Pēctrimdas un mūža pēdējo gadu

ĪSS APRAKSTS PAR HIACINTU MAGLANOVIČU

Hiacints Maglanovičs ir vienīgais man zināmais gusļu spēlē-

tājs, kas bija arī dzejnieks; gusļu spēlētāju vairākums tikai at-

kārto vecas dziesmas vai — lielākais — sacer imitācijas, ņemdami

divdesmit vārsmu no vienas balādes, tikpat daudz no kādas citas

un sasaistīdami to visu kopā ar draņķīgām pašdarinātām vārsmām.

Mūsu dzejnieks ir dzimis Zvonigradā, kā viņš pats izteicies

savā balādē «Veliko mežroze». Viņš bija kurpnieka dēls, un viņa

vecāki, šķiet, neko daudz neraizējās par dēla skološanu, jo viņš

neprot ne lasīt, ne rakstīt. Astoņu gadu vecumā viņu nozaga čin-

ženegī jeb čigāni. Šie ļaudis aizveda viņu uz Bosniju, kur iemācīja

viņam savus trikus un bez kādām grūtībām piegrieza viņu isla-

mam, pie kura lielākoties paši piederēja'. Kāds Livno aijans jeb

amatkungs izrāva viņu no čigānu rokām un pieņēma pie sevis

kalpībā, kurā viņš sabija vairākus gadus.

Hiacintam bija piecpadsmit gadu, kad viejlam katoļu mūkam

izdevās viņu atgriezt atpakaļ kristīgajā ticībā, kaut arī mūks

riskēja, ka tiks uzdurts uz mieta, ja to atklās, jo turki nepavisam

neatbalsta misionāru darbu. Jaunais Hiacints, daudz negudrodams,

nolēma pamest savu kungu, kas, tāpat kā vairākums bosniešu,

bija diezgan bargs vīrs; bet, mukdams prpm no kunga nama, viņš

gribēja atriebties par slikto izturēšanos. Kādā negaisa naktī Hia-

cints atstāja Livno, paņēmis līdzi sava kunga kažoku un zobenu,

kā arī dažus cekinus, ko bija izdevies nočiept. Mūks, kas viņu

bija kristījis, pavadīja viņu bēgšanā, kas droši vien bija izdarīta

pēc mūka padoma.

No Livno līdz Siņai Dalmācijā ir kādas divpadsmit jūdzes.

Bēgļi drīz vien atradās Venēcijas valdības aizsardzībā un bija

droši no aijana vajāšanām. Šai pilsētā tad arī Maglanovičs sace-

rēja savu pirmo dziesmu: viņš apdziedāja savu bēgšanu balādē,

kam radās daži apbrīnotāji un ar ko sākās viņa slava[2].

Bet viņam nebija nekādu līdzekļu iztikai, un pēc dabas viņš

nebija nekāds strādīgais. Morlaku viesmīlība palīdzēja viņam kādu

laiku pārtikt no laucinieku žēlastības dāvanām, par kurām viņš

tiem atmaksāja ar kādu vecu romanci, ko zināja no galvas un

dziedāja gusļu pavadījumā. Drīz viņš pats sāka sacerēt dziesmas

kāzu un bēru gadījumiem un iemanījās kļūt tik nepieciešams, ka

vairs nevieni svētki netika uzskatīti par jaukiem, ja tajos nebija

klāt Maglanovičs ar saviem gusļiem.

Tā viņš dzīvoja Siņas apkaimē, neko daudz nebēdādams par

saviem tuviniekiem, par kuru likteni vēl tagad nekā nezina, jo

kopš savas nolaupīšanas nav ne reizes bijis Zvonigradā.

Divdesmit piecu gadu vecumā Maglanovičs bija skaists jau-

neklis, spēcīgs, veikls, labs mednieks, turklāt slavens dzejnieks un

muzikants; visi viņu labi ieredzēja, it īpaši meičas. To, kura viņam

vislabāk patika, sauca par Mariju, un tās tēvs bija bagāts morlaks,

vārdā Zlarinovičs. Puisis viegli iekaroja meitenes pretmīlestību un,

pēc turienes paražas, nozaga viņu. Maglanovičam bija sāncensis,

kaut kas līdzīgs turienes senjoram, vārdā Uļjans, un tas bija uzzi-

nājis par līgavas zagšanas nodomu. Pēc ilīriešu paraduma atstum-

tais mīļotais viegli samierinās un neskatās šķībi uz laimīgo sān-

censi; bet šis Uļjans sadomāja būt greizsirdīgs un Maglanoviča

laimei likt ceļā šķēršļus. Līgavas zagšanas naktī viņš ieradās kopā

ar diviem kalpiem tieši tai brīdī, kad Marija jau bija zirgam mu-

gurā un gribēja sekot savam iemīļotajam. Uļjans draudpilnā balsī

uzsauca, lai viņi apstājas. Abi sāncenši, kā tas parasts, bija apbru-

ņojušies. Maglanovičs izšāva pirmais un nogalināja senjoru Uļ-

janu. Bijusi Maglanovičam ģimene, tā būtu par viņu iestājusies

un tāda nieka dēļ viņš nebūtu atstājis to novadu; bet viņam nebija

radinieku, kas viņu atbalstītu, un viņš viens pats bija pakļauts

visas nelaiķa ģimenes atriebībai. Viņš aši pieņēma lēmumu un

kopā ar sievu aizbēga kalnos, kur pievienojās haidukiem'.

