Rītausmas ceļinieka brauciens

Piecpadsmitā nodaļa Pēdējās jūras brīnumi

Pametuši Ramandū zemi, ceļinieki ļoti drīz sāka just, ka ir jau nokļuvuši aiz pasaules malas. Viss bija citādi. Pirmkārt, visi manīja, ka iztiek ar īsāku gulēšanas laiku. Viņiem negribējās likties gulēt vai daudz ēst, un pa t runāt viņi runāja tikai pieklusinātās balsīs. Jāpiemin arī gaisma. Tā bija pārlieku spoža. Rītos uzlecot, saule izskatījās divreiz, ja ne trīsreiz, lielāka nekā parasti. Un ik rītu (tas Lūsijai likās visdīvaināk) milzīgie baltie putni, uzgavilēdami savas dziesmas cilvēku balsīs — tādā valodā, ko neviens nesaprata, — bariem laidās pāri galvām un pazuda aiz kuģa pakaļgala, traukdamies brokastot pie Aslana galda. Mazliet vēlāk viņi atgriezās un pazuda austrumu pusē.

— Cik brīnišķīgi dzidrs ir ūdens, — savā nodabā teica Lūsija, otrās brauciena dienas agrā pēcpusdienā pārliekusies pār kreiso bortu.

Tā arī bija. Pirmais, ko viņa ievēroja, bija mazs, melns priekšmets kurpes lielumā, kas virzījās uz priekšu tieši tādā pašā ātrumā kā kuģis. Mirkli viņa nodomāja, ka kaut kas peld pa ūdens virsmu, taču tad garām aizpeldēja sakaltušas maizes gabals, ko pavārs bija izsviedis no virtuves. Un šim maizes gabalam, šķiet, bija jāsaduras ar melno priekšmetu, tomēr tā nenotika. Tas pārpeldēja melnumam pāri, un tad Lūsija ievēroja, ka tas neatrodas ūdens virspusē. Pēkšņi tas izpletās visai liels un pēc brītiņa atkal saruka līdz iepriekšējiem apmēriem.

Tagad Lūsija saprata, ka ir redzējusi notiekam kaut ko ļoti līdzīgu tam, kas jau piedzīvots citā reizē — ja vien varētu atcerēties, kur! Viņa pielika roku pie galvas, sarauca pieri un, pūlēdamās atsaukt to atmiņā, izbāza pat mēles galiņu. Beidzot viņa atcerējās gan. Protams! Tāpat notiek ar to, ko cilvēks skaidrā, saulainā dienā redz pa vilciena logu. Viņš redz vagona ēnu skrienam garām laukiem tādā pašā ātrumā, kā skrien vilciens. Kad vilciens iebrauc starp augstiem zemes uzbērumiem, ēna tūdaļ tam ātri tuvojas un, drāzdamās pa uzbēruma zāli, izplešas. Vilcienam izbrau­cot ārā no ejas — knikt! — melnā ēna atguvusi normālos apmērus un atkal traucas pa tīrumiem.

— Tā ir mūsu ēna! «Rītausmas ceļinieka» ēna, — Lūsija noteica. —Mūsu ēna skrien pa jūras dibenu. Šoreiz, kad tā kļuva lielāka, kuģis brauca pāri smilšu kalnam. Bet tādā gadījumā ūdenim jābūt skaidrākam, nekā man šķita! Vai dieniņ, es droši vien redzu jūras dibenu nez cik asu dziļumā! Kolīdz viņa to pateica, tā noprata, ka sudrabotais izplatījums, ko viņa kādu laiku jau redzējusi (neko aiz­domīgu nepamanīdama), patiesībā ir jūras pamata smilts un ka tumšāki vai gaišāki plankumi ir nevis gaisma vai ēna ūdens virspusē, bet fantastiskas lietas tur lejā. Piemēram, padaban kuģis brauc pāri zaļgansarkanai biežņai, kurai pa vidu lokās plata, pelēcīga svītra. Taču tagad, kad viņa zināja, ka tas ir jūras dibenā, varēja daudz labāk saredzēt. Viņa spēja saskatīt, ka daži tumšie plankumi ir daudz augstāki par citiem un viegli plīvo.

— Tieši kā koki vējā, — Lūsija noteica. — Un es nudien nešaubos, ka tā tas arī ir. Tas ir zemūdens mežs.

Kuģis pārbrauca šai vietai pāri, un drīz vien pelēcīgajai svēdrai pievienojās otra — bālgana svēdra.

—Ja es būtu tur lejā, — Lūsija nodomāja, — šī svēdra pilnīgi atgādinātu meža ceļu. Un tur, kur tas pievienojas otram, ir krustceles. Vai, man tā gribas būt tur. Ei! Mežs beidzas. Un es cieši ticu, ka platā svītra neapšaubāmi bija ceļš. Man joprojām acu priekšā rādās, kā tas vijas pa kailajām smiltīm. Un tā malas ir iezīmētas — ar pārtrauktām līnijām. Varbūt tie ir akmeņi. Un nu tas kļūst platāks.

Taču patiesībā tas nekļuva platāks, tas bija kļuvis redzams tuvāk. Lūsija to saprata tāpēc, ka kuģa ēna ātri cēlās augšup, viņai pretī. Un ceļš — nu viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka tas ir ceļš, — sāka veidot asus līkločus. Acīmredzot tas stiepās augšup pa stāvai kalnu. Un, kad viņa pielieca galvu sānis un paskatījās atpakaļ, tas, ko viņa redzēja, bija ļoti līdzīgs ainai, ko jūs redzat, no pakalna virsotnes skatoties lejup uz ceļa līkumiem. Lūsija varēja saskatīt arī saules starus laužamies cauri dziļajam ūdenim un krītam uz kokiem apaugušo ieleju —un kaut kur tāltālu viss izkusa neskaidrā zaļumā. Taču dažas vietas — meitene uzskatīja, ka tās ir saulainās, — vizēja tumši zilā krāsā.

Tomēr viņa nevarēja ilgi šķiest laiku, raudzīdamās atpakaļ. Tas, kas tagad parādījās redzes laukā tālāk priekšā, šķita pārāk satraucošs. Ceļš tagad acīmredzot sasniedza kalngalu un stiepās taisni uz priekšu. Pa to šurp un turp kustējās mazi punktiņi. Un nu pēkšņi acu priekšā uzzibsnīja kaut kas bezgala brīnumains, laimīgā kārtā gaišā saules gaismā — vai tik gaišā, cik iespējams, ja stariem jāiziet cauri nezin cik ūdens asīm. Viss izskatījās mezglains un robains un pērļainā vai varbūt ziloņkaula krāsā. Lūsija stāvēja gandrīz tieši virs tā, tāpēc sākumā lāgā nevarēja saredzēt, kas tas īsti ir. Bet viss kļuva skaidrs, kad viņa ievēroja tā ēnu. Saules stari apspīdēja meitenes plecus, tā ka redzamā milzeņa ēna pletās smiltis aiz tā. Un tā apveidi skaidri liecināja, ka tā ir torņu un smaiļu, minaretu un kupolu ēna.

— Ak tu žē! Tā ir pilsēta vai ļoti liela pils, — Lūsija sev sacīja. — Bet es brīnos, kāpēc viņi to cēluši augsta kalna galā?

Pēc ilga laika, kad viņa bija atgriezusies Anglijā un pārrunāja visas šīs dēkas ar Edmundu, viņi abi atskārta iemeslu, un es esmu gandrīz pārliecināts, ka tas ir īstais. Jo dziļāk mēs nolaižamies ūdenī, jo tas kļūst tumšāks un aukstāks, un tieši tur lejā, tumsā un aukstumā, dzīvo bīstami radījumi —cefalopodi [1] , Jūras Čūska un Krakens [2] . Ielejas ir mežonīgas un nemīlīgas. Jūras cilvēku attieksme pret tām ir tāda pati kā mūsējā pret kalniem, un viņu attieksme pret kalniem — tāda pati kā mūsējo attieksme pret savām ielejām. Siltums un miers jūrā rodams augstās vietās vai, kā mēs teiktu, «sēkļos». Jūras valsts pārgalvīgie mednieki un drosmīgie bruņinieki dodas lejup, dziļumos, dēku meklējumos, turpretī atpūsties un baudīt mieru, labas manieres un prātīgas sarunas viņi atgriežas augstajās vietās — akvatorijas mājās. Tur jūras ļaudis nodarbojas arī ar sportu, dejo un dzied.

Viņi bija pabraukuši garām pilsētai, taču jūras dibens joprojām kļuva augstāks. Tagad tas atradās tikai pāris simt pēdu zem kuģa. Ceļš bija pazudis. «Rītausmas ceļinieks» slīdēja pa parkam līdzīgu atklātu klajumu, kurā šur tur auga nelielas birzītes ar spilgtkrāsainiem kokiem. Un tad Lūsija satraukumā gandrīz vai iespiedzās — viņa bija ieraudzījusi cilvēkus.

Bija redzami piecpadsmit līdz divdesmit cilvēki, kas sēdēja jūras zirgu mugurā — te nav runa par sīkajiem, mazajiem jūras zirdziņiem, ko jūs varbūt esat redzējuši muzejos, bet par zirgiem, kuri ir lielāki nekā cilvēki. Lūsija nodomāja, ka tiem jābūt cildeniem un lepniem ļaudīm, jo viņa pamanīja pazibam zeltu uz dažu pierēm, smaragdiem

greznotus standartus vai oranžus apmetņus, kas ūdenī plandījās ap jātnieku pleciem.

— Ai, kā par spīti šīs zivis! — Lūsija iesaucās, jo starp viņu un jūras cilvēkiem pavisam tuvu virsmai bija iepeldējis vesels bars mazu, tuklu zivtiņu. Tomēr, lai gan zivis neļāva saskatīt cilvēkus, notika kaut kas ārkārtīgi interesants. Negaidot kāda maza, neganta zivtele no sugas, ko Lūsija agrāk nekad nebija redzējusi, uzšāvās augšup no lejas, pavērusi muti, saķēra vienu no mazajām un tūlīt devās ar resnuli atpakaļ dzīlē. Jūras cilvēki, sēdēdami zirgos, vērīgi lūkojās augšup uz notiekošo. Likās, ka viņi sarunājas un smejas. Un, pirms medniekzivs ar savu upuri paspēja atgriezties pie viņiem, no cilvēku pulka izpeldēja otra tādas pašas sugas zivs. Un Lūsija gandrīz nešaubījās, ka to palaidis augšup vai arī atbrīvojis līdz šim saujā turēto vai ap locītavu aptīto mednieci kāds liela auguma jūras cilvēks, kas sēdēja uz zirga pavadoņu pulciņa vidū.

— Ar pilnu atbildības sajūtu varu teikt, — Lūsija nosprieda, — ka tie ir mednieki. Pareizāk būtu teikt: mednieki ar piekūniem. Jā, tā ir. Viņi izjāj, uzlikuši šīs negantās zivteles uz locītavām, kā mēs mēdzām izjāt ar vanagiem, kuri sēdēja uz rokas locītavas, kad senos laikos bijām karaļi un karalienes Kērā Paravelā. Un tad viņi palaiž šīs zivis vaļā — laikam vajadzētu teikt, ka viņi tās uzpeldina virsū citām. Kā…

Pēkšņi viņa apklusa, jo aina pārvērtās. Jūras ļaudis bija pamanījuši «Rītausmas ceļinieku». Zivju bars bija izklīdis uz visām pusēm; paši cilvēki cēlās augšup, lai noskaidrotu, kas ir šis lielais, melnais priekšmets, kurš ieslīdējis starp viņiem un sauli. Un patlaban tie atradās tik tuvu ūdens virsmai, ka gadījumā, ja nebūtu ūdeni, bet gaisā, Lūsija varētu ar tiem parunāt. Pulciņā bija kā vīrieši, tā sievietes. Visu galvas greznoja dažādi šaurstīpu kronīši, un daudziem ap kaklu bija pērļu virknes. Nekādu drēbju viņiem mugurā nebija. To āda bija veca ziloņkaula krāsā, bet mati — tumši sarkani. Kungs, kas turējās vidū (neviens neiedomātos apgalvot, ka viņš ir kas cits, nevis karalis), lepni un bargi lūkojās Lūsijas sejā un pakratīja rokā turēto šķēpu. Bruņinieki darīja tāpat. Dāmu sejas pauda lielu pār­steigumu. Lūsija bija pārliecināta, ka šie ļaudis līdz šim nekad nav redzējuši nedz kādu kuģi, nedz cilvēku, un kā gan tas arī būtu varējis notikt, ja šī vieta atrodas aiz pasaules robežas, kur neviens kuģis nekad neiebrauc?

