Pēctrimdas un mūža pēdējo gadu

1835

Pāri Ņevai mundri plīvo

Kuģu raibo flagu daudz,

Laivās atskan dziesma brīva,

Airētājus kopā sauc;

Cara nams skan dzīru runās,

Galvai mēle noreibst līdz;

Smagā lielgabalu dunā

Līdz pat grīvai Ņeva trīc.

Kas par svētkiem dižam caram

Piterburgas mazmiestā?

Kam tās zalves, klaigas garas,

Eskadra kam upē stāv?

Vai būs celts ar jaunu godu

Krievu karogs, durklis ass?

Bargais zviedrs vai guvis sodu?

Naidnieks mieru izlūdzas?

Varbūt zviedram ņemtā pusē

Trauslais Branta kuģis steidz,

Veco tēvu satikusi,

Jaunā flote viņu sveic,

Drosmes pilnie dēludēli

Vecā priekšā rindu kļauj,

Zinātnei skan dziesmas kvēli,

Lielgabalu pērkons grauj!?

Valdniekam vai šobrīd straujāks,

Svinot Poltavu, būs gars,

Kur no Kārļa glāba kaujā

Savu valsti krievu cars?

Katrīnu vai sveic ar dēlu?

Vārda diena valdniecei,

Teiksmu cara, milža cēlā

Mīļai sievai melnacei?

Nē! Ar savu pavalstnieku

Mieru līgst viņš, žēlo to;

Piedod vainu, pats jūt prieku,

Kopā kausus saputo;

Skūpsta to kā draugu savu,

Sirdij, sejai starojot;

Piedošanu svin ar slavu,

It kā kaujā uzvarot.

Tāpēc dziesmas, skaņi vārdi

Piterburgas mazmiestā,

Mūzika un zalvju dārdi,

Tāpēc kuģi upē stāv;

Tāpēc šodien līksme runā,

Cara kauss pārpiepildīts,

Smagā lielgabalu dunā

Līdz pat grīvai Ņeva trīc.

Atdzejojis

Jānis Sudrabkolns

(No Anakreona)

Kļūst jau sirmas, kļūst jau retas

Cirtas, manas galvas gods.

Baltie zobi cauri metas,

Acu spožums aptumšots.

Saldās dzīves priekus baudīt

Dienu palicis nav daudz:

Parcēm rēķins ciets un skaudīgs,

Tartars manu ēnu sauc.

Ko zem kapu kopas zaļās

Nogulda — tas aizmirsts jau.

Turpuceļš ir visiem vaļā,

Atceļa nevienam nav.

Atdzejojusi Vizma Belševica

Kāpēc kausam dibens sauss?

Puisēn, neļauj traukam susēt!

Tikai gribu, lai šis kauss

Liets ar ūdeni uz pusēm.

Skits es neesmu, un man

Netīk dzīrēs zaudēt sātu.

Lai mums dzerot dziesma skan,

Sarunas lai veldzē prātu!

Atdzejojusi Vizma Belševica

Ir pili diženajā zāle krievu caram

Ne zeltu mirdzošo, ne samtu redzēt varam,

Ne kroņa dimants tur zem stikla paglabāts, —

No griestiem augstajiem līdz grīdai gleznām klāts

Viss zāles plašums mirdz. Ar drošu, brīvu otu

Šeit nācis mākslinieks, lai sienas apgleznotu.

Ne lauku nimfas redz, ne šķistas dievmātes,

Ne sievu krūtis spīd, ne fauni kausus nes,

Nav deju, medību — šeit zobeni vien zvēro

Un sejas drosmīgas mūs kareivīgi vēro.

Kas tautas armiju reiz kaujās vadīja,

To spožos attēlus šeit meistars radīja;

Tie visi pušķoti ar kara brīnumslavu,

Tiem divpadsmitais gads dod nemirstību savu.

Nereti staigāju es lēni garām tiem

Un ilgi noraugos uz dārgiem attēliem.