Viņš ilgi nodzīvoja ar tiem kopā un tika pat ievainots sejā

kādā sadursmē ar pandūriem2 . Beidzot, sapelnījies kaut cik nau-

das, kā man šķiet, ne visai godīgā ceļā, viņš pameta kalnus, no-

pirka lopus un kopā ar sievu un vairākiem bērniem apmetās uz

dzīvi Kataro. Viņa māja ir Smokovičas tuvumā, Vrana ezerā iete-

košas upītes vai strauta malā. Viņa sieva un bērni noņemas ar

govīm un nelielo fermu; bet viņš pastāvīgi ceļo; viņš bieži apmeklē savus agrākos draugus haidukus, taču viņu bīstamajā amatā vairs nepiedalās.

Pirmo reizi es viņu satiku Zarā 1816. gadā. Tai laikā es pa-

visam brīvi runāju ilīriešu valodā un ļoti vēlējos dzirdēt kādu

slavenu dzejnieku. Mans draugs, cienījamais vojevoda Nikolajs,

bija sastapis Belgradā, kur viņš dzīvoja, Hiacintu Maglanoviču, ko

jau agrāk pazina, un, zinādams, ka tas dodas uz Zaru, iedeva tam

man adresētu vēstuli.

1 īpaši laupītāji.

2 Policijas zaldāti.

Viņš man rakstīja, ja es gribot kaut ko izdabūt no gusļu spēl-

maņa, tad vajagot to piedzirdīt; jo iedvesma pār viņu nākot tikai

tad, kad viņš esot gandrīz piedzēries.

Tai laikā Hiacintam bija ap sešdesmit gadu. Viņš bija liela

auguma vīrs, ievērojot viņa vecumu, vēl zaļoksnējs un spēcīgs,

platiem pleciem un stipri resnu kaklu; seja viņam apbrīnojami

iedegusi; acis mazas, ar mazliet uz augšu uzrautiem kaktiņiem;

viņa ērgļa deguns, diezgan sarkans no stipru dzērienu lietošanas,

garās, baltās ūsas un kuplās, melnās uzacis — tas viss kopā rada

tēlu, ko grūti aizmirst, ja tas kaut reizi redzēts. Tam visam pievie-

nojiet klāt garu rētu pāri uzacij un vaigam. Pavisam dīvaini, kā

viņš nepazaudēja aci no tāda ievainojuma. Galva viņam bija no-

skūta pēc gandrīz vispārēja paraduma, un viņš valkāja melnu

jērenīcu; apģērbs viņam bija visai apdilis, bet vēl ļoti tīrs.

Ienācis manā istabā, viņš pasniedza vojevodas vēstuli un bez

kādas ceremonēšanās apsēdās. Kad biju beidzis lasīt, viņš man

šaubu pilnā balsī diezgan nicīgi sacīja: — Tātad jūs runājat ilī-

riski. — Es tūdaļ atbildēju šai valodā, ka ilīriešu valodu saprotu

pietiekami labi, lai spētu novērtēt viņa dziesmas, kas man ārkār-

tīgi saslavētas. — Labi, labi, — viņš atbildēja, — bet es esmu

izsalcis un izslāpis: es dziedāšu, kad bušu paēdis. — Mēs kopā

ieturējām pusdienas. Man šķita, ka viņš vismaz kādas četras die-

nas ir badojies — tik kāri viņš ēda. Pēc vojevodas ieteikuma es

skubināju viņu uz dzeršanu, un mani draugi, kas, padzirdējuši par

viņa ierašanos, sanāca pie manis, ik brīdi piepildīja viņa glāzi.

Mēs cerējām, ka pēc tam, kad šis ārkārtīgais izsalkums un slāpes

tiks remdētas, mūsu viesis būs ar mieru nodziedāt kādu savu

dziesmu. Bet šis cerības mūs pievīla. Pēkšņi viņš piecēlās lio

galda un, atlaidies uz paklāja pie uguns (tas notika decembrī), ne-

pilnās piecās minūtēs aizmiga, un viņu neparko nevarēja uz-

modināt.

Kādu citu reizi man vairāk laimējās: es viņam devu dzert

tikai tik daudz, lai viņu iedvesmotu, un tad viņš mums nodziedāja

vairākas balādes, kas atrodamas šai krājumā.

Agrāk viņam laikam bijusi ļoti skaista balss, bet toreiz tā bija

mazliet ieplaisājusi. Kad viņš, spēlēdams gusļus, dziedāja, viņa

acis atdzīvojās un sejā radās mežonīga skaistuma izteiksme, ko

tik labprāt savos audeklos mēdz attēlot gleznotāji.

