Rītausmas ceļinieka brauciens

Desmita nodaļa Burvju grāmata

Neredzamie karaliski pacienāja viesus. Bija ļoti jocīgi noskatīties, kā trauki un ēdieni nonāk uz galda, jo nebija redzams, ka tos kāds atnestu. Būtu ļod jocīgi pat tad, ja tie virzītos vienādā attālumā no grīdas, kā varētu gaidīt, ja tos nestu neredzamas rokas, taču tā nenotika. Trauki kustējās pa garo ēdamzāli palēkdamies un buksnīdamies lejup. Katra lēciena augstākajā punktā šķīvji atradās gaisā apmēram piecpadsmit pēdu augstumā, tad tie šāvās lejup un pēc brīža pēkšņi apstājās apmēram trīs pēdu attālumā no zemes. Kad šķīvja saturs bija kaut kas līdzīgs virai vai mērcei, iznākums bija diezgan bēdīgs.

— Es par šiem ļaudīm sāku just lielu ziņkāri, —Jūstess iečukstēja Edmundam ausī. — Kā tev šķiet, vai viņi vispār ir cilvēki? Es teiktu, ka diez vai viņi nav līdzīgāki lieliem sienāžiem vai milzu vardēm.

— Patiešām tā izskatās, — teica Edmunds. — Tikai neiedzen Lūsijai galvā domu par sienāžiem. Kukaiņi viņai diez kā nepatīk, īpaši lielie.

Maltīte būtu bijusi patīkamāka, ja ēšana nenotiktu bezgala nevīžīgi un ja saruna nesastāvētu no vienām vienīgām piekrišanas izpausmēm. Neredzamie piekrita itin visam. Patiesībā vairums viņu piezīmju bija tādas, kurām grūti būtu iebilst: «Es jau allažiņ saku —ja cilvēkam gribas ēst, viņš labprāt kaut ko gremos,» — vai: «Nu jau satumst, naktī tā notiek vienmēr,» — vai pat: «A, jūs esat atbraukuši pāri jūrai. Varens slapjums, vai ne?»

Lūsija savukārt neviļus lūkojās uz, tumšo durvju caurumu, kas veda uz kāpnēm (viņa no savas vietas pie galda varēja to redzēt), un prātoja, ko viņa atradis augšstāvā, kad nākamajā rītā dosies pa tām augšup. Taču citādi maltīte bija garšīga — sēņu zupa, vārīta cāļa gaļa, karsts, sutināts šķiņķis, ērkšķogas, sarkanās jāņogas, biezpiens, krējums, piens un medalus. Visiem medalus gāja pie sirds, tikai Jūstesam vēlāk nācās nožēlot, ka to dzēris. Kad Lūsija nākamajā rītā pamodās, šķita, ka pienākusi diena, kad jākārto kāds pārbaudījums vai jāiet pie zobārsta. Bija skaidrs rīts, pa viņas istabas vaļējo logu iekšā un ārā dūkdamas lidoja bites, un maurs ārpusē izskatījās visai līdzīgs Anglijas zālieniem. Meitene piecēlās, apģērbās un pie brokastu galda pūlējās runāt un ēst kā vienmēr. Tad, noklausījusies priekšnieka balss rīkojumus par to, kas augšā darāms, viņa pārējiem pateica ardievas un, vairāk nesakot ne vārda, piegāja pie kāpnēm un devās augšā, nepamezdama ne skata atpakaļ.

Bija pavisam gaišs, un tā jau šķita laba zīme. Tieši pretī Lūsijai pirmā kāpņu posma augšgalā atradās logs. Kamēr viņa kāpa augšā, varēja dzirdēt, kā lejā, hallē, tikšķ senlaicīgs pulkstenis. Tad viņa bija nonākusi uz kāpņu laukumiņa, un vajadzēja iegriezties pa kreisi nākamajā kāpņu posmā, un no turienes pulksteņa tikšķi vairs nebija sadzirdami.

Nu viņa atradās kāpņu augšdaļā. Lūsija palūkojās apkārt un ieraudzīja garu, platu gaiteni ar lielu logu viņā galā. Acīmredzot gaitenis stiepās visā mājas garumā. To rotāja kokgriezumi un paneļi, grīdu sedza paklājs, un abpus gaitenim atradās daudzas durvis. Lūsija stāvēja pavisam klusu. Nebija dzirdams ne peles pīkstiens, ne mušas spindzoņa, ne aizkaru plandēšana, itin nekas — tikai viņas pašas sirdspuksti.

