Rītausmas ceļinieka brauciens

Ceturta nodaļa Ko Kaspians te darīja

Nākamajā rītā lords Bērns pamodināja savus viesus agri un pēc brokastīm lūdza, lai Kaspians visiem vīriem liek ieģērbties no galvas līdz kājām bruņās. — Un pats galve­nais, —viņš piebilda, —lai viss būtu tīrs un kārtīgs, itin kā liela kara starp augstiem karaļiem pirmās kaujas rītā, un šajā karā šķietami noraudzītos visa pasaule. — Tā arī izdarīja, un pēc tam trijās laivās Kaspians ar saviem vīriem un Bērns ar dažiem savējiem devās uz Nerouheivenu. Karaļa laivas pakaļgalā plīvoja viņa standarts, un viņam līdzi brauca taurētājs.

Kad viņi sasniedza Nerouheivenas kuģu piestātni, Kaspians ieraudzīja, ka viņus sagaidīt sapulcējies krietni liels ļaužu bars. — Tāpēc jau es vakar aizsūtīju ziņu, — paskaidroja Bērns. — Tie visi ir mani draugi un godīgi cilvēki.

Un, tiklīdz Kaspians izkāpa krastā, pūlis sāka urravot un saukt: — Nārnija! Nārnija! Lai dzīvo karalis! — Tajā pašā brīdī — arī par to varēja pateikties Bērna sūtņiem — daudzās pilsētas daļās ieskandējās zvani. Tad Kaspians lika nostāties priekšā karognesējam ar karaļa standartu, sākt pūst taures un visiem pārējiem izvilkt no makstīm zobenus un ar svinīgām, bet reizē arī līksmām sejām soļot pa ielu tā, ka tā drebētu un trīcētu. Vīru bruņas mirdzēja (jo rīts bija saulains), tā ka ilgi šajā spožumā bija grūd noskatīties. Sākumā vienīgie ļaudis, kas sveica atbraucējus, bija Bērna vēstnešu apziņotie iedzīvotāji, kuri zināja, kas notiek, un

vēlējās, lai tas notiktu. Taču tad piebiedrojās visi mazie bērni, jo viņiem patika gājieni un viņi tos bija redzējuši ļoti reti. Tad pievienojās visi skolēni, jo tiem ari patika gājieni un viņi noprata — jo lielāks būs troksnis un drūzma, jo mazāk ticams, ka šajā rītā notiks mācības. Pēc tam pa logiem un durvīm galvas izbāza vecās sievietes un sāka mēļot un sveikt atnācējus, jo to priekšgalā gāja kāds karalis, un kas gan ir gubernators salīdzinājumā ar karali? Šā paša iemesla dēļ iečalojās arī jaunuves, turklāt viņām patika arī Kaspians, Drinians un pārējie glītie jaunekļi. Un visbeidzot ieradās arī jaunie vīrieši, lai redzētu, ko tik ļoti apbrīno jaunās sievietes, un tad, kad Kaspians pienāca pie pils vārtiem, gavilēja gandrīz visa pilsēta, un Gampess, kas kvernēja pilī, nelietderīgi nīkdams un jaukdamies pa rēķiniem, formulāriem, likumiem un noteikumiem, šo troksni dzirdēja.

Pie pils vārtiem Kaspiana muzikants skaļi notaurēja un nokliedzās: —Atvērt vārtus Nārnijas karalim, kas ieradies vizītē pie sava uzdcamā un sirdsmīļotā apakšnieka, Vientuļo salu gubernatora! — Tajos laikos uz salām visu darīja nevīžīgi un lempīgi. Atvērās tikai mazās sānu durtiņas, un pa tām iznāca sapinkojies cilvēks, kam galvā bija nevis bruņucepure, bet veca, netīra mice un rokā sarūsējis pīķis. Ieraudzījis spožās bruņās tērptos stāvus, viņš samirkšķināja acis. — Viņ' Turb' ni-pi-ņam, — viņš nopurpināja (tam vajadzēja nozīmēt: «Viņa Turība nepieņem»). —Nikād's sarun's bes pi-teikšan. Run't var tik starp deviņ' un desmit pēc puzdin otr'sezdin ikmēnes!