Šķiet, cīņā saukdami, tie varonīgi slejas,

Jau daudzi dzīvi nav, un daudzi, kuru sejas

Kā pati jaunība zied gleznās spožajās,

Ir veci kļuvuši, liec klusi galvas šās,

Ko lauri klāj …

Bet viens šai karotāju barā

Visvairāk valdzina. Un jaunu domu varā

Ikreiz, šeit apstājies, uz viņu raugos es,

Un skatu nespēju uz citu sejām mest.

Tik smagas skumjas spiež, jo ilgāk viņā skatos.

Viņš gleznots augumā. Jau kailums jaužams matos.

Bet piere augsta spīd, un, šķiet, to vienmēr sedz

Dziļš skumju varenums. Tam apkārt miglu redz.

Aiz viņa — nometne. Ar mierīgumu drūmu

Viņš raugās nicīgi, ar kādu domu kļūmu.

Vai spēja mākslinieks šai domai veidu dot,

Ar tiešu nolūku tā viņu attēlot?

Jeb Doua iedvesma tā negaidīta bija,

Kad šādā izteiksmē tas viņu parādīja?

Ak nelaimīgais pavēlniek, cik liktens skarbs!

Kad zemei svešajai bij ziedots viss tavs darbs,

Tu, tumšā pūļa nīsts, kas nesaprata tevi,

Viens gāji klusēdams ar lielu domu sevī,

Un vārdu tavējo, kas svešāds šķita tiem,

Tie nikni pulgoja ar skaļiem kliedzieniem.

Un tauta, nezinot, ka tiecies izglābt viņu,

Šo svēto sirmumu vien apsmiet juta dziņu.

Un viņš, kā asais prāts bij tevi izpratis,

Lai viņiem iztaptu, tev ļāva kaunā krist. ..

Bet, pārliecības pilns, tu biji spēcīgs garā,

Viens nepadevies tiem, kas bija maldu varā.

Un tomēr pusceļā tev bija jāatdod

Gan lauru vainags tavs, lai vēlāk cits to rod,

Gan vara, nodoms tavs, ko dziļi sevi nesi,

Un vientuļš aizgāji, lai pulka rindās esi.

Tur, sirmais vadoni, kā jauneklis, kas skriet

Grib kaujā pirmoreiz, kad svina lodes dzied,

Tu meties ugunīs, lai rastu savu nāvi, •—

Bet veltīgi! —

Ak, ļaužu dzimums sīks! Gan smiekli nāk, gan žēlas.

Vien mirkļa spožumu jums sirdis pielūgt vēlas.

Cik bieži garām jums kāds dižens cilvēks iet,

Ko aklais laikmets prot tik nonievādams smiet,

Bet kura cēlais vaigs spēj nākamības ļaudīs

Degt dziļu sajūsmu, ko dzejnieks aizgrābts paudīs!

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Ko, pēdējais mākoni, vētra kad pāri,

Vēl vientulis klīsti pa mirdzošo āri?

Viens vienīgs tu ēnu pār pasauli svied,

Lai saulainā diena mums skumīga šķiet.

Nesen vēl visapkārt tu debesis sedzi,

Ap sevi vien draudīgus zibeņus dedzi,

Bargs dunēja pērkons un nespēja stāt,

Ar lietu tev zemi bij padzirdināt:

Nu diezgan! Ej projām un gaisti bez steigas,

Jau veldzēta zeme, ir negaisam beigas.

Maigs vējš, kas grib kokus tik glāsmaini vīt,

Nāk tevi no mierīgām debesīm dzīt.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

I

Maurus spāņiem uzkūdīja

Aizvainotais Juliāns, —

Karalim par savu godu

Atriebt sen jau alka viņš.

Rodriks bija viņa meitu

Paņēmis ar varu sev,

Tālab ienaidnieka pusē

Nostājās aiz dusmām grāfs.

Mauru karaspēka straumes

Vēlās pāri Spānijai,

Rodriku no troņa gāza,

Bojā gāja gotu valsts.

Taču varonīgie goti

Nepadevās naidniekam,

Mauri ilgi nezināja,

Kurš šai cīņā uzvarēs.

Tikai astotajā dienā

Kaujas troksnis sāka rimt;

Viens bez karaļa pa lauku

Aizauļoja viņa zirgs.

