Rītausmas ceļinieka brauciens

Devītā nodaļa Balsu sala

Vēji, kas tik ilgi bija brāzušies no ziemeļrietumiem, iegriezās rietumos, un ik ritu, saulei iznirstot no jūras, «Rītausmas ceļinieka» izliektais priekšgals slējās tieši pretī I ielā spīdekļa ripas centram. Dažiem šķita, ka saule izskatās lielāka nekā Nārnijā, tomēr pārējie tam nepiekrita. Un tā nu viņi kuģoja un kuģoja, rāma, tomēr vienmērīga vēja dzīti, un neredzēja ne zivis, ne kaijas, ne kuģus, ne krastus. Krājumi atkal palēnām izsīka, un sirdīs iezagās doma, ka varbūt viņi iebraukuši tādā jūrā, kam nav ne gala, ne malas. Bet, kad uzausa pati pēdējā diena, kurā, pēc viņu domām, varēja turpināt ceļojumu uz austrumiem, tieši priekšā starp «Rītausmas ceļinieku» un saullēktu līdzīga mākonim pletās līdzena zeme.

Pēcpusdienā ap pašu vidu viņi plašajā līcī bravūrīgi izmeta enkuru un nokāpa uz cietzemes. Šī apkārtne stipri atšķīrās no iepriekš redzētā. Jo, kad viņi bija šķērsojuši smilšaino piekrastes joslu, tālumā mēmi pletās tukšs klajums, it kā te nebūtu nevienas dzīvas būtnes, taču uz visām pusēm pletās līdzeni mauri ar īsu, līdzenu zāli, kāda redzama Anglijā lielu māju priekšā, par kuru rūpējas desmit strādnieki. Koki (un to bija daudz) auga noteiktā atstatumā cits no cita; neredzēja arī zemē mētājamies nolauztus zarus vai nobirušas lapas. Reizēm iedūdojās baloži, taču citas skaņas tā arī nebija dzirdamas.

Drīz viņi nonāca pie garas, taisnas, smiltīm nobārstītas takas, uz kuras neredzēja nevienu nezāli un kurai abās pusēs slējās koki. Tālu projām, alejas viņā galā, ceļinieki ieraudzīja māju — pēcpusdienas saulē tā izskatījās ļoti gara, pelēka un mierīga.

Viņi tikko bija iegriezušies takā, kad Lūsija sajuta, ka kurpē iebiris mazs akmentiņš. Tādā nepazīstamā vietā laikam būtu bijis prātīgāk palūgt citus uzgaidīt, kamēr viņa to izpurina. Taču Lūsija tā nedarīja — viņa vienkārši atpalika un apsēdās, lai noautu kurpi. Aukliņa bija samezglojusies.

Kad meitenei beidzot izdevās atraisīt mezglu, pārējie jau atradās diezgan tālu priekšā. Izkratījusi akmentiņu un audama kurpi atkal kājā, viņa biedru balsis vairs nedzirdēja, taču gandrīz tajā pašā acumirklī saklausīja kaut ko citu. Skaņas nāca no mājas puses.

Lūsija dzirdēja tādu kā dunoņu. Šķita, ka desmitiem spēcīgu strādnieku cik spēdami vālē pa zemi ar lieliem koka veseriem. Troksnis ļoti ātri tuvojās. Lūsija sēdēja, atspiedusi muguru pret koku, un, tā kā uzrāpties tajā nebija iespējams, tad patiešām neatlika nekas cits kā sēdēt pilnīgi nekustīgi, piekļaujoties kokam, un cerēt, ka viņu neie­raudzīs.

Būkš, būkš, būkš… un, lai trokšņa cēlājs būtu kas būdams, tagad tas atradās tuvu, jo meitene juta drebam zemi zem kājām. Taču redzams nekas nebija. Lūsija nodomāja, ka tas —vai tie —droši vien atrodas viņai aizmugurē. Tomēr tad atskanēja duna uz celiņa tieši viņas priekšā.

Viņa saprata, ka tas ir uz celiņa ne vien pēc skaņas, bet ari tāpēc, ka redzēja smiltis pašķīstam uz visām pusēm, it kā tās būtu ķēris smags sitiens. Visi trokšņi saplūda vienkop ap divdesmit pēdu attālumā no viņas un piepeši apklusa. Tad atskanēja balss.