— Noņem cepuri Nārnijas vīru priekšā, tu, suns, — nodārdināja lords Bērns un gāza rupeklim ar cimdoto roku tā, ka mice nolidoja zemē.

— Teit'n? Kas te dar's? — iesāka durvju sargs, taču neviens nepievērsa viņam uzmanību. Divi Kaspiana vīri iegāja pa durtiņām iekšā un, kādu brīdi padarbojušies ap bultām un aizvirtņiem (jo visi bija sarūsējuši), plaši atvēra abas vārtu puses. Karalis ar pavadoņiem iesoļoja pagalmā. Te salasījās pulciņš gubernatora apsargu un klupdami krizdami pa dažādām durvīm izmetās ārā vēl vairāki vīri (gandrīz visi slaucīdami mutes). Kaut gan viņu bruņas bija apkaunojošā stāvoklī, tie, ja zinātu, kas notiek, kāda virsnieka vadībā varbūt būtu uzsākuši cīniņu — tāpēc šis mirklis bija bīstams. Kaspians nedeva viņiem laiku pārdomām.

— Kurš ir jūsu kapteinis? — viņš noprasīja.

— Lielākā vai mazākā mērā es, ja jūs apjēdzat, ko es gribu teikt, — sacīja gurdena, bet švītīga izskata jauns puisis, kam bruņu vispār nebija.

— Mēs vēlamies, — sacīja Kaspians, — lai mūsu ka­raliskā vizitācija mūsu valstij piederošajās Vientuļajās salās būtu, ja iespējams, priecīgs notikums, nevis bieds mūsu lojālajiem pavalstniekiem. Ja tas tā nebūtu, tad man būtu kaut kas sakāms par jūsu apsargu bruņām un ieročiem. Šoreiz, lai būtu kā būdams, es jums piedodu. Lieciet atvērt mucu vīna, lai jūsu vīri var iedzert uz mūsu veselību, taču rīt pusdienlaikā mēs vēlamies viņus redzēt šeit, šinī pagalmā, nevis klaidoņu, bet karavīru izskatā. Parūpējieties par to vai arī izpelnīsieties no mums dziļu nosodījumu. Kapteinis nožāvājās, taču Bērns nekavējoties uzkliedza: — Karalim trīsreiz «urā»! — un kareivji, kas nebija palaiduši gar

ausim vīna mucas pieminēšanu, pat ja arī neko citu nesaprata, pievienojās saucienam. Kaspians pavēlēja lielā­kajai daļai paša vīru palikt pagalmā. Viņš pats kopā ar Bērnu un Drinianu, kā arī četriem citiem iegāja hallē.

Tālajā galā kopā ar vairākiem sekretāriem pie galda sēdēja viņa Turība, Vientuļo salu gubernators. Gampess bija īdzīga paskata vīrs ar kādreiz sarkaniem, tagad jau gandrīz pilnīgi sirmiem matiem. Kad svešinieki ienāca, viņš pacēla acis un tad atkal pievērsa skatienu saviem papīriem un, kā jau pieradis, noskaldīja: — Iepriekš nepie­teiktas sarunas notiek tikai no deviņiem līdz desmitiem vakarā katru otro sestdienu.

Kaspians pamāja Bērnam un pagāja malā. Bērns ar Drinianu paspēra soli uz priekšu, un katrs satvēra savu galda galu. Viņi to pacēla un aizlingoja uz vienu halles

pusi, kurtas apvēlās —vēstulēm, dosjē, tintnīcām, spalvas­kātiem, zīmogiem un dokumentiem aizlidojot uz visām pusēm. Tad, ne rupji, bet stingri, it kā roku vietā viņiem būtu metāla knaibles, izrāva Gampesu no krēsla un nosē­dināja apmēram četru pēdu attālumā tam iepretī. Kaspians nekavējoties ieņēma gubernatora vietu un uz ceļgaliem uzlika kailu zobenu.

— Milord, — pievērsis ciešu skatienu Gampesam, — viņš sacīja, —jūs mūs neapsveicāt gluži tā, kā mēs gaidījām. Es esmu Nārnijas karalis.

— Sarakstē nekas tāds nav manīts, — atrūca guber­nators, — protokolos arī ne. Nekas tamlīdzīgs mums nav ziņots. Viss ačgārni. Labprāt iepazīšos ar jebkuru iesnie­gumu…

—Un mēs šeit esam ieradušies, lai ievāktu ziņas, kā jūsu Turība pilda savus pienākumus, — Kaspians turpināja. — Ir divi fakti, par kuriem es prasu īpašus paskaidrojumus. Pirmais, ka apmēram simt piecdesmit gadu laikā Nārnijas kronis nav saņēmis no salām pienācīgās nodevas.

— Šis jautājums būtu jāizskata nākamajā mēnesī Padomes sēdē, — teica Gampess. —Ja kāds pieprasīs, lai nodibina komisiju, kas nākamā gada pirmajā sanāksmē ziņotu par salu finansiālo vēsturi, tad…

— Mūsu likumos ir arī pilnīgi skaidri noteikts, — turpināja Kaspians, — ka gadījumos, kad nodevas netiek maksātas, viss parāds jāatlīdzina Vientuļo salu gubernato­ram no savas kabatas.

To dzirdot, Gampess notiekošajam sāka pievērst patiesu uzmanību. — Par to nu nevar būt nekādas runas, — viņš sacīja. —Tas ir ekonomiski neiespējami… ē… jūsu augstība droši vien joko.

Viņš apsvēra, vai būtu iespējams no šiem nelūgtajiem viesiem tikt vaļā. Būtu Gampess zinājis, ka Kaspianam līdzi ir tikai viens kuģis un viena kuģa komanda, viņš kādu brītiņu pabārstītu glaimīgus vārdus cerībā, ka naktī viņus visus varēs ielenkt un nogalināt. Taču vakar viņš bija redzējis pa jūras šaurumu braucam karakuģi un vērojis, kā tas (kā viņam šķita) signalizē saviem apsardzes kuģiem. Tobrīd viņš nebija zinājis, ka tas ir karaļa kuģis, jo vējš nebija tik stiprs, lai uzplandītu karaļa standartu un kļūtu redzams zelta lauva, tāpēc Gampess bija gaidījis, kā notikumi risināsies turpmāk. Tagad viņam likās, ka Bērnstedā Kaspianam ir vesela flote. Gampess savu mūžu nevarēja iedomāties, ka atrastos kāds, kas varētu ierasties Nerouheivenā, lai ar mazāk nekā piecdesmit vīriem pakļautu salas. Viņam pašam kaut kas tamlīdzīgs, protams, neienāktu ne prātā.

— Otrkārt, — Kaspians atsāka, — es vēlos zināt, kāpēc jūs — pretēji mūsu valsts senajām paražām un rīcības veidam — šeit esat pieļāvis neģēlīgās un cilvēku ciltij nepiedienīgās vergu tirdzniecības attīstību.

— Tas ir nepieciešami un neizbēgami, — atrunājās viņa Turība. — Varat man ticēt, ka tā ir būtiska iezīme salu ekonomiskajā attīstībā. No tās ir atkarīga mūsu pašreizējā labklājības līmeņa straujā celšanās.

— Kāds jums labums no vergiem?

— Mēs tos eksportējam, jūsu augstība. Galvenokārt mēs vergus pārdodam kalormeniem, bet mums ir arī citi tirgi. Te ir liels šīs tirdzniecības centrs.

— Ci tiem vārdiem sakot, —Kaspians secināja, —jums tie nav vajadzīgi. Sakiet, vai ir arī vēl kāds cits nolūks, vai arī jūs vienīgi pildāt kabatas ar naudu tādiem vīriem kā Pags?

