Rītausmas ceļinieka brauciens

Pirma nodaļa Aina guļamistabā

Reiz dzīvoja kāds zēns, kuru sauca par Edmundu Klerensu Skrabu, un gandrīz vai jāsaka, ka tādu vārdu viņš bija pelnījis. Vecāki dēlu sauca par Jūstesu Klerensu, skolotāji — par Skrabu. Nevaru jums pateikt, kā viņu uzrunāja draugi, jo tādu viņam nebija. Savus vecākus viņš nedēvēja par tēvu un māti, bet par Haroldu un Albertu. Viņi bija diezgan mūsdienīgi un moderni — veģetārieši, nepīpētāji un nedzērāji, turklāt valkāja īpašu apakšveļu. Viņu mājās bija ļoti maz mēbeļu, ļoti maz segu uz gultām, un logi allaž bija vaļā.

Jūstesam Klerensam patika dzīvas būtnes, īpaši vaboles, kad tās bija beigtas un piespraustas pie kartona. Viņam patika grāmatas, ja tās sniedza informāciju un ja tajās bija attēloti labības elevatori vai dūšīgi ārzemnieku bērni, kas paraugskolās nodarbojas ar vingrošanu.

Jūstesam Klerensam nepatika četri Pevensiji, viņa brālēni un māsīcas, — Pīters, Sjūzena, Edmunds un Lūsija. Tomēr viņš jutās gluži priecīgs, kad uzzināja, ka Edmunds un Lūsija brauks ciemos, jo sirds dziļumos viņam patika citiem uzmesties par varmācīgu izrīkotāju, komandieri un pavēlnieku, un, kaut arī viņš pats bija mazs, vārgulīgs nīkulis, kas cīniņā spēkiem nevarētu mēroties pat ar Lūsiju, kur nu vēl ar Edmundu, viņš zināja desmitiem paņēmienu, kā bojāt cilvēkiem omu, kad pats esi savās mājās, bet viņi — tikai viesos.

Edmunds ar Lūsiju nebūt negribēja braukt ciemoties pie tēvoča Harolda un tantes Albertas. Bet neko nevarēja darīt. Tovasar tēvam sešpadsmit nedēļas bija jālasa lekcijas Amerikā, un māte gatavojās braukt viņam līdzi, jo viņa desmit gadus nebija baudījusi kārtīgas brīvdienas. Pīters cītīgi gatavojās kādam pārbaudījumam, tāpēc viņš brīv­dienas grasījās pavadīt, centīgi apgūstot zinības pie vecā profesora Kērka, kura mājā šie četri bērni krietni sen, kara gados, bija piedzīvojuši brīnišķīgas dēkas. Ja profesors joprojām dzīvotu tajā pašā mājā, viņš uzlūgtu tur paviesoties visus pusaudžus. Tomēr viņš nez kāpēc kopš tām dienām bija nonācis nabadzībā un tagad mita nelielā namiņā, kurā viesiem bija tikai viena guļamistaba. Lai pārējos trīs bērnus paņemtu līdzi uz Ameriku, vajadzētu pārāk daudz naudas, tāpēc laimīgā loze tika Sjūzenai.

Pieaugušie viņu uzskatīja par skaistāko ģimenes locekli, bet mācībās viņa nekāds spīdeklis nebija (lai gan citādā ziņā savam vecumam bija ļoti nobriedusi), un māte sacīja, ka «viņai Amerikas ceļojums dos daudz vairāk nekā jaunā­kajiem». Edmunds ar Lūsiju pūlējās neapskaust Sjūzenu, tomēr vasaras brīvdienas pavadīt pie tantes bija tīrās šausmas. — Man tas sagādās krietni vairāk grūtību, — teica Edmunds, — tev vismaz būs pašai sava istaba, bet man guļamistabā vajadzēs dalīties ar apnicīgo stulbeni Jūstesu.

