Pēctrimdas un mūža pēdējo gadu

1 8 2 8 DRAUGIEM

Nē, ne jau lišķība tā ir,

Ja caru brīvi dziesmā sveicu.

Es droši savas jūtas teicu,

Kas plūst no neviltotas sirds.

Man viņu iemīlēt bij ļauts,

Jo gudri izmanto viņš varu

Un Krievzemi no snaudas sauc

Uz darbu, cerībām un karu.

Viņš jauns un straujš, bet tomēr prot

Būt mērens patvaldnieka godā;

Pat to, kas šodien nolemts sodam,

Rīt slepus steidz viņš apžēlot.

Es trimdā dienas vadīju

Un cietu atšķirtības mokas,

Bet pastiepa viņš savu roku —

Un, raug, es jūsu pulkā nu.

Viņš ciena mani dzejas dvesmu,

Viņš neliedz domu spārnus plest.

Vai tāpēc liekuļotājs esmu,

Ja dziedu viņam slavu es?

Vai lišķis es? Nē, lišķis glums

Krāj negaisus pār dižo galvu,

No visām cara balvām mums

Viņš aizliegs žēlastības balvu.

Viņš kūdīs: tauta nav tev draugs,

Būs nomākt dabas balsi biklo!

Viņš kūdīs: dumpība kā raugs

Rūgst skolās, samaitājot tiklos.

Posts zemei, kurā pulcēts tiek

Zems vergs un lišķis troņa pusē,

Bet mūzu svaidīts dziesminieks

Stāv, acis nodūris, un klusē.

Atdzejojis Paulis Kalva

Ak vai! Sl mīlas atzīšanās,

Viss tajā nepilnīgs un sīks,

Ar prozu, kurā seklums manāms,

Tās pļāpīgums tev apnicīgs.

Bet Apolonu godkārīgo

Tev patīk uzklausīt labprāt,

Ja vārdi melodiski līgo,

Ja rindām atskaņas ir klāt.

Tev mīlas atzīšanās netīk —

Tu saplēs vēstuli tūlīt,

Bet gluži it nekas nav pretī

To dzejas veidā izlasīt.

Lai slavēts liktenis, kas sniedzis

Šīs dabas dāvanas man līdz,

Ka varu atzīt nenoliedzis —

Caur tām es mūžam trimdā dzīts

Un tikai vajāšanas zinu,

Vai apmelots, vai nopaļāts

Vien nebrīvību iepazinu,

Bet labu teica reti kāds.

Atdzejojis Imants Lasmanis

Kādēļ tev jāattēlo, draugs,

Mans melnīgsnējais mora profils?

To iemūžināt — nodoms jauks,

Bet gan to nosvilps Mefistofels.

OJeņinu, draugs, zīmē to!

Vien jaunība un daile cēlā,

Kad ģēnijs sirdi iedvesmo,

Tev jāpielūdz un jāattēlo.

Atdzejojis Imants Lasmanis

Dou kungam (eskvairam).

Kad citiem mirstīgajiem dienas troksnis rimst

Un laukumos un ielās klusa

Nakts, gaismas cauraustā, kā palsa ēna grimst

Un dienas darbu alga — dusa, —

Tai laikā nomods grūts jau mani mocīt sāk

Un gausas stundas man ir lemtas:

Nakts bezdarbībā man vēl daudzkārt sūrstošāk

Sirds pārmetumu odze kremtas;

Un sapņi kūs; prāts gurst un sūri nokaujas

Ar grūtsirdīgu domu baru:

Lūk, klusēdamas tad sāk manas atmiņas

Tīt vaļā tīstokli jo garu:

Un, riebumā par savu dzīvi lasīdams,

Es drebu viss un lāstus dvešu,

Un rūgti žēlojos tad, asras slacīdams,

Bet skumjās rindas neizdzēšu.

Atdzejojusi Elīna Zālīte

Reiz tukšo j ū s ar maigo t u

Tā pārteikdamās samainīja,

Lai sirdī laimi iedegtu

Un mīlu, kas tur slēpta bija.