Bruņu cepure un vairogs

Bija zemē nosviesti,

Visi domāja, ka Rodriks

Cīņā ticis nonāvēts.

Taču Rodriks nebij kritis,

Turējās kā lauva viņš;

Sākumā pēc slavas alka,

Vēlāk — nāvi meklēja.

Tomēr itin visas bultas

Garām spindza karalim

Un nevienā vietā bruņas

Pušu nepāršķēla šķēps.

Beidzot, noguris līdz nāvei,

Viņš no zirga lēca nost,

Izlaida no rokas gurdās

Asiņaino zobenu.

Svieda zemē bruņcepuri,

Spožās bruņas meta prom

Un, neviena nepamanīts,

Pusnakts tumsā steidza zust.

Ticis prom no kaujas lauka,

Rodriks tālāk iet aizvien

Un par savu bojā eju

Drīz vien runājam viņš dzird.

Sirmgalvji un sievas vārgas

Viņam ceļā garām steidz, —

Prom no mauru kara pulkiem

Pārbiedētie ļaudis bēg.

Bēgļi raudot lūdzas dievu,

Lai no pagāniem tos glābj,

Rodriks dzird, kā izmisumā

Nelaimīgie viņu lād.

Galvu nodūris, viņš pūlas

Ātrāk visiem garām tikt

Un pat sacīt neuzdrīkstas,

Lai par viņu aizlūdz kāds.

Galu galā trešā dienā

Jūras malā nonāk viņš

Un pie paša krasta klintīs

Aizgruvušu alu redz.

Alā krusts pie sienas piesliets,

Kaktā veca lāpsta rūs,

Un pie neaizbērtas bedres

Vientuļnieka līķis guļ.

Taču neapraktās miesas

Trunējušas nav nemaz,

Gaidīdamas, kad, kā nākas,

Zemē guldītas tās tiks.

Aizlūdzis par nomirēju,

Līķi aprok karalis

Un šai vientuļajā alā

Apmetas uz dzīvi pats.

Tā nu viņš no augļiem pārtiek

Un, kad slāpst, no strauta dzer,

Un ar vientuļnieka lāpstu

Pats sev alā kapu rok.

Taču pamestībā* šajā

Viņam piestāj ļaunais gars

Un ar kairinošiem sapņiem

Katru nakt pie viņa nāk.

Trūkstas viņš no miega augšā,

Izbaiļu un kauna mākts,

Apgrēcīgais kārdinājums

Viņa pieri sviedriem klāj.

Grib viņš dievu lūgt, bet nevar,

Sātans viņam ausī čukst,

Kāda slava gaida kaujās

Un kāds saldums glāstos mīt.

Augām dienām, augām naktīm

Rodriks alā stingi sēž

Un, par senām dienām skumdams,

Noraugās, kā viļņi zib.

III

Taču vientulis, ko Rodriks

Kapā guldinājis bij,

Debesīs par viņu dievam

Labu vārdu aizlika.

Kādu pusnakti viņš sapnī

Ieradās pie karaļa,

Sidrabainā rizā tērpies,

Gaiša nimba apstarots.

Karalis, no bailēm drebot,

Nokrita pie kājām tam,

Taču parādība teica:

«Celies — un tev piedots taps.

Kroni zaudējis tu esi,

Taču dievs ar tevi būs,

Un tu maurus uzvarēsi,

Un tev mieru atgūs sirds.»

Pamodies viņš dieva gribai

Steidzās paklausīt tūlīt;

Tā no vientuļnieka dzīves

Atvadījās karalis.

Atdzejojusi

Ārija Elksne

Sēž un nedara nekā.

Būtu labāk gājis projām,

Nepienākas tak šis gods.

Dunduks tomēr sēž joprojām —

Viņam sēžamais ir dots.

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

Un rakstīt mēdzu es labprāt,

Jūs, draugi, vēlat stāstu manu,

Jau piemirsušos, turpināt,

Un sakāt man, ka tas nav ciešams,

Ka nepieklājīgi patiešām

Ir romānu, kas nepabeigts,

Tā apraut, tūdaļ iespiest steigt;

Ka varonim, lai ceļā kādā,

Man beigās vajag sievu rasi,

Vai viņu nozūmēt vismaz,

Ka personas man jāizgādā

No labirinta saudzīgi,

Tām paklanoties draudzīgi.