— Uz ko tu tur blenz, Lū? —viņai līdzās atskanēja kāda balss.

Lūsija bija tik dziļi iegrimusi savos vērojumos, ka, izdzirdusi balsis, sarāvās un, kad pagriezās, juta, ka delms pavisam notirpis, jo viņa pārāk ilgi bija nekustīgi stāvējusi, atspiedusies pret margām. Viņai līdzās bija nostājušies Drinians ar Edmundu.

— Skatieties, — meitene sacīja.

Abi palūkojās lejup, taču Drinians tūdaļ klusu noteica:

— Griezieties žigli apkārt, augstības, — tā, tā — ar mugurām pret jūru. Un pieraugiet, lai nevarētu noprast, ka mēs runājam par kaut ko svarīgu.

— Kāpēc, kas noticis? — Lūsija noprasīja, tomēr paklausīja Drinianam.

—Jūrnieki kaut ko tādu nedrīkst redzēt,—paskaidroja

Drinians. — Citādi vīrieši iemīlēsies jūras sievietēs vai arī pašā zemūdens valstībā un pārlēks pār bortu. Esmu dzirdējis, ka svešās jūrās tā noticis jau agrāk. Ieraudzīt šos cilvēkus allaž nozīmē piesaukt nelaimi.

— Bet senajās dienās, kad mans brālis Pīters bija Visaugstākais karalis Kērā Paravelā, mēs bijām ar viņiem pazīstami, — sacīja Lūsija. — Viņi uzpeldēja augšā un dziedāja kronēšanas ceremonijā.

— Manuprāt, tie būs bijuši citādi, Lū, — teica Ed­munds. — Tie spēja dzīvot kā gaisā, tā ūdenī. Man gribas domāt, ka šie ļaudis to nevar. Pēc viņu izskata šķiet, ka viņi, ja spētu, jau sen būtu uzpeldējuši virspusē un mums uzbrukuši. Viņi liekas gaužām nežēlīgi.

— Lai nu kā, — iesāka Drinians, taču šai mirklī visi trīs sadzirdēja divas skaņas. Viena bija ūdens šļaksts. Otra — sauciens no masta paaugstinājuma.

— Cilvēks aiz borta!

Sākās rosme. Daži jūrnieki ātri uzrāpās augšā, lai nolaistu buru; citi steidzās lejā, lai sēstos pie airiem; un Rainss, kas dežurēja pakaļgalā, sāka stīvēt galvā ķiveri, lai, kuģim apgriežoties, iekritušo vīru varētu dabūt atpakaļ pāri bortam. Taču nu jau visi bija atskārtuši, ka tas būtībā nav vīrs. Tas bija Rīpičīps.

— Velns lai rāvis to peli! — nokliedza Drinians. — Ar viņu vairāk rūpju nekā ar visu pārējo kuģa komandu kopā. Ja vien pagadīsies kāda ķeza, kurā iekulties, tad viņš tajā iepiņķēsies! Viņu vajadzētu saslēgt dzelžos, vilkt tauvā, piesietu pie ķīļa, izlikt vientuļā salā, nogriezt ūsas! Vai kāds redz to mazo draņķēnu?

