Rītausmas ceļinieka brauciens

Astotā nodaļa Divas izglābšanās par mata tiesu

Visi priecājās, ka «Rītausmas ceļinieks» dodas projām no Pūķa salas. Kad kuģis izbrauca no līča, sāka pūst labs ceļavējš, un agri nākamajā rītā kuģis sasniedza nepazīstamu zemi, ko daži no viņiem bija redzējuši, laižodes pāri kalniem, kadjūstess vēl bija pūķis. Tā bija sala, kas izskatījās pēc vienas vienīgas zaļas zemienes, ko apdzīvoja tikai truši un nedaudzas kazas, taču, redzēdami akmens mājiņu drupas un nomelnējušas vietas, kur bija atradušies pavardi, viņi saprata, ka vēl pirms neilga laika te mituši cilvēki. Dažviet bija redzami arī kauli un salauzti ieroči.

— Tas ir pirātu roku darbs, — secināja Kaspians.

— Vai arī vainīgs pūķis, — piebilda Edmunds.

Vēl viņi smiltīs atrada kādu priekšmetu, proti, nelielu zvejas laivu. Tā bija izgatavota no ādas, kas pārvilkta pītu klūdziņu karkasam. Tā bija ļoti maza laiviņa, tik tikko četras pēdas gara, un airi, kas joprojām gulēja tās dibenā, šķita atbilstoši braucamā izmēriem. Ceļinieki uzskatīja, ka laiva būvēta vai nu bērnam, vai šīs zemes iedzīvotāji bijuši rūķi. Rīpičīps nolēma to paturēt, jo viņam tā bija tieši laikā, un laiva tika nogādāta uz borta. Jūras braucēji šo zemi nosauca par Izdegušo salu un jau pirms pusdienlaika aizbrauca projām.

Apmēram piecas dienas viņus dzina dienvidaustrenis, un braucēji neredzēja nedz kādu zemi, nedz arī zivis vai kaijas. Tad izgadījās diena, kurā līdz pēcpusdienai gāza kā no spaiņiem. Jūstesam divās šaha pardjās nācās padodes Rīpičīpam, un viņš atkal kļuva līdzīgs agrākajam pretīgajam puikam, un Edmunds prātoja par to, ka viņi kopā ar Sjūzenu taču būtu varējuši aizbraukt uz Ameriku. Tad Lūsija palūkojās ārā pa pakaļējo logu un iesaucās:

— Hei! Man nudien šķiet, ka lietus pārstājis. Bet kas tad tur?

To dzirdot, visi pa galvu pa kaklu metās uz pakaļgalu un ieraudzīja, ka lietus mitējies un ka arī Drinians, kas vēroja jūru, ar skatienu ieurbies kaut kur aiz kuģa pakaļgala. Vai, pareizāk sakot, ieurbies ar skatienu dažos priekšmetos. Tie nedaudz atgādināja apaļas, nogludinātas klintis, veselu rindu klinšu, kuras citu no citas šķīra četrdesmit pēdu liels atstatums.

— Bet tās nevar būt ldinds, — Drinians prātoja, — jo pirms piecām minūtēm to tur nebija.

— Un viena tikko kā pazuda, — teica Lūsija.

—Jā, un kāda cita paceļas, — pavēstīja Edmunds.

— Turklāt tuvāk, — sacīja Jūstess.

— Pie velna, — iesaucās Kaspians. — Visa tā būšana virzās šurp.

— Turklāt krietni ātrāk, nekā mēs spējam pabraukt, sir, — piebilda Drinians. — Pēc īsa brīdņa būs mums līdzās.

