Pēctrimdas un mūža pēdējo gadu

1833

Viņš, savu zirgu tīrīdams,

Ik brīdi dusmīgs nomurmina:

«Lai trīskārt nolādēts šis nams,

Pats nelabais šurp mani dzina!

Te apsargāts tu labāk tiec

Kā apšaudē no turku lodēm.

Te gavēņkāpostus gan sniedz,

Bet sīvo piedāvāt nav modē.

Te saimnieks blenž kā zvērs ikbrīd,

Sev līdzi viņa sievu sārtu

Pat nemēģini izmānīt

Ne draudiem, ne ar mīļu vārdu.

Bet Kijevā! Tur neapnīk!

Tev klimpas mutē lien vai pašas.

Un vīns! Nu temp, cik vien tev tīk,

Bet meičas — kā nekur tik brašasl

Pat dvēseli nav atdot žēl

Par melnacītes skalu kvēlo,

Bet ir kas ļauns tām visām vēl…» —

«Nu kas? Jel teic, es dzirdēt vēlos.»

Viņš ūsas virpināja možs

Un stāstīja no laba prāta:

«Tu puisis varbūt esi drošs,

Bet zaļš, nav pieredzes tev tādas.

Tad klau: pie Dņepras novietots

Bij mūsu pulks, un, tavu prieku,

Man saimniece bij — gods kam gods,

Un atraitne, tas vērā liekams!

Mēs draugi kļuvām ātri gan

Un satikām kā satiek reti.

Ja piekauju — Marusja man

Ne vārda rupji neteiks pretim.

Ja apdzeros — steigs gultu klāt

Un pati paģirām sniegs malku;

Vien pamirkšķinu — un man klāt

Jau pienests viss, pēc kā es alku.

Nu kāpēc tagad skumjam būt,

Ja dzīvot var, kā prāts tev tīko?

Nē! greizsirdību sirds man jūt!

Ko nu? Pats nelabais to rīko.

«Kādēļ gan,» sāku domāt, «redz,

Grib nakti tā pret dienu mainīt?

Priekš gaiļiem jau no miega lec!

Kāds velns no mājas prom to gainī?

Nu ņemos viņu uzmanīt.

Reiz guļu … mazliet vaļā acis,

(Nakts piķa melnums apkārt slīd,

Un nerimst laukā vētras tracis),

Te — Marusja jau posties sāk,

No krāsns klusi kāpj bez bailēm,

Man guļu pačubināt nāk,

Blenž krāsnī, vai vēl ogles gailē.

Tad paņem sveci, aizdedz to,

Pie plauktiņa klusītēm dodas,

Tver pudelīti plakano,

Pie krāsns apsēstas uz slotas,

Tur viņa kaila izģērbjas …

Un, trīsreiz kad no blašķes dzēra,

Uz slotas jāšus — kas tad tas! —

Trauc dūmenī — ne vēsts, kur tvērās!

Ehē! es nojaušu tūlīt:

Marusjai — paša velna ķēriens!

Nu, pagaidi man, mīlulīt!…

No krāsns nokāpju — re, dzēriens!

Es paostu: skābs, draņķis vien!

Uz grīdas šļakstu: brīnos dikti —

Drāž toveris, un piesta skrien,

Lec abi krāsnī. Šķiet, būs slikti!

Zem gultas runcis spalvu bož,

Tam arī virsū dziru slaku —

Viņš sprauslā. Saucu: «Šķic!» — un jož

Mans runcis lielai piestai blakus.

Bet es nu ņemos slacināt

It visu, kas tik acu priekšā.

Lec galdi, soli krāsnij klāt •—

Marš! marš! — un dūmenī jau iekšā.

«Pie joda!» nodomāju. «Nu

Mēs arī mēģināsim!» Lūk, kā, —

Vai tici — netici, es dzēru —

Un gaisā pacēlos kā pūka.

Nu traucos ātrāk nekā vējš,

Bet kurp — to gan vairs neatminu.

«Griezt ceļu! . ..» zvaigznēm saucu spējš .

Tad zemē nokritu — to zinu.

Es skatos: kalns, uz kalna tā

Kūp katli; dziesmas, dejas raisās.

Tur, svelpjot ļaunā jautrībā,

Ar vardi žīdu laulāt taisās…

Es nospļāvos, prāts teikt ko liek . . .

