Pēctrimdas un mūža pēdējo gadu

1 834

RIETUMSLĀVU DZIESMAS

PRIEKŠVĀRDS

Lielāko daļu šo dziesmu esmu ņēmis no 1827. gada beigās Parīzē iznākušās grāmatas, kas saucas La Guzla, ou choix de Poesies Ulyriques, recueillies dans la Dalmatie, la Bosnie, la Croatie et 1'HercēgovineK Nepazīstamais izdevējs savā priekšvārdā pastāstīja, ka, vākdams kādreiz pusmežonīgās tautas vienkāršās dziesmas, viņš neesot domājis tās publicēt, bet vēlāk, ievērojis aizvien vairāk un vairāk pieaugošo interesi par cittautu dzejdarbiem, it īpaši par tādiem, kas formas ziņā novirzās no klasiskajiem paraugiem, atcerējies šo savu krājumu un, paklausīdams draugu padomam, dažas no šīm poēmām pārtulkojis, utt. Sis nepazīstamais dziesmu vācējs nebija neviens cits kā Merimē, dzēlīgais un oriģinālais rakstnieks, Klāras Gazulas teātra, Kārla IX laikmeta hronikas, Divkāršās kļūdas un citu visai izcilu darbu autors pašreizējās franču literatūras dziļajā un nožēlojamajā pagrimuma laikā. Dzejnieks Mickevičs, vērīgais, smalkais kritiķis un slāvu dzejas labs pazinējs, neapšaubīja šo dziesmu pareizumu, un kāds vācu zinātnieks uzrakstīja par tām plašu disertāciju. Man ļoti gribējās zināt, kāds pamats bijis šo dīvaino dziesmu sacerēšanai; pēc mana lūguma S. Soboļevskis aizrakstīja par to Merimē, ar kuru viņš bija tuvu pazīstams, un kā atbildi saņēma šādu vēstuli:

1 Guzla jeb Dalmācijā, Bosriijā, Horvātijā un Hercegovinā savākto ilīriešu dzejoļu krājums (franču val.j.

«Parīzē, 1835. gada 18. janvāri

Cienītais kungs, es domāju, ka Guzlai bijuši tikai septiņi lasītāji, ieskaitot Jūs, mani un korektoru; ļoti priecājos, uzzinādams, ka šiem lasītājiem varu pieskaitīt klāt vēl divus, kas gala iznākumā dod jauku devītnieku un apstiprina parunu, ka pravietis savā zemē netiek cienīts. Uz Jūsu jautājumiem atbildēšu vaļsirdīgi. Guzlu es sarakstīju aiz diviem iemesliem, no kuriem pirmais iemesls bija — pazoboties par «vietējo kolorītu», kurā pa galvu pa kaklu mēs metāmies 1827. gada vasarā pēc Kristus dzimšanas.

Lai paskaidrotu otro iemeslu, man Jums kaut kas jāpastāsta. Tai pašā 1827. gadā kopā ar kādu draugu mēs sadomājām apceļot Itāliju. Ar zīmuli uzmetuši uz kartes savu maršrutu, mēs nonācām Venēcijā, — protams, uz kartes, — kur mums tā apnika sastaptie angļi un vācieši, ka es ierosināju braukt uz Triestu un pēc tam no turienes uz Ragūzu. Priekšlikums tika pieņemts, bet mēs bijām galīgi tukši no naudas, un šīs «nepārspējamās bēdas», kā mēdza teikt Rablē, apturēja mūs pusceļā. Tad es ierosināju mūsu ceļojumu papriekšu aprakstīt, aprakstu pārdot grāmattirgotājam un saņemto naudu izlietot, lai pārliecinātos, vai bijām ļoti maldījušies. Es apņēmos savākt tautas dziesmas un tās pārtulkot; man gan tika izteikta neuzticība, taču nākamajā dienā es atnesu savam ceļabiedram piecus vai sešus tulkojumus. Rudeni es pavadīju uz laukiem. Brokastis mēs ēdām dienas vidū, bet es cēlos augšā pulksten desmitos: izpīpēju vienu vai divus cigārus un, nezinādams, ko sadarīt, kamēr viesistabā ieradīsies dāmas, rakstīju balādi. No tām man sanāca vesels krājumiņš, ko izdevu lielā slepenībā un ar ko mistificēju divas trīs personas. Avoti, no kuriem smēlos tik ļoti saslavēto «vietējo kolorītu», bija šādi: pirmkārt, maza brošūriņa, ko sarakstījis kāds franču konsuls Banalukā. Tās nosaukumu gan esmu aizmirsis, bet izklāstīt tās saturu nav grūti. Autors cenšas pierādīt, ka bosnieši ir briesmīgi cūkas, un min diezgan pārliecinošus argumentus. Šur tur autors lieto vienu otru ilīriešu vārdu, gribēdams izrādīt savas zināšanas (kaut gan īstenībā šos vārdus varbūt zināja tikpat daudz, cik es). Visus šos vārdus es rūpīgi savācu un ievietoju savās piezīmēs. Pēc tam no Fortisa ceļojuma apraksta pa Dalmāciju izlasīju vienu nodaļu ar virsrakstu Dei costumi dei MorlachiK Šai nodaļā Fortiss ir sniedzis Hasana Agas sievas īstu ilīriešu raudu dziesmu un tās tulkojumu; bet šis tulkojums bija dzejā. Man vajadzēja pielikt ļoti lielas pūles, lai iegūtu burtisku tulkojumu, salīdzinot oriģināltekstā atkārtotos vārdus ar abata Fortisa interpretējumu. Pacietīgi strādādams, pārtulkoju visu dziesmu vārds vārdā, taču dažas vietas vēl joprojām radīja grūtības. Griezos pie kāda sava drauga, kas prata krievu valodu.