Visi aizturēja elpu, jo nebūt nav jauki, ja tev uz zemes vai jūrā dzenas pakaļ kāds nezināms «kaut kas» —vienalga, vai tas būtu vienā vai otrā vietā. Taču tas, kas šis nesaprotamais galu galā izrādījās, bija krietni ļaunāk, nekā varētu gaidīt. Pēkšņi tikai kriketa spēles metiena atstatumā no borta lūkas puses iznira briesmīga galva. Tā visa bija zaļā un spilgti sarkanā krāsā ar purpura plankumiem — ja neņem vērā vietas, ko bija apsēduši mīkstmieši. Pēc apveida tā atgādināja zirga galvu, tikai bez ausīm. Nezvēram bija milzīgas acis — tādas, kas domātas, lai izurbtos cauri okeāna tumšajām dzīlēm. Plaši atplestā mute bija pilna ar asām dubultu zobu rindām. Galva pacēlās virs tādas ķermeņa daļas, ko viņi sākumā uzskatīja par resnu kaklu, bet, kad tas izstiepās vairāk un vairāk uz augšu, visi aptvēra, ka tas ir nevis kakls, bet pats ķermenis un ka beidzot viņi redz to, ko daudzi cilvēki aiz savas muļķības gribējuši redzēt, proti, lielo Jūras Čūsku. Krunkas uz milzīgās astes bija redzamas jau iztālēm, tās it kā pa noteiktu atstatumu slējās ārā no ūdens. Un nu galva pacēlās virs kuģa augstāk par mastu.

Visi vīri metās pēc saviem ieročiem, taču nevarēja ar tiem neko iesākt, jo nebija iespējams nezvēram piekļūt.

— Šaujiet! Šaujiet! — sauca galvenais stopnieks, un vairāki vīri paklausīja, taču bultas noslīdēja garjūras Čūskas sāniem, itin kā tos klātu dzelzs bruņas. Tad kādā briesmīgā mirklī visi sastinga un nekustīgi lūkojās briesmoņa acīs, prātodami, kam nezvērs klups virsū.

Tomēr tas neklupa. Galva pāršāvās pāri kuģim vienā līmenī ar masta aploku. Nu tā atradās tieši līdzās paaugsti­nājumam. Milzu ķermenis joprojām staipījās un staipījās, līdz galva pārkārās pāri pakaļējā borta aizsargmargām. Tad tā sāka liekties lejup — ne uz cilvēku pilnā klāja pusi, bet ūdenī, tā ka viss kuģis atradās čūskas līkumā. Un

gandrīz tajā pašā brīdī šis līkums sāka rauties mazāks — patiesībā pakaļgalā Jūras Čūska gandrīz skāra «Rītausmas ceļinieka» sānus.

Jūstess (kas līdz savam atkritienam lietus un šaha spēles laikā bija ļoti centies uzvesties labi) tagad pirmo reizi mūžā r/.rādīja varonību. Viņš bija apgāzies ar Kaspiana aizdoto zobenu. Kolīdz čūskas ķermenis noslīdēja pakaļgala sānos pietiekami tuvu, Jūstess uzlēca uz aizsargmargām un no visa spēka sāka to cirst. Tiesa gan, ar to viņš neko nepanāca, tikai salauza gabalos Kaspiana otro labāko zobenu, taču priekš iesācēja tā bija lieliska rīcība.

Citi būtu viņam piebiedrojušies, ja šajā brīdī Rīpičīps nebūtu iespiedzies: — Necērtiet! Grūdiet! — Bija tik neparasti, ka pelēns iesaka, lai neviens necīnās, ka pat šinī drausmīgajā acumirklī visu skatieni pievērsās viņam. Un, kad viņš uzlēca uz margām ar purniņu pret čūskas priekšgalu

un, atspiezdams mazo, spalvaino muguriņu pret milzīgo zvīņaino, gļotaino muguru, sāka stumt, cik nu vien spēja, to uz vienu pusi, krietna daļa jūrnieku saprata, kas viņam prātā, un no abām kuģa pusēm piedrāzās pie nezvēra, lai darītu to pašu. Kad pēc kāda laika Jūras Čūskas galva atkal parādījās virspusē, šoreiz bakborda pusē, un ar muguru pret cilvēkiem, visi saprata, kas īsti notiek.

Nezvērs bija apmetis ķermeni kā cilpu ap «Rītausmas ceļinieku» un ņēmās to savilkt arvien ciešāk. Kad kuģis būs aizžņaugts pietiekami cieši — krākt! — un tā vietā peldēs salauzti sērkociņu skaliņi, nezvērs cilvēkus citu pēc cita varēs uzlasīt no ūdens. Vienīgā iespēja bija aizbīdīt cilpu pāri pakaļgalam vai arī (izsakot to pašu citiem vārdiem) izgrūst kuģi no cilpas uz priekšu.

Rīpičīpam vienam pašam, protams, nebija vairāk iespēju veikt šo uzdevumu kā, teiksim, pacelt katedrāli, taču viņš jau bija gandrīz izlaidis garu, mēģinādams to izdarīt, līdz pārējie pabīdīja viņu sānis. Drīz vien visa kuģa komanda (bez Lūsijas un pelēna, kurš bija zaudējis samaņu) nostājās divās garās rindās gar augšējā klāja malu (katrs vīrs atslējās ar krūtīm pret priekšējā muguru, grūžot cik jaudas, lai visas rindas svars sakopotos pirmajā stāvētājā. Dažus nejaukus mirkļus (kas šķita ilgstam vairākas stundas) likās, ka nekas nemainās. Locītavas brīkšķēja, sviedri plūda, elpa gārgdama lauzās ārā no krūtīm. Tad visi sajuta, ka kuģis sakustas. Čūskas cilpa tagad atradās tālāk no masta nekā iepriekš. Tomēr vīri arī redzēja, ka tā kļuvusi mazāka. Un nu bija klāt īstās briesmas. Vai vīri cilpu pārgrūdīs pāri galam, vai arī tā būs pārāk sarukusi? Varbūt tā jau tagad i;ula ir? Jā. Tikko pietiks vietas. Tā atspiedusies pret pakaļgala margām. Uz aizmuguri atskrēja vēl kāds ducis jūrnieku. Tas bija jau krietni labāk. Jūras Čūskas ķermenis tagad atradās tik zemu, ka vīri varēja sastāties rindā un grūst, sastājušies sānu pie sāna. Cerības auga augumā, līdz visiem iešāvās prātā augstais, kokā grieztais «Rītausmas ceļinieka» pakaļgals, pūķa aste. Pārdabūt nezvēra cilpu tai pāri nekādā ziņā nevarēs.

— Cirvi! — aizsmakušā balsī nokliedza Kaspians. — Un grūžam tik uz priekšu. — Lūsija, kas zināja, kur kas atrodas, dzirdēja viņa vārdus, jo stāvēja uz galvenā klāja, ar skatienu urbdamās pakaļgalā. Pāris mirkļos viņa noskrēja lejā, sameklēja cirvi un metās pa slietnēm atpakaļ, uz pakaļgalu. Taču tieši tad, kad viņa spēra kāju uz klāja, atskanēja skaļš brīkšķis, it kā kristu kāds koks, kuģis sazvārojās un pašāvās uz priekšu. Jo tieši tad (vai nu Jūras Čūska tik stipri pagrūda, vai arī tā muļķīgi nolēma savilkt cilpu pavisam cieši) viss kuģa viņgala kokgriezums nolūza un kuģis bija brīvs.

Pārējie bija tik noguruši, ka neredzēja to, ko redzēja Lūsija. Nedaudz jardu viņiem aiz muguras Jūras Čūskas cilpa ātri sašļuka tievāka un ar skaļu šļakstu nozuda ūdenī. Lūsija ne reizi vien pēc tam apgalvoja (tikai viņa, protams, tobrīd bija tik ļoti satraukta, ka to varbūt varētu uzskatīt tikai par iedomu), ka viņa nezvēra ģīmī saskatījusi stulba apmierinājuma apziņu. Taču nav noliedzams, ka dzīvnieks bija bezgala aprobežots, jo dzinās nevis pakaļ kuģim, bet pagrieza galvu un sāka iztaustīt savu miesu, itin kā cerētu atrast «Rītausmas ceļinieka» paliekas, pielipušas pie savas ādas. Turpretī «Rītausmas ceļinieks» jau atradās lielā gabalā — to uz priekšu dzina spirgts vējiņš, un vīri pūzdami elsdami sēdēja un gulšņāja uz klāja, līdz beidzot spēja notikušo pārrunāt un par to pat pasmieties. Un, kad katram tika atvēlēta glāze ruma, viņi pat sarīkoja ovācijas. Visi slavēja Jūstesa drošsirdību (kaut arī tā nebija nesusi nekādu labumu) un uzteica Rīpičīpu.

Pēc tam viņi nokuģoja trīs dienas un neredzēja neko vairāk par jūru un debesīm. Ceturtajā dienā vējš iegriezās no ziemeļiem un bangas kļuva lielākas. Pēcpusdienā varēja sākt runāt gandrīz vai par vētru. Tomēr tieši tad kuģa priekšgalā stāvošo redzeslokā iznira zeme.