Bet Mārus ja jau atskrien moži:

«Uz mājām! Dzirdi, palaidniek?

Tev slikti būs!» Nu es šai droši:

«Uz mājām? Velns parāvis! Kam

Te prasīt ceļu!» — «Re, kāds svētais, —

Lūk, kruķis, sēsties virsū tam

Un lasies projām, nolādētais!» —

«Ko? Jāšanai man kruķi dos?

Man — īstam huzāram! Pie joda!

Vai naidniekam es padevos?

Vai tev ne kripatas nav goda?

Dod zirgu!» — «Muļķis! te būs zirgs!»

Un tiešām — kumeļš, pievests klātu,

Jau kārpās — spožā spalva dzirkst,

Liec kaklu, kuplām krēpēm klātu.

«Kāp zirgā!» — Kāpu arī es.

Kur iemaukti? To nav! Es rājos —

Bet zirgs kā vētra mani nes,

Un mirklī mēs … pie krāsns jau mājās.

Es skatos: pazīstams te viss,

Bet bēris mans — nu, traka aina! —

Nav zirgs — ir koka ķeblītis.

Jā, notiek lietas brīnumainas!»

Viņš ūsas virpināja možs

Un piebilda bez ļauna prāta:

«Tu puisis varbūt esi drošs,

Bet zaļš, nav pieredzes tev tādas!»

Atdzejojis Eižens Mindenbergs

1

Depreo, klasiķi, man šodien stāvi klāt:

Kaut arī tēvzeme tev rūgti sariebt prata

Un tur par pravieti vairs tevi neuzskata,

Kaut prātvēders dažs labs pēc lauriem roku sniedz,

Kas vij tev parūku, un tu tā pluinīts tiec,

Ka skolai jaunajai, kur vaļīgs pantmērs cienā,

Vien kailais pakausis tavs pievērsts šajās dienās;

Es, sens tavs cienītājs, tev tomēr palūgšu

Kļūt man par ceļvedi, jo uzdrošinos nu

Kāpt tajā katedrā, uz kuras tu reiz stāji

Un stingro sonetu pārlieku cildināji,

Kaut godam pieveica tavs spriedums trāpīgs, ass

Tā laika melus, jā, tā laika nejēgas.

Bet pļāpas mūsdienās jau vecos pārspēt manās

Un pārāk kaitināt sāk viņu muldēšana.

Vai tiešām klusu ciest un klausīties? . .. Kāds posts!

Nē, visu pasacīt tiem acīs apņemos.

Jūs, kuriem iedoma, kas pirmā skrien caur galvu,

Liek paķert papīru un naski dīdīt spalvu,

Un steigā meklēties, kur rakstu iespiest var,

Jel pagaidiet, vispirms kaut pārbaudiet, vai gars

Patiešām iedvesmā spēj liesmot īstenajā,

Jeb sīka godkāre jūs urda, gumda, vajā

Un roka tālab vien uz rakstīšanu knieš.

Varbūt jums naudas nav un aizdevēji spiež?

Vai kļūt par ierēdņiem jūs labāk nevarētu,

Vai dienēt armijā, kur uzkalpoties spētu,

Vai pārdot tabaku, kā veiklais Zukovs prot,

Ar darbu naudiņu un godu nopelnot,

Ne visiem žurnāliem stiept smērējumus bālus,

Melst glaimus augstmaņiem, cept sājus madrigālus

Un vaiga sviedros pelt vien brāli mazāko,

Vai, vērā neņemot, kā ļaudis vērtēs to,

Vākt parakstītājus (kā skribents dažs jau dara)

Tam, ko vēl samuldēt jūs nākamībā varat. . .

Atdzejojusi Mirdza Bertdrupe

Mēness sidrabaini spīd,

Un pa lielceļu kā auka

Apsarmojis trijjūgs slīd.

Dziedi, kad no ceļa dīkā

Skumji kļūst un nenāk miegs,

Lai no dziesmas pārgalvīgās

Man ap sirdi siltāk tiek.

Kučier, dziedi dziesmu savu

Šovakar par prieku man,

Ledains mēness mirdz pār gravu,

Tālē vēja elsas skan.

Dziedi: «Skaliņ, manu skaliņ,

Kādēļ degi kūpēdams?»