Nolasīju viņam oriģināltekstu, izrunādams to ar itāliešu akcentu, un viņš gandrīz visu saprata. Visjocīgākais bija tas, ka Nodjē,uzgājis Fortisu un Hasana Agas balādi un pārtulkojis abata dzejisko tulkojumu vēl dzejiskākā prozā, ņēmās kladzināt, ka es viņu esot aplaupījis. Pirmo vārsmu ilīriešu tekstā Scto se bieli u gorje zelenoi2 Fortiss bija pārtulkojis Che mai biancheggia nel verde boscoi. Vārdu bosco Nodjē pārtulkoja zaļojošs līdzenums-, tas ir aplams tulkojums, jo man paskaidroja, ka goije nozīmē kalns. Ar to tad arī mans stāsts ir galā, Atvainojieties manā vietā Puškina kungam. Jūtos lepns un reizē nokaunējies, ka arī viņš pievīlās, utt.»

' Par morlaku paražām (itāl. vai.).

2 Kas balto zaļajā kalnā (serbu).

3 Kas gan balto zaļajā birzi (itāl.).

!3* 195

Šonakt karalis ar lieliem soļiem staigā

Šurp un turp pa savām telpām,

Ļaudis guļ, vien karalim nav miera.

Turku ielenkts viņš, un sultāns

Draud, ka nocirtīšot viņam galvu

Un uz Stambulu to nosūtīšot.

Brīžam karalis pie loga pieiet,

Klausās, vai nav ārā viežams troksnis?

Dzird — kāds putns tumsā klaigā,

It kā tuvo nedienu tas jaustu.

Drīz tam saviem bērniem grūtdienīšiem

Nāksies jaunu patvērumu meklēt.

Ne jau pūču klaigas Kļučgorodu biedē,

Ne jau mēness Kļučgorodai pāri mirgo,

Dieva namā grandoši rīb bungas,

Dieva nams viss laistās sveču gaismā.

Bet nevienas ausis bungu rību nedzird,

Bet nevienas acis sveču gaismu neredz,

Tikai karalis dzird bungas un redz gaismu,

Savas klusās istabas viņš atstāj

Un viens pats uz dieva namu dodas.

Nostājies uz sliekšņa, ver viņš durvis,

Šausmās sirds tam krūtīs pamirst,

Taču garu lūgšanu viņš skaita

Un tad mierīgi iet dieva namā iekšā.

Tur viņš baismu parādību skata:

Kaudzēm vāļājas uz grīdas līķi,

Un starp viņiem asins strauti viļņo

Tā kā ūdens straumes rudens lietos.

Iet viņš tālāk, kāpdams pāri līķiem

Un pa asinīm līdz lieliem brizdams . ..

Šausmas! Pilns ar tatāriem un turkiem

Un ar nodevējiem bogumiliem2 .

Kancelē pats bezdievīgais sultāns;

Rokā viņam mirgo zobens,

Un pa zobenu no roktura līdz smailei

Tek uz leju siltas asins strūklas.

Pēkšņi karalim kļūst nelabi ap sirdi:

Ienaidnieku vidū tēvs un brālis,

Vārgais sirmgalvis no sultāna pa labi,

Nokritis kā dievlūdzējs uz ceļiem,

Savu kroni sniedz tam pazemīgi;

Bet pa kreisi arīdzan uz ceļiem

Karalis redz brāli Radivoju.

(Galvu sedz tam basurmanu čalma,

Novīta no virves tās, ar kuru

Nožņaudza viņš nelaimīgo tēvu.)

Un kā kalps, ar falangu3 kas sodīts,

Sultānam viņš svārku malu skūpsta.

Bezdievīgais sultāns pasmiedamies

Kroni zemē met, ar kājām samin

Un, uz Radivoju rādot, saka:

«Savā Bosnijā tev valdīt ļauju,

Esi beglerbejs4 pār gjauriem kristīgajiem.»

Atkritējs, līdz zemei klanīdamies,

Trīsreiz asiņaino tērpa malu skūpsta.

Un tad sultāns saviem kalpiem pavēl:

«Dodiet kaftānu5 jūs Radivojam,

Ne no samta, ne no brokātdrēbes,

Bet šim kaftānam jūs nodīrājiet

Viņa miesīgajam brālim ādu.»

Karalim nu basurmani uzklūp

Un pavisam pliku viņu izģērbj,

Tad ar liku dunci ādu pāršķeļ,

Sāk ar rokām un ar zobiem dīrāt,

Atkailina muskuļus un dzīslas,

Plēšus ņoplēš līdz pat pašiem kauliem,

Ādu Radivojam plecos uzsedz,

Moceklis cik spēdams dievu piesauc:

«Dievs es taisnīgi nu sodīts tieku,

Manu miesu mocītājiem atdod,

Tikai dvēseli vien paglāb, Jēzu!»

Dievu minot, nodrebēja dievnams,

Piepeši viss apklusa un dzisa,

It kā nebijis — viss pēkšņi zuda.

Karalis, pa tumsu taustīdamies,

Lēnām aizvilkās līdz durvīm,

Dievu lūgdams, izgrīļojās ārā.

Apkārt klusums. Vien no augstās debess,

Mēness baltos namus apspīdēja.

Un no tumsas bumba augšup šāvās,

Basurmani sāka uzbrukumu.

Atdzejojusi Ārija Elhsne

Kam vienmēr ceļa bejs Janko Marnavičs?

.Kam viņam miera nav mājās?

Kādēļ vairāk par nakti

Zem viena jumta viņš neapstājas?

Vai viņa nedraugiem vara pieder?

Vai viņu asinsatriebe biedē?

Nebīstas bejs Janko Marnavičs

Ne asinsatriebes, ne ienaidnieku savu,

Bet viņš klaiņo kā haiduks bez pajumtes,

Kopš vairs starp dzīvajiem Kirila nava.

Dieva priekšā viņi brāļi bija,

Jo Spasa baznīcā brālību līga6 ,

Bet no paša izraudzītā brāļa rokas

Krita Kirils nelaimīgais.

Daudz saldā un rūgtā tika izdzerts,

Bija priecīgas dzīres;

Reiba, prāti sagriezās viesiem,

Strīdā karsa divi varenie vīri.

Janko izrāva pistoli dusmās,

Bet skurbumā notēmēt bij grūti.

Lode pretiniekam pagāja garām,

Lode ieurbās drauga krūtīs.

Kopš tā laika viņš apkārt klīst

Kā vērsis, čūskas dzēlums kam nesadzīst.

Beidzot viņš tomēr atgriezās dzimtenē

Un tūdaļ Spasa baznīcā gāja.

