Pēctrimdas un mūža pēdējo gadu

PĀRĒJIE — HRONOLOĢISKI NENOSAKĀMIE DZEJOĻI

Ak mūza nesaudzīgā, kvēlā,

Kas satīru mēdz iedvesmot!

Man nevajaga liras cēlās,

Man Juvenala pletni dod!

Ne tiem, kas atdarina citus,

Nedz tulkiem, kas ar badu sitas,

Nedz rīmkaļiem, kam kauna trūkst,

Man epigrammu sīvums rūgst.

Miers visiem jums, kas rakstāt dzejas,

Miers jums, kas pildāt avīžslejas,

Miers nelgām, kuriem prāta maz!

Šurp, bramanīgie salašņas!

Laiks, lai pie kauna staba liktu

Es jūsu darbus nekrietnos,

Bet, ja kāds sveikā garām tiktu,

Man, kungi, atgādiniet tos!

Ai, cik daudz nekaunīgu aušu,

Ai, cik daudz stulbu krampakaušu

Vēl gaida, lai es pasteidzos

Un apzīmogot sāku tos!

Atdzejojis Harijs Skuja

— Viss ir mans! — zelts lepni saka.

— Viss ir mans! — sauc pretim šķēps.

— Visu pirkšu! — zelts tam saka.

— Visu ņemšu! — atcērt šķēps.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Un kaislos kliedzienus, un neprātu, un raudas,

Kad jauna bakhante, ko jūtu reibums rauj,

Kā čūska vīdamās, man apkārt rokas skauj

Un karstā reibumā, kad baigais brīdis beidzas,

Ar lūpām trīsošām vēl mani skūpstīt steidzas!

Cik daudzreiz mīļāka tu, kautrais bērns, man tiec,

Un kādu laimi tu man skumjās sajust liec,

Kad klusi, sērīgi, pēc ilgas vairīšanās,

Tu beidzot padodies un slīdi rokās manās —

Tik rāmi kautrīga, tik atturīga vēl,

Kaut tavā vēsumā man sirds vēl karstāk kvēl,

Līdz sāc jau iedegties arvienu vairāk, vairāk —

Un mēs vairs nejūtam, kurš kaistot kvēlo kairāk!

Atdzejojis Kārlis Krūza

To mīlu — dzīvot gribu es!

Un dvēsele man nestingst klusi,

Kad jaunību prom gadi nes.

Vēl saglabātas tādas baudas,

Ko mana ziņkāre grib rast,

Kas iztēlei dod sapņu jaudas —

No kurām jūtas iedegas.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe