Pēctrimdas un mūža pēdējo gadu

1 8 2 6

Tu draugs man esi grūtās dienās,

Mans vecais, gurdais balodīt, —

Nu priežu silos skumsti viena

Un domā: kur viņš tagad mīt?

Pie loga istabiņā savā

Kā sardzē drūmi sēdies klāt —

Un sagrumbotās rokās tavās

Pat adāmadatas grib stāt.

Tu vārtus senaizmirstos vēro

Un ceļu — melns tas tālē zūd,

Gan nojausmās, gan bažās sēro —

Ik brīdi smagumu sirds jūt.

Un liekas tev …

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

* * *

Cik laimīgs jūtos es, kad varu pamest

Šo pilsētu, kur apnicība kliedz,

Un aizbēgt prom uz tālām ozolbirzīm,

Kur klusos krastos viļņi lēni dūc.

Vai viņa drīz — vai tiešām drīz jau viņa

Kā zelta zivtiņa no dzelmes izkāps?

Kā pati daile viņa parādās

No rāmiem viļņiem pusnakts mēness gaismā!

Pār baltiem pleciem vijas zaļas cirtas,

Kad viņa stāvas kraujas malā sēd.

Pie slaidām kājām viļņi, putas metot,

Tik mīļi pieglaužas un šalc, un čukst.

No acīm pamirkšķina spirgta blāzma —

Kā zvaigžņu atblāzma no debess dzīlēm.

Nē, viņa neelpo, bet tomēr just

Ir labi viņas skūpsta vēso valgmi.

Tik salds un ilgu pilns pat medus malks

Nav vasarā, kad svelme uzkur slāpes.

Kad viņa rotaļājas pirkstu galiem

Un maniem matiem pieskaras, tad viss

Šis mirklis atbalso kā baisums salts

Man galvā, satraucot kā putnu sirdi,

Kas mīlas iztvīkumā pamirt vēlas.

Es priecīgs pamestu šo pasauli

Šai mirklī, gribu viņas glāstus dzert

Un balsi jaust… Ar ko lai salīdzina

Tās burvību? Ar bērna pirmām čalām,

Ar strautu gulgām, maija debess šalkām

Vai kokļu stīgu skanīgajām balsīm?

Atdzejojis Andris Vējāns

Deg jūdu istabiņā svece

Un tumšā kaktā vāji spīd.

Sēž svecei blakus ebrejs vecs

Un lasa bībeli. Pār lapām

Tā sirmo matu sprogas krīt.

Pie tukšā šūpulīša raudot

Līkst jaunas ebrejietes stāvs.

Tai pretī, skumjās liecis galvu,

Gumst otrā kaktā ebrejs jauns, —

Viņš nogrimis ir dziļās domās.

Šai bēdu būdā vecenīte

Steidz darbus vakariņām vēlām.

Beidz vecais lasīt svētos rakstus,

Slēdz vākus vara sprādzēm ciet.

Nu vecā klusi uzklāj galdu

Un vakariņot saimi sauc.

Bet ēdiens prātā nav nevienam.

Šai klusumā laiks gausi dilst.

Un visi dus nakts pavēnī,

Vien ebrejiem šai būdiņā

Miegs savu maigo glāstu liedz.

Klau, zvanu tornī pulkstens sit, —

Ir pusnakts. Pēkšņi roku smagu

Kāds pieklauvē. Top saime nemierīga,

Bet jaunais ebrejs cēlies iet

Un izbrīnījies atver durvis.

Nāk iekšā gājējs nepazīstams,

Tam rokā ceļinieka spieķis.

Atdzejojis Eižens Mindenborgs

# ,

Tu dievmāte, bet nevis tā,

Kas apbūra vien svēto garu

Ar savu skaisto acu varu, —

Tu visiem patīc, dievišķā.

Tu — nevis tā, kas Jēzu ir

Bez vīra ziņas dzemdējusi, —

Vēl zināms dievs, ko pielūdz klusi

Un kura balsi skaistums dzird,

Viņš Tibula un Parnī gans,

Mans mocītājs un mierinātājs,

Viņš Amors un tu — viņa māte,

Un tālab dievmāte tu man!

Atdzejojusi Ārija Elksne

Miglas plūsmā viļņainajā

Pavīd mēness debesīs,

Skumīgajā sniega klajā

Blāva, skumja gaisma līst.

Ziemas ceļu apnicīgu

Mēro ašais trijjūgs mans,

Gurdinoši, vienmuļīgi

Zvārgulītis skan un skan.

Kaut ko dārgu, tuvu jaušu

Dziesmās, kuras vedējs dzied:

Brīžam tajās ilgas gaužas,

Brīžam skaļu līksmi vied . ..

Neredz uguntiņu spīdot,

Neredz māju … Sniegājs vien . .

Un man pretī, strauji slīdot,

Tikai verstu stabi skrien.

Skumji man .. . Rit, Ņina mīļā,

Atkal kopā būsim mēs.

Kamīns degs, un gaismā zvīļā

Tikai tevī vēršos es.

Sienas pulkstens stundas skaitīs,

Jāizklīst tad viesiem būs,

Apnicīgos projām raidīs

Pusnakts, nešķirdama mūs.

Skumji, garlaicīgi, Ņina:

Vedējs snauž, vien zvārgulis

Šķind bez mitas, nogurdina,

Apmiglojies mēness viz.

Atdzejojis Vladimirs Kal laks

Uz labu cerēt gribas man

Un ticēt nākotnei paliesi:

Cars Pēteris ir arīdzan

Par dumpiniekiem spriedis tiesu.

Bet taisnības sirds alka tam,

Ar zinātnēm viņš draugos bija,

Ne streļcam, Dolgorukijam

Viņš augstu vietu ierādīja.

Ar patvaldnieka roku tas

It visur gara gaismu sēja

Un dzimtās zemes uzvaras

Jau toreiz gudri paredzēja.

Gan varonis, ko slava vij,

Gan zinātnieks, gan vienkāršs galdnieks,

Arvienu darbā aizrauts bij

Sis krievu zemes dižais valdnieks.

Ar savu dzimtu lepojies;

Lai lielais sencis atdzimst tevī,

Nevienam neliec velti ciest

Un nenes ilgi dusmas sevī.

Atdzejojusi Ārija Elksne

8

Jau paguris bij ērglis pēdējais,

Kam dižā Katrīna reiz uzticējās,

Un, spārnus nolaidis, viņš nedomāja vairs

Par Pindu nevaldāmiem vējiem.

Tad nāci tu, un, tavas gaismas skarts,

Viņš nogurušos spārnus atkal pleta

Un, skaļi gavilēdams, priecājās, ka var

No jauna lidot ritam pretim.

Mordvinov, ne jau velti mīlētu

Un cienītu tik ļoti Petrovs tevi, —

Kas dzejā pausts, to īstenoji tu

Un viņa sapņus nenodevi.

Cik spoži tagad piepildījies viss,

Ko viņa pareģojums noģiest ļāva;

Nu Domē, stingru vietu ieņēmis,

2

Tu — jaunais Dolgorukij — stāvi.

Tā, nogruvis no kalniem, ciets un spožs

Zviln sirmais granīts putojošā krācē,

Un velti pērkons grand un vilnis putojošs

Pret viņa sāniem šļācas.

Visgrūtākajam darbam izredzēts,

Par cara mantu nomodā tu stāvi,

Tev bāra sīkais devums tikpat svēts

Kā zelts, ko Sibīrija dāvā.

Atdzejojusi Ārija Elksne

Jūs Sibīrijas raktuvēs

Vēl pacietieties lepnā prātā,

Ne jūsu darbi iznīkt spēs,

Ne dižās domas izdomātās.