Tur veselu dienu dievu lūdza,

Rūgti raudot un vaimanājot.

Vēlu naktī pāiradies mājās,

Viņš pēc azaida ģimenē savā,

Gulēt ejot, vaicāja sievai:

«Sieva, skaties, — vai saredzams nava

Spasa baznīcas tornis caur logu?»

Sieva ilgi raudzījās rūtīs,

Tad sacīja: «Tumsā viss sedzies.

No upes kāpj bieza migla.

Aiz miglas nekas nav redzams.»

Janko Marnavičs pret sienas pusi

Iesāka lūgšanu skaitīt klusi.

Lūgsnu beidzis, viņš vaicāja atkal:

«Vai kaut ko neieraugi?»

Un sieva atbildēja: «Redzu

Mazu uguntiņu tālumā augam,

Aiz upes blāvi spīgojam.»

Janko Marnavičs pasmaidīja rūgti

Un sāka no jauna lūgties.

Pēc brīža viņš sacīja vēlreiz:

«Ver, sieviņ, logu līdz galam vaļā

Un skaties: kas vēl tur redzams?»

Tad sieva iesaucās skaļi:

«Redzu — mirdzums virs upes krājas,

Tas tuvojas mūsu mājām.»

Bejs nopūtās, no gultas krītot.

Tā arī nāve bij sagaidīta.

Atdzejojis Valdis Rīija

Radivojs pacēla dzelteno karogu:

Karā ies viņš pret basurmaniem.

Bet dalmācieši, ieraugot mūsu pulku,

Garās ūsas savirpināja,

Savas cepures pakausi pastūma,

Braši sacīja: «Ņemiet mūs līdzi;8

Gribam kauties ar basurmaniem!»

Radivojs laipni tos uzklausīja

Un teica, sak: «Laipni lūdzam!»

Drīz mēs pārgājām viņēju upīti,

Sākām svēpināt turku ciemus,

Kārt žīdus kokos pēc kārtas.9

Beglerbejs niknais no Banalukas,10

Atvedis bošnakus, nāca mums pretim;

Līdzko vien iekrācās bošnaku zirgi

Un saulē viņu zobeni līkie

Pie Zeņices-Veļikajas pasāka zibsnīt,

Aizmuka dalmācieši, nodevēji;

Tad mēs Radivoju ielencām cieši

Un sacījām viņam: «Ar dievpalīgu

Mēs vēl pārnāksim mājās ar tevi

Un par kauju šo stāstīsim bērniem.»

Toreiz kāvāmies nežēlīgi,

Katrs bijām trīs vīru vērti;

Mūsu zobeni asinīm klāti

Bij no smailes līdz roktverim pašam.

Bet, kad viņējo upītei pāri

Atkāpties sākām mēs ciešā pulkā,

Selihtars" triecienā devās no spārna

Ar jauniem spēkiem, ar jātniekiem svaigiem.

Radivojs mums teica tad: «Zēni,

Pārāk daudz suņu — basurmanu,

Mēs ar viņiem vis netiksim galā:

Kas nav ievainots, bēdziet vien mežā —

Tur no Selihtara būs glābiņš.»

Cik mēs bijām — vairs divi desmiti,

Visi draugi, Radivoja cīņbiedri,

Bet šeit krita deviņpadsmiti.

Uzsauca Georgijs Radivojam:

«Nāc un pārsēdies aši, Radivoj,

Manā zirgā, kumeļā straujā;

Peldi upei pāri un nebēdā,

Zirgs no nestundas tevi iznesīs.»

Radivojs Georgiju nepaklausīja,

Zemē apsēdās, kājas krustām salika,

Viņu naidnieki tūlīt pat ielenca,

Galvu nocirta Radivojam.

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

Stamati bija vecs jau un nevaris,

Bet Jeļena jauna un tvirta;

Viņa atgrūda veco grabastu

Tā, ka šis atsprāga atkūlenis.

Tā tev vajadzēja, nekauņa vecais!

Ekur sievišķis! aplauzi nagus!

Sāka perināt domas Stamati,

Kā nomaitāt Jeļenu jauno?

Pie žida — riebēja aizgāja

Un prasīja padomu gudru.

Teica riebējs: «Uz kapsētu aizstaigā,

Zem akmeņiem sameklē krupi12

Un podā to atgādā šurpu.»

Stamati uz kapsētu gāja,

Zem akmeņiem atrada krupi

Un podā to atnesa žīdam.

Riebējs to aplaistīja ar ūdeni,

Dodams krupim Ivana vārdu

(Grēka darbs dot kristītu vārdu

Tādam nešķīstam radījumam!).

Tad tie adatam durstīja krupi,

Paša asinis lika tam uzsūkt.

Kad tas kļuva kā asins kamols,

Lika laizīt tam sulīgu plūmi.

Un Stamati sacīja zēnam:

«Jeļenai tu aiznes šo plūmi,

Mana krustmeita viņai to sūta.»

Aizskrēja zēns pie Jeļenas,

Un Jeļena apēda plūmi.

Kolīdz apēda nelabo plūmi,

Sāka likties tad jaunajai sievai,

Ka vēderā čūska sāk lodāt.

Pārbijās nabaga jaunule,

Pasauca mazāko māsu.

Māsa atnesa padzerties pienu,

Bet čūska nerimās lodāt.

Sāka piebriest Jeļena daiļā.

Sāka valodas klīst: gaida bērnu.

Kā nu būs, kā Jeļenai klāsies,

Kad no jūras nāks vīrs viņai mājās!

Ai! Jeļena lej asaras rūgtas

Un aiz kauna vairs nerādās ļaudīs,

Acu neaizver dienu, ne nakti,

Katru brīsniņu māsai vien prasa:

«Ko es sacīšu vīram, kad pārnāks?»

Paiet gads, un pēc gada Feodors,

Ilgi gaidīts, pārrodas mājās.

Ciema ļaudis skrien visi tam pretim,

Apsveic laipni, ka pārradies beidzot.

Bet Jeļenu viņš nemana pūli,

Un nemierīgs klīst viņa skatiens.

«Kur Jeļena?» viņš prasa ļaudīm.

