums cēls,

Lai manī raugās tikai Madonna un dēls,

Bez palmām un bez erceņģeļu svītas.

Mans sapnis piepildīts. Tavs smaids pār mani līst.

Šķiet, paša radītāja tu man atsūtīta

Kā šķīstās dailes iemiesojums šķīsts.

Atdzejojusi Vizma Belševica

Kaut prāts un valoda bēg projām,

Acs vienīgā jūs aplūkoja;

Man pierē tikai viena acs.

Ja būtu lemts un jauns es dzimtu,

Un simtacains man būtu skats,

Uz jums es vērstu visu simtu.

Atdzejojis Jānis Sudrabkalns

Gan izpriecās, gan stundās dīkās

Man senāk tikās izraisīt

No liras skaņas bezrūpīgas,

Kur neprāts, laiskums, kaisle mīt.

Bet reizēm apklusa tai stīgas

Un skaņām valšķīgām bij gals,

Kad negaidīti valdonīga

Man atskanēja tava balss.

Tad asaras man straumēm lija

Un sāka sirdsapziņa kaist,

Kā skaidra veldze tīkams bija

Tavs vārdu balzams smaržīgais.

No augstumiem, kur gars tavs mājo,

Vēl tagad tu man roku sniedz.

Ar mīlas spēku neatstājot

Tu straujiem sapņiem norimt liec.

Deg dvēsele ar tavu liesmu,

Tā zemes tumsu atmest spēs.

Un serafima kokles dziesmu

Dzird dzejnieks svētās izbailēs.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

* * *

Tas mirs kā skumju vijņu čala

Pie tālas, nezināmas salas,

Kā skaņa tumsā izskanēs.

Vien paliks pēdas nedzīvas

Te, uz šās lapas iedzeltenās,

Kā svešā valodā sen senis

Uz kapa iekalts uzraksts mazs.

Kas tajā vairs? Tas aizmirsts tiks,

Nāks cita mīla, citas sāpes,

Un maigām atmiņām tas tāpēc

Diezin vai tevī mosties liks.

Bet, kad tev uzbruks nelaimes,

Tad manu vārdu klusu piesauc

Un teic: — Ir pasaulē patiesi

Vēl kāda sirds, kur dzīva es …

Atdzejojusi Ārija Elksne

Nav bēda, ka tu polis kāds:

Kostjuško tāds, Mickevičs tāds!

Pat tatārs vari būt tu varens,

Tur kauna neredzu nemaz;

Kaut esi žīds, — pat tas nekas;

Bet žēl, ka esi tu — Figļarins.

Atdzejojis Laimonis Kamara

Sirms zākātājs man teica lamas,

Lai sāktu skaisties es uz to,

Un nenocieties epigrammu

Tam preti devu atbildot.

Nu atkal, kārojot pēc slavas,

Šī verga dvēsele, šis nerrs

Vēl turpināt grib ķengas savas,

Vēl saņemt atbildi tas cer.

Nu nē! lai viņš kā velns pirms mesas

Nekur sev mieru neiegūst:

Sak, sēdi mierīgs, kalps vien esi,

Jo norēķins ar kungu būs!

Atdzejojis Imants Vanags

Labprāt es jauno mītni svētu,

Kurp mājas gars tavs pārcelts tiek,

Darbs brīvais, tevis izredzētais,

Tāpat kā tīkams miers un prieks.

Tu laimīgs: viss ar ziņu darīts,

Un apdrošināts namiņš tavs

Pret laiskumu un rūpēm arī

Ir kā pret ugunsgrēku jau.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

* * *

Kad savos karstos skāvienos

Es tavu stalto stāvu kļauju

Un mīlas vārdos kvēlākos

Sirds karstai jūsmai izplūst ļauju,

Tev acu skatiens neatplaukst,

Tu vingri atrauj stāvu slaido

Un atbildi man, labais draugs,

Ar vāru, neticīgu smaidu.

Mans maigums šķiet tev nepatiess —

Daudz kļūmu soļu gaitās manās,

Un tu bez kādas atsaukšanās

Ar skumjām manī noklausies . . .

Es nolādu to viltus kvēli,

Kam ļāvos kādreiz jaunībā,

To satikšanās kairo spēli

Un čukstus dārzu klusumā.

Un nolādu es mīlas skumjas

Un dzejas vārsmas slepenās,

Un vieglprātīgās būtnes tās,

Kas raudot krāj jau pārmetumus.