Viņa šķiršanās no manis bija dīvaina: piecas dienas pie ma-

nis nodzīvojis, no rīta viņš kaut kur izgāja, un es velti viņu

izgaidījos līdz vakaram. Uzzināju, ka Zaru viņš pametis un devies

uz mājām; bet tai pašā laikā ievēroju, ka man nozudušas pāris

angļu pistoles, kas pirms viņa steidzīgās aiziešanas bija karājušās

manā istabā. Viņam par godu man jāteic, ka tikpat labi viņš būtu

varējis paņemt līdzi manu naudas maku un zelta pulksteni, kas

bija desmitreiz dārgāks par aiznestajām pistolēm.

1817. gadā es nodzīvoju divas dienas viņa mājās, kur viņš

mani saņēma, izrādīdams ļoti lielu prieku. Viņa sieva un visi

bērni un mazbērni metās man ap kaklu, bet, kad devos no viņa

prom, vecākais dēls nāca man līdzi par pavadoni kalnos, kur mēs

pavadījām vairākas dienas, un man neizdevās viņu pierunāt, lai

viņš pieņem no manis kādu atlīdzību.

16 Vampīri — miroņi, kas nāk ārā no saviem kapiem un sūc

dzīvu cilvēku asinis.

17 Par zālēm pret vampīra kodumu noder zeme, kas ņemta no vampīra kapa.

is Kāda cita teiksma stāsta, ka Georgijs sacījis saviem biedriem: «Mans vecais ir miris; novāciet viņu no ceļa.»

19 So skaisto poēmu esmu paņēmis no Vuka Stefanoviča Serbu dziesmu krājuma.

20 Dziesma par karaļdēlu Janišu oriģinālā ir ļoti gara un sadalīta vairākās daļās. Esmu pārtulkojis tikai pirmo daļu un arī ne gluži visu.

Vai tur redzams sniegs vai balti gulbji?

Sniegs sen būtu izkusis no saules,

Gulbji būtu aizlaidušies projām;

Tas nav sniegs, nav baltspārnaini gulbji,

Tās ir Agas Asan-agas teltis.

Smagi ievainots viņš teltī mokās,

Apmeklēja māte to un māsa,

Tikai sievai kauns bij nākt pie viņa.

Kad mazlietiņ pierimt sāka sāpes,

Pavēlēja Aga savai mīļai:

«Nemeklē vairs mani manā baltā mājā,

Manā baltā mājā, visā manā dzimtā.»

Kuduna ar izmisumu dziļu

Vīra bargos vārdus noklausījās.

izdzirdusi sētā zirgus zviedzam,

Baiļu dzīta, Asan-agas sieva

Gribēja pa logu mesties ārā,

Viņu atturēja divas mīļas meitas:

«Atjēdzies jel, mūsu dārgā māte,

Sētā nezviedz tava vira zirgi,

Ieradies tavs brālis Pintorovičs!»

Atjēdzās tad Asan-agas sieva,

Raudot brālim apķērās ap kaklu:

«Mīļais brāli, kāds man kauns un negods!

Mani projām dzen no pieciem bērniem.»

Atdzejojusi Ārija Elksne

Un manu dienu straumē duļķainajā

Jūt rāmumu, un, duļķēm gulstot, tajā

Uz brīdi pavīd debess zilums tīrs.

Vai ilgs būs miers? Varbūt ir beigušās

Man dzīves vētru, rūgto maldu dienas?

Atdzejojis Paulis Kalva

Ir laiks, mans draugs, ir laiks! pēc miera esmu tvīcis,

Aiz dienas diena trauc, un katra aiznes līdzi

No mūža daļiņu, kaut dzīvot alkstam mēs.

Bet rau — viss pīšļos irst: mums nomirt vajadzēs!

Nav laimes pasaulē, ir miers un brīve toties.

Par tādu likteni sen mēdzu aizsapņoties,

Vergs gurdais, — tiecos sen uz tālu mītni steigt,

Kur gaišus priekus rod, var savu darbu veikt . . .

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

Šai ciltī, viņam svešā; ļaunas jūtas

Pret mums viņš neloloja dvēselē;

Mēs viņu mīlējām. Rāms, labvēlīgs

Viņš apmeklēja mūsu sanaksmes.

Ar viņu dalījāmies skaidros sapņos

Un dziesmās (apdāvināts, iedvesmots

No augstienēm viņš raudzījās uz dzīvi).

Nereti runāja par nākamību,

Kad tautas senos strīdus aizmirsīs

Un dižā saimē savienosies. Toreiz

Labprāt mēs klausījāmies dzejniekā.

Uz rietumiem tad ceļā izvadījām

Ar svētību. Par mūsu naidnieku

Nu kļuvis kādreiz miermīlīgais viesis

Un, trakojošam pūlim izdabādams,

Pauž dzejā naidu; dzirdam notālēm

Mēs skanam ļauni dziesminieka balsi,

Mums pazīstamo. .. Dievs, jel atgūt liec

Tu mieru viņa saniknotam garam

Un………..

Atdzejojis VladimiRs Kaijaks