—Tā kā jūs, augstība, esat gados jauns, —viņu pamācīja Gampess, veltīdams Kaspianam tēvišķīgu smaidu, — tad diez vai spējat izprast ar šo nodarbību saistīto tautsaim­niecisko problēmu. Man ir statistikas dati, man ir diagram­mas, man ir…

— Lai arī cik gados jauns es būtu, — atcirta Kaspians, — manuprāt, vergu tirdzniecības būtību es saprotu tikpat labi kā jūsu Turība. Un es neredzu, ka tā bagātinātu salas ar gaļu, maizi, alu, kokmateriāliem, kāpostiem, grāmatām, mūzikas instrumentiem, zirgiem, bruņojumu vai ko citu, kam piemistu kāda vērtība. Taču vienalga — tāda būtu vai nebūtu — šis tirdzniecības veids jāpārtrauc.

— Tas tak nozīmētu pulksteņa rādītājus pagriezt atpakaļ, — noelsās gubernators. — Vai jūs galīgi neap­jēdzat, kas ir progress un attīstība?

— Es jūsu nosaukto parādību «aizmetņus» jau esmu redzējis,—Kaspians sacīja. —Nārnijā to dēvē par «pūšanas procesu». Vergu tirdzniecība ir jāaptur.

— Es tādu atbildību nevaru uzņemties, — sacīja Gampess.

— Lieliski, — atteica Kaspians, — mēs jūs atbrīvojam no amata. Milord Bērn, nāciet šurp! —Un, pirms Gampess paspēja apjēgt, kas notiek, Bērns Kaspiana priekšā nometās uz ceļgala, Kaspians viņa saliktās rokas saņēma savās plaukstās, un Bērns nodeva zvērestu, ka pārvaldīs Vientuļās salas saskaņā ar Nārnijas senajām paražām, tiesībām, rīcību un likumiem. Tad Kaspians pavēstīja: — Pēc manām domām, pietiks noņemties ar gubernatoriem. —To teicis, viņš iecēla Bērnu Vientuļo salu hercoga kārtā.

— Ja runa ir par jums, milord, — viņš sacīja Gam­pesam, — es atbrīvoju jūs no nodokļu parāda. Taču rīt līdz pusdienlaikam jums ar savējiem jāizvācas no pils, kas turpmāk būs hercoga rezidence.

— Paklausieties, tas viss ir ļoti jauki, — iebilda kāds no Gampesa sekretāriem, — tomēr varbūt jūs, kungi, beigsiet tēlot šos kumēdiņus un mēs nodarīsim nelielu darbiņu. Jautājuma būtība patiesībā ir…

— Jautājuma būtība ir, — iestarpināja hercogs, —vai jūs ar saviem pakalpiņiem atstāsiet šo namu bez pēriena vai ar to. Varat izvēlēties, kuru iespēju uzskatāt par labāku.

Kad viss šādā tīkamā gaisotnē bija nokārtojies, Kaspians lika atvest zirgus. Daži pilī atradās, kaut arī izskatījās ļoti slikti kopti. Kaspians kopā ar Bērnu, Drinianu un dažiem citiem iejāja pilsētā un devās uz vergu tirgu. Tas atradās garā, zemā celtnē līdzās ostai, un aina, kas viņiem tur pavērās, bija ļoti līdzīga jebkurai citai vairāksolīšanai, tas ir, telpā atradās liels ļaužu pūlis, un Pags, uzkāpis uz paaugstinājuma, aizsmakušā balsī auroja: — Nu, kungi, divdesmit trešais nosolāmais. Lielisks terebintiešu lauk­saimniecības darbinieks, piemērots raktuvēm vai galerām. Nav vēl sasniedzis divdesmit piecu gadu vecumu. Mutē neviena bojāta zoba. Kārtīgs, muskuļots puisis. Teks, novelc viņam kreklu un ļauj kungiem aplūkot. Re, kādi muskuļi! Apskatiet viņa krūtis. Kungs tur stūrī sola desmit

pusmēnešus. Ser, jūs noteikti jokojat. Piecpadsmit! Astoņpadsmit! Par divdesmit trešo nosolāmo piedāvā astoņpadsmit. Vairāk par astoņpadsmit? Divdesmit vienu? Pateicos, ser. Divdesmit vienu sola par…

Taču tad Pags apklusa un palika ar vaļēju muti, ieraudzījis stāvus, kas, bruņām žvadzot, uzkāpa uz paaugstinājuma.