— Pēdējās durvis pa kreisi, —viņa pati sev sacīja. Likās diezgan nepatīkami, ka tās ir pēdējās. Lai pie tām nokļūtu, vajadzēs iet garām visām citām. Un burvis varētu atrasties jebkurā istabā — aizmidzis, nomodā, neredzams vai pat miris. Bet ar domāšanu vien nekas nebija līdzēts. Lūsija devās uz priekšu. Grīdsega bija tik bieza, ka viņas soļus nevarēja dzirdēt.

— Pagaidām vēl nav ko baidīties, — meitene mēģināja sev iestāstīt. Un gaitenis nepārprotami bija mierīgs, saules apspīdēts; varbūt vienīgi mazliet par klusu. Būtu jauki, ja durvis nebūtu apgleznotas ar dīvainām, sarkanām zīmēm — izlocītām, sarežģītām kontūrām, kam acīmredzot piemīt kāda jēga, un iespējams, ka šī jēga varētu būt diezgan nepatīkama. Jaukāk būtu arī, ja pie sienām nekarātos šīs maskas. Nevarēja jau teikt, ka tās būtu tieši neglītas — vismaz ne tik ļoti neglītas, taču tukšie acu dobumi izskatījās savādi. Ja ļaus iztēlei vaļu, viņai drīz sāks likties, ka, līdzko viņa uzgriezīs tām muguru, maskas sāks darīt nezin ko.

Laikam bija paiets garām jau sestajām durvīm, kad viņa pirmo reizi sajuta īstas bailes. Jo kādu mirkli viņa gandrīz noteikti sajuta, ka mazs, ļauns, bārdains vieplis izliecies ārā no sienas un vaibstīdamies skatās uz viņu. Lūsija piespiedās apstāties un uz to paskatīties. Bet tā nemaz nebija seja. Tas bija mazs spogulītis — tieši tik liels un ar tādiem apveidiem kā Lūsijas pašas sejiņa — ar matiem virs pieres un nokarenu bārdu, tā ka, skatoties spogulī, paša atspulgs ievietojās

matu un bārdas ietvarā un likās, ka šis ietvars pieder skatītāja sejai.

— Es tikai ar acu kaktiņu garāmiedama ieraudzīju pašas atspulgu, — Lūsija sev teica. — Tas arī bija viss. No tā nav ko baidīties. — Taču viņai nepatika pašas seja matu un bārdas ielokā, un viņa devās tālāk. (Es nezinu, kam bārdainais spogulis bija domāts, jo neesmu burvis.)

Pirms Lūsija piegāja pie kreisās puses pēdējām durvīm, viņa sāka gudrot, vai gaitenis nav kļuvis garāks, kopš viņa sākusi pa to iet, un vai tā ir daļa no šīs mājas burvestībām. Tomēr beidzot viņa nokļuva galā. Durvis bija vaļā.

Tā bija liela telpa ar trim augstiem logiem, un sienas no grīdas līdz griestiem aizklāja grāmatu plaukti — tik daudz

grāmatu Lūsija vēl nekad nebija redzējusi. Tur bija sīkas, mazas grāmatiņas, biezas un nopietnas grāmatas, grāmatas, kuru apjoms pārsniedza jebkuru baznīcas Bībeli, ko jūs jelkad esat redzējuši; visas tās bija iesietas ādas vākos un oda tā, kā ož vecum veci, gudri un burvestību pilni sējumi. Taču Lūsija zināja, ka viņai šīs jāatstāj mierā. Jo grāmata, Burvju grāmata, bija novietota uz lasāmās pults pašā istabas vidū. Lūsija redzēja, ka viņai jālasa stāvot (vispār istabā krēslu nemaz nebija) un ka lasot būs jāstāv ar muguru pret durvīm. Tāpēc meitene tūdaļ pagriezās, lai aizvērtu durvis. Tās nepadevās.

Te nu daži ļaudis Lūsijai šajā jautājumā nepiekritīs, turpretī es uzskatu, ka viņai bija pilnīgi taisnība. Viņa sacīja, ka nebūtu satraukusies, ja varētu aizvērt durvis, turpretī stāvēt tādā vietā kā šī ar vaļējām durvīm turpat aiz muguras bijis nepatīkami. Es būtu juties gluži tāpat. Taču neko nevarēja darīt.