—Ja atļausiet, sir, — ierosināja Drinians, — mēs mēģi­nāsim kuģi ieairēt šīs zemes aizvēja pusē, izmetīsim enkuru un pagaidīsim, līdz norimst vētra.

Kaspians bija ar mieru, taču, airēdami pretvēju, viņi pie salas nokļuva tikai vakarā. Līdz ar pēdējo saulstaru viņi iestūrēja dabiskajā ostā un noenkurojās, taču krastā tovakar neviens neizkāpa. No rīta viņi ieraudzīja, ka atrodas ar zāli apaugušā līcī, vientulīgā, nelīdzenā apkaimē, kas pakāpeniski stiepās augšup un beidzās ar klinšainu virsotni. No vēja piestrāvotajiem ziemeļiem gar šo smaili ātri traucās mākoņi. Ceļinieki nolaida ūdenī laivu un iekrāva tajā visas iztukšotās ūdens mucas.

— No kura strauta smelsim ūdeni, Drinian, — vaicāja Kaspians, apsēzdamies aizmugurē uz režģotas lūkas. — Šķiet, ka līcī ieplūst divi.

— Tur nevarētu būt lielas starpības, sir, — sacīja Drinians. — Bet, manuprāt, īsāks ceļš uz laivas pakaļgalu būs no tā, kas ir uz austrumiem.

— Lietus ari klāt, — teica Lūsija.

— Par to nu nav šaubu! — attrauca Edmunds, jo lietus jau sāka gāzt kā ar spaiņiem. — Ziniet, ejam uz otro strautu. Tur aug koki, varēsim zem tiem patverties.

—Jā, ejam, —Jūstess piekrita. —Nav jēgas izlītslapjiem kā žurkām.

Taču Drinians visu laiku stūrēja uz pakaļgala pusi — kā apnicīgi ļaudis, automašīnā braucot, turpina ceļu četrdesmit jūdžu ātrumā, kaut arī tu skaidro, cik gribi, ka braukts tiek nepareizā virzienā.

— Viņiem taisnība, Drinian, —teica Kaspians. —Kā­pēc tu nepagriez laivu un nevadi uz strautu rietumpusē?

— Kā jūsu augstībai tīk, — paskarbi atsaucās Drinians. Vakar viņš bija aizvadījis dienu, cīnīdamies ar slikto laiku, un viņam negribējās klausīties sauszemes žurku padomus. Taču virzienu viņš mainīja, un vēlāk izrādījās, ka šāda rīcība patiešām bijusi saprātīga.

Kad viņi bija pielējuši pilnas mucas ar dzeramo ūdeni, lietus mitējās un Kaspians ar Jūstesu, Pevensijiem un Rīpičīpu nolēma uzrāpties kalna galā un palūkoties uz apkārtni. Tas bija pagrūts kāpiens pa asu zāli un virsāju, un viņi neredzēja ne cilvēkus, ne dzīvniekus, vienīgi kaijas. Uzkāpuši augšā, viņi saprata, ka sala ir ļoti maza — ne lielāka par divdesmit akriem. No tāda augstuma jūra izskatījās lielāka un drūmāka nekā no kuģa klāja vai pat no «Rītausmas ceļinieka» paaugstinājuma.

—Zini, diezgan traki, —Jūstess klusā balsī teica Lūsijai, skatīdamies uz apvārsni austrumpusē. —Mēs tik braucam un braucam pa šito slapjumu, paši nezinādami, kurp pa to nokļūsim. — Tomēr viņš tā runāja tikai aiz ieraduma, nevis pretīgā tonī kā agrāk. Bija pārāk auksts, lai ilgi paliktu kalna virsotnē, jo no ziemeļiem pūta salts vējš.

— Atpakaļ nedosimies pa to pašu ceļu, — viņiem pagriežoties, ierosināja Lūsija, — paiesim kādu gabaliņu un tad rāpsimies lejā gar otro strautu, uz kuru gribēja doties Drinians.