Un vēl jūs sakāt: «Dievam slava!

Oņegīns dzīvs, bet, kamēr tā, —

Vēl romāns īsti pabeigts nava,

Jel raksti, nebēdz laiskumā.

Vēl slavas nodevas — gan lamas,

Gan atzinība — ievācamas,

Vēl jātēlo tev franti mums

Un jaunavas, kas mīl un skumst,

Kā arī balles, pilis, kari,

Vai harēms, mansards, būdiņas.

Par to tev atmaksai ņem maz:

Par grāmatiņu prasīt vari

Tu kādus piecus rubļus vien —

Tas nebūs dārgi, jānudien!»

Atdzejojusi Mirdza Bendrupe

I

Reiz, vientuļš ceļodams pa stepi mežonīgu,

Es pēkšņi noskumu un rūgtās domās slīgu,

Tā iztrūcināts bij un sadrūmis mans prāts

Kā slepkavam, kas tiek pie tiesas aicināts.

Tad, galvu nokāris un bailēs lauzot rokas,

Es gausties iesāku un izvaidēju mokas

Kā smagi sasirdzis, tik vienu daudzinot:

«Ko tagad iesākšu? Kā izeju lai rod?»

II ,

Kad, sūrodamies tā, es atgriezos jau mājās,

Tur manu nelaimi pat saprast nejaudāja.

No sievas, bērniem pats vēl slēpu, kā sirds cieš,

Cik baisas nojautas, kas dvēseli man spiež;

Bet grūtāk vien ikbrīd bij spēkoties ar bēdām,

Līdz beidzot atklāju it visu negribēdams.

«Ak sieva, bērni, jums ir jazin, kāds draud postā,

Cik liela nelaime!» es viņiem atzinos.

«Dziļš, sāpīgs izmisums man pārņēmis ir prātu

Un drausmas. Jo tās nāk! . . . Tās dienas tuvu klāt jau,

Kad degs šī pilsēta, bargs negaiss pāri ies;

Par pelnu kopiņu tai nolemts pārvērsties —

Ja nepaglābsimies, mūs gaida pazušana.

Kur patvērumu rast? … Ak bēdas, bēdas manas!»

III

Bet tuviniekiem tas bez jēgas likās viss,

Un viņi domāja, ka prāts man aptumsis.

Vēl tikai cerēja, ka dusa māņus kliedēs,

Miers drudzi remdinās un manu kaiti dziedēs.

Pie miera devos gan, bet nespēju to rast,

Miegs tonakt nenāca, un plūda asaras.

Jau agri piecēlos. Kad radus ieraudzīju,

Es atkārtoju to, ko vakar teicis biju.

Bet viņi brīnījās, bij neuzticīgi,

Tad lēma pārmācīt: gan smējās nicīgi

Par manām iedomām, gan ari bargi rāja,

Pie prāta lūdza nākt un rimties pierunāja.

Bet, viņu padomus pat neklausīdamies,

Es skaļi vaidēju, no posta bīdamies,

Līdz visiem apnika, ka es tā vaimanāju, —

Ar roku atmetot, prom tuvinieki gāja,

It kā no sirdzēja, lturš brēc un ālējas,

Un kuram vajadzīgs bargs dziednieks, cits nekas.

Viens stepē aizklīdu, ar izbailēm un bažām

Ap sevi vērdamies kā vergs, kas grib no važām

Tikt vaļā, ceļu rast, kas brīvē aizvedīs,

Vai ceļinieks, kas cer rast pajumti, pirms līst.

Tā vilkos noguris zem tumšā debess loka.

Tad nāca jauneklis, kam grāmata bij rokā.

Viņš acis pacēla un apjautājās rāms,

Kādēļ es nododos tik rūgtām asarām.

Es teicu: «Uzklausi, vai ļaunāk gan var klāties!