Tā nudien izklausījās baisa, jo Lūsija joprojām nevienu neredzēja. Visa parkam līdzīgā ainava joprojām likās tikpat klusa un tukša, kā viņiem ierodoties. Tikai dažu pēdu attālumā kāds runāja. Un viņa teiktais skanēja šādi:

— Biedri, nu ir jāizmanto izdevība.

Uz karstām pēdām atsaucās vesels balsu koris:

— Klausieties, ko viņš saka. Klausieties! Viņš teica: «Nu ir jāizmanto izdevība.» Malacis, priekšniek! Nekad neesi sacījis patiesāku vārdu.

— Un es saku tā, — turpināja pirmā balss, — dodiedes uz pludmali un ieņemiet vietas starp viņiem un viņu laivām, un lai katrs smerdelis uzmana savus ieročus. Notveriet viņus brīdī, kad tie mēģina iziet jūrā.

— Ei, jā, tā būs pareizi, — klaigāja balsu koris, — tu, priekšniek, esi uztrāpījis labāko domu. Turies pie tās. Citas, labākas par šo, nemaz nevar būt.

— Nu tad ejam, biedri, ejam, — ierunājās pirmā balss.

— Laižamies ceļā.

— Kā tad, priekšniek, — piebalsoja citi. Labāku kārtību nemaz nevar sagudrot. Tieši to mēs arī grasījāmies piedāvāt. Laižamies ceļā!

Tūlīt atsākās duna — sākumā diezgan skaļa, bet drīz tā kļuva arvien klusāka un klusāka, līdz izgaisa jūras pusē.

Lūsija saprata, ka nebūtu īstais laiks sēdēt un gudrot, kas šie neredzamie radījumi varētu būt. Tiklīdz dimdoņa bija apklususi, meitene pietrūkās kājās un metās skriet nopakaļ citiem, cik ātri vien kājas nesa. Plīst vai lūzt, citi jābrīdina.

Kamēr tas viss norisinājās, pārējie bija pienākuši pie mājas. Tā nebija augsta — tikai divstāvu ēka —, celta no skaistas, maigas krāsas akmeņiem, ar daudziem logiem un daļēji apaugusi ar efejām. Viss bija tik kluss, ka Jūstess sacīja: — Manuprāt, tā ir tukša, — turpretī Kaspians mēmi norādīja uz dūmu stabu, kas cēlās no viena skursteņa.

Viņi atrada platus vārtus, kas bija vaļā, un iegāja pa tiem bruģētā pagalmā. Un tieši te viņi ieraudzīja pirmo norādi, ka šai salai piemīt kaut kas savāds. Pagalma vidū atradās ūdenssūknis un zem tā spraislas — spainis. Te nu nebija nekas dīvains. Taču sūkņa rokturis kustējās augšup lejup, kaut gan nebija redzams, ka to kāds kus­tinātu.

— Te notiek kaut kādas burvestības, — teica Kaspians.

— Mehāniskas! — Jūstess iesaucās. — Beidzot mēs neapšaubāmi esam nokļuvuši civilizētā zemē.

Šajā brīdī pagalmā sakarsusi un aizelsusies iedrāzās Lūsija. Viņa klusā balsī pūlējās pārējiem ieskaidrot, ko neviļus dzirdējusi. Un, kad tie daļēji bija to aptvēruši, pat paši drosmīgākie neizskatījās īpaši laimīgi.

— Neredzami ienaidnieki, — norūca Kaspians. —Un viņi grib nošķirt mūs no laivas. Tas nu gan ir ciets rieksts, kas jāpārkož.

—Vai tev nav kāda jausma, kas viņi īsd ir par radījumiem, Lū? — tincināja Edmunds.

— Ne mazākās, Ed. Es taču nedabūju viņus redzēt!

— Vai soļi viņiem bija tādi kā cilvēkiem?

— Es nedzirdēju nekādus soļus, tikai balsis un to drausmīgo dunu un dimdoņu, it kā sistu ar āmuriem.

— Interesanti, — sacīja Rīpičīps, — vai viņi kļūst neredzami, kad saņem zobena cirtienu?