Nu stāvu, dzijās domās mests,

Un tikai viņā acis raugās.

Es skaļi saku: — Cik jūs jauka!

Bet domās: — Tevi mīlu es!

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

* * *

Velte nejaušā un liekā,

Dzīve, kam tu dota man?

Kādam liktenim par prieku

Nāvē tai reiz jāizskan?

Kas šis ļaunais gars, kam tika

Šurp no pīšļiem mani saukt,

Sirdī kaislības kas lika,

Ļāva šaubām domas jaukt? …

Sen jau tā bez mērķa klīstu,

Sirds man tukša, prāts man dīks,

Skumjās kļūst par slogu īstu

Dzīves troksnis vienmuļīgs.

Atdzejojis Paulis Kalva

Un sev līdzi atnes rīta salnas,

Bet, kur vietām atkusuši sniegi,

Galvas paceļ paši pirmie ziedi.

Kā no vaska zemes pasakainas

Izlaižas no celles smaržojošās

Pati pirmā pamodusies bite,

Aizlaižas uz agrīnajiem ziediem

Izlūkot, vai pavasaris tuvu,

Vai jau drīzi jāgaida būs ciemā,

Vai jau drīzi sazaļot sāks pļavas,

Vai jau drīzi cirtainajā bērzā

Atraisīsies līpenlgās lapas,

Ziediem piebirs ieva smaržojošā.

Atdzejojis Imants Lasmanis

Man dzirdot, dziesmas, kuras dainot

Mēdz Gruzi jā, jo prātā tad

Sāk ataust citas dzīves ainas.

Kad cietsirdīgā dziesma skan,

Ir stepe naktī jāatceras

Un meitene, reiz mīļa man,

Kas mēness gaismā manī vērās …

Šis dārgais, liktenīgais tēls,

Kad tevī raugos, gaist bez miņas;

Bet tu sāc dziedāt — un diemžēl

Man atkal jādomā par viņu.

Ak daiļā, nedziedi nekad,

Man dzirdot, dziesmas, kuras dainot

Mēdz Gruzijā, jo prātā tad

Aust citas — tālas dzīves ainas. •

Atdzejojusi Mirdza Bendrupe

Sen posos aizbraukt, mīļais draugs,

Uz Derptu, tevis daudzināto,

Lai kausus tukšotu, kā klātos

Tiem, ko par dzejniekiem mēdz saukt.

Sev līdzi mudināja doties,

Turp mani Kiseļovs arvien,

Es gribēju jau atbrīvoties

No važām, kas pie Ņevas sien.

Bet ko lai dara? Rūpju simti

Kā grožos mani šeitan tur

Pret paša gribu, neaprimti,

Ka aizbraukt nevaru nekur.

Ai zaļā jaunība, vai sēras

Par tevi nedrīkst sirdi mākt?

Kad parādi pār galvu svērās,

Kā tūces melnas vaļā vērās,

Sirds traucās lidojumus sākt. ..

Tas bija toreiz. Tagad eju

Pie sliņķiem parādniekiem pats

Un dusmās lāstu straumi leju:

Kā nauda smags man kļūst ik gads.

Nu piedod, dziesminieki Tavs prieks

Lai nezin, kā melš parādnieks,

Kam naudas mūžam nav un nebūs;

Kā krievu muižnieks nesteidzies

Pats kārtot parādus, tad ies

Tev allaž priecīgi ar Fēbu.

Atdzejojis Andris Vējāns

Kļūt gribi svešumā tu brīvs un vesels arī,

Bet ziemeļus grēks tāpēc pelt;

Dzer ātrāk Karlsbādē tos ūdeņus, lai vari

Mums līdzi vīna kausu celt!

Atdzejojis Laimonis Kamara

Deg liesmas viņai dvēselē,

Tā pilna strauju, kaislu dziņu.