Atdzejojusi Ārija Elksne

Treji Budrim ir dēli, visi lietuvji cēli,

Un viņš atnāk ar brašajiem runāt:

«Bērni! Seglus šurp dodiet, zirgus raženus rodiet,

Lai skan asinot zobenu duna!

Teikšu, nevaru klusēt: uz trim debesu pusēm

Viļņas kareivju pulki nu dodas.

Pazs ar poļiem grib kauties, prūsos Oļģerts ies rauties,

Bet pret krieviem pats Ķeistuts trauc godam.

Puiši visi jūs ņipri, tagad jauni un stipri

(Lai nu sarga jūs lietuvju veļi!),

Pats jau nespēku jūtu, karā dēlus es sūtu;

Treji jūs, tālab treji jums ceļi.

Visiem dāvanas dodu: viens lai veic Novgorodu, —

Visai brangi var Krievzemē laupīt.

Viņu sievas nav plānas, tās nes dārgākās drānas,

Mājas labumu pilnas: ko taupīt!

Otrais dēls var no prūšiem — nīstiem mums uz mūžmūžiem

Arī iegūt sev dārgumus raiti.

Nauda pārpilnām rausta, spilgtas vadmalas austas,

Dzintars kā smiltis tur spulgo bez skaita.

Bet ar Pazu pret poļiem trešais ies drošiem soļiem,

Lai gan Poliju trūcība saista.

Tiem gan zobeni spoži, bet es ticu, ka droši

Viņš man vedeklu pārvedīs skaistu.

It kā carienes cēlas poļu meitenes kvēlas,

Tās kā kaķēni līksmas prot tecēt.

Tā kā rozes zied staltas un kā krējums tik baltas —

Acis spoži tām zibsnī kā sveces!

Būtu jaunāks — ko teiktu! Pats uz Poliju steigtu

Un sev atvestu sievu jaukjauko.

Visu mūžu ik dienu tur es atceros vienu,

Kad uz Poļzemes pusi vien raugos.»

Dēli ardievas teica, projām aizjāt tad steidza,

Gaidot sirmgalvis ilgām nu ļaujas.

Dienas aizrit bez miņas, nav ne dēlu, ne ziņas,

Budris domā: tie krituši kaujās!

Sniegs pār zemi krīt birgā, šurpu dēls auļo zirgā,

Un zem apmetņa liela tam pauna.

«Ko tu ieguvis esi? Smagus rubļus man nesi?» —

«Tēvs, es polieti atvedu jaunu.»

Sniegs krīt griezdamies vāliem, atkal jātnieks no tālēm;

Tam zem apmetņa melnā vīd nasta.

«Kas zem apmetņa tava? Vai tā vadmala nava?» —

«Tēvs, tev poliete vedekla rasta!»

Sniegs no debesīm gāžas, trešais auļodams brāžas,

Ir zem apmetņa guvums patiesi!

Vecais Budris sit saujas, ko viņš velti vairs taujās —

Uz trim kāzām nu jāsauc ir viesil

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Nakts tik tumša — kā pēc joda,

Nāk no kara vojevoda.

Pavēl kalpiem klusēt tas

Un pie gultas metas tieši,

Atrauj segas … Skatās cieši:

Tukša! — redzams nav nekas.

Piere viņam raucas barga,

Acis niknas — dievs lai sarga!

Sāk viņš sirmo ūsu plūkt.. .

Aproces tad augšā raukdams,

Aizsit durvis, skaļi saukdams:

«Hei, tu velns, ka neizsprūk!

Vai pie vārtiem nav neviena,

Vaļā tie, vai nakts vai diena?

Es jums, nelgas! … Panāc tu,

Atnes maisu man un virvi,

Paņem šauteni un cirvi!

Nāc man līdz! . .. Tai rādīšu!»

Pans un kalps gar sētu zogas,

Kalpam bailēs ceļi ļogās.

Ieiet dārzā — tērps kāds blāv

Tur pie strūklakas aiz krūma;

Sēž uz sola pane drūma,

Svešnieks viņas priekšā stāv.

Saka viņš: «Ir beigta mīla!

Tai es ticēju — tā vīla,

Tagad man ir atņemts viss,

Tavas rokas maigās, baltās,

Tavas gulbja krūtis staltās

Vojevoda nopircis.

Tevis dēļ es gadiem cietu,

Tevis dēļ es nāvē ietu!

Tu no manis novērsies.