— Izskatās, ka to mums nāksies noskaidrot, — teica Kaspians. — Bet iesim ārā pa vārtiem. Pie sūkņa stāv viens no šiem kungiem, klausīdamies visu, ko mēs runājam.

Viņi izgāja ārā un devās atpakaļ uz taku, kur koki varbūt varētu kalpot par aizsegu.

— Īstenībā jau no tā nekāda labuma nav, — teica Jūstess, — mēs mēģinām noslēpties no ļaudīm, ko nevaram redzēt. Iespējams, ka tie atrodas mums visapkārt.

— Paklau, Drinian, — Kaspians sacīja. — Kā būtu, ja mēs pamestu laivu likteņa varā, dotos līcī uz kādu citu vietu un signalizētu «Rītausmas ceļiniekam» kaut kur apstāties un uzņemt mūs uz klāja?

— Te nebūs pietiekama dziļuma kuģim, sir, — sacīja Drinians.

— Mēs laistos peldus, — ieteica Lūsija.

— Visas jūsu augstības, — teica Rīpičīps, — uzklausiet mani. Ir muļķīgi cerēt, ka no neredzama ienaidnieka iespējams izvairīties lienot un ložņājot. Ja šie radījumi grib piespiest mūs cīnīties, varat nešaubīties, ka tas viņiem iz­dosies. Un, lai kā mums veiktos, man labāk gribētos stāties pret viņiem vaigu vaigā nekā ļaut, lai viņi ieķeras man astē.

— Es patiešām nešaubos, ka Rīpam šoreiz ir taisnība, — teica Edmunds.

— Protams, — piekrita Lūsija, —ja Rainss un citi, kas atrodas uz «Rītausmas ceļinieka», redzēs mūs krastmalā cīnāmies, kaut ko taču viņi spēs darīt.

— Bet viņi neredzēs mūs cīnāmies, ja nesaskatis nevienu ienaidnieku, — bēdīgi izdvesa Jūstess. — Viņi domās, ka mēs vēcinām pa gaisu zobenus tīrā prieka pēc.

Iestājās nepatīkams klusums.

— Ziniet, — beidzot ierunājās Kaspians, — rīkosimies tālāk. Mums jānostājas ar viņiem vaigu vaigā. Jāpaspiež viņiem rokas. Lūsij, tev jāuzsprauž bulta uz stiegras, pārējiem jāatkailina zobeni. Un nu — ķeramies vērsim pie ragiem. Varbūt viņi būs ar mieru ielaisties sarunās.

Soļojot atpakaļ uz pludmali, bija dīvaini redzēt, ka zālieni un lielie koki izskatās tik mierpilni. Pat tad, kad viņi nonāca piekrastē un ieraudzīja laivu tajā pašā vietā, kur to bija atstājuši, un līdzenās smiltis bez jebkādām dzīvu būtņu pazīmēm, viņi sāka šaubīties, vai Lūsija savu stāstu nav iztēlojusies. Taču, pirms kāds sasniedza smilšu joslu, augstu gaisā atskanēja balss.

— Tālāk ne, kungi, tālāk vairs ne, — tā brīdināja. — Vispirms mums ar jums jāaprunājas. Mēs šeit esam vairāk nekā piecdesmit un rokās turam ieročus.

— Uzklausiet viņu, uzklausiet, — skandēja balsu koris. —Tas ir mūsu priekšnieks. Viņa teiktajam var ticēt. Viņš jums saka patiesību, nudien patiesību.

— Es neredzu šos piecdesmit kaujiniekus, — piezīmēja Rīpičīps.

— Tā ir tiesa, tā ir tiesa, — atteica priekšnieka balss. —Jūs mūs neredzat. Un kāpēc neredzat? Tāpēc, ka esam neredzami.

— Turpiniet tā, priekšniek, turpiniet tā, — teica citas balsis. —Jūs runājat kā no grāmatas. Viņi nevarēja sagaidīt labāku atbildi par šo.

— Esi mierā, Rīp, — brīdināja Kaspians un tad skaļāk piebilda: —Jūs, neredzamie cilvēki, ko jūs gribat ar mums darīt? Un ko mēs esam nodarījuši, lai izpelnītos jūsu naidu?