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

Padebešiem žigli traucot,

Mēness blāvā miglā viz;

Griežas kaucot, pārslas jaucot,

Ārēm pāri putenis.

Braucu, braucu laukā baltā,

Zvārgulītis šķind un skan …

Sniega klajā svešā, saltā

Neviļus kļūst baigi man!

«Vedēj, brauc!» — «Te lauzt var kaklu,

Nejaudā vairs zirgi skriet:

Sniegs līp acīs, dara aklu,

Vāliem aizvelk ceļu ciet;

Sit vai nost, nekādu pēdu;

Neredzu, kur zirgi brien.

Ko lai iesāk? Tavu bēdu,

Jods mūs vadā droši vien!

Paskat, paskat — tur viņš lēkā,

Elš un pūš, man acis spļauj;

Re — uz gravu, cik vien spēka,

Apstulbušo zirgu rauj;

Tur kā verstesstabs viņš stāja,

Kāds nav manīts šeit nekad;

Tur ar malduguni māja,

Dzirkstot izputēja tad.»

Padebešiem žigli traucot,

Mēness blāvā miglā viz;

Griežas kaucot, pārslas jaucot,

Ārēm pāri putenis.

Zirgi pagurst, netiek tālāk,

Apklust zvārgulis pie ilkss.

«Kas tur pavīd sniega vālā?» —

«Ej nu zini — celms vai vilks?»

Elso auka, trako auka;

Zirgi krāc un negrib iet;

Aizjož nelabais pa lauku,

Ļaunas acis tumsā vied.

Atgūst zvārgulītis balsi,

Atkal zirgi rikšot sāk . ..

Un es redzu: rēgi palsi

Sniega klajā kopā nāk.

Jodi ķēmīgi bez skaita,

Tikko pazib mēnesstars,

Spiežas, griežas dejā raitā

Tā kā rudens lapu bars …

Cik to daudz! Kurp viņi brāžas,

Ko tik žēli dzied, kas zin?

Vai uz velna bērēm drāžas,

Raganai vai kāzas svin?

Padebešiem žigli traucot,

Mēness blāvā miglā viz;

Griežas kaucot, pārslas jaucot,

Ārēm pāri putenis.

Virmo gaisos palsie tēli,

Vijas, mijas, trauc nez kur,

Smilkst un gaudo, sten tik žēli,

Ka man sirds sāk skumjās gurt.. .

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

Sl bezprātīgo gadu līksme tagad

Vien paģiras man atstājusi smagas,

Bet skumjas bijušās ir vīnam līdzīgas,

Kļūst vienmēr stiprākas — tāpat kā tas.

Ir drūms mans ceļš. Un nākamības jūra

Vien darbu sola man un bēdas sūras.

Bet nomirt, draugi, man vēl negribas,

Vēl dzīvots, domāts, izciests pārāk maz,

Vēl radīšanas priekā spēku gūšu,

Kad sirdēstu un raižu nomākts būšu,

Vēl reizēm daiļumā sirds veldzi atradīs,

Par izdomu vēl asaras man līs,

Un pāri manam skumjam novakaram

Varbūt vēl mīla atvadoties staros.

Atdzejojusi Ārija Elksne

Lai esi tu vai kas, šo laipno vārdu teicēj,

Mans cēlo centienu un atdzimšanas sveicēj,

Silst rokā draudzīgs vēl tavs rokas spiediens ciets,

Tu ceļu rādi man un ceļa spieķi sniedz;

Lai būtu tu vai kas: vecs vīrs ar garu možu,

Kāds jaunu dienu draugs, kas staigā gaitu drošu,

Vai mūzu apsargāts un saudzēts pusaudzis,

Vai maigā dzimuma viskautrais eņģelis, —

Es pateicos tev, draugs, sirds dziļā aizgrābtībā.

Tik vāji ievērots un atstāts vientulībā,

Pie labvēlības es līdz šim vēl radis maz,

Tad laipnas valodas man liekas dīvainas.

Ir smieklīgs pasaulei, kas līdzcietībā tveras!

Šis pūlis dzejniekā ar aukstu skalu veras

Kā kādā jokdarī: ja dziļās skumjās grūts

Tam laužas sāpju vaids no izmocītās krūts

Un, bēdu izauklēts, skan pants ar smeldzi sēru,

Ja paist līdz sirdij tas un pāri plūst pār mēru —

Tad pūlis plaukstas sit un gavilē, vai ar

Vien nīgri pasmaidīt un galvu šūpot var.