Viss teiktais nebūt nenozīmēja, ka Drinianam patiešām nepatīk Rīpičīps. Gluži pretēji — pelēns viņam bija ļoti tuvs sirdij, un tāpēc viņš baidījās un, ja baidījās, tad bija dusmīgs — tieši tāpat, kā vairāk par jebkuru svešinieku uz jums dusmojas māmiņa, ja jūs izskrienat uz ielas mašīnas priekšā. Protams, neviens nebaidījās, ka Rīpičīps noslīks, jo viņš bija teicams peldētājs, tomēr tie trīs, kuri zināja, kas notiek zem ūdens, bijās no garajiem, nežēlīgajiem šķēpiem jūras cilvēku rokās.

Pēc dažām minūtēm «Rītausmas ceļinieks» bija apgriezies, un visiem kļuva redzams melnais kamoliņš ūdenī, kas bija Rīpičīps. Lielā satraukumā viņš bēra vārdiņus, bet, tā kā mutē visu laiku smēlās ūdens, neviens nesaprata, ko viņš saka.

— Ja mēs viņu neapturēsim, viņš visu to padarīšanu izpļāpās, — kliedza Drinians. Lai to aizkavētu, viņš pieskrēja pie borta, pats nolaida lejup virvi un uzsauca jūrniekiem: — Viss kārtībā, viss kārtībā! Ejiet atpakaļ savās vietās. Es ceru, ka peli spēšu pacelt bez citu palīdzības. — Un, Rīpičīps sāka rāpties augšup pa virvi — gan ne sevišķi veikli, jo slapjais kažoks bija kļuvis smags. Drinians pārliecās pāri reliņiem un čukstēja:

— Nestāsti! Ne vārda.

Taču, kad pilošais pelēns bija sasniedzis klāju, izrādījās, ka jūras ļaudis viņu vispār neinteresē.

—Jauki, — viņš pīkstēja. —Jauki, jauki!

— Par ko tu runā? — nikni noprasīja Drinians. — Turklāt tev nav jāskurina viss slapjums man virsū.

— Es tev saku, ka ūdenī ir jauki, — teica pelēns. — Tas ir jauks un svaigs. Un nav sāļš.

Kadu brīdi neviens vēl īsti neaptvera, cik teiktais ir svarīgs. Bet tad Rīpičīps vēlreiz atkārtoja seno pravietojumu:

«Kur viļņu garša salda liekas, Tur — nešaubies jel, Rīpičīp, — Ka Austrumus tu rasi.»

Beidzot visi saprata.

— Iedod man spaini, Rainelf, — teica Drinians. To dabūjis, nolaida lejā un uzvilka atpakaļ. Ūdens vizēja kā stikls.

—Varbūt jūsu augstība vēlētos pirmais to nogaršot, — Drinians uzrunāja Kaspianu.

Karalis saņēma spaini abās rokās, piecēla pie lūpām, iemalkoja, tad padzērās pa īstam un pacēla galvu. Sejas

izteiksme bija mainījusies. Ne vien acis, bet visa viņa būtība šķita kļuvusi gaišāka.

—Jā, — viņš sacīja, — tas ir salds. Šis te ir īsts ūdens. Neesmu drošs, vai tas mani nenogalēs. Bet tā būs nāve, ko es pats būtu sev izvēlējies — ja būtu jau agrāk zinājis.

— Ko tu ar to gribi teikt? — vaicāja Edmunds.

— Tas… tas vairāk par visu citu ir līdzīgs gaismai, — paskaidroja Kaspians.

— Tieši gaisma jau tas arī ir, — atteica Rīpičīps. — Dzerama gaisma. Droši vien mēs tagad esam ļoti tuvu pasaules galam.

Uz mirkli iestājās klusums, un tad arī Lūsija notupās uz klāja un padzērās no spaiņa.

— Visgaršīgākais, ko es jebkad esmu dzērusi, — viņa teica, dziļi ievilkdama elpu. — Bet, ai, cik stiprs. Tagad mums nevajadzēs ēst.