— Mēs gribam, lai šī mazā meitene izdara kaut ko tādu, kas spēj mums palīdzēt, — sacīja priekšnieka balss. (Pārējie paskaidroja, ka tieši to gribējuši teikt arī viņi.)

— Mazā meitene! — iesaucās Rīpičīps. — Šī dāma ir karaliene!

— Par karalienēm mēs neko nezinām, — sacīja priekšnieka balss. («Mēs arī ne, mēs arī ne,» skandēja citas. «Bet mēs gribam kaut ko tādu, ko viņa var izdarīt».)

— Kas tas ir? — Lūsija noprasīja.

—Ja tas ir kaut kas tāds, kas aizskar viņas augstības godu undrošību, —piebilda Rīpičīps, —tad dabūsiet pa brīnīties, redzēdami, cik daudzus mēs pirms savas nāves spēsim nogalināt.

— Nu, — sacīja priekšnieka balss. — Tas ir garš stāsts. Varbūt mēs varētu apsēsties?

Balss priekšlikums tika dedzīgi atbalstits, taču nārnieši palika stāvam.

— Redziet, —iesāka priekšnieka balss. —Lieta ir šāda. Šī sala kopš neminamiem laikiem piederējusi diženam burvim. Un mēs visi esam — vai varbūt, ja tā var izteikties, es varētu sacīt: bijām —viņa kalpi. Lieki netērējot vārdus, šis burvis, par kuru es runāju, lika mums darīt kaut ko tādu, kas mums nepatika. Un kāpēc nepatika? Tāpēc, ka mēs to negribējām darīt. Nu un tad šis pats burvis briesmīgi sadusmojās, jo man jums jāteic, ka sala piederēja viņam un viņš nebija pieradis, ka viņam neklausa. Ziniet, viņš bija traki nelokāms. Bet, pag, pag, kur es paliku? Ak jā, un tad šis burvis uzgāja augšstāvā (jo jums jāzina, ka viņš turēja visus savus burvju rīkus augšā, bet mēs mitām apakšstāvā), tātad viņš uzgāja augšstāvā un mūs nobūra. Nobūra par neglīteņiem. Ja jūs mūs tagad redzētu (pēc manām domām, jūs varat būt pateicīgi savām zvaigznēm, ka to nespējat), jūs neticētu, kādi mēs izskatījāmies, pirms tikām pataisīti par neglīteņiem. Jūs patiešām neticētu. Tā nu mēs visi bijām tik pretīgi, ka nespējām cits uz citu paskatīties. Ko mēs toreiz izdarījām? Es jums pateikšu, ko. Mēs nogaidījām, līdz mums šķita, ka šitais burvis pēcpusdienā gulēs dienvidu, un tad uzlīdām augšstāvā un bez kauna, bez goda piezagāmies pie viņa burvību grāmatiņas, lai redzētu, vai varam kaut ko darīt pret to izķēmošanu. Bet mēs visi bijām nosvīduši gluži slapji un trīcējām, nav ko jūs krāpt. Tomēr, ticat vai neticat, varu jums apzvērēt, ka nejaudājām atrast ne tik, cik melns aiz naga, kur būtu rakstīts, kā tikt vaļā no neglītuma. Bet laiks ritēja, un mēs baidījāmies, ka jebkurā mirklī var uzmosties vecais kungs, — es odu pēc sviedriem, tāpēc nedomāju jūs krāpt — un, ilgi netērējot laiku, nezinu, vai darījām pareizi vai nepareizi, galu galā mēs uzzinājām burvju vārdus, kas spēj padarīt cilvēkus neredzamus. Un mēs domājām, ka labāk būt neredzamiem nekā palikt tādiem ķēmiem, kādi toreiz bijām. Un kāpēc gan ne? Tā mēs justos labāk. Tā nu mana mazā meitiņa, kas ir apmēram jūsu mazās meitenes gados un jauks bērns (tāda viņa bija pirms izķēmošanas, kaut arī tagad…), — bet labāk mazāk runāt, ātrāk visu vērst par labu — redziet, mana mazā meitiņa norunāja burvju vārdus, jo tam, kas tos runā, vajadzēja būt vai nu mazai meitenei, vai pašam burvim, ja jūs saprotat, ko es gribu sacīt, jo citādi burvesdba nebūtu iedarbojusies. Un kāpēc ta' to bij' nedarīt? Nekas taču nenodka. Tā nu mana Klipsija norunāja burvju vārdus (man gan vajadzēja jums pateikt, ka viņa prot lieliski lasīt), un mēs visi kļuvām tik neredzami, cik neredzamus mūs var vēlēties. Ticiet man, ka bija tīrais atvieglojums neredzēt citam cita seju. Vismaz sākumā, tomēr patlaban, vārdu sakot, mums līdz nāvei apnicis būt neredzamiem. Un ir vēl