Ai ziemeļsievas, ienāk viņa

Tik pēkšņi jūsu pasaulē

Un trauc, līdz pašai pagurst elpa,

Pār visiem jūsu tikumiem

Kā komēta pa zvaigžņu telpu,

Kur viss ir pakjauts likumiem.

Atdzejojis Jānis Sudrabkalns

Kad atzīsties tu mīlas raizēs,

Ik skaņu kāri tveru tad;

Cik tavam nemieram un kaislei

Ir aizraujoša valoda!

Bet tomēr labāk, ja vien vari,

Slēdz lūpas ciet ar klusumu,

Es baidos iekļūt liesmu varā

Un uzzināt, ko zini tu!

Atdzejojusi Ārija Elksne

Pie kura tavi sapņi trauc.

Un kura acu kvēlais spīdums

Par savām tavas ilgas sauc.

Bet nožēlojams tas, kam slēpu

Pret tevi iedegusies sirds,

Kas vēro, greizsirdībā drebot,

Kā, citu minot, skats tev mirdz.

Atdzejojusi Ārija Elksne

Atkal mākonis tumst draudīgs

Man pār galvu debesis;

Liktenis mans ļauns un skaudīgs

Jaunu likstu sola drīz …

Vai gan nicināt es spēšu

Likteni joprojām tā,

Lepni visu izturēšu

Nelokāms kā jaunībā?

Vienaldzīgi vētru gaidu,

Dzīves trauksmes gurdināts:

Varbūt vēlreiz laime smaida

Izglābties un ostā stāt..,

Tomēr jaušu — stundu bargo

Nenovērst, mēs šķirsimies,

Tāpēc, eņģeli mans dārgais,

Steidzu vēl tev roku spiest.

Labā, gaišā, tagad klusi

Sveiku vārdus saki tu,

Maigās acis nolaidusi,

Skumdama, ka aizeju;

Atmiņas par tevi skaistās

Dvēselei liks spēku rast,

Jauno dienu drosmi aizstās,

Lepnumu un cerības.

Atdzejojis

Vladimirs Katlaks

Klaigādami pilnā rīklē,

Bērni tēvu meklēt skrien:

«Tēti, tēt! ar mūsu tikliem

Izvilkts mironis, nudien.» —

«Ko nu melšat skaidrus niekus,»

Zemnieks ņemas bērnus rāt,

«Ak tu tavus palaidniekus!

Kur nu mironis, vai prāts!

Sabrauks tiesas, sāksies tracis,

Prašņās, tirdīs — kas un kur;

Būs vien jāiet uzmest acis,

Sieva, padod vamzi šur …

Kur tas beigtais, rādiet žigli!» —

«Ekur, tēti, paveries!»

Krasta smiltīs slapji tīkli,

Tajos slīkonis — paties.

Sazilējis jau pagalam,

Uzpūsts, pretīgs .. . Kas viņš tāds

Nelaimnieks, kas viļņos galu

Sameklējis tīšuprāt,

Zvejnieks, vētras laikā slīcis,

Puisis, aplam piedzēries,

Tūļīgs tirgonis, kas ticis

Aplaupīts un dzelmē sviests, —

Kas gan daļas zemnieciņam?

Paglūn apkārt steidzīgi,

Sagrābj līķi, upē viņu

Velk aiz kājām veicīgi,

Vēl ar irkļa galu pastumj;

Tālāk, žiglas straumes nests,

Aizpeld slīkonis, lai rastu

Atdusu un kapenes.

Šūpojamies viļņu galos

It kā dzīvu viņu vied;

Brīdi raudzījies no malas,

Mūsu zemnieks projām iet.

«Kverpji, līdzi man, ko gaidiet!

Katram jums pa veģim tiks.

Tikai mutes nepalaidiet,

Tad būs sukas tā kā likts.»

Naktī vējš sāk blāzmot klajā,

Upe viļņus krastā dzen.

Istabiņā dūmainajā

Apdziest skals. Guļ bērni sen,

Sieva guļ. Bet laisties snaudā

Vīram nenesas vēl prāts;

Te — viņš dzird caur vētras gaudām:

Sāk pie loga klauvēt kāds.