Stāsts sākas kādā pēcpusdienā, kad Edmundam ar Lūsiju patrāpījās iespēja dažus neatsveramus brīžus palikt divatā. Protams, viņi runāja par Nārniju kā savu slepeno, viņiem piederīgo zemi. Manuprāt, vairumam no mums ir sava slepenā zeme, kas — vēlreiz uzsverot — vairumam no mums nav nekas cits kā izdomāta valstība. Sajā ziņā Edmundam ar Lūsiju bija veicies labāk nekā citiem. Viņu slepenā zeme bija reāla. Viņi to jau divreiz bija apciemojuši nevis rotaļā vai sapnī, bet īstenībā. Protams, nokļuvuši viņi tur bija ar burvestību palīdzību — tas ir vienīgais ceļš, kā nokļūt Nārnijā. Un bija pašā Nārnijā saņēmuši solījumu — vai gandrīz to saņēmuši —, ka reiz, kādā jaukā dienā, nokļūs tur vēlreiz. Jūs varat iedomāties, ka viņi par to runāja bieži, kad vien pagadījās tāda izdevība.

Viņi sēdēja Lūsijas istabā uz gultas malas un lūkojās uz

gleznu pie pretējās sienas. Tā visā mājā bija vienīgā, kas viņiem patika. Tantei Albertai tā nepavisam nepatika (tieši tāpēc tā bija iebāzta mazajā otrā stāva istabiņā pagalma pusē), tomēr mest pavisam ārā viņa to nevarēja, jo tā bija kāzu dāvana no kādacilvēka, kuru viņai negribējās aizvainot.

Gleznā bija redzams kuģis — kuģis, kas slīdēja skatītājam tieši virsū. Tā priekšgals bija izveidots apzeltītas pūķa galvas veidā, ar plati ieplestu rīkli. Kuģim bija tikai viens masts un viena liela, četrstūraina, sulīgi sarkana bura. Kuģazēni — tik daudz, cik no tiem varēja redzēt tur, kur beidzās pūķa apzeltītie spārni, — bija zaļi. Kuģis tieši patlaban bija pacēlies krāšņi zila viļņa galotnē un tuvākā banga mutuļodama un burbuļodama nāca arvien klātāk skatītājam. Kuģis, vēja dzīts, mazliet bija sasvēries uz kreisā sāna. (Starp citu, ja jūs vispār gatavojaties lasīt šo stāstu un vēl nezināt tā nosaukumu, tad jums vajadzētu iemācīties, kura, skatoties tieši virsū kuģa priekšgalam, ir kreisā puse un kura — labā.) Spožie saules stari krita uz kuģi no kreisās puses, un ūdens tur bija pilns zaļu un sarkanu zibšņu. Otrā pusē tas bija tumšāki zils, jo atradās kuģa ēnā.

— Jājautā, — sacīja Edmunds, — vai, skatoties uz Nārnijas kuģi bez iespējas tajā uzkāpt, garastāvoklis nesabojājas vēl vairāk.

— Tomēr jau skatīties vien ir labāk nekā neredzēt ne­ko, —iebilda Lūsija. —Un šis te izskatās ļoti nārnijisks kuģis.

—Vai jūs joprojām muļķojaties ar savu veco spēlīti? — noprasīja Jūstess Klerenss, kas bija klausījies aiz durvīm un tagad ņirgdams iesoļoja istabā. Pērngad, viesodamies pie Pevensijiem, viņš bija izmanījies izspiegot, kā viņi visi bija runājuši par Nārniju, un pēc tam gaužām labprāt radiniekus ar to kaitināja. Protams, viņš uzskatīja, ka brālēni un māsīcas to visu izdomā, un, tā kā viņš bija pārāk aprobežots, lai pats kaut ko izdomātu, tad uzskatīja, ka citi par to pelnījuši nosodījumu.

—Tu te esi nelūgts viesis, — Edmunds strupi noskaldīja.

— Pūlos izdomāt skaitāmpantiņu, — pretojās Jūstess. — Apmēram tādu:

«Dažs pļurkst par kādu stidbu Nārniju, Kamēr izkūko pēdējo prāta drusciņu…»

— Nu, pirmkārt, Nārnijai gan nav lāga atskaņas ar «drusciņu», — atcirta Lūsija.

— To sauc par asonansi, — pretojās Jūstess.

— Nav ko prasīt muļķim, vai viņš vispār zina, kas tā asonanse tāda ir, — sacīja Edmunds. —Viņam tikai gribas, lai kaut kas tiktu pavaicāts. Nesaki neko, tad varbūt aizlasīsies.

Parasti, ja kādu zēnu tā saņem, tas vai nu ātri aizlasās, vai aiz dusmām saskaišas zili melns. Jūstess nedarīja ne vienu, ne otru. Viņš ņirgdams slaistījās pa istabu un drīz atkal atsāka runāt.