Vieni samulst, bet citi smīkņā,

Nesaka viņam ne vārda.

Ienāk Feodors mājās un rauga,

Sēž uz gultas Jeļena un klusē.

«Celies kājās, Jeļena!» viņš uzsauc.

Sieva pieceļas, Feodors nodreb.

«Tu — mans pavēlniek, zvēru pie dieva

Un pie dievmātes svētās vārda,

Biju godīga sieva tev, dārgais,

Ļauni ļaudis mani iegrūda postā.»

Bet Feodors neticēja

Un Jeļenai nocirta galvu

Līdz pat pleciem, tad teica sevim:

«Bērns nav vainīgs, to nedrīkstu maitāt,

Es to paņemšu dzīvu no viņas,

Paņemšu, uzaudzināšu,

Tad vēl redzēšu, kam viņš būs līdzīgs,

Varbūt pazīšu nelieti tēvu

Un tam ļaundarim atdarīšu.»

Tad viņš uzšķērda nedzīvo miesu.

Dievs ak augstais! — bērniņa vietā

Melnu krupi viņš atrada tikai,

Baisi iekliedzās: «Ak, es slepkava!

Kam es Jeļenu nomaitāju!

Viņa bija man godīga sieva,

Ļauni ļaudis to grūduši postā!»

Pacēla Jeļenas galvu Feodors,

Sāk mutēt to karsti kā lūgšus,

Un pavērās stingušās lūpas,

Un Jeļenas galva tam pauda:

«Biju godīga. Zīds un Stamati

Melno krupi man piebūra naidā.»

Lūpas sakļāvās atkal un sastinga,

Vairs neizdvesa ne skaņas.

Un Feodors Stamati nokāva,

Riebēju nosita tā kā suni

Un par godīgo sievu aizlūdza.

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

Kad mani pameta Paraskovja

Un skumjās es noplītēju visu,

Kāds dalmācietis man teica viltīgs:

«Uz jūras pilsētu vajag tev doties.

Tur tik daudz cehinu, cik pie mums o]u.

Smalkos svārkos tur kareivji soļo.

Un kur vīni vēl gardāki būtu!

Tur tu iekļūsi bagātos ļaudīs

Un drīz pārbrauksi ar mundieri šūtu,

Ar kinžalu sudraba saitē.

Tad strinkšķini gusļu; bez skaita

Nāks skaistules — pārpilnu pūru —

Un dāvanām apmētās tevi.

Eh, paklausi, laidies pār jūru;

Kad kļūsi turīgs, atgriezies mājās!»

Toreiz svešumā projām gāju.

Marmora laivā dzīvoju tagad,

Bet man vēl skumjāk. Jūtos kā ķēdē,

Viņu maize kā akmens tik smaga!

Par mani sievietes tikai smejas,

Kad runāju valodā savā,

Ko mūsējie aizmirsuši te sen —

Tāpat kā parašas; tās cieņā nava.

Kā pārstādīts krūms es te vīstu.

Kā pie mums kādreiz — sveicienu īstu:

«Kā tev, Dmitrij Aleksejevič, klājas?» —

Te nedzird, nav laipnu vārdu,

Kad ar paziņām sarunājas.

Šeit es esmu kā skudra, kas dzīta

Ezerā — vētras savandītā.

Atdzejojis Valdis Rūja

Slēpās drosmīgais haiduks Hrizičs14

Starp akmens klintīm dziļdziļi alā.

Kopā ar viņu sieva Katrīna,

Abi dēli, mīļi bez gala.

Viņi nedrīkstēja no alas iznākt,

Tos lenca četrdesmit melni stobri.

Kolīdz tikai galvu viņi paceltu,

Saltie ieroči runāt sāktu tobrīd!

Trīs dienas, trīs naktis neēduši,

Tikai lietus ūdeni dzēra,

Kas sapilēja akmens dobumā.

Ceturtajā dienā mākoņi vērās,

Un ūdens izžuva saules tveicē,

Tad teica Katrīna, slāpēs cietusi:

«Dievs kungs! Musu dvēseles žēlo!»

Un mirusi zemē nokrita klusi.

Hrizičs, to redzot, nevaimanāja,

Arī dēli raudāt neuzdrīkstējās;

Kad Hrizičs mirkli aizgriezās sānis,

Viņi tikai acis izberza spēji.

Piektajā dienā vecākajam pēkšņi

Kā vilkam sāka skatiens gailēt,

Skatot uz klona mirušo māti.

Viņa brālis iekliedzās bailēs,

Aizkavējot izmisuma soli:

«Nepazudini dvēseli savu;

Labāk padzeries asinis manas,

No bada nāves mums glābiņa nava.

Iziesim laukā no akmens kapa,

Atriebsim naidniekam mūsu sāpes.»

Hrizičs cēlās un sauca: «Diezgan!

Labāk lode nekā bads un slāpes.»

Un visi trīs kā saniknoti vilki

Drāzās lejup no klintīm stāvām,

Katrs no viņiem nosita septiņus,

Katru no viņiem septiņām lodēm pļāva;

Viņu nocirstās galvas

Uz pīķiem uzdūra,

Bet arī tad uz tām skatīties bijās,

Tik briesmīgs tiem Hrizičs ar dēliem bija.

Atdzejojis Valdis Rāja

Ceļam dievpalīgu saku!

Nakts ir dzidra, tālo laku

Mēness vizma atrast ļaus;

Izdzerts ir līdz mielēm kauss.

Lode nezin, kas ir raudas, —

Mirt tu prati drošs un cēls.

Naidnieks bēga, cik vien jaudas,

Bet to pieveica tavs dēls.

Atceries mūs saulē viņā

Un, ja lemts ar tēvu jums

Satikties, tad katrā ziņā

Pasveicini to no mums!

Pasaki, ka brūce mana

Aizdzijusi tiešām gan.

Un ka krietnu dēlu — Janu

Sieva dzemdējusi man.

Zēns ir brašs, to sauc par Janu,

Vectētiņu godinot.

Veikli cērt ar jataganu,

Šaut ar bisi ari prot.

Meita Lizgorā pie vīra

Dzīvo, — nu jau kurais gads.