— Nārnijas karaļa priekšā visi uz ceļiem! — nokliedza hercogs. Ikviens dzirdēja ārā žvadzam zirglietas un zirgus kārpām zemi, un daudzi bija arī dzirdējuši baumas par nārniešu izkāpšanu krastā un par notikumiem pilī. Lielākā daļa paklausīja. Tos, kas tā nedarīja, līdzās stāvošie ar spēku novilka uz ceļiem. Daži izkliedza apsveikumus.

—Tu savu dzīvību, Pag, esi paspēlējis, vakar palaizdams

rokas pret Nārnijas karali, — sacīja Kaspians.—Taču tava nezināšana top piedota. Pirms stundas ceturkšņa visās mūsu zemēs vergu tirdzniecība tika aizliegta. Es pasludinu, ka ikviens vergs šajā tirgū ir brīvs.

Viņš pacēla roku, lai apklusinātu vergu gaviles, un turpināja: — Kur ir mani draugi?

— Tas mīļais, mazais meitēniņš un patīkamais jaunskungs? — glaimīgi smaidīdams, apvaicājās Pags. — Ziniet, tos jau izķēra uzreiz…

—Mēs esam te, mēs esam te, Kaspian, — reizē iesaucās Lūsija ar Edmundu. Tikmēr otrā stūrī nopīkstēja Rīpičīps: — Esmu jūsu rīcībā, sir! —Viņi visi gan izrādījās pārdoti, taču pircēji bija palikuši, lai nosolītu citus vergus, un tāpēc mūsu draugi nebija aizvesti. Pūlis pašķīrās, lai visus trīs palaistu uz priekšu, un notika sirsnīga sarokošanās un apsveicināšanās ar Kaspianu. Tūdaļ viņiem pienāca klāt divi tumšādaini kalormeni. Kalormeniem ir tumšas sejas un garas bārdas. Viņi ģērbjas platos virsvalkos un oranžos turbānos, un viņi ir gudri, bagāti, ar goddevīgām manierēm un nežēlīgi. Tā ir sena tauta. Viņi ļoti pieklājīgi paklanījās Kaspianam, norunāja garu garos komplimentus par pār­ticības strūklakām, kas rasina gudrības un tikuma dārzus, — un vēl ko citu tādā pašā garā —, taču, protams, vēlējās vienīgi atdabūt savu samaksāto naudu.

— To prasa jau godaprāts vien, kungi, — teica Kas­pians. — Ikvienam, kas šodien pircis vergu, jāatdabū samaksātā nauda. Pag, atnesiet savus ieņēmumus līdz pēdējam minimam. (Minims ir četrdesmitā daļa no pusmēneša.)

— Vai jūsu labsirdīgā augstība grib padarīt mani par ubagu? — vaimanāja Pags.

— Visu savu mūžu jūs esat barojies no salauztām sirdīm — un, ja patiešām kļūsiet par ubagu, tad labāk tā, nekā būt par vergu. Taču kur ir vēl viens mans draugs?

—A,tas! —iesaucās Pags. —Ņemietviņuuzveselībām. Būšu pateicīgs, ja tikšu no viņa vaļā. Nekad savā mūžā tirgū neesmu redzējis tik neejošu preci. Beigās jau gribēju viņu atdot par pieciem pusmēnešiem, bet arī tad neviens negrasījās ņemt. Piemetu viņu kā piedevu citiem nosolāmajiem, taču tik un tā neviens neņēma. Negribēja piedurt viņam ne pirkstu. Negribēja pat viņu acīs redzēt. Tak, atved īgņu.

Tā nu tika atvests Jūstess, kas, protams, izskatījās īgns, jo, lai gan nevienam negribētos tikt pārdotam verdzībā, taču varbūt vēl vairāk kaitina, ja tevi uzskata par vergu, ko atdot kā piedevu citiem — piedevu, kuru neviens negrib pirkt. Viņš piegāja pie Kaspiana un teica: — Saprotu. Kā jau parasti. Kā vienmēr tu kaut kur uzjautrinies, kamēr citi atrodamies gūstā. Droši vien neesi uzzinājis neko par britu konsulu. Nu, protams, ne.