— Vai jums tā bilde patīk? — viņš noprasīja.

— Dieva dēļ, neļauj viņam sākt gvelzt par mākslu un visu, kas ar to saistīts, — steidzīgi sacīja Edmunds, taču Lūsija, kas bija pieradusi runāt to, ko domā, jau pasteidzās atbildēt: —Jā, patīk. Man tā ļoti patīk.

— Draņķīgs smērējums, — atcirta Jūstess.

— Ja iziesi ārā pa durvīm, nebūs uz to jāskatās, — Edmunds pamācīja.

— Kāpēc tev tā patīk? —Jūstess tincināja Lūsiju.

— Nu, pirmkārt, — atteica Lūsija, — man tā patīk tāpēc, ka kuģis patiešām izskatās itin kā kustamies. Un ūdens izskatās, it kā patiešām būtu slapjš. Un viļņi izskatās, it kā nudien celtos un grimtu.

Jūstesam, protams, atbilžu netrūka, bet viņš neteica nenieka. Iemesls bija šāds — tieši tajā mirklī viņš palūkojās uz viļņiem un redzēja, ka tie nudien itin kā celtos un grimtu. Viņš tikai reizi bija atradies uz kuģa (un arī tad nebija braucis tālāk par Vaitas salu) un šajā vienīgajā reizē bija drausmīgi mocījies ar jūras slimību. Gleznā atainotie viļņi atkal lika justies šķērmi. Nabags kļuva gluži vai zaļš, bet mēģināja uz gleznu palūkoties vēlreiz. Un tad jau atvērtām mutēm blenza visi trīs bērni.

Ir jau grūti noticēt tam, ko viņi redzēja, ja par to lasa grāmatā, taču gandrīz tikpat grūti bija noticēt, redzot, kas notiek. Gleznā viss sāka kustēties. Tas gan neizskatījās tā, kā izskatās kinoekrānā, krāsas bija pārāk līdzīgas īstenībai, tīras un it kā redzamas dabā. Kuģa priekšgals iegrima vilnī, un augšup uzšļakstījās milzīga ūdens šalts. Un tad uzbangoja vilnis kuģa aizmugurē, un pirmo reizi skatienam atklājās pakaļgals un klājs, pazuzdami, kad nākamais vilnis uzbangoja tiem virsū, un tad atkal pacēlās priekšgals. Tajā pašā mirklī burtnīca, kas bija atradusies uz gultas līdzās Edmundam, uzplīvoja gaisā, pacēlās augšup un atsitās pret sienu viņam aizmugurē, un Lūsija sajuta, kā viņas mati plivinās ap galvu gluži kā vējainā dienā. Tā arī bija vējaina diena, taču vējš uz viņiem pūta no gleznas. Un pēkšņi līdz ar vēju atskrēja arī trokšņi — viļņu duna un ūdens šļaksti pret kuģa sāniem, kuģa koka daļu čīkstoņa un augstu pāri visam — nerimtīga gaisa un ūdens rēkoņa. Taču pavisam īsteni, ka tas nav sapnis, Lūsiju pārliecināja ūdens smārds — sīvais, sāļais smārds.

— Beidziet, — pīkstīga, nobijusies un īgna atskanēja Jūstesa balss. —Jūs abi te cenšaties izspēlēt kādu stulbu triku. Beidziet! Es pateikšu Albertai, o-oi!

Pārējie divi bija daudz vairāk pieraduši pie piedzīvoju­miem, tomēr, gluži tāpat kā Jūstess Klerenss iebrēcās «oi!», arī viņi iesaucās — «oi!». Iemesls bija pamatīgs —

I

auksts, sāļš šļaksts, kas bija izlauzies no gleznas ietvara, tā ka bērniem no plīkšķa aizrāvās elpa, turklāt tas viņus bija saslapinājis.