Iet cerība it visur līdz,

Kaut pazemē jūs smokat drūmā,

Tā iepriecinās stundās kļumās,

Un pienāks bridis sengaidīts:

Spēks draudzībai un mīlai būs

Jūs rast aiz restēm tēraudkaltām,

Kā katordznieku alās saltās

Šī brīvā balss jau sasniedz jūs.

Reiz smagās važas lauztas tiks,

Reiz sagrūs drupās cietumsienas,

Un zobenus tad brīves dienā

Jums brāļi atkal rokās liks.

Atdzejojusi Mirdza Bendrupe

Bij mūsu laivā ļaužu daudz;

Dažs buru platāk vējam vēra

Un citi dziļāk dzelmi tvēra

Ar dižiem airiem. Nesatrauc

Tie gudro stūrmani pie stūres,

Kas laivu vada nerunīgs.

Un es — es drosmē bezrūpīgs

Tiem dziedāju .. . Tad nevaldīgs

Vējš pēkšņi sabangoja jūru .. .

Zūd stūrmanis, zūd kuģinieks!

Un es vien, teiksmains dziesminieks,

Mests krastā viesuļvētrā straujā,

Tās pašas himnas skandinu,

Tad valgo tērpu attinu

Un saulē izžāvēju kraujā.

Atdzejojis Jānis Sudrabkaļus

Pirms Apolons nav aicinājis,

Lai viņam tiktu upurēts,

Šis dzīves raizēs niecīgajās

Slīgt mazdūšīgi dzejnieks mēdz;

Ir mēmas svētās liras stīgas,

Salts viņa dvēseli māc miegs,

Starp ļaudīm sīkajiem visslkāks

Varbūt tobrīd ir dziesminieks.

Bet, tiklīdz modro dzirdi skar

Vārds dievišķais, — tam atsaucoties,

Kā ērglis, kas no dusas modies,

Kļūst spārnots dziesminieka gars.

Ne burzmas skaļums saista prātu,

Ne izpriecas vairs baudu sniedz,

Viņš elkam, pūļa dievinātam,

Pie kājām galvu nenoliec.

Pilns skaņu, kuras dzimst bez stājas,

Pilns nemiera — viņš aizbēg tad

Uz klusu piekrasti viens pats,

Uz plašskanigu ozolāju …

Atdzejojusi Mirdza Bendrupe

lakstīgala un roze

Kad pavasaiis klāt un dārzā roze zied,

Nakts miglā, klusumā tai lakstīgala dzied.

Bet roze neklausās — ne jūtot ko, ne manot,

Zieds snaudā līgojas, šīm mīlas himnām skanot.

Vai nedziedi tāpat tu saltai skaistulei?

Ak dzejniek, atjēdzies! Pēc kā gan tiecies, teic?

Ne viņa ieklausās, ne tevi sapratusi;

Tu lūkojies — tā zied, bet sauksi — viņa klusē.

Atdzejojis VJadJmirs Kaijaks

Mums dzīves stepē bezgalīgā, sērā

Trīs avoti 110 zemes dīvi plūst.

Viens izverd jaunību — tas straujš bez mēra —

Un šalc, un mirdz, lai nemieru sirds gūst.

Bet Kastaļavots iedvesmai veļ vilni,

To dzīves stepē trimdinieki rod.

Bet trešais — vēsas aizmirstības pilni

Tam ūdeņi — vissaldāk veldzi dod.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Pie debess vārtiem, domās grimis,

Reiz eņģelis bij stājies maigs,

Bet dēmons — dumpīgs, nenorimis

Pār elles dzīlēm laidās baigs.

Gars noliedzējs, ko šaubas tirdī,

Uz šķīsto garu lūkojās,

Un neviļus karsts maigums sirdī

Tam pirmo reizi iezagās.

Viņš teica: «Piedod, ka te klīstu,

Man mirdzums tavs nav bijis velts:

Ne visu debesīs es nīstu,

Ne viss virs zemes manis pelts.»