Tvarks uz kuģiem kalnus svīrē,

Dzīvs vai — uzzināsi pats.

Ceļam dievpalīgu saku!

Nakts ir dzidra, tālo taku

Mēness vizma atrast ļaus;

Izdzerts ir līdz mielēm kauss.

Atdzejojis Eižens Mindenbergs

Sēdēja pie vārtiem Marko Jakubovičs,

Viņam līdzās bija sieva Zoja.

Viņu mazais dēlēns spēlējās uz sliekšņa.

Nāca svešinieks gar viņiem garām.

Bāls viņš bija ļoti, tikko kājas vilka,

Lūdza — dieva dēļ lai padzert dodot.

Zoja cēlās augšā un pēc ūdens gāja,

Atnesusi svešiniekam sniedza.

Svešais krūzi kāri iztukšoja sausu,

Lūk, ko padzēris viņš teica Marko:

«Kas tur kalna kraujā, kur tie kuplie koki?»

Atbildēja Marko Jakubovičs:

«Tur uz kalna kraujas — mūsu dzimtas kapi.»

Svešais garāmgājējs atkal bilda:

«Dodiet man pēc nāves savos kapos vietu!

Gaužām maz man atlicis vairs dzīvot.»

Tad viņš atraisīja vaļā savu jostu,

Parādīdams asiņainu brūci.

«Nu jau trešā diena, kopš zem sirds sev nesu

Basurmana kalto svina lodi.

Kad es miris būsu, aproc manas miesas

Tur, zem vītola uz zaļā kalna,

Un man kapā līdzi ieliec manu šķēpu,

Karavīrs es vienmēr biju drosmīgs.»

Zoja svešinieku balstīja aiz pleciem,

Kamēr Marko apskatīja brūci.

Pēkšņi jaunā Zoja savam vīram teica:

«Palīdzi jel, Marko, nav man spēka,

Nespēju vairs ilgāk noturēt es viesi!»

Marko Jakubovičs redzēja, ka svešais

Viņas rokās nomiris jau bija.

Marko apsegloja savu melno zirgu,

Piesēja pie segliem nomirušo vīru

Un uz kapiem veda svešinieka līķi,

Izraka tur viņam dziļu bedri,

Noskaitīja lūgsnu, apbēra ar smiltīm.

Taču pāris nedēļu pēc bērēm

Marko mazais dēlēns sāka sirgt un izdilt,

Negribēja skriet un rotaļāties,

Augu dienu kunkstot gulēja uz cisām.

Ieradās pie Marko sirmais dziednieks,

Apskatījis bērnu, sacīja viņš tēvam:

— Dēls tavs sasirdzis ar grūtu kaiti;

Vai tu aplūkoji viņa bālo kaklu?

Redz tur mazu, asiņainu brūci —

Tas ir negantnieka vampīra16 , lūk, kodiens!

Dziedniekam pa pēdām ciema ļaudis

Tūdaļ steigšus devās prom uz kapiem kalnā,

Atrakuši svešinieka kapu,

Skatās — nomirušais guļ ar sārtiem vaigiem,

Nagi izauguši tam kā krauklim,

Seju pārklājusi ruda, gara bārda,

Gluži svaigas asinis uz lūpām,

Asinis līdz malām pilda dziļo kapu.

Marko drūmi atvēzēja mietu,

Līķis iekaukdamies izlēca no kapa,

Skriešus bēga prom uz meža pusi,

Ātrāk aizjoņoja viņš par strauju zirgu,

Kuram sānos duras asi pieši,

Krūmi tam zem kājām brīkšķēja un liecās,

Koku zaļie zari zemē krita,

Lūzdami kā salā sastingušas rīkstes.

Dziednieks pagrāba no kapa zemi17

Un ar smiltīm zēnu labi noberzēja,

Un par viņu augu dienu lūdza.

Kad aiz kalniem dzisa sārtā vakarblāzma,

Zoja ierunājās savam vīram:

«Tieši šodien paiet četrpadsmitā diena,

Kopš pie mūsu durvīm mira svešais.»

Pēkšņi iegaudojās suns pie sētas vārtiem,

Durvis pašas vaļā atdarījās,

Saliecies tur iekšā nāca milzis,

Skardamies ar pakausi pie griestiem;

Kājas sakrustojis, atsēdās uz grīdas.

Nekustīgi vērās viņš uz Marko,

Marko nekustīgi vērās milzī,

Sastindzis no viņa baismi ļaunā skata,

Taču dziednieks, noskaitījis lūgsnu,

Zaļam cipreszaram pielaida klāt guni

Un uz milža pusi dūmus pūta.

Pēkšņi sāka drebēt vampīrs tā kā apse,

Izskrējis pa durvīm, projām metās,

It kā vilks viņš būtu, kuru suņi dzenā.

Otrā dienā tajā pašā laikā,

Sunim nikni rejot, durvis atdarījās,

Iekšā nāca nepazīstams cilvēks,

Augumā tas bija tāds kā cara rekrūts.

Atsēdies viņš skatījās uz Marko,

Atkal lūgsnu skaitot, padzina to vecais.

Trešā dienā nāca pundurītis —

Tāds, kas itin viegli spētu jāt uz žurkas,

Tikai acīs tāpat dega Jauna uguns.

Dziednieks trešo reizi projām viņu dzina.

Kopš tās reizes tas vairs nerādījās.

Atdzejojusi Ārija Elksne

«Kas gan ir šie melnkalnieši?»

Bonaparts teic noskaities:

«Ļaunā cilts, kas var tik cieši

Mūsu spēkam pretoties?

Bezkauņas lai sev par bēdām

Pilda manas pavēles:

Dunčus, šautenes uz pēdām

Lai pie manām kājām nes.»

Kājniekus uz mums viņš raida,

Lielgabali seko tiem,

Un ar mamelukiem baida,

Kirasieriem pinkainiem.

Padoties mums nav pa priekam,

Tāds ir melnkalniešu gars!

Kājniekam un zirdziniekam

Klintīs, bedrēs zudīs spars …

Salīdām mēs savās alās,

Viesi nelūgtie lai nāk, —

Lūk, jau viņi kalnu malā

Visu graut un postīt sāk.