Tovakar Nerouheveinas pilī notika plaša pieņemšana, un pēc tās Rīpičīps, ikvienam palocījies, iesaucās: — Par to, lai rīt sāktos mūsu īstie piedzīvojumi! — un, izteicis šo novēlējumu, aizgāja gulēt. Jo nu viņi gatavojās atstāt visas pazīstamās zemes un jūras, tāpēc vajadzēja labi sagatavoties. «Rītausmas ceļinieku» izkravāja tukšu, un astoņi zirgi to, uzceltu uz riteņiem, atgādāja krastā, un pieredzējuši kuģu būvētāji pārbaudīja katru tā skrūvīti. Tad to atkal nolaida ūdeni un sagādāja pārtiku, ūdeni, cikvien kuģī bija iespējams iekraut, tas ir, tik, cikvajadzēja divdesmitastoņām dienām. Kā Edmunds vilies aprēķināja, pat tas atvēlēja viņiem tikai divas nedēļas ilgu braucienu uz austrumiem, pirms viņi būs spiesti atteikties no meklējumiem.

Kamēr ritēja sagatavošanās darbi, Kaspians nepalaida garām nevienu iespēju iztaujāt visus vecākos kuģu kapteiņus, kas bija atrodami Nerouheivenā, lai noskaidrotu, vai viņiem ir kaut kas zināms vai dzirdēts kaut vai baumu līmenī par zemi tālāk uz austrumiem. Viņš piepildīja neskaitāmas pils alus krūzes, cienādams vētrās rūdītos vīrus, kuriem bija īsas, sirmas bārdas un dzidri zilas acis, un pretī saņēma daudz garu stāstu. Tomēr tie, kas šķita vispatiesākie, neko par zemēm aiz Vientuļajām salām nevēstīja, un daudzi jūrnieki uzskatīja, ka, kuģojot pārāk tālu uz austrumiem, var nonākt tādā jūras klaidā, kur vispār nav zemes un kas nepārtraukti mutuļo gar pasaules malu. — Un tur, pēc mana rēķina, nogāja dibenā jūsu augstības draugi. — Pārējie tikai melsa šausmu stāstus par salām, kuras apdzīvojot cilvēki bez galvām, par peldošām salām, ūdensstabiem un ugunskuriem, kas deg gar ūdeņiem. Rīpičīpain par prieku, tomēr viens sacīja: — Un aiz visa tā atrodas Aslana zeme. Bet tā ir aiz pasaules malas, un jūs aiz tās nevarat aizkļūt. —Tomēr, kad ceļinieki ņēmās iztaujāt viņu sīkāk, jūrnieks jaudāja vienīgi pateikt, ka šo stāstu dzirdējis no tēva.

Bērns viņiem varēja vienīgi pastāstīt, ka sešus savus biedrus redzējis aizbraucam austrumu virzienā un ka cits nekas vairs par viņiem neesot dzirdēts. To viņš stāstīja, ar Kaspianu stāvot Avras augstākajā punktā un skatoties lejup uz okeāna austrumpusi. —Rītos es bieži esmu nācis šurp, — viņš stāstīja, — un redzējis sauli iznirstam no jūras, un dažreiz izskatījās, ka spīdeklis atrodas tikai nedaudzu jūdžu attālumā. Es prātoju par saviem draugiem un par to, kas patiesībā atrodas aiz apvāršņa. Laikam gan tur nekā nav, bet es vienmēr jūtos krietni nokaunējies, ka atpaliku no viņiem. Tomēr man negribētos, lai jūsu augstība turp brauktu. Iespējams, ka mums te vēl būs vajadzīga jūsu palīdzība. Vergu tirgus slēgšana varētu nozīmēt jaunas pasaules sākumu; es paredzu karu ar kalormeniem. Mans senjor, padomājiet vēl mazliet.

— Augstais hercog, esmu zvērējis, — atteica Kas­pians. — Un, lai vai kas notiktu, kā gan es spētu Rīpičīpam izskaidrot kavēšanos.