Visi tam piekrita, un apmēram pēc stundas ceturkšņa viņi pienāca pie otras upītes iztekas. Tā bija interesantāka, nekā gaidīts, proti, izteka izrādījās mazs, dziļš, klinšu ieskauts kalnu ezeriņš — tikai jūras pusē no tā pa šauru eju iztecēja ūdens. Te beidzot viņi bija pasargād no vēja, un visi apsēdās viršu apaugušajā klajumiņā zem smailes, lai atpūstos.

Visi bija novārtījušies zālē, taču viens (tas bija Edmunds) pēkšņi pielēca kājās.

— Šajā salā cilvēkiem patīk asi priekšmeti, —viņš sacīja, taustīdamies pa viršiem. — Kur tas nejaucenis palika?… Ā, rokā ir… Ei! Tas galu galā nemaz nav akmens, tas ir zobena rokturis. Nē, pie joda, tas ir vesels zobens — cik no tā nav saēdusi rūsa. Droši vien gulējis te veselu mūžību.

— Pēc izskata tas ir nārniešu ierocis, — teica Kaspians biedriem, kas drūzmējās ap zobenu.

— Es arī uz kaut kā sēžu! — iesaucās Lūsija. — Uz kaut kā cieta.

Izrādījās, ka tās ir bruņukrekla atliekas. Nu jau visi bija nometušies četrrāpus, taustīdami kuplo virsāju visapkārt. Meklējumi citu pēc cita atklāja bruņucepuri, dunci, dažus naudas gabalus — nevis kalormenu pusmēnešus, bet īstus nārniešu lauvas un kokus, kādus var ik dienas redzēt Bebru Dambi vai Berunā.

— Izskatās, ka tas it kā varētu būt viss, kas palicis pāri no kāda augstmaņa, kas piederējis meklējamam septītnieka pulciņam, — ieminējās Edmunds.

— Es ari domāju tieši to pašu , — piebalsoja Kaspians.

— Nez kurš tas bijis? Uz dunča nekādu zīmju nav. Gribētos zināt, kā viņš miris.

— Un kā mums viņš jāatriebj, — piebilda Rīpičīps.

Edmunds, kas vienīgais no jauniešiem bija lasījis ne vienu

vien detektīvromānu, bija iegrimis dziļās pārdomās.

— Redziet, — viņš ierunājās, — kaut kas te ir ļoti neskaidrs. Nevar būt, ka viņš nogalināts kaujā.

— Kāpēc ne? — pavaicāja Kaspians.

—Nav kaulu, —atteica Edmunds. —Ienaidnieks būtu paņēmis bruņas un atstājis līķi. Bet kurš jebkad ir dzirdējis par cilvēku, kas uzvarējis cīniņā, bet projām aiznesis nevis bruņojumu, bet līķi?

—Varbūt viņu nokodis meža zvērs, — Lūsija ieminējās.

— Tad nu gan tas būtu gudrs zvērs, — nepiekrita Edmunds, — kas prastu vīrietim novilkt bruņukreklu.

—Varbūt tas bijis pūķis? —Kaspians izteica minējumu.

— Nekā tamlīdzīga, — iebilda Jūstess. — Pūķis to nevar izdarīt, es ta' zinu.

— Nu, lai kā arī būtu, ejam no šejienes prom, — sacīja Lūsija. Viņai nebūt negribējās vēlreiz apsēsdes pēc tam, kad Edmunds bija pieminējis kaulus.

— Kā gribat, — pielēkdams kājās, teica Kaspians. — Pēc manām domām, šīs lietas ņemt līdzi nav vērts.

Viņi nogāja lejā un apstājās lokā ap nelielo atveri, pa kuru strauts tecēja ārā no ezeriņa, un stāvēja, lūkodamies dziļajā, klinšu ieskautajā, apaļajā dobumā.

Ja diena būtu bijusi svelmaina, droši vien kāds justu kārdinājumu nopeldēties un visi padzertos. Pat tagad Jūstess jau dzīrās noliekties un pasmelt saujās ūdeni, kad Rīpičīps ar Lūsiju reizē iesaucās: —Skatieties! —Tā nu Jūstess aizmirsa, ka gribējis dzert, un skatījās norādītajā virzienā.