Atdzejojusi Elīna Zāli

Cik krāšņa nakts! Pie debess saltās

Neviena mākonīša balta:

Kā zīda telts viss zilais loks,

Kur zvaigznes izkaisītas riekšām.

Bet lejā, ielās, tumšs ik logs

Un vārtiem smagas bultas priekšā,

Un katrai sētai apjozts žogs.

Sen rimis tirgus troksnis, strīdi,

Vien, māju sargādams, pa brīdim

Suns ievankšķas un ķēdi kuļ.

Un Maskava tik rāmi guļ

Pēc šausmu dienas miegu cietu.

Nakts bālu krēslas autu sedz

Pār laukumu ar soda vietu,

Kur svaigas moku pēdas redz:

Te līķis, cirtienā šķelts pušu,

Tur kāķis, dakšas, katls dažs,

Pilns darvas nu jau stingušas,

Pie bendes bluķa apkrituša.

Bet tālāk ķetnu tērauds ciets

Un apgruzduši kauli pelnos,

Vai miroņi, kam cauri miets

Ir izdurts, izķēmoti melnē.

Cik sen, kad nobrūnējis sniegs

Vēl kāri asins strūklas dzēra

Un plūda vaidi, iekams liegs

Pēc mokām nāca nāves miegs

Un savu laupījumu tvēra.

Kas tur? Kam pieder zirgs, kas trauc

Pār drūmo laukumu, cik jaudas?

Kas svilpo, runā, skaļi sauc

Nakts mijkrēslī, kur valda snauda?

Brašs opričņiks tur čalo, smej,

Uz slēpu tikšanos viņš traucas,

Tam krūtīs kaisles vētra jaucas,

Un runā viņš: «Mans kumeļ, hei,

Mans labais zirgs, kā bulta skrej!

Uz priekšu, marš!» Bet rumaks trinas,

Tad kuplās krēpes sapurina

Un apstājas. Netālu zib

Pie ozollīksts starp stabiem miglā

Kāds līķis. Jātnieks gaitā žiglā

Caur nāves vārtiem brāzties grib.

Bet aidinieks zem pletnes dīdās,

Krāc, kāpjas atpakaļ un mīdās.

«Mans brašuli, vai tu paties

No briesmu ainas nobijies?

Vai tu jau aizmirsi, kā jājām,

Kā vakar galvas sabradājām

Mēs, degot atriebībā, tiem,

Kas spītē cara likumiem,

Un pakavi kā šķieda paltis,

Kur recēt sāka asins šaltis.

Vai tagad viss tik svešs tev šķiet?

Mans brašais zirgs, uz priekšu, straujais!»

Tad rumaks pavēlniekam ļaujas

Un cauri karātavām iet.

Atdzejojis Paulis Kalva

Tu tīkams modei vieglspārnotai —

Ne francūzis, ne anglis cēls,

Un atkal tavas burvju otas

Ir radīts skaidro mūzu dēls.

Tas es — man nemirstība dota,

Par kapu tagad smej mans tēls.

Kā spogulī es sevi pētu,

Bet spogulis šis glaimot prot.

Tas teic, ka mūžam neiespētu

Es augsto gaumi pazemot,

Ka Parīze un Roma svētā

Var mani tagad apbrīnot.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Ņem, Delvig, galvaskausu šo

Kā senču mantojumu savu.

Tev, baron, stāstīšu kaut ko

Par viņa seno gotu slavu.

Šis godāts galvaskauss cikreiz

Ar Bakha tvaikiem svaidīts tika,

Un leišu šķēps ar kādureiz

Tam skaļi iedārdēties lika;

Bet Apolona gaisma tam

Nemūžam paurī neieurbās,

Jo bij viņš plecos baronam,

Lai smadzenes tam segtu skurbās.

Bargs barons Delvigs šis bij vīrs,

Brašs mednieks, glāzes draugs bez n

Bet vasaļiem un viņu sievām

Viņš bija posts un negals tīrs, —

Draugs, tāds bij laikmets nežēlīgais.