viena padarīšana. Man ne prātā neienāca, ka šitais burvis (tas, par ko es jums stāsdju iepriekš) arī neredzams vandīsies riņķī. Katrā ziņā mēs kopš tās dienas viņu ne reizes neesam redzējuši. Tāpēc mēs nezinām, vai viņš ir beigts vai aizlasījies projām, vai arī gluži vienkārši sēž neredzams augšstāvā, vai varbūt nonāk lejā un tur klīst apkārt neredzams. Un, ticiet man, nav jēgas ausīties, jo viņš vienmēr tipināja apkārt basām kājām, nesaceldams lielāku troksni nekā liels, pūkains kaķis. Un es jums, kungi, teikšu skaidri un gaiši — tas krīt vairāk uz nerviem, nekā cilvēks spēj paciest.

Tāds bija priekšnieka balss stāsts, tomēr stipri saīsināts, jo esmu izlaidis to, ko teica pārējās balsis. Īstenībā priekšnieks netika tālāk par sešiem septiņiem vārdiem, kad viņu jau pārtrauca biedru piekrišanas saucieni un uzmundrinājumi, kas nārniešus darīja vai trakus aiz nepacietības. Kad stāsts bija galā, iestājās ļoti ilgs klusums.

— Bet kāds tam visam sakars ar mums? — beidzot ierunājās Lūsija. — Es nesaprotu.

— Lai Dievs man žēlīgs, ja esmu aizmirsis un izlaidis visbūtiskāko! — iesaucās priekšnieka balss.

— To jūs esat darījis, to jūs esat darījis, — milzīgā sajūsmā auroja citas balsis. — Neviens cits nespētu to tik veiksmīgi un meistarīgi aizmirst. Turpiniet tāpat, priekšniek, turpiniet tāpat.

— Man taču nav jāpārstāsta viss no jauna? — atsāka priekšnieks.

— Nē, protams, ne, — sacīja Kaspians un Edmunds.

— Nu tad, īsi sakot, — turpināja atkal tā pati balss, — mēs esam nogaidījušies veselu mūžību uz kādu mazu, jauku meitenīti no svešām zemēm — tādu, kāda varētu būt jūs, jaunkundzīt, — kura tad nu uzietu augšstāvā, piezagtos pie burvja grāmatas un atrastu burvesdbas vārdus, kas atbrīvotu mūs no neredzamības, un izteiktu tos. Un mēs visi apzvērētu, ka pirmajiem svešiniekiem, kas izkāptu šajā salā (un kuriem līdzi būtu maza, jauka meitenīte, jo, re-re, ja tās nebūtu, tad būtu cita runa), mēs neļautu aiziet prom dzīviem, ja viņi nedarītu to, kas mums vajadzīgs. Un tāpēc, kungs, ja jūsu mazulīte nebūs ar mieru pildīt sev uzdcēto cildeno darbu, mūsu sāpīgais pienākums būs jums visiem pārgriezt rīkles. Tā teikt, kārtības labad. Ceru, ka jūs neapvainosieties.

— Neredzu visus tos jūsu ieročus, — iebilda Rīpičīps. —Vai tie arī ir neredzami? — Tik tikko viņš bija to izteicis, tā atskanēja švīkstoņa, un nākamajā brīdī kādā no kokiem viņu aizmugurē drebēdams iedūrās šķēps.

— Tas ir šķēps, jā gan, tas viņš ir, — sacīja priekšnieka balss.