*

Soļo viņi aizās cieši,

Pēkšņi samulst! Kas tad tas:

Tur virs viņu galvām tieši

Cepures zib sarkanas.

«Stāt un šaut! Te jātriec lejā

Katram melnkalnietis viens.

Naidniekam nav baiļu sejā,

Žēlots netiks it neviens!»

Nodārd šāvieni, un aši

Cepures no mietiem krīt:

Zemē gulējām mēs paši,

Ko mums krūmos padarīt!

Mūsu zalve krietni sveica

Francūžus. — «Ko te lai zinV»

Izbrīnījušies tie teica.

«Vai tā atbalss?» Velti min!

Viņu pulkvedis ir kritis,

Simts un divdesmit vēl brūk.

Stipri samulsa nu citi,

Kā nu kurais projām mūk.

Kopš tā laika min ar naidu

Franči mūsu brlvkalnus,

Mūsu cepure tos baida,

Nosarkst viņi neviļus.

Atdzejojis

Jānis Sudrabkaļus

Lakstīgala, lakstīgaliņ,

Manu meža mazputniņ!

Manu dziesminiecīt skaļo,

Tev ir allaž trejas dziesmas,

Man ir, nelaimīgam puisim,

Trejas lielum lielas bēdas!

Pati pirmā mana bēda —

Agri lika sievu apņemt;

Bet tā otra mana bēda —

Brašais kumeļš ceļā stāja;

Nu bet trešā mana bēda —

Daiļo jaunuvīti manu

Ļauni ļaudis šķir no manis.

Rociet, ļautiņi, man kapu

Viņā plašā lauka malā

Un tur galvgalī man stādiet

Koši sārtu rožu krūmu,

Bet pie kājām lieciet tecēt

Vēsam avotam no kalna.

Garām staigās daiļas meitas,

Nopīs sevim vainadziņus.

Staigās garām veci ļaudis,

Pasmels dzidru ūdentiņu.

Atdzejojis Imants Lasmanis

Tie nav divi vilki, kas gravā plēšas, —

Tēvs ar dēlu kalnu alā rājas.

Vecais Petro dēlam dusmīgs pārmet:

«Ļaundaris un dumpinieks tu esi,

Paša dieva negribi vairs bīties!

Kā pret sultānu tu drīksti celties,

Belgradas pašā tev lauzīs sprandu!

Domā, ka tev divas galvas plecos?

Nolādētais, meklē pats sev galu,

Kāpēc visu Serbiju dzen postā?»

Georgijs drūms nikni atcērt tēvam:

«Izkūkojis prātu esi, vecais,

Ka tik stulbas riet tu vari runas!» —

Tikai bargāks kļūst vēl vecais Petro,

Tikai vairāk dēlu rāj un sodās.

Grib viņš pats uz Belgiadu nu doties,

Turkiem izdot dumpinieku dēlu,

Atklāt serbu paslēptuvi kalnos.

Metas viņš no drūmās alas laukā,

Georgijs to steigšus cenšas panākt:

«Atpakaļ, tēvs, atpakaļ jel griezies,

Piedod vārdus negribētos manus!»

Vecais Petro dusmīgāks vēl piedraud:

«Tagad, nelieti, tu dabūsi reiz trūkties!»

Ātri aizsteidzas dēls viņam priekšā,

Līdz pat zemei paklanās un lūdzas.

Vecais Petro nepaskatās pat uz dēlu.

Vēlreiz Georgijs tad viņu panāk.

Satvert mēģina aiz sirmās pīnes.

«Dieva dēj, tēt, atpakaļ tu griezies,

Neizaicini jel likteni pār mani!»

Vecais atgrūž viņu straujās dusmās,

Prom uz Belgradu pa ceļu dodas.

Rūgtām asarām pār vaigiem plūstot,

Georgijs tver pistoli un tēmē —

Kalnos atbalsodamies rīb šāviens.

Iekliedzas un sagrīļojas Petro:

«Palīdzi man, Georgij, es mirstu!»

Un bez elpas nogāžas uz ceļa.

Skriešus steidzas Georgijs uz alu,

Iznāk sirmā māte viņam pretī:

«Saki, dēls, — kas noticis ar tēvu?»

Georgijs bargs atbild savai mātei:

«Apdzēries pēc pusdienām ir vecais,

Nāves miegā guļ viņš ceļa vidu.»18

Nojauš patiesību māte, raudot

Kliedz tā: «Esi nolādēts tu, melnais,

Ja pats savu tēvu nonāvēji!»

No tā laika arī ļaudis visi

Viņu sauc par Melno Georgiju.

Atdzejojis Andrejs Balodis

Dievs, esi Serbijai žēlīgs!

Vilki janičāri mūs plosa!

Galvas nevainīgiem cērt nost,

Mūsu sievas met kaunā un apsmej,

Dēlus aizdzen nebrīves gūstā,

Bet jaunavas izsmieklam atdod,

Liekot dziedāt negoda dziesmas

Un dejot basurmanu priekšā.

Pat vecie ar mums vienis prātis:

Mūs apvaldīt beiguši viņi, —

Ciest ilgāk vairs nespēj tie spaidus.

Bet dziesminieki acīs jau saka:

Cik ilgi ļausieties janičāriem?

Cik ilgi sitienus cietīsiet?

Vai čigāni esat — ne serbi?

Vai arī vecenes un — ne vīri?

Drīzāk pametiet mājas baltās,

Uz Veļiskas aizu nāciet, —

Melns negaiss tur briest pret turkiem,

Tur savus karapulkus pulcē

Sirmais serbs vojevoda Milošs.

Atdzejojis Andrejs Balodis

Vaņa — puisis drosmi vāju,

Arī vientiesis mazliet.

Nācās vakarā uz māju

Tam caur kapsētu reiz iet.

Vaņa, izbailēs vai mirdams,

Tumsā tikko ceļu jauš.

Pēkšņi klausās — kapos dzirdams:

Ņurdēdams kāds kaulu grauž.

Sastingst Vaņa. Sviedriem plūstot,

Domā, šausmu pārņemts viss:

Līķus plosa, kauliem lūstot,

Asinskārais vilkatis.

Tavu postu — kā lai ļauju

Nezvēram šim, sevi plēst!