Man nāve nolemta. Kā soģa priekšā stāties

Gan drīkstu viņsaulē, ja nesagatavots

Vēl jūtos, mirt man bail?»

«Ja tev ir nolemts sods,

Viņš bilda, «un ja tu patiesi nožēlojams, —

Ko šeitan gaidi vēl? Kālabad nebēdz projām?»

Es vaicāju: «Kurp bēgt? Kā ceļu izraudzīt?»

Viņš: «Skaties, — vai kaut ko tu neredzi šobrīd?»

Un tālē rādīja. Es vēros klajā laukā

Ar acīm ieplestām, kā pārsteigts sirdzējs raugās,

Kam acugaismu ārsts patlaban atdevis.

Un beidzot atteicu: «Tur it kā gaisma viz.»

«Tad ej,» viņš sacīja, «lai ceļu nestaigātu

Šī gaisma rāda tev, līdz šaurie vārti klātu,

Un tiksi atpestīts tu, izgājis caur tiem.

Ej!» Un es metos skriet uz vārtiem tālajiem.

Bet mājās izbijās, ka pēkšņi projām traucu.

Drīz sieva sāka kliegt, tad ari bērni sauca,

Lai taču atgriežos; un, dzirdot klaigas šis,

Daudz manu paziņu bij pulcējušies drīz;

Cits mani lamāja, cits sievu pamācīja,

Cits draugu žēloja, kas jāzaudē nu bija,

Cits skaļi ņirgājās, ka apsēsts esot es,

Cits mani ieteica ar varu mājās vest;

Jau sekoja dažs labs — tādēļ vēl ašāk skrēju,

Jo šauro ceļu rast man taču vajadzēja

Un šauros vārtus tos, caur kuriem gājis var

Gūt beidzot glābiņu un pestīšanu gars …

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

Tai zemes stūrītī, kur trimdā reiz

Es mitu divus gadus nemanāmus.

Kopš laika tā jau desmit gadu gājis

Un daudz kas dzīvē pārmainījies man

Un, vispārīgai likumībai pakļauts,

Es arī mainījies, — bet atkal šeit

Nu pagājušais mani spriegi apņem,

Un šķiet, ka tikai vakar klīdu vēl

Es šajās birzīs.

Lūk, tur trimdas namiņš,

Kur mājoju ar veco aukli es.

Vairs vecenītes nav — un es aiz sienas

Vairs nesamanu viņas gurdos soļus,

Ne viņas gādību ik sīkā lietā.

Lūk, meža pakalniņš, uz kura bieži

Es stingi sēdēju un raudzījos

Uz ezeru, ar skumjām atceroties

Daudz citādākus krastus, citus viļņus . ..

Starp druvām zeltītām un zaļām pļavām

Tas, zili mirdzot, tālu izplešas.

Pa viņa noslēpumu pilnām dzīlēm

Brauc laivā zvejnieks, un tas līdzi sev

Velk tīklu trūcīgu. Pa lēzniem krastiem

Stāv sādžas izkaisītas — un aiz sādžām

Ir greizas dzirnavas, kas, vējam pūšot,

Ar pūlēm spārnus kustina …

Tēvtēva zemju robežām tai vietā,

Kur ceļš, ko lietus dziji izvagojis,

Pret kalnu paceļas, trīs priedes stāv •—

Tā viena tālāk nost, tās citas divas

Jo tuvu kopā — šeit, kad senāk garām

Es jāju, mēnesnīcai gaiši spīdot,

Ar pazīstamu šalku mani sveica

Trīs galotnes. Nu pa to pašu ceļu

Es jāju un jo drīz vien savā priekšā

Tās atkal ieraugu. Tās tādas pašas,

Tā pati ausij pazīstamā šalka. —

Bet tagad pie to vecām, cietām saknēm

ļKur kādreiz viss bij tukšs un kails)

Ir saaugusi jauna, kupla birzs,

Košzaļa dzimta, krūmi drūzmējas

To ēnā it kā bērni. Lūk, bet nostāk

Stāv viena viņu sadrūmusi biedre

Kā kalsna vecmeita, un apkārt tai

Viss kails tāpat kā senāk,

Tu jaunā, nepazīstamāI Ne es

Vairs pieredzēšu tavus spēka gadus,

Kad pāraugsi tu manas paziņas

Un cieši noslēpsi to vecās galvas

No garāmgājēja. Bet lai mans mazdēls

Dzird jūsu apsveikuma šalkoņu,

Kad, pārnākot no sarunas ar draugiem,

Pilns priecīgu un patīkamu domu

Nakts dziļā tumsībā viņš ies jums garām

Un mani atcerēsies.