Viņam viss daudz vieglāk tika,

Sudrabam viņš skanēt lika,

Un tu viņam atdevies.

Bet es šonakt tumsā jāju

Šurp uz tavu tālo māju —

Tavas acis redzēt vēl,

Skatīt tavu mīļo seju,

Iekām es uz mūžu eju —

Man tev laimes jānovēl.»

Viņa raud un neatraujas,

Kad ap viņu rokas skaujas,

Kad tai ceļus skūpstiem klāj.

Bet aiz krūma divi vēro,

Stobri laistās, acis zvēro …

Pans ar roku kalpam māj.

Pienāk tie pavisam tuvu,

«Pan, es mērķēt nepaguvu,»

Nočukst kalps, viss drebēdams,

«Acis asaro no vēja,

Roka trāpīt nevarēja,

Pulveris kad uzberams.»

«Vai tu, pagāns, muldēt stāsi!

Gan tu man vēl paraudāsi!

Uzber pulveri.. . Lūk, tā!

Mērķē pierē! … Ne par zemu!

Panu pats uz grauda ņemu;

Pirmāk tas un vēlāk tā!»

Šāviens dārzā noskanēja.

Kalps te pirmais izšaut spēja;

Vojevoda iekliedzās . ..

Kalps, kā redzams, garām sitis:

Vojevoda guļ, kā kritis,

Brūce pierē rēgojas.

Atdzejojusi Mirdzu Ķempe

Dievs, neliec sajukt prātā man,

Tad labāk ubagspieķis gan

Un verga darbs, un bads,

Kaut prāts man nav nemaz tik dārgs

Un nekļūšu es garā vārgs,

Ja to man atņems kāds.

Kaut tikai varētu būt brīvs!

Es tumšos mežos būšu dzīvs

Un prieka pilns un možs.

Es sapņu tvanā aizmirstos,

Un degtu murgos liesmainos

Pār mani brīnums spožs.

Es klausītos, kā jūra rēc,

Kā stāvus balti viļņi lēc

Un šalc, un mani sauc.

Un manī spēka būtu daudz

Kā viesulim, kas mežos kauc

Un stepē smiltis jauc.

Bet mēģini vien prātā jukt,

Nekur tev nebūs vairs kur mukt —

Tie tevi ķers un lenks.

Aiz restēm tev kā zvēram sals,

Tie tevi mūža ķēdēs kals

Un ķircinās, un trenks.

Tu mūžam nedzirdēsi vairs,

Kā atnāk pavasaris kairs

Un klusi meži tvan.

Vien kaut kur vārtu eņģes spiedz,

Naktsuzraugs lamājoties kliedz

Un roku dzelži skan.

Atdzejojis Imants Ziedonis

(Fragments)

Kas prātā sapņainā tad neiešaujas gan . . .

Deržavins

I

Ir klātu oktobris; no zariem birzīs skrajās

Birst lapas pēdējās, kas pazarēs vēl māj;

Jau ceļi grambainie sāk piesalt aukstā klajā,

Uz dzirnavām rit strauts un čalot nepārstāj,

Bet dīķi ledus klāj; uz pļavām nomaļajām

Mans kaimiņš medībās ar lielu 9kubu jāj,

Tur, mīdot ziemājus, iet traka kņada vaļā,

Un mostas ozolājs no suņu rejām skaļām.

II

Šis ir mans īstais laiks: man netīk ziedonis

Vai dubļains atkusnis; slims jūtos pavasarī;

Jūk domas, asinīs mulss nemiers negrib dzist.

Pat ziemā jaukāk šķiet, kaut tā mūs saldē arī.

Pa prātam man ir sniegs; kad naktī mēness viz,

Tu vieglās kamanās ar mīļo traukties vari.

Tai silti kažokā, vaigs svaigais piemīlīgs,

Tev roku viņa spiež un pati dreb un tvīkst!

Cik jautri, kad tu sien pie kājām slidas spožas,

Pa ledus spoguli tad nebēdīgi skrien!

Bet ziemas izpriecas un svētki valdzinošie? …

Reiz tomēr jāprot gods: pusgadu sniegi vien,

Kaut lācis alā mīt labprāt, bet beidzot droši

Pat viņam apniks tas. Un kuram mūžadien

Ar jaunām Armīdām tiks kamaniņās sēdēt

Vai, sildoties pie krāsns, aiz dubultlogiem dēdēt.