— Es to draņķīgo bildi salauzīšu, —Jūstess auroja; un tad vienā un tajā pašā brīdī notika vairāki brīnumi. Jūstess pieskrēja pie gleznas. Edmunds, kas šo to zināja par burvestībām, metās viņam pakaļ, brīdinādams, lai uzmanās un nedara muļķības. Lūsija sagrāba brālēnu no otras puses un tapa aizvilkta uz priekšu. Un nu rādījās, ka viņi vai nu sarukuši daudz mazāki, vai glezna izpletusies lielāka. Jūstess palēcās, lai mēģinātu to noraut no sienas, un ieraudzīja, ka pats stāv uz gleznas ietvara; viņa priekšā bija nevis stikls, bet īsta jūra un vējš, un viļņi triecās pret ietvaru itin kā pret klinti. Viņš zaudēja galvu un pieķērās Lūsijai un Edmun­dam, kas bija uzlēkuši viņam blakus. Kādu mirkli visi klaigādami pūlējās noturēties, bet tieši tad, kad jau šķita atguvuši līdzsvaru, uzbangoja milzīgs zils vilnis, nogāza bērnus no kājām un ierāva jūrā. Jūstesa izmisīgais kliedziens pēkšņi apklusa — ūdens bija iekļuvis viņam mutē.

Lūsija pateicās savai laimes zvaigznei, ka iepriekšējā vasarā bija čakli trenējusies peldēšanā. Tiesa gan, patlaban viņai klātos daudz labāk, ja viņas roku kustības būtu lēnākas, turklāt ūdens izrādījās krietni saltāks, nekā bija izskatījies, nebūdams nekur citur kā vienīgi gleznā. Tomēr viņa saglabāja vēsu prātu un nospēra no kājām kurpes, kā vajadzētu darīt ikvienam, kas ar visām drēbēm iebumsījies dziļā ūdenī. Viņa pat turēja muti ciet un acis vaļā. Bērni joprojām atradās pavisam tuvu kuģim. Lūsija redzēja, kā zaļganie kuģa sāni slejas augstu pāri un no klāja viņos noraugās cilvēki. Tad, kā jau varēja gaidīt, Jūstess trakās bailēs pieķērās meitenei un abi nogrima dzīlē.

Kad viņi atkal uznira virspusē, Lūsija ieraudzīja pār kuģa sānu nolecam kādu baltu stāvu. Edmunds tagad bija māsai tuvu līdzās un spārdījās pa ūdeni, satvēris vēkšķošo

Jūstesu zem padusēm. Tad Lūsiju otrā pusē apņēma ar roku kāds, kura seja viņai šķita itin kā pazīstama. Uz kuģa atskanēja daudzbalsīgas klaigas, pāri margām pastiepās vesels lēvenis galvu, pāri kuģa malai pārlidoja virves. Edmunds kopā ar svešinieku apsēja virves Lūsijai ap vidu. Taču tagad, pēc Lūsijas domām, sekoja ļoti ilga vilcināšanās, kuras laikā viņai nozilēja seja un sāka klabēt zobi. Patiesībā vilcināšanās nebūt nebija ilga — viņi gaidīja līdz brīdim, kad Lūsiju būs iespējams uzdabūt uz klāja bez atsišanās pret kuģa sāniem. Kad beidzot meitene trīsēdama, ūdenim pilot, galu galā stāvēja augšā, izrādījās, ka, par spīti visām glābēju pūlēm, viņai ir noberzts ceļgals. Pēc māsas augšā uzcēla Edmundu un tad — nelaimes čupiņu Jūstesu. Pats pēdējais uzkāpa svešinieks — zeltmatains zēns, dažus gadus vecāks par Lūsiju.

— Ka-Ka-Kaspian! — noelsās Lūsija, tiklīdz spēja atvilkt elpu. Jo tas patiesi bija Kaspians — zēns, kam bērni savā iepriekšējā Nārnij as apmeklējuma reizē bija palīdzējuši uzkāpt tās karaļtronī. Arī Edmunds viņu tūdaļ pazina. Visi trīs spieda viens otram rokas un līksmi sita uz pleca.

— Bet kas ir jūsu draugs? — nākamajā mirklī vaicāja Kaspians, draudzīgi smaidot, pagriezies pretjūstesu. Taču Jūstess brēca skaļāk, nekā jebkurš cits zēns viņa vecumā ir tiesīgs brēkt, ja viņš ir tikai saslapinājies un nekas cits ļaunāks ar viņu nav noticis. Jūstess ne tikai brēca, bet arī klaigāja: —Ļaujiet man iet! Ļaujiet man doties atpakaļ! Es šito visu nevaru ciest.

—Ļautteviet? —noprasīja Kaspians. —Betuz kurieni tad?