— Ir gan, priekšniek, nudien ir, — piebalsoja citi.

— Jums ir pilnīga taisnība.

— Un to meta mana roka, — nerimās priekšnieks,

— kad lietas atdalās no mums, tās kļūst redzamas.

— Bet kāpēc jūs gribat, lai to izdaru es? — vaicāja Lūsija.

— Kāpēc to nedara neviens no jums pašiem? Vai jums meiteņu nav?

—Mēs n-neiedrošināmies, mēs n-neiedrošināmies, — klaigāja visas balsis. — Mēs vairs uz augšstāvu neejam.

— Citiem vārdiem sakot, — sacīja Kaspians, — jūs prasāt, lai šī dāma dodas zināmās briesmās, kuras jūs neiedrošināties lūgt uzņemties savām māsām un meitām.

— Tieši tā, tieši tā, — mundri atsaucās balsis. — Ļoti labi sacīts, labāk pat nav iespējams. Jums ir vērā ņemama izglītība, nudien ir. Tas redzams katram.

— Nu, ja pārdomā visus šos nedzirdētos… — iesāka Edmunds, taču Lūsija viņu pārtrauca.

— Vai man būtu jāiet uz augšstāvu naktī, vai arī es varētu to darīt dienas laikā?

— A, dienā, katrā ziņā dienā, — steidzīgi atsaucās priekšnieks, — naktī ne. Neviens neko tādu no jums neprasa. Iet uz augšstāvu, kad ir tumšs? Nē-e.

— Nu tad labi, es to izdarīšu, — Lūsija atteica.

— Nē, — viņa turpināja, pagriezdamās pret citiem,

— nemēģiniet mani atrunāt. Vai jūs neredzat, ka tam nav jēgas? Viņu taču ir nez cik duču. Mēs ar viņiem cīnīties nevaram. Turpretī, izvēloties otro piedāvājumu, pastāv zināma iespēja.

— Bet burvis! — iesaucās Kaspians.

— Es zinu, — teica Lūsija. — Tomēr varbūt viņš nav tik ļauns kā neredzamie tēli. Vai jums neliekas, ka šie cilvēki nav sevišķi drosmīgi?

— Gudri jau nu viņi, protams, nav, — secināja Jūstess.

— Paklau, Lū, — teica Edmunds. — Mēs patiešām nevaram ļaut tev rīkoties. Pajautā Rīpam, es nešaubos, ka viņš sacīs tieši to pašu.

— Tomēr tas nozīmē glābt ne vien jūsu dzīvību, bet arī manējo, — Lūsija nepiekāpās. — Es, tāpat kā jebkurš cits, negribu, lai mani sacērt gabalos ar neredzamiem zobeniem.

—Viņas augstībai taisnība, —teica Rīpičīps. —Ja mēs varētu būt droši, ka kaujā paglābtu viņu, mūsu pienākums būtu skaidrs un vienkāršs. Taču man liekas, ka drošības mums nav nekādas. Un pakalpojums, ko viņi prasa, nekādā ziņā neaptraipa viņas augstības godu, tas ir cildens un varonīgs solis. Ja karalienes sirds mudina viņu riskēt, dodoties pie burvja, es viņu no tā neatrunāšu.

Tā kā neviens nekad nebija redzējis Rīpičīpu no kaut kā baidāmies, viņam, tā runājot, nepiemita ne mazākā neveik­lības sajūta. Turpretī zēni, kas visi bieži vien bija no kaut kā baidījušies, tumši piesarka. Neredzamie cilvēki skaļi urravoja, kad tika paziņots nārniešu lēmums, un priekšnieka balss (kuru dedzīgi atbalstīja visi citi) uzaicināja ceļiniekus ierasties vakariņās un nakti pavadīt salinieku mājā. Jūstesam negribējās ielūgumu pieņemt, bet Lūsija sacīja: — Esmu droša, ka viņi nav nekādi nodevēji. Nepavisam pēc tādiem neizklausās.—Arī pārējie piekrita. Un, skaļas, trokšņainas dunas pavadīti (turklāt duna kļuva vēl skaļāka, kad viņi iegāja karogotajā, atbalsīm pieskandinātajā pagalmā), visi atkal atgriezās lielajā namā.