IV

Tu, krāšņā vasara, man patiktu varbūt,

Ja mušas, putekļi un odi nevajātu

Un karstums nespiestu; gars nomākts, spēki zūd,

Slāpst tīrumiem, slāpst mums; it viss, kas tad vēl

prātā —

Kā slāpes remdināt, ko nemitīgi jūt,

Kā atsvaidzināties; žēl ziemas tveicē šādā —

Ar bliņām, vīnu to sen aizvadījām mēs,

Nu, viņu pieminot, tīk saldējumu ēst.

V

Par vēlu rudeni gan ļaudis allaž baras,

Bet mani, lasītāj, tas savaldzināt mēdz

Ar rāmu daiļumu, kas pazemīgi staro.

Tā mīļš man dažkārt bērns, ko dzimtā neieredz.

No gadalaikiem, teikt jums vaļsirdīgi varu,

Tik rudeni aizvien ar prieku acis redz,

Es esmu mīlētājs ar pieticīgu dabu,

Mans sapnis patvaļīgs rod rudenī daudz laba.

Kā to lai izskaidro? Man dārgs ir rudens vēls

Kā meitene, kas sirgst ar diloni, man liekas,

Var patikt. Daiļums vārs, jau nāvei lemts diemžēl,

Bez kurnēšanas vīst un pazemībā liegā

Vēl smaida sirdzēja, šķiet nenojaušam vēl,

Cik drīz tai jāiemieg būs saltā nāves miegā;

Tvīkst kvēli viņas vaigs, kaut dzīvot pasaulē

Ir šodien atvēlēts, bet rīt varbūt vairs nē.

VII

Ai grūtsirdīgais laiks! Kā apbur acis manas

Tavs daiļums, šķiioties no mums tik brīnumkošs, —

Šī dabas svinīgā un krāšņā novīšana,

Mežs, tumšā purpurā un zeltā blāzmojošs,

Vēss vējš, ko žvīgojot pa zaru zariem mana,

Un migla augstienēs, un saulstars lāsmojošs

Pār zemi izretis. Tīk sala dvaša pirmā

Un draudi notālēm, ka nāk jau ziema sirmā.

VIII

Ikkatrs rudens man no jauna atplaukt liek;

Bargs krievu zemes sals šķiet veselīgs palaikam;

Un krietnas parašas no jauna mīļas tiek:

Miegs savā laikā nāk, ēst gribas savā laikā,

Rit raiti asinis, ir atgūts dzīvotprieks,

Un vēlēšanās verd; kā jaunās dienās svaiga

Un līksma noskaņa: tāds organisms ir man

(Šis liekais prozisms jums būs jāatvaino gan).

Man zirgu pieved klāt; plīv krēpes auļotājam,

Kad strauji jātnieku tas plašās ārēs nes.

Spožs ledus saplaisā zem pakavotām kājām,

Dun, salā stingušas, visnotaļ zemienes.

Drīz īsai dienai gals, laiks atgriezties uz mājām.

Un veco kamīnu tur iekurinu es —

Gan uguns žirgti gail, gan tikko plēnē blāvi —

Es lasu grāmatu vai sēžu, domām ļāvies.

X

Man pagaist apkārtne — tik patīkami šķiet

Šai saldā klusumā slīgt saldā sapņošanā,

Un krūtīs iedvesmu drīz pamostamies vied:

Kļūst saviļņojumam šim liriskajam manam

Par šauru dvēselē, tas palo, šalko, dzied,

Alkst izlīt atskaņās, ko saklausu jau skanam, —

Tad sērst nāk viesu pulks, ko redzēt nevar acs,

Kam tikai iztēlē es dzīvot lieku pats.

XI

Dzimst domas drosmīgas, un atskaņās tās kļaujas,

Kas nepiespiestas rit un kārtojas tūlīt,

Alkst roka spalvu tvert, alkst rakstīt spalva straujā,

Vēl acumirklis viens — sāks vārsmas lltin līt.

Tā līcī mierīgā dižs kuģis snaudai ļaujas,

Te — matroži jau klāt, skrien buras atraisīt,

Tās piepūš varens vējš — drīz zilā ūdens klaidā

Šķeļ viļņus milzenis un dodas tālā gaitā.

XII

Tas peld. Kurp vedīs ceļš?………………………………..

Atdzejojusi Mirdza Bendrupe