Viens, kas meitenē viesa lielas raizes, bija grāmatas apjoms. Priekšnieka balss nebija jaudājusi kaut aptuveni pateikt, kurā vietā grāmatā meklēt burvestību, kā padarīt kaut ko redzamu. Viņš pat likās diezgan pārsteigts, ka viņa to vaicā. Viņš domāja, ka Lūsijai grāmata jālasa no paša sākuma, līdz viņa nonāks pie īstās vietas; acīmredzot viņam pat neienāca prātā, ka vajadzīgo vietu kādā grāmatā varētu atrast arī citādā ceļā.

— Bet tas taču var prasīt dienas un nedēļas! —iesaucās Lūsija, lūkodamās uz milzīgo sējumu. — Un man jau tagad ir tāda sajūta, it kā es šajā vietā atrastos stundām ilgi.

Viņa piegāja pie lasāmpults un uzlika roku uz grāmatas;

tai pieskaroties, pirksti notrīcēja, it kā grāmata būtu pilna elektrības. Meitene mēģināja to atvērt, bet sākumā nevarēja to izdarīt; tomēr tas tā bija tikai tāpēc, ka vākus saturēja divas svina skavas, un, kad viņa tās bija attaisījusi, sējums atvērās diezgan viegli. Un kāda grāmata tā bija!

Rakstīta, nevis iespiesta, rakstīta skaidrā, līdzenā rokrakstā, ar platām lejupejošām un tievām augšupejošām līnijām, to bija vieglāk lasīt nekā iespiesto, un tā bija tik skaista, ka Lūsija veselu minūti nekustīgi vērās tajā un piemirsa lasīšanu. Papīrs bija plāns un gluds, un no tā plūda jauka smarža; lapu malās un ap krāsainajiem, lielajiem burtiem katras burvestības sākumā vijās gleznojumi.

Titullapas un virsrakstu nebija; burvestības sākās bez tiem, un pirmajās nebija nekā īpaši svarīga. Tās bija pamācības, kā tiktvaļā no kārpām (vajadzēja mēnessgaismā mazgāt rokas sudraba bļodā), kā ārstēt zobu sāpes un krampjus un arī kā saņemt bišu spietu. Attēls, kurā bija redzams vīrietis, kuru moka zobu sāpes, bija tik dzīvīgs, ka lasītājam, kurš pārmērīgi ilgi tajā lūkotos, pašam sāktu sāpēt zobi, un zeltainās bites, ar kurām bija apgleznota ceturtā burvestība, brīdi šķita patiesi lidojam.

Lūsija tik tikko spēja atrauties no pirmās lappuses, taču, kad viņa to pāršķīra, nākamā izrādījās tikpat interesanta.

— Bet man tak jāturpina, — viņa pati sev atgādināja. Un pāršķīra apmēram trīsdesmit lapas. Ja viņa būtu spējusi tās atcerēties, tad smeltos pamācības, kā atrast apslēptu mantu, kā atcerēties aizmirstas lietas, kā aizmirst kaut ko tādu, ko negribas atcerēties, kā izprast, vai cilvēks runā patiesību, kā piesaukt vēju (vai likt tam rimties), miglu, sniegu, krusu, lietu; kā gremdēt ļaudis burvju miegā vai kā apveltīt kādu ar ēzeļa galvu (kā viņi darījuši ar nabaga Botomu). Un, jo ilgāk viņa lasīja, jo brīnumainākas un patiesīgākas kļuva zīmētās ainas.

Tad viņa nonāca pie kādas lappuses ar tik spilgti raibām ainām, ka gandrīz vai grūti bija pamanīt tekstu. Grūti gan — taču Lūsija pamanīja pirmos vārdus. Tie skanēja:

Nekļūdīga iespēja padarīt meiteni, kas izrunā šos vārdus, skaistāku par visiem mirstīgajiem. Lūsija raudzījās uz attēliem, pieliekusi galvu lappusei, un, kaut gan pirms tam tie bija šķituši pārāk blīvi un juceklīgi, tagad sāka šķist pavisam skaidri. Pirmajā attēlā kāda meitene stāvēja pie pults un lasīja milzīgu grāmatu. Un viņa bija ģērbusies tieši tāpat kā Lūsija. Nākamajā attēlā Lūsija (jo attēlā redzamā meitene patiešām bija pati Lūsija) stāvēja izslējusies, ar vaļēju muti un diezgan naidīgu sejas izteiksmi, skandēdama vai skaitīdama tādus kā burvju vārdus. Trešajā attēlā viņa bija kļuvusi skaistāka par visiem mirstīgajiem. Bija savādi: ja padomāja, cik sākumā attēli bija izskatījušies mazi, tagad tie likās tikpat lieli, cikīstā Lūsija; un viņas abas raudzījās viena otrai acīs, un īstā Lūsija pēc brīža novērsās, jo otras Lūsijas skaistums viņu apžilbināja, kaut arī viņa joprojām šajā daiļajā sejā saskatīja zināmu līdzību ar sevi. Un nu attēli sāka žigli virknēties cits aiz cita. Viņa redzēja sevi sēžam augstā tronī Kalormenā kāda turnīrā, un visas pasaules karaļi ar ieročiem rokās sacentās, slavinādami viņas daiļumus. Pēc turnīriem sekoja īsti kari, un visa Nārnija un Arčenlenda, Telmāra un Kalormena, Galma un Terebintija tapa nopostītas, «karaļiem, hercogiem un citiem augstmaņiem» trakā niknumā pūloties iemantot viņas labvēlību. Tad notikumu vieta mainījās, un Lūsija, kas joprojām bija skaistāka par visiem mirstīgajiem, atradās Anglijā. Un no Amerikas atgriezās Sjūzena (kas allaž ģimenē tika uzskatīta par skaistāko). Attēlā redzamā Sjūzena izskatījās gluži kā īstā Sjūzena, tikai neglītāka un ar nepatīkamu sejas izteiksmi. Un Sjūzenu mocīja skaudība, ka Lūsija ir tik žilbinoši daiļa, taču tam nebija nekādas nozīmes, jo Sjūzena vairs nevienu neinteresēja.

— Es izrunāšu šo burvestību, — sacīja Lūsija. —Man vienalga. Es to darīšu. —Viņa pateica «Man vienalga», jo viņa ļoti labi apzinājās, ka nedrīkst tā rīkoties.

Taču, kad viņa atkal pievērsa skatienu burvestības pirmajiem vārdiem, tad teksta vidū, kur iepriekš nebija atradies neviens attēls, —Lūsija to skaidri apzinājās —viņa ieraudzīja lielu lauvas seju, un šis lauva, kas viņā caururbjoši raudzījās, bija pats Aslans. Viņš bija uzkrāsots tik spoži zeltains, ka šķita nākam ārā no lappuses viņai pretī; un vēlāk Lūsija nekad vairs nejutās īsti pārliecināta, vai viņš nav mazliet sakustējies. Vismaz viņa sejas izteiksme Lūsijai bija saprotama pavisam labi. Viņš rūkdams bija plati atņirdzis zobus. Meitene drausmīgi izbijās un steidzīgi pāršķīra lapu. Mazliet vēlāk Lūsija ieraudzīja burvestības vārdus, kas paskaidroja, kā var uzzināt, ko par jums domā draugi. Tagad Lūsija būtu gaužām vēlējusies izmēģināt iepriekšējo burvestību, to, kas cilvēku padarījis skaistāku par visiem mirstīgajiem. Tāpēc viņa nolēma — lai adīdzinātu sev to, ka nav izsacījusi iepriekšminēto, viņa ņems un pateiks šīs lappuses burvju vārdus. Viss notika steigā — bailēs par to, ka lēmumu atkal gribēsies mainīt. Lūsija pateica, ko bija izdomājusi (mani nekas nepiedabūs atklāt, kādi bija šie vārdi). Tad viņa gaidīja, lai kaut kas notiek. Tā kā nekas nenotika, meitene sāka pētīt attēlus. Un tūdaļ ieraudzīja, ko nemūžam nebija gaidījusi, proti, vilciena trešās klases (pirms 2. pasaules kara arī Latvijā bija trīs vagonu paveidi: pirmās klases — vislabāk iekārtotie, otrās un trešās — visvienkāršāk iekārtotie, ar cietiem sēdekļiem —tiilk.piez.) vagonu, kurā sēdēja divas skolnieces. Viņa tās tūlīt pazina. Tās bija Mārdžerija Prestona un Enna Federstouna. Taču tagad tas bija kaut kas daudz vairāk nekā attēls vien. Tā bija dzīva aina. Viņa redzēja, kā gar logiem zibēja telegrāfa stabi. Tad pamazām (līdzīgi tam, kā pakāpeniski skaļāka kļūst radio skaņa) Lūsija izdzirda, ko viņas runā.