«Kas tur ir?» — «Laid iekšā, klausies!»

«Nu, kas tev gan lēcies tur,

Ko tu, Kain, pa nakti dauzies,

Kādi jodi dzina šur?

Lai nu vēl ar tevi mokos

Tādā šaurībā, ka posts!»

Zemnieks laiski paver logu,

Pavīd mēness mākoņos.

Kas tad tas — kails cilvēks laukā:

Acis, plati ieplestās,

Nedzīvas un blāvas raugās,

Un no bārdas ūdens 1ās,

Rokas stingi nokarājas,

Miesas gluži stīvas šķiet,

Spīlēm iekniebušies tajās

Melni vēži dažuviet.

Zemnieks logu aizcērt spēji,

Pazīdams, kas viesis šis.

«Kaut tu būtu izčibējis!»

Nočukst, bailēs pamiris.

Sajūk domas, nomāc šausmas,

Vārdzinot kā drudzis grūts.

Dzird viņš klauvējam līdz ausmai

Gan pie vārtiem, gan pie rūts.

Valodas klīst apkārt baigas:

Katru gadu vēl pēc tam

Zemnieks zināmajā laikā

Gaida viesi atnākam.

Todien plosās vējš kopš rīta,

Naktī vētra krāc un dūc,

Klauvē slīkonis bez mitas

Gan pie vārtiem, gan pie rūts.

Atdzejojusi Miidza Dendrupe

Krauklis krauklim skaļi krauc:

«Kraukli, mums ir viena bēda —

Kur gan pusdienas lai ēdam?»

Krauklis krauklim atkrauc tā:

«Pusdienosim atmatā,

Zinu — tur, zem vītolkoka,

Zālē spēkavīrs guļ nokauts.

Kas un kāpēc nokāvis,

Zināms vanagam tas viss

Un vēl ķēvei rikšotājai,

Un vēl jaunai sievai mājās.

Vanags birzī ielaidās,

Ķēvi tagad naidnieks jās,

Sieva mīļo gaida sētā,

Dzīvo — ne jau nogalēto.»

Atdzejojis Vladimirs Kuijaks

* * *

Gars bez brīves, izskats stalts,

Debess bāli zaļganīgā,

Skumjas, aukstums, granīts salts, —

Tomēr sirds man tevi žēlo,

Jo te reizēm pastaigā

Redzu kājiņu es cēlo,

Vijas cirta zeltainā.

Atdzejojusi Elīna Zālīte

Un lauru lapās lāses viz,

Ar vārsmu pērlēm senās dienās

Ir hanus dzejnieks priecējis.

Uz skaļo svētku līksmes stīgas

Ar veiklu roku vēra tas

Gan glaimu krelles caurspīdīgās,

Gan smagās zelta gudrības.

Bij Krimai mīļi Sādi dēli,

Un tālab nebrīnieties vis,

Ka dziesminieks ar savu kvēli

Bahčisaraju apbūris.

Viņš nostāstus un teiksmas klāja

Kā Erevānas paklājus

Un hanu dzīres kuplināja,

Lai viesus nemāc drūmums kluss.

Un tomēr austrumnieku dzejā,

Lai cik tā daiļrunīga šķiet,

Mēs tādu spēku neuzejam,

Ar kādu sirdis prot mums siet

Tas spārnotais un gudrais dzejnieks,

Ko izauklējis teiksmu krasts,

Kur vīri briesmām acīs smejas

Un sievas zied kā hūrijas.

Atdzejojusi Ārija Elksne

Kur tuksnesis snauž kails un liess,

Aug ančars smiltis kaistošajās,

Kā sargkareivis nostājies —

Drūms, bargs un vientuļš zemes klajā.

No stepes, kura slāpēs tvīkst,

Tas dzimis dusmu dienas bulā,

Ir dzirdīts sakņu vijums sīksts

Un zari tam ar indes sulām.

No nāveskoka inde lās,

Caur mizu spiežas, tveicē kūstot,

Un sarec vēsās naktsstundās,

Par caurspīdīgiem sveķiem kļūstot.