Glābt var kapu zemes sauja, —

Lūgsnu skaitot, to būs ēst.

Nu — un kā? Ak, muļķu dzimta, —

Liels bij puisim, niknums, kauns:

Kapos suns tur kaulu krimta,

Nevis vilkatis kāds ļauns.

Atdzejojis Andrejs Balodis

Divi ozoliņi auga blakām,

Viņu vidū egle auga smuidra.

Ne jau ozoliņi blakus auga —

Divi brāļi saderībā mita:

Radula un Pāvels bij tiem vārdā,

Un ar viņiem Jeļica — to māsa.

Brāļi mīlēja ar visu sirdi viņu,

Visādu tai sagādāja prieku,

Beidzot nazi dāvināja māsai,

Spals kam sudraba un asmens spoži zeltīts.

Tas nu derdzās jaunai Pāvelienei.

Kļūst uz vīramāšu viņa pikta,

Un reiz Radulienei tā nu saka:

«Svainenīt, tu esi man kā māsai

Vai nav padomā tev zāles tādas,

Kas no brāļiem atsvešina māsu?»

Viņai Raduliene atbild šādi:

«Tu man, svainenīt, tikpat kā māsa.

Zināt nezinu es tādas zāles.

Un — kaut zinājusi — nesacītu tomēr.

Saviem brāļiem ari mīļa biju,

Visādi tie lutināja mani.»

Iet nu Pāveliene vēlāk zirgus dzirdīt

Un tur nokauj vīra zirgu — melni.

Steidz pie vīra tad un viņam saka:

«Sev par nelaimi tu māsu mīli,

Sev par postu dāvanas tai dodi:

Tavu melnīti, lūk, nobendēja viņa.»

Pāvels Je|icu nu sāka bargi tirdīt:

«Kāpēc darīji tik ļaunu darbu, saki!»

Māsa atbild brālim, raudot gauži:

«Tā nav mana vaina, brālīt, zvēru

Es pie dzīvības, pie tavas un pie manas!»

Tobrīd notic brālis māsai mīļai.

Bet tad Pāveliene zaļā dārzā dodas,

Nokauj vanagu tur slepus viņa

Un tad pavēlniekam savam žēli sūdzas:

«Sev par nelaimi tu māsu mīli,

Sev par postu dāvanas tai dodi:

Viņa nodūrusi vanagu, lūk, skaisto.»

Pāvels Jeļicu nu atkal bargi tirda:

«Kāpēc darīji tik ļaunu darbu, saki!»

Māsa atbild brālim, raudot gauži:

«Tā nav mana vaina, brālīt, zvēru

Es pie dzīvības, pie tavas un pie manas!»

Notic arī šoreiz brālis m-asai savai.

Bet tad Pāveliene krēslas stundā vēlā

Iet un nozog nazi vīramāsai,

Un tad nodur pati savu bērnu,

Kas jau šūpulītī apzeltītā snauda.

Rītā agri pieskrēja pie vīra,

Rokas lauzot, vaimanājot skaļi:

«Sev par nelaimi tu māsu mīli,

Sev par postu dāvanas tai dodi:

Viņa nokāvusi mūsu mīļo bērnu.

Un, ja vēl tu varbūt neticētu,

Pameklē tās apzeltīto nazi.»

Pāvels satrūkstas, šos vārdus dzirdot,

Steidz pie māsas viņas istabiņā.

Jeļica tur atdusas uz pēļa —

Nazis galvgalī pie sienas redzams.

Izrauj to no maksts tad Pāvels —

Asmens zeltītais ir asins traipos.

Satver brālis māsas maigo roku.

«Dievs lai tev, ai māsa, nāvi sūta!

Mūsu melni nobendēt tu spēji,

Arī vanagu, kas dārzā mita,

Bet jel teic man, — kāpēc kāvi bērnu?»

Māsa, gauži raudot, atbild brālim:

«Tā nav mana vaina, brālīt, zvēru

Es pie dzīvības, pie tavas un pie manas!

Bet, ja zvērestam tu tomēr neticētu,

Aizved mani tad uz klaja lauka

Un tur piesaisti pie četru zirgu astēm,

Lai tad zirgi trauc uz visām pusēm,

Sarausta tad mani četrās daļās.»

Šoreiz netic brālis savi māsai.

Viņu aizveda uz klaja laukar

Zirgiem straujajiem pie astēm sēja,

Dzina aulekšos tos laukam pāri.

Kur vien krita māsas asins lāses,

Izauga tur ziedi koši sārti,

Bet, kur viņas miesas mieru guva,

Tajā vietā baznīciņa radās.

Nedaudz dienu aiztecēja mūžos,

Smagi saļimst brāļa sieva ļaunā;

Gadus deviņus tā viņa slimo.

Izaug zāle viņas kauliem cauri,

Zālē midzenis ir ļaunam pūķim;

Sūc tas asinis tai dienu nakti.

Gaužas mokas izcieš brāļa sieva

Un reiz vīram šādus vārdus saka:

«Klausies, Pāvel, tu mans gādniek,

Ved līdz svaines baznīciņai mani,

Tur tad varbūt vesela vēl kļūšu.»

Pāvels dara tā, kā sieva vēlas.

Bet, kad viņi mērķim ir jau tuvu,

Balss no baznīcas sauc pēkšņi pretī:

«Nenāc baznīcā, tu slimā sieva,

Arī šeit tev veselību negūt!»

Tikko izdzirda to Pāveliene,

Tūlīt arī bilda vīram savam:

«Vīrs un gādniek mans! No sirds es lūdzu,

Neved mani šinī baltā namā,

Bet pie astēm piesien taviem zirgiem

Un tad liec tiem auļot laukiem pāri!»

Dara Pāvels tā, kā vēlas sieva,

Sien pie zirgu astēm cieši viņu

Un liek zirgiem pāri laukiem aujot. . .

Kur vien krita sievas asins lāses,

Izauga tur ērkšķi, dadži, nātres,

Un kuš palika tās baltās miesas —

Zeme iegrima un ezers cēlās.