— Vai šajā semestrī tu draudzēsies arī ar mani? — vaicāja Enna. — Varbūt joprojām veltīsi laiku vienīgi Lūsijai Pevensijai?

— Nesaprotu, ko tu domā ar vārdiem — «draudzēsies arī ar mani», — Mārdžorija atteica.

— Saproti gan,—attrauca Enna.—Pagājušajā semestrī tu čukstējies vienīgi ar viņu.

— Nē, tā es nedarīju, — Mārdžorija noliedza. — Tāda muļķe es vairs neesmu. Vienā ziņā jau gan Lūsija ir gluži jauka meitene. Taču pirms semestra beigām viņa, manu­prāt, kļuva trakoti apnicīga.

— Nu, tādas iespējas tu nākamībā vairs nebaudīsi! — iesaucās Lūsija. — Mazā, divkosīgā lapsa! — Taču pašas balss skaņa tūlīt atgādināja, ka viņa runā ar attēlu un ka īstā Mārdžorija ir tālu projām citā pasaulē.

— Hm, — Lūsija klusu noteica. — Es gan par viņu biju labākās domās. Pagājušajā semestrī es visādi palīdzēju un atbalstīju viņu, bet pārāk daudzas meitenes to vis nedarītu. Un kas to būtu domājis no Ennas Federstounas! Diez vai visas manas draudzenes ir tādas? Te ir vesela gūzma citu bilžu. Nē. Pārējās es vairs neskatīšos. Neparko, neparko, — un ar lielu piespiešanos viņa pāršķīra lappusi, iepriekš uz tās nobirdinājusi lielu dusmu asaru.

Nākamajā lappusē viņa atrada burvestību «garastāvokļa uzlabošanai». Attēlu te bija mazāk, bet tie izskatījās skaisti. Un Lūsija apjauta, ka rakstīto lasa vairāk kā stāstu, nevis kā burvestību. Tā turpinājās triju lappušu garumā, un, netikusi trešajai līdz beigām, viņa vispār bija aizmirsusi, ka lasa. Lūsija stāstā bija iedzīvojusies, it kā tas būtu patiess notikums, un arī visi attēli bija kā dzīvi. Nonākusi trešajai lappusei līdz beigām, Lūsija noteica: —Tas ir visskaistākais stāsts, kādu es jebkad esmu lasījusi vai jelkad savā mūžā vēl lasīšu. Ai, es vēlētos, kaut varētu turpināt tādu lasīšanu desmit gadus. Vismaz pārlasīt gan pārlasīšu.

Taču te nu grāmata apliecināja savu burvju spēku. Lappuses atpakaļ nešķīrās. Labās puses lappuses varēja pašķirt uz priekšu, kreisās puses atpakaļ — ne.

— Vai, cik muļķīgi! — Lūsija iesaucās. — Man tā gribējās izlasīt stāstu vēlreiz! Nu, vismaz man tas jāatceras. Pamēģināšu… tas bija… par… ak tu mī un žē, viss atkal pagaist no atmiņas. Un pat šī pēdējā lappuse šķiet izbālējusi. Tā ir ļoti savāda grāmata. Kā es varēju to aizmirst? Stāsts bija par krūzīti, zobenu, koku un zaļu pakalnu, tik daudz es zinu. Bet vairāk nespēju atcerēties. Ko man darīt?

Un viņa nekad to arī neatcerējās, un kopš tās dienas, ja Lūsija kādu stāstu uzskata par labu, tad tas ir tāds, kas atgādina burvju grāmatā lasīto un aizmirsto.