Ne tīģeris šurp atklaiņo,

Ne putnu mana atlidojam,

Vien smilšu vētra brāž ap to,

Tad trauc jau nāvējoša projām.

Ja lietus nolīst kādudien,

Pa lapām ritot, lāses gausās

Ar indi pieriet ātri vien,

Pil sazaļotas smiltīs sausās.

Bet cilvēks lika cilvēkam,

Lai atnes viņam nāveszāles;

Kalps, tūdaļ paklausīdams tam,

Viens devās tuksnesīgā tālē.

Kad atgriezās viņš citurīt

Ar indīgajiem sveķiem plaukstās,

Pār viņa pieri sāka līt

Jau nāves sviedru šaltis aukstās;

Tad nespēks lika smiltīs krist

Pie telts, kur viņu ēna klāja.

Drīz nabags vergs bij nomiris

Pie nežēlīgā kunga kājām.

Bet valdnieks varenais pēc tam

Mērkt indē bultas pavēlēja,

Pār robežām tās raidīdams,

Viņš kaimiņzemēs nāvi sēja.

Atdzejojusi Mirdza Bendrupe

Gan alkaini, gan neticīgi

Uz taviem ziediem skatos es.

Kam, bargais stoiķi, nebūs tīkams

Tāds sveiciens, kuru daiļums nes?

Gan lepojos ar tiem, gan bīstos;

Tavs puķēs slēptais pārmetums

Man tomēr atminams nav īsti.

Vai tiešām vērts tev dusmās tumst?

Ai, kādas mokas izciest nāktos

Tam ķengātājam, kas jebkad

Melst nodevīgas runas sāktu

Par dzimumu, kam kalpo pats!

Ar mīlu urdošu un grūtu

Uz mūžu tiktu sodīts tas,

Bet tu kā pierādījums būtu,

Cik viņa nievas aplamas.

Atdzejojusi Ārija Elksne

Zieds sakaltis, kam smarža gaisa,

Te aizmirsts vecā grāmatā,

Kam pēkšņi minējumus raisi

Un dvēselei liec sapņot tā?

Teic — kur un kādā pavasarī

Tev bija plaukt? Kāpēc tu lauzts?

Vai roku atcerēties vari,

Starp lappusēm kas lika snaust?

Lai satikšanos pieminētu

Vai šķiršanos, par ko sirds skumst;

Vai vienatnības mirkli svētu,

Kur klusē lauks un meži tumst?

Vai ir vēl dzīvi viņš un viņa,

Vai varbūt ceļš līdz galam iets?

Un novīluši tie bez miņas

Kā šeit šis dīvais, svešais zieds?

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Mans zirgs, no jauna apkalts, trauc!

Kā noskan zeme, ledū kaltā,

Kad pakavi tai pāri klaudz!

Cik krievu dabai tomēr vēlīgs

Šis rudens saltums spirdzinošs,

Kad vaigs, ko skāris aukstums dzēlīgs,

Kā rozes kvēlo sārti košs.

Jau skumīgs mežs, un vītums zālē,

Līdz diena aust, to vakars dzēš,

Kā ceļnieks vēls, kas devies tālē,

Pie loga dauzās rudens vējš …

Atdzejojis Imants Lasmanis

' Kāds biju agrāk es, tāds esmu tagad (Franču vai.).

Kāds biju agrāk jau, tāds esmu tagad es:

Gan bezrūpīgs, gan gatavs iemīlēties es.

Kā varu skaistumu ar vēsu prātu mērot,

Bez bikla maiguma, bez satraukuma vērot?

Vai reti gadījies man mīlas indi dzert,

Vai pirmo reizi es kā vanags tīklos tverts,

Ko gudrā Kiprīda man vienmēr ceļā stāda?

Kaut simtreiz pievīlies, bet nenāku pie prāta,

Un jaunus elkus, draugi, pielūgt eju es …

Atdzejojis Jānis Plolnieks