Dobuma pamatu klāja lieli, pelēkzili akmeņi, un ūdens bija dzidrs kā asara, un pašā lejā gulēja cilvēks pieauguša vīra augumā — acīmredzot izkalts no zelta. Viņš gulēja ar seju uz leju, rokas pāri galvai izstiepis uz priekšu. Un brīdī, kad viņi tā lūkojās, mākoņi pašķīrās un atspīdēja saule. Gaisma apspīdēja cilvēka augumu no galvas līdz kājām. Lūsija nodomāja, ka tā ir visskaistākā statuja, kādu viņa jebkad redzējusi.

— Vai traks! — iesvilpdamies novilka Kaspians. —Tā dēļ bija vērts nākt. Nez vai mēs varētu to izcelt?

— Varam pēc.tā ienirt, sir, — ierosināja Rīpičīps.

— Nekas no tā neiznāks, — pretojās Edmunds. — Vismaz tajā gadījumā, ja tas ir zelts — ciets kā stienis —, tas būs par smagu, lai varētu izcelt. Šis dobums ir ne vairāk, ne mazāk kā divpadsmit līdz piecpadsmit pēdu dziļš. Pag, mazliet pagaidiet! Labi, ka es paķēru līdzi medību šķēpu. Palūkosimies, kāds ir dziļums. Turi mani, Kaspian, aiz rokas, es mazliet pārliekšos pāri ūdenim. — Kaspians satvēra viņa roku, un Edmunds, paliecies uz priekšu, pamazām iegremdēja šķēpu ūdenī.

Tas vēl nebija ielaists līdz pusei, kad Lūsija ieteicās: — Es vispār neticu, ka statuja ir no zelta. Gaismā tā tikai izskatās. Tavs šķēps ari izskatās gluži tāds pats.

— Kas lēcies? — vairākas balsis reizē noprasīja, jo Kdmunds pēkšņi bija palaidis šķēpu vaļā.

— Nespēju to noturēt, — noelsās Edmunds, — likās traki smags.

— Un nu tas guļ dibenā, — teica Kaspians, — un Lūsijai taisnība. Tas izskatās tieši tādā pašā krāsā kā statuja.

Taču Edmunds, kam, šķiet, bija radušās grūtības ar zābakiem (vismaz viņš noliecies ņēmās tos aplūkot), pēkšņi uzslējās un nokliedza tik spalgā balsī, kādai cilvēki gandrīz nekad neuzdrošinās nepaklausīt:

— Kaspian, atpakaļ! Prom no ūdens! Visi! Tūlīt!

Platām acīm lūkodamies Edmundā, visi paklausīja.

— Skatieties, —Edmunds turpināja, —apskatietmanu zābaku purngalus.

—Izskatās tādi kā drusku dzeltenīgi, — ieteicās Jūstess.

—Tie ir no zelta, īsta zelta, — Edmunds viņu pārtrau­ca. — Paverieties! Pataustiet! Ada jau pazudusi. Un zā­baki — smagi kā svins.

— Visspēcīgais Aslan! — iesaucās Kaspians. —Tu tak negribi teikt, ka…

— Gribu gan, — attrauca Edmunds. — Šis ūdens visu pārvērš zeltā. Tas pārvērta zeltā šķēpu, un tāpēc ierocis kļuva tik smags. Un tas ūdens tik tikko uzšļakstījās man uz purngaliem (labi, ka man nebija basas kājas) un pārvērta zābakus par zeltu. Un tas nabaga cilvēks tur, lejā, — nu jūs taču redzat.

—Tātad tānemaznavstatuja, —Lūsijaklusi nočukstēja.

— Nē. Nu viss ir skaidrs. Šis cilvēks te atradās kādā karstā dienā. Smailes virsotnē noģērbās — tur, kur mēs sēdējām. Drēbes satrunēja vai putni tās aiznesa, lai labāk iekārtotu ligzdas, bruņas palikušas turpat. Tad viņš ienira un…

— Nevajag, — Lūsija pārtrauca brāli. —Cik šausmīgi!

— Un mēs esam izglābušies no nāves par mata tiesu! — piebilda Edmunds.

— Par mata tiesu gan, — nopīkstēja Rīpičīps. — Ik brīdi kāds no mums varēja iebāzt ūdenī pirkstu, kāju, ūsu vai asti.