Šurpu peld pa ezeru zirgs — melnis,

Viņa vilkts, peld šūpulltis zeltīts,

Sēž uz šupulīša pelēks vanags,

Pašā šūpuli dus bērniņš — mazulītis,

Tam zem kakla ļaunās mātes roka,

Rokā lāsmo asmens apzeltītais.

Atdzejojis Eižens Mindenbergs

Iemīlēja karaļdēls Janišs

Jeļicu — jaunavu skaisto,

Mīlēja to divi laimes gadi,

Trešajā nolēma Ļubusju precēt —

Čehu valsts karaļa meitu.

Iet viņš, lai mīļotai ardievas teiktu,

Veltes tai nes viņš — dukātus smagus,

Pērļu rotas, ap kaklu kam vīties,

Zelta auskarus, dzidri kas skan;

Ar tiem pats viņš mīļoto greznoja,

Pats tai aplika rotas ap kaklu,

Deva dukātus, cik vien to bija,

Noskūpstīja vēl uz abiem vaigiem

Un aizjāja savu ceļu.

Kad Jeļica palika viena,

Zemē nosvieda zelta naudu,

Dārgos auskarus un pērļu rotas

Pirkstiem saplosīja, rūgti raudot.

Tad uz Morāvu tā izmisusi

Skrēja — upē patvērumu rast;

Dzelmju valdniece nu viņa kļuva,

Dzemdēja tur mazu meitenīti,

Skumjo Vāravas vārdu tai deva.

Pagāja trīs gadi — varbūt vairāk,

Karaļdēls uz medībām reiz jāja,

Jāj gar Morāvu, pa lēzno krastu;

Piepeši viņš soļus gausināja,

Asās slāpes melnim veldzēt ļāva.

Bet, tiklīdz ar purnu, putām klātu,

Zirgs pie vēsā ūdens kāri kļāvās,

Maza roka, viļņu balināta,

Melni satvēra aiz zelta pavadām!

Izbailēs tas galvu augšup slēja,

Līdzi velkot Vāravu no dzelmes —

Kā pie auklas zivi makšķerējot.

Auļiem zirgs pa klajo pļavu skrēja,

Iemauktus bez stājas purinādams;

Tomēr nomest meiču nevarēja.

Karaļdēls pats tikko seglos tvērās,

Kamēr melni, kas jau sāka nokust,

Spēja savaldīt ar stipru roku.

Vārava kad beidzot zemē lēca,

Vaicāja tai Janišs karaļdēls:

«Teic, kāds radījums tu īsti esi:

Vai tev māte sieviete bij vāra,

Jeb vai dievu nolādēta Nāra?»

Saka Vārava, tai skatiens kvēl:

«Jaunā Jeļica ir mana māte,

Bet mans tēvs ir Janišs karaļdēls,

Un par Vāravu sauc mani pašu.»

Janišs karaļdēls, to padzirdējis,

Strauji nolēca no zirga melnā,

Savu meitu skavās slēdza spēji, —

Teica, acis izberzēdams delnā:

«Kur ir Jeļica? Vai tiešām viņa

Noslīkusi? Bij man tāda ziņa.»

Atbild Vārava: «Ir māte mana

Dzelmju valdniece; pār visām upēm

Šajā zemē viņai vaia ļauta,

Visās upēs, ezeros tā valda,

Tai vien zilā jūra nepakļauta,

Jūrā zilajā sen valda Brīnumzivs.»

Karaļdēls tad Vāravai tā teica:

«Nu tad ej pie dzelmju valdnieces,

Labdienas no manis viņai nes,

Pasaki, ka Janišs karaļdēls

Kaut uz mirkli redzēt viņu vēlas —

Šeit, pie Morāvas, to gaidu es.

Rītu atjāšu pēc atbildes.»

Pēc šīs sarunas tie abi šķirās.

Karaļdēls jau agri bija klāt,

Tikko ausmā rīta krēsla ira;

Pēkšņi viļņos krūtīm atsegtām

Dzelmju valdniece no upes nira,

Sacīdama: «Janiš karaļdēls,

Biji lūdzis tu šo satikšanos;

Runā — ko tev vajag vēl no manis?»

Līdz ko Jeļicu viņš ieraudzīja,

Atkal senās ilgas iekvēlojās,

Sauktin sauc viņš atkal to pie sevis:

«Dārga tu un mīļa man joprojām,

Iznāc brīdi šeit uz zaļā krasta,

Tikpat saldi skūpsti vēl un skauj,

Tikpat cieši sevi mīlēt ļauj.»

Tomēr karaļdēlam nepaklausa

Jeļica, vairs negrib malā doties:

«Es pie tevis, Janiš karaļdēls,

Zaļajā vairs neiziešu krastā.

Saldo skūpstu agrāko vairs nebūs.

Kur gan mīlu agrāko vairs rastu?

Labāk pastāsti man, kā tu dzīvo,

Kā ar mīļo, pārvedi ko mājās, —

Kā ar jauno sievu tagad klājas?»

Atbild skumji Janišs karaļdēls:

«Mēness nobāl tad, kad saule laistās!

Kura sieva mīļoto gan aizstās?»

Atdzejojis Valdis Rūja

«Ko, mans kumeļ, bēdīgs zviedzi,

Ko tu kaklam nolīkt Jauj,

KādēJ krēpes vējiem liedzi,

KādēJ laužņus nekod straujš?

Vai par maz tu manis saudzēts,

Tīrām auzām barots, audzēts,

Seglojums vai skaists nav dots?

Pavadas no zīda vītas,

Siksnu sprādzes apzeltītas,

Kāju kalums sudrabots?»

Klusi zviegdams kumeļš runā:

«Skumjš un bēdīgs esmu gan —

Dzirdu: tālu auļu dunā

Bultas sīc un taures skan;

Tādēļ zviedzu drūmās jausmās,

Ka, pirms nedēļa šī ies,

Liegts jau būs man rītu ausmās

Krāšņiem segliem lepoties;

ienaidnieks driz sprādzes spožās

Stev par laupījumu gūs,

Raus no kājām žiglām, možām

Sudrabkaltos pakavus;

Tādēļ jūtu smeldzi šādu,

Ka uz.spalvas sviedrainās

Drīzi vien viņš tavu ādu

Man par seglu segu klās.»

Atdzejojis Andrejs Balodis