Un visi, kas atradās uz klāja, cits pēc cita padzērās. Un ilgu laiku klusēja. Viņi jutās gandrīz pārāk labi un stipri, lai spētu to izturēt; un drīz viņi ievēroja vēl vienu pārmaiņu. Kā jau iepriekš sacīju — kopš viņi bija pametuši Ramandū salu, gaismas, šķiet, bija pārāk daudz, saule pārāk liela (lai arī ne pārāk karsta), jūra pārāk dzirkstīga, gaiss pārāk vizošs. Tagad gaismas nebija mazāk — patiesībā tās bija vairāk —, taču cilvēki spēja to panest. Viņi spēja nemirkšķinot skatīties tieši saulē. Viņiem bija iespējams redzēt vairāk gaismas nekā jebkad agrāk. Klājs, bura, viņu pašu sejas un augumi kļuva arvien spožāki un spožāki, un spīdēja ik tauva. Un nākamajā rītā, kad uzausa saule — tagad apmērā piecas sešas reizes lielāka nekā iepriekš —, viņi vērīgi tajā lūkojās un saskatīja ik spalvu lidojošo putnu spārnos.

Todien uz klāja atskanēja tikai rets vārds, līdz vakariņu laikā (ēst nevienam negribējās, jo pietika ar ūdeni) Drinians ierunājās:

— Nespēju to saprast. Nejūt ne mazāko vēja pūsmu, bura karājas gluži ļengana. Jūra ir gluda kā spogulis. Un tomēr mēs braucam tik ātri, it kā mūs dzītu visnegantākā vētra.

— Es arī domāju par to pašu, — atzinās Kaspians.

— Droši vien esam iekļuvuši kādā stiprā straumē.

— Hm, — norūca Edmunds. —Ja pasaulei patiešām ir mala un mēs esam pienākuši tai tuvu, tad tas nav pārāk jauki.

—Tev šķiet, —sacīja Kaspians, —ka mūs varbūt… nu, varētu pārsviest tai pāri?

—Jā, jā, — iesaucās Rīpičīps, sasizdams kopā ķepiņas.

— Tā es vienmēr esmu to iztēlojies — pasauli kā lielu, apaļu galdu un visu okeānu ūdeņus nepārtraukti drāžamies pāri šī galda malai. Kuģis apsviedīsies otrādi — stāvēs ar mastu uz leju —, vienu mirkli mēs paskatīsimies pāri galda malai un tad — lejup, lejup trakā ātrumā…

— Un kā tu domā, kas mūs tur dibenā gaidīs, ko? — vaicāja Drinians.

— Varbūt Aslana zeme, — acīm spīdot, teica pelēns.

— Vai varbūt nekāda dibena nebūs. Varbūt mēs tikai kritīsim un kritīsim. Tomēr, lai kā arī būtu, vai tad nebūs vērts kaut mirkli palūkoties pāri pasaules malai?

— Bet, paklau, —Jūstess iebilda, —tas viss ir muļķības.

Pasaule ir apaļa — tas ir, apaļa kā bumba, nevis kā apaļš galds.

—Mūsu pasaule tāda ir, — teica Edmunds. Bet vai šī ir tāda pati?

—Vai, to teikdams, tu domā,—vaicāja Kaspians, — ka jūs trīs nākat no apaļas pasaules (apaļas kā bumba)? Jūs tak nekad neesat man to teikuši! Tad nu jūs patiešām esat rīkojušies ļoti slikti. Jo mums ir pasakas, kurās stāstīts par apaļām pasaulēm, un man tās vienmēr patikušas. Nekad neesmu ticējis, ka tādas patiešām pastāv. Bet es vienmēr esmu ilgojies, kaut tādas būtu, un vienmēr gribējis tādā dzīvot. Ak, es būtu ar mieru atdot jebko — es nesaprotu, kā jūs spējat iekļūt mūsu pasaulē un mēs nekad neiekļūstam jūsējā? Kaut jel būtu tāda izdevība! Droši vien ir ļoti interesanti dzīvot tādā, kas ir līdzīga bumbai. Vai esat jebkad bijuši tādās vietās, kur cilvēki staigā ar galvām uz leju?

Edmunds noraidot papurināja galvu.

— Un tā jau arī nemaz īsti nav, —viņš piebilda. —Kad cilvēks dzīvo apaļā pasaulē, tas nemaz navīpaši interesanti.