Ja pēkšņi dzejniekam pavisam ļauni klājas,

Viņš padzīts, ieslodzīts, un posts tam līdzās stājas —

«Jo labāk,» saka tie, kas mākslas cienīt prot,

«Jo labāk spēs viņš just un jaunas domas dot,

Mēs tikai iegūsim.» Un laimē līdzdalību

Gan dzejnieks nesaņems, vien saltu vienaldzību,

Ko savā kautrībā tik klusi saņem tas . ..

Atdzejojis Jānis Plaudis

Jaunava, ūdeni nesot, reiz sasita krūzi pret klintīm.

Skumdama apsēdās tā, rokās bij pustukšais trauks.

Brīnums! un neizsīkst ūdens, plūst straume no sasistās krūzes;

Mūžam tur jaunava sēž, mūžīgi ūdens tur šalc.

Atdzejojusi Austra Dāle

Izplāja vadu reiz zvejnieks gar jūras tālsaltajās krastu; —

Tēvam bij palīgos dēls. Jaunekli, nav tas tavs darbs!

Citādi tīkli tev jāmet, un citādas lemtas tev rūpes —

Ļaudīm tev gudrību smelt, valdniekiem padomus dot.

Atdzejojis Jānis Plaudis

Atbalss, vismodrlgā nimfa, reiz klīda gar Penejas krastu.

Tur viņu redzējis, Fēbs kaislībā iedegās kvēls.

Augli tad nēsāja nimfa — pēc dievišķā mīlnieka priekiem;

Pļāpīgs bij najādu bars, mokās kad dzemdēja tā

Mīlīgu meitu, ko prieks bija Mnemozīnai tad saņemt.

Jautrule uzauga tur, eonīdas kur dzied,

Līdzīga jūtīgai mātei un klausīga atmiņai stingrai,

Mūzām jo mīļa; nu to visi par Atskaņu sauc.

Atdzejojis Jānis Plaudis

Gaidītais brīdis ir klāt: mans ilggadējs darbs beidzot galā.

Kādēļ tad skumības tārps sirdi man slepeni kremt?

Var būt, kad padarīts darbs, dīki stāvu kā dienderis liekais,

Kuram, kad samaksāts viss, pārējais darbs kļuvis svešs?

Varbūt darba man žēl, vēlo pusnakšu līdzbiedra klusā,

Aurorai daiļai kas draugs, penātiem svētiem tāpat?

Atdzejojis Imants Lasmanis

Dzirdu es helēņu valodas klusušas, dzisušās skaņas;

Varenā sentēva tēlu — bikla man dvēsele jauš.

Atdzejojis Jānis Plaudis

Pie kurla tiesneša nāk kurlais kurlo tiesāt,

Kliedz: «Šis man govi paņēma, ko nu lai iesāk?»

Bet otrais taurē pretī: «Ko tur stāsta šis?

To lauku apkopa tak vēl mans vectētiņš!»

Spriež kurlais tiesnesis: «Kam gan šīs nievas?

Jūs abi attaisnoti, vainīgas ir sievas!»

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

Vēl domās tavu mīļo tēlu

Glaust uzdrīkstos, pilns sirdsdedzes,

Sendienu sapnim mosties vēlu,

Vēl atceros ar tīksmi žēlu

Un kautru tavu mīlu es.

Cits citu nomij gads aiz gada,

Mūs, mainot visu, maina līdz.

Tu, kādreiz manis apdziedātā,

Jau šķieti kapa tumsas klāta,

Tev draugs tavs liekas apbedīts.

Jel pieņem, mīļā, tālā pusē

Sīs sveikas, ko teic dziesminieks,

Kā sieva, vīru zaudējusi,

Kā draugs, kas draugu apskauj klusi,

Pirms cietumā viņš iemests tiek.

Atdzejojusi Mirdza Bcndrupe

Es šeit, Ineziļa,

Es šeit, kur tavs logs.

Dus miegā Seviļa,

Nakts skavās tā plok.

Man drosmība sirdi,

Zem apmetņa plecs.

Vai ģitāru dzirdi?

Ass zobens to sedz!

Vai ģitāra necels?

Jel mosties, mans prieks!

Ja modīsies vecais,

Mans zobens to trieks.

Kar zīdauklu kāpnes

Pa logu!… Ko liedz? …

Vai cits pa tām rāpies,

Ka gaidīt man liec? …

Es šeit, Ineziļa,

Es šeit, kur tavs logs.

Dus miegā Seviļa,

Nakts skavās tā plok.

Atdzejojis Jūlijs Vanags