Jūstess pieskrēja pie reliņiem, itin kā cerētu ieraudzīt pāri jūrai karājamies gleznas ietvaru un varbūt saskatīt Lūsijas guļamistabu. Taču viņš redzēja zilos viļņus ar putu vainagiem un bālāki zilu jūru, un kā viens, tā otrs pletās vienlaidus līdz pašam apvārsnim. Varbūt nav ko puisim pārmest, ja dūša saskrējusi papēžos. Viņam palika slikta dūša.

— Ei, Rainelf! — Kaspians uzsauca kādam jūrnie­kam. — Atnes viņu augstībām vircoto vīnu. Pēc tādas peldes jums būs vajadzīgs kaut kas tāds, kas iesilda. — Viņš dēvēja Edmundu un Lūsiju par augstībām, jo viņš, kā arī Pīters un Sjūzena — visi ilgi pirms paša Kaspiana bija godāti par Nārnijas karaļiem un karalienēm. Nārnijas laiks rit citādi nekā mūsējais. Nārnijā var pavadīt gadsimtu un tomēr atgriezties mūsu pasaulē tās pašas dienas tajā pašā

stundā, kurā jūs no tās esat aizgājuši. Un vēl, ja jūs atgriežaties Nārnijā, pavadījuši vienu nedēļu šajā pasaulē, jūs varētu konstatēt, ka tur pa šo laiku pagājis vai nu gadu tūkstotis, vai tikai viena diena, vai vispār nekāds laiks nav pagājis. To var uzzināt tikai tad, kad jūs atkal tur ierodaties, tātad, kad Pevensiju bērni iepriekšējo reizi atgriezās Nārnijā, lai apmeklētu to otrreiz, tas (nārniešiem) likās tāpat kā karaļa Artura atgriešanās Anglijā — kas, pēc dažu cilvēku domām, esot gaidāma. Un es piebilstu — jo ātrāk, jo labāk.

Rainelfs atnāca atpakaļ ar karstu vircotā vīna karafi un četriem sudraba biķeriem. Tieši tas ari bija vajadzīgs, un Lūsija ar Edmundu, malkodami dziru, juta, kā siltums izplatās pa ķermeni lejup līdz pat kāju pirkstiem. Turpretī Jūstess vaibstījās, spurkšķināja, izspļāva vīna malku ārā, sāka vemt un bingāt, un prasīja, vai viņiem neesot Plamptrī vitaminizētās nervu pastilas, ko varētu sajaukt ar destilētu ūdeni, un par varas mākti uzstāja, lai viņu nākamajā kuģa piestātnē izliek krastā.

—Jūs nu gan, brāļi, esat atveduši mums biedros jautru jūrnieciņu, — Kaspians, spurgdams smieklos, iečukstēja Edmundam, taču, pirms tas paspēja kaut ko pateikt, Jūstess atkal sāka bļaustīties.

—Vai! Ui! Kas ta' tas? Aizvāciet to šausmoni projām! — Šoreiz viņa nelielo pārsteigumu gan patiešām varēja nedaudz attaisnot. No pakaļgala kajītes bija iznācis ļoti neparasts indivīds, kas lēni tuvojās stāvošajiem. Viņu varētu dēvēt (un tā ari no tiesas bija) par peli. Taču šī pele stāvēja uz pakaļkājām un bija apmēram divas pēdas gara. Šī peļu

kunga galvu apvija šaura zelta stipiņa, kas stiepās vienai ausij pa apakšu un otrai pa augšu, bet aiz stīpiņas bija aizsprausta gara, tumši sarkana spalva. Tā kā peles kažoks bija ļoti tumšs, gandrīz vai melns, skats bija tik neparasts, ka pārsteidza. Peļu kunga kreisā ķepa aptvēra zobena rokturi, un pats zobens bija gandrīz tikpat garš, cik dzīvnieka aste. Atnācējs, lieliski turēdamies līdzsvarā, svinīgi soļoja pa līgano klāju un manieres tam bija izsmalcinātas. Lūsija ar Edmundu viņu tūdaļ pazina — tas bija Rīpičīps, visdrošsirdīgākais no visiem Nārnijas Runājošajiem dzīvniekiem, turklāt Peļu Vadonis. Otrā kaujā pie Berunas viņš bija iemantojis nevīstošu slavu. Lūsijai ļoti gribējās rīkoties tāpat kā vienmēr— saņemt Rīpičīpu rokās un samīļot. Tomēr viņa labi apzinājās, ka šis prieks viņai ir neapšaubāmi liegts — peļu kungu šāda rīcība būtu dziļi aizvainojusi. Tāpēc viņa notupās uz viena ceļgala, lai parunātu ar atnācēju.