Atdzejojusi Elma Zālīte

Vairs nespēj aizrauties un ciest.

Kas bijis kādreiz, pats sev teicu,

To neatgriezt! To neatgriezt!

Ne jūsmai vairs, ne skumjām ļaušos,

Ne sapņiem lētticīgajiem .. .

Bet atkal pamosties, es jaušu,

Liek visvarenais daiļums tiem.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

Es tavu rūgto mācību! Par ko

Tu mani vajā, valdniec nežēlīgā,

Kas pieticību nīst un laupa miegu? .. .

Ko darīju, kad bagāts biju es,

To pieminēt patlaban nav man nodoms:

Mums klusējot ir jāveic labie darbi.

Par to vairs nepienākas vārdus šķiest.

Šeit domām ceru jaunu spēku rast

Un jūtu — mani nepazudinās

Pavisam liktenis.

A'dzejojis Vladimirs Kai/akn

Pēc latīņu parauga

Jau tevi māca mūža miegs,

Tu skumji vēries draugos savos,

Un nāve, jaunais bagātniek,

Jau klauvēja pie durvīm tavām;

No rīta ieradusies šeit,

Kā augļotājs, kas naudu devis,

Tā gaidīja, kad tiks pie tevis,

Lai līdzi viņai ej.

Bij tavās telpās kluss un tumšs,

Vien ārsti drūmi sarunājās,

Bij sejās redzams mulsums skumjš

Gan mīļākām, gan kalpotājiem.

Un vergi smagi nopūtās,

Par tevi dievu aizlūgdami,

Jo, kas gan zin, kā ies šai namā,

Kad tevi smiltis klās.

Bet tikmēr jaunais mantinieks,

Kā krauklis, jaušot līķa smaku,

Aiz satraukuma bāls kā sniegs

Tev domās kapa bedri raka,

Jau noplēsts bija zīmogs tavs

Un viņējais it visur uztriepts,

Un, skatīdamies zelta lustrās,

Viņš saimnieks jutās jau.

Viņš domāja: «Nu augstmaņiem

Man bērnus nevajadzēs audzēt,

Pats tagad būšu līdzīgs tiem,

Būs mantas pagrabos man kaudzēm;

Nu godīgs kļūšu arī es

Un neslēpšu no sievas algu,

Un nezagšu no kroņa malkas

Es vairs ne pagales.»

Tu augšāmcēlies. Draugu bars

Ap tevi smej un čalo modri,

Un tavi vergi šovakar

Aiz prieka skūpstās viens ar otru;

Tik laimīgs ārsts nav bijis sen,

Vien zārcinieks ir mazliet bēdīgs,

Un pārvaldnieks uz karstām pēdām

Prom mantinieku dzen.

Un dzīvi baudīt vari tu

Ar visiem daudzveidīgiem priekiem,

Vien glabā dārgo dāvanu

Un nešķied savas dienas velti.

Liec lietā tās; laiks projām plūst,

Vairs nevilcinies — daiļu sievu

Sev beidzot izvēlies, un dievi

Tad dāsni svētīs jūs.

Atdzejojusi Ārija Elksne

«Siev! Kas tie par zābakiem?» —

«Plencis tāds! Ko sadomājis!

Zābaki! Liec mieru tiem!

Akls, vai? Ko dzer tik traki!

Tie tak spaiņi…» — «Ko tu saki?

Daudz kas mūžā redzēts jau,

Bet nu tas vēl redzēts nav,

Ka pie spaiņiem akurāt

Būtu vara pieši klāt.»

Atdzejojis Jāzeps Osmanis