Un tavējs sencis cietpaurīgais,

Bez šaubām, blenztu izbrīnā

Uz tevi, redzot mazdēlā

Ne kaujas tērpā ģērbtu vīru:

Ar brillēm un ar zelta liru,

Bez šķēpa, miršu vainagā.

Viņš sen jau, draudzes aktu slejās

Par nomirušu ierakstīts,

Pie saviem senčiem atdusējās,

Zem Rīgas Doma apbedīts;

Bet barons par to nesūdzējās:

Bij mierā ar šo pagrabu,

Ar kapa zīmi feodālo,

Ar mācītāja runu bālo

Un sājo epitāfiju.

Tak mūsu dienās satrauktajās

Nav mirušajiem mierīgs miegs.

Lepns dabas bērns un dievinātājs,

Ar gariem matiem dziesminieks,

Labs kauslis, dziļdomīgs kā rudens,

Matemātiķis, filologs,

Ārsts, ideologs, fiziologs,

Teikt īsi, mūžīgs vācu students

Ar nūju, platā apmetnī,

Ar ūsām, zobos pīpīti,

Bij Rīgā ieradies. Tur sāka

Viņš alu tempt ar lepnu māku,

Pa kneipēm apkārt sāka klīst,

Vai jūrmalā gar krastu klejot,

Par Lothenu, pilns sapņu, dzejot

Un dažreiz skumjās žīdus sist.

Zem restorāna trepēm mita

Viņš vientuļš šaurā ūķītī,

Kur gleznu vietā kārti bij

īss mētelis un cepurīte,

Un rapieris — šis telpas gods;

Uz galda albums piesvltrots,

Bet, tīmekļotā kaktā likti,

Uz grīdas Platons bij ar Fihti

Un dažs labs austrumleksikons —

Šis divkāršs nodarbību klons

Gan pētniekam, gan žurku baram.

Mēs vienu droši sacīt varam:

Tukšs greznums gudrajam šķiet lieks,

Tam bagātība nenāk prātā,

Viņš mierīgs svilpo savā krātā,

Viss liekais viņam — smejams nieks.

Mums zintnieks māca: mērenība

Ir cēlu siržu atspīdums.

Tak studentam tā saimniecībā

Bij kāds jo svarīgs iztrūkums:

Tam bij kāds priekšmets nepieciešams,

Šis priekšmets saucās — ģindenis,

Kurš filozofs nav mīlējis

Šo lietu, tīkamu patiešām,

Kas sirdij tuva, prātam der?

Bet kur lai ģindeni viņš ķer?

Reiz skatās: ķesteris tur dzer!

Ar to nu viņam jāsaietas

Pēc sava rakstura un vietas,

Spriež students, tāds var noderēt.

Viņš iepazīties steidz, un raugi —

Pēc brīža tie jau blakus sēd

Un vēl pēc brīža ir jau draugi,

Un drīz vien mūsu sapņotājs

Pie alus glāzes putotās

Tam savas bēdas izsūdzēja

Un teica: «Mīļais draugs, vai tev,

Kad atliek stunda pavaļēja,

Nav iespējams ņemt līdzi sev

Un ievest mani akmens teltī,

Kur tik daudz skeletu guļ velti,

Un kādu no tiem palīdzēt

Man no šīm velvēm izšķūrēt?

Tev zvēru pie Aīda dzīlēm,

Šī piemiņa no drauga mīļā

Līdz dzīves stundai pēdējai

Būs rota manai istabai.»

Mēms ķesteris aiz pārsteiguma.

«Kas tev nāk prātā? Pasaulīti

Lauzt kapu miera svinīgumu,

Vērt svēto līķu patvērumu

Un vienu no tiem nolaupīt!

Un to lai es? … Es — apsargātājs!

Ko pēc tam līķi nesacīs?»

Tak alus — baiļu klīdinātājs

Un sirdsapziņas midzinātājs

Bij beidzot šaubas uzveicis …

«Nu, lai ir tā!» Un, vārdu dodams,

Viņš apsolās — pret nakti, protams,

Būt gatavs. Laiks tiek norunāts,

Un šķīrās tie.