— Tik un tā,— Kaspians iebilda,— varam vēlreiz pārbaudīt. —Viņš noliecās un noplūca viršu zariņu. Tad

ļi >t i piesardzīgi nometās uzceļgaliem pie ūdens un iemērca lajā noplūkto. Iemērca viršu zariņu, bet izvilka lielisku tā .itveidojumu tīrā zeltā — smagu un glaudenu kā svinu.

— Ķēniņš, kam piederētu šī sala, — lēni ierunājās kaspians, sejai pietvīkstot, —drīz vien kļūtu parvisbagātāko valdnieku visā pasaulē. Es pieprasu šo zemi uz mūžu mūžiem pasludināt par Nārnijas īpašumu. Tā taps nodēvēta par Zeltūdens salu. Un es pieprasu no jums visiem klusē­šanas solījumu. To neviens nedrīkst uzzināt. Pat Drinians ne. Kas izrunāsies, tas mirs, vai dzirdat?

—Ar ko tu runā? —noprasīja Edmunds. —Es neesmu tavs pavalstnieks. Ja nu par to ir runa, tad situācija ir gluži citāda. Es esmu viens no četriem senajiem Nārnijas valdniekiem, un tevi saista uzticības zvērests manam brālim — Visaugstākajam karalim.

— Tātad nu, ķēniņ Edmund, nonācis tiktāl, ja? — noprasīja Kaspians, uzlikdams roku uz zobena spala.

— Tūlīt izbeidziet! — uzsauca Lūsija. — Ar jums, puikām, tas ir pats ļaunākais. Jūs esat plātīgi, kauslīgi stulbeņi… vai-i-i! — viņas balss kļuva arvien klusāka.

Lūsija noelsās. Un nu arī pārējie ieraudzīja to pašu, ko viņa.

Pāri pelēcīgajai kalnu nogāzei, kas slējās viņu priekšā (pelēcīga tā bija tāpēc, ka virši vēl neziedēja), nedzirdamiem soļiem, neskatīdamies uz ceļiniekiem, vizēdams it kā spožos saules staros — lai gan saule bija paslēpusies mākoņos —, lēni soļoja vislielākais lauva, kādu cilvēka acs jebkad redzējusi. Attēlodama šo ainu, Lūsija vēlāk mēdza sacīt: «Viņš bija tik liels kā zilonis,» — kaut gan citreiz viņa vienīgi noteica: «Tik liels kā vezumnieka zirgs.» Tomēr svarīgs nebija lielums. Neviens neuzdrošinājās vaicāt, kas tas ir. Viņi zināja, ka tas ir Aslans.

Un neviens arī neredzēja, kā vai uz kurieni viņš aiziet. Visi pavērās cits citā kā cilvēki, kas atmodušies no miega.

— Par ko mēs runājām? — iejautājās Kaspians. — Vai es uzvedos kā ēzelis?

— Sir, — atteica Rīpičīps, — šī vieta ir nolādēta. Iesim tūdaļ atpakaļ uz kuģi. Un, ja man piešķirtu godu dot šai salai vārdu, es to nosauktu par Nāvesūdens salu.

— Rīp, man šis nosaukums šķiet lielisks, — teica Kaspians, — lai arī, dziļāk par to padomājot, es nezinu, kāpēc. Taču laiks šķiet skaidrojamies un Drinianam droši vien gribētos doties tālāk. Cik daudz mums būs viņam ko stāstīt!

Tomēr patiesībā viņiem nebija daudz, ko teikt, jo visas atmiņas par to, kas nodcis pēdējās stundas laikā, bija sagriezušās vienā juceklī.

— Visas viņu augstības, kad uzkāpa uz klāja, šķita kā drusku noburtas, — Drinians teica Rainsam pēc dažām stundām, kad «Rītausmas ceļinieks» atkal brauca ar paceltu buru un Nāvesūdens sala bija nogrimusi aiz apvāršņa. — Kaut kas ar viņiem tajā vietā noticis. Vienīgais, ko es spēju noskaidrot, bija viņu pārliecība, ka viņi atraduši vēl viena mūsu meklētā augstmaņa mirstīgās atliekas.

— Ko jūs sakāt, kapteinī —brīnījās Rainss. —Nu tātad trīs jau ir atrasti. Vēl adiek tikai četri. Un labi vien ir. Mana tabaciņa drīz būs cauri. Ar labu nakti, ser.