Viņa pašķīra lappuses tālāk un, sev par pārsteigumu, redzēja, ka uzšķirtajā lappusē nav attēlu. Taču pirmie vārdi vēstīja: «Burvestība, kas ļauj apslēpto darīt redzamu.» Viņa izlasīja tekstu, lai pārliecinātos, ka saprot visus grūtos vārdus, un tad izrunāja tos skaļi. Un tūlīt zināja, ka burvestība iedarbojas, jo, skaļi lasot vārdus, lielie burti lappuses sākumā iekrāsojās un lapu malās parādījās raibi attēli. Notika apmēram tā, kā turot virs liesmas to, kas rakstīts ar neredzamu tinti, un rakstītais pamazām kļūst redzams. Tikai nespodrās citronsulas krāsas vietā (citronsula ir visvieglāk sabrūvējamā neredzamā tinte) te parādījās zelta un spilgti sarkanas līnijas. Tie bija dīvaini attēli — ar daudzām būtnēm, kuru izskats Lūsijai lāgā nepatika. Un tad viņa nodomāja: — Laikam es visu esmu padarījusi redzamu, turklāt ne jau tikai bungātājus vien. Iespējams, ka tādā vietā kā šī apkārt slaistās citi neredzami radījumi. Nevaru apgalvot, vai gribēšu tos visus skatīt vaigā.

Šajā brīdī Lūsija izdzirda, ka pa gaiteni viņai aiz muguras tuvojas smagi, bet vienlaikus arī mīksti soļi, un, protams, atmiņā atausa stāsts par burvi, kas staigā basām kājām un nesaceļ lielāku troksni par kaķi. Allaž ir prātīgāk apgriezties nekā ļaut kādam zagties klāt no aizmugures. Lūsija apgriezās.

Tad viņas seja iegaismojās, un kādu mirkli viņa izskatījās gandrīz tikpat skaista kā otra Lūsija attēlā, taču pati viņa, protams, to neapzinājās un, sajūsmā iesaukusies, izstiepusi apskāvienam rokas, izskrēja pretī nācējam. Jo durvīs stāvēja pats Aslans, lauva — augstākais no visiem augstajiem karaļiem. Jo viņš bija taustāms un īsts, un silts un ļāva sevi skūpstīt un paslēpt seju spīdīgajā kažokā. Un, spriežot pēc dobjā, zemestrīces grāvieniem līdzīgā trokšņa, kas plūda no viņa krūtīm, Lūsija iedrošinājās nodomāt, ka viņš murrā.

— Ai, Aslan, — viņa sacīja, — cik tu esi labs, ka atnāci!

— Es šeit biju visu laiku, — viņš atteica, — bet tu mani tikko kā padarīji redzamu.

— Aslan, — Lūsija, gandrīz pārmezdama, iesaucās. — Nesmejies par mani! It kā es varētu paveikt kaut ko tādu, kas tevi padarītu redzamu!

— Tā notika, — sacīja Aslans. — Vai tu domā, ka es pats saviem likumiem nepakļaujos?

Pēc īsa klusuma brīža viņš ierunājās vēlreiz.

— Bērns, — viņš teica, — man liekas, ka tu slepus esi kaut ko noklausījusies.

— Slepus noklausījusies?

— Tu klausījies, ko divas tavas skolasbiedrenes sacīja par tevi.

— Ak to? Man neienāca prātā, ka tā ir noklausīšanās, Aslan. Vai tad tā nebija burvestība?

— Izspiegot cilvēkus ar burvestību ir tas pats, kas izspiegot viņus ar citiem paņēmieniem. Un tu savu drau­dzeni novērtēji nepareizi. Viņai ir vājš raksturs, bet viņa tevi mīļo. Viņa baidījās no vecākās meitenes un teica to, ko patiesībā nedomā.

— Manuprāt, es nekad nespēšu aizmirst, ko dzirdēju viņu sakām.

— Nē, nespēsi.

— Ak, Dievs! — Lūsija iesaucās. — Vai es esmu visu sabojājusi? Vai tu gribi sacīt, ka mūsu draudzība būtu turpinājusies, ja tas nebūtu noticis, un ka mēs kļūtu patiešām sirsnīgas draudzenes, un varbūt pat — uz visu mūžu… un ka tagad tā nekad nenotiks?

— Bērns, teica Aslans. — Vai es tev reiz agrāk jau nepaskaidroju, ka neviens nekad nedabū zināt, kas būtu noticis?

—Jā, Aslan, tu izskaidroji, — Lūsija piekrita. — Man žēl. Bet, lūdzu…

— Saki vien, dārgumiņ.

— Vai es jebkad varēšu izlasīt vēlreiz to stāstu, ko nespēju atcerēties? Vai tu man to pastāstīsi, Aslan? Ai, dari to, lūdzu, lūdzu.

—Jā, kā tad, es tev to stāstīšu gadu pēc gada. Bet nu nāc. Mums jāsatiekas ar mājas saimnieku.

.