Nakts dienu māc.

Klāt tumsa. Pledā ietīstljies,

Pie slēgtas kapu galerijas

Stāv mūsu students slavenais

Un ķesteris stāv grēcīgais,

Spert gatavs soli liktenīgo.

Tam rokā patumšs lukturs spīgo.

Klau, noskrapšķ aizslēgs rūsošais,

Smilkst spalgi durvis nodevīgās,

Un varoņpāris pārdrošais

Kāpj kapu ejās senlaicīgās.

'Zem akmens griestiem spriešļotiem,

Kas lukturgaismā blāv virs tiem,

Tie soļo. Gaismas izbiedēta,

Kā dziļu bezdibeņu vēda

Tiem pretī kapu atbalss dun.

Gar sienām zārkos līķi trun;

Vīd bruņas, vairogi un kroņi,

Šie lepnie trūdu pavadoņi

Uz nemošanos migušiem,

Šeit dusošajiem baroniem . ..

Es nekādā ziņā neuzdrošinātos šai poētiskajā mirklī atmest ilūziju, ja tavs sencis, kura zārks pirmais pagadījās pa rokai studentam, būtu iedomājies parādīt pretestību, saķerot studentu aiz apkakles vai padraudot tam ar kaula dūri, vai kaut kā citādi izpaužot savu nepatiku; diemžēl nolaupīšana noritēja gluži mierīgā garā. Students sadalīja baronu gabalos un sastūķēja viņa kaulus sev kabatās. Pārnācis mājās, viņš ļoti prasmīgi sasaistīja ar iil;iepli tos atkal kopā, tādējādi pagatavodams sev pavisam pieklājīgu ģindeni. Taču tenkas par barona kaulu pārvietošanos no pagraba uz restorāna patrepi drīz vien izplatījās pa pilsētu. Noziedzīgais ķesteris zaudēja savu vietu, bet students bija spiests bēgt no Rīgas, un, tā kā apstākļi neatļāva viņam paņemt līdzi savu nakamo, tad viņš sadalīja baronu atkal gabalos un izdāļāja gabalus saviem draugiem. Augstdzimušo kaulu lielākā tiesa tika aptieķniekam. Mans paziņa Vulfs saņēma dāvanā galvaskausu un turēja tajā tabaku. Viņš pastāstīja man galvaskausa vēsturi un, zinādams, cik tu man mīļš, atdeva man šo vienu no to cilvēku galvaskausiem, kuriem esmu pateicību parādā par tavu esību.

Nu, Delvig, galvaskausu šo

Nem sev kā senču mantojumu.

Tu viņu skaisti ietvaro

Ar pieklājīgu apkalumu.

Lai kapu dāvana tev kļūst

Par sirdi spirdzinošu prieku

Un dzirkstošs vīns no viņa plūst!

Līdz ar Korsara dziesminieku

To savās dzīrēs cilāt trauc,

Ar seno skandināvu tīksmi

Valhallas garus ciemā sauc

Vai tā kā Hamlets — Baratinskis

Uz viņu savus sapņus vērs:

Ar filozofa skatu svērts,

Šis nedzīvs dzīves sludinātājs

Kā dziļu runu līdzrunātājs

Ir allaž dzīvas galvas vērts.

Atdzejojis Kārlis Strāls

Cik cildens viesu pulkā spožā

Stāj caru priekšā dziesminieks,

Tā varā asaras un prieks,

Tā vārdos patiesība možā.

Pie galda lielmaņus viņš vēro

Un viņu uzpūtību mēro.

Pēc īstas slavas ilgojas

Viņš, kuplinādams dzīres šās.

Bet tajā pašā laikā tauta,

Kur žogs un melnais lievenis,

Prom sargu gaiņāta un rauta,

Dzird dziesminieku iztālis.

Atdzejojis Andrejs Balodis