Rīpičlps pastiepa uz priekšu kreiso kāju, atvilka atpakaļ labo, paklanījās, noskūpstīja dāmai roku, izslējās, uzskrullēja ūsas un ierunājās savā spalgajā, pīkstīgajā balsī:

— Pazemīgi sveicu jūsu augstību. Un karali Edmundu arīdzan. (Viņš vēlreiz paklanījās.) —Šajā slavas vainagotajā, riskantajā pasākumā trūka tikai jūsu augstību.

— Vui, aizvāciet tak viņu projām, — gaudās Jūstess.

— Es ienīstu peles. Un nekad neesmu varējis ciest dresētus dzīvniekus. Tie ir muļķīgi, vulgāri un — sentimentāli.

— Vai man jāsaprot, — Rīpičīps, ilgi noskatījis Jūstesu, vērsās pie Lūsijas, — ka šī ārkārtīgi nepieklājīgā persona bauda jūsu augstības aizstāvību? Bet, ja tā nav…

Šajā brīdī Lūsija ar Edmundu abi nošķaudījās.

— Esmu gan es muļķis — atļauju jums te visu laiku stāvēt slapjās drēbēs, — Kaspians attapās. — Iesim lejā, kur jūs varēsiet pārģērbties. Es jūsu rīcībā, Lūsij, protams, nodošu savu kajīti, taču baidos, ka mums uz klāja nav sieviešu drānu. Jums būs jāiztiek ar kādu no maniem apģērba gabaliem. Rīpičīp, esi nu tik labs un ej pa priekšu.

— Lai nodrošinātu ērtības dāmai, — sacīja Rīpičīps,

— jāpiekāpjas pat goda jautājumos — vismaz pašreizējā brīdī… — te nu viņš ļoti bargi palūkojās uz Jūstesu. Taču Kaspians bikstīja viņus uz priekšu, un pēc dažām minūtēm Lūsija jau devās iekšā pakaļgala kajītē. Tā viņai tūlīt iepatikās — gan trīs četrstūrainie lodziņi, kas pavērās ārā uz zilo, murdošo ūdeni kuģa aizmugurē, gan zemie, pol­sterētie soli trijās galda pusēs, gan sudraba lampa, kas šūpojās pie griestiem (tas bija Rūķu darbs, to meitene tūlīt noprata pēc brīnišķīgi smalkās apstrādes), un Lauvas Aslana plakanais, zeltā veidotais attēls priekšējā sienā virs durvīm. To visu viņa ievēroja gandrīz vienā vienīgā mirklī, jo Kaspians nekavējoties pavēra durvis dibensienā un sacīja: — Tā būs tava istaba, Lūsij. Es tikai padabūšu dažus sausus drēbju gabalus sev pašam… — runādams viņš rakņājās vienā no apģērbu atvilktnēm, — un tad tu varēsi vienatnē pārģērbties. Ja izmētāsi slapjās drānas aiz durvīm, es likšu tās aiznest uz gaiteni žāvēties.

Lūsija jutās gluži kā mājās, it kā viņa jau nedēļām ilgi dzīvotu Kaspiana kajītē; kuģa šūpošanās viņu nemaz netraucēja, jo senās dienās, esot vienai no Nārnijas karalienēm, meitenei bija nācies krietni daudz ceļot pa ūdeņiem. Kajīte bija ļoti maza, bet gaiša, ar apgleznotiem paneļiem (tajos bija attēloti putni un zvēri, un tumšsarkani pūķi, un ūdensaugi) un nevainojami tīra. Kaspiana drēbes viņai bija par lielu, taču iztikt varēja. Viņa kurpes, sandales un jūrnieka zābaki gan bija briesmīgi lieli, bet Lūsija bija ar mieru staigāt pa kuģa klāju ar basām kājām. Beigusi ģērbties, viņa palūkojās ārā pa logu uz ūdeni, kas brāzās garām, un dziļi ievilka elpu. Viņa ne mirkli nešaubījās, ka laiku viņi pavadīs brīnišķīgi.