Rītausmas ceļinieka brauciens

Otra nodaļa Uz «Rītausmas ceļinieka» klāja

— A,re kur tu esi, Lūsij, —Kaspians teica. —Mēs tieši tevi gaidījām. Tas ir mans kapteinis, lords Drinians.

Tumšādains vīrietis nometās uz viena ceļgala un no­skūpstīja Lūsijai roku. Klāt bija vienīgi Rīpičīps un Ed­munds.

— Kur Jūstess? — apvaicājās Lūsija.

— Gultā, —paskaidroja Edmunds, —un es nedomāju, ka mēs varētu viņam kaut kā Dalīdzēt. Ja cilvēks grib būt pret viņu laipnāks, viņš kļūst vēl niknāks.

— Mēs pa to laiku parunāsim, — teica Kaspians.

— To mēs patiešām darīsim, — piekrita Ed­munds. — Un pirmām kārtām par laiku. Pēc mūsu laika skaitīšanas pagājis gads, kopš mēs atstājām tevi tieši pirms tavas kronēšanas. Cik ilgs laiks šajā posmā pagājis Nārnijā?

— Tieši trīs gadi, — sacīja Kaspians.

— Vai viss rit labi? — apvaicājās Edmunds.

— Tu taču neiedomājies, ka es būtu pametis karaļvalsti un aizbraucis jūrā, ja viss nebūtu kārtībā, — atteica kara­lis. — Labāk nemaz vairs nevar būt. Starp telmarīniem, Rūķiem, Runājošiem dzīvniekiem, fauniem un pārējiem tagad nav nekādu strīdu. Un tos nemiera cēlājus milžus pierobežā mēs viņvasar tik pamatīgi iekaustījām, ka tagad viņi maksā mums meslus. Un, kamēr es esmu projām, man tur palika lielisks pavaldonis — Rūķis Trampkins. Vai atceries viņu?

— Dārgo Trampkinu, — teica Lūsija, — protams, ka atceros. Tu esi izdarījis vislieliskāko izvēli.

— Uzticams kā āpšu suns, kundze, un drosmīgs kā… kā pele, — piebilda Rīpičīps, pievērsis viņai ciešu skatienu.

—Un uz kurieni mēs dodamies? — pajautāja Edmunds.

— Tas nu ir diezgan garš stāsts, — teica Kaspians. — Varbūt jūs atceraties — tad, kad es biju bērns, mans tēvocis, uzurpators Mirazs, tika vaļā no septiņiem mana tēva draugiem (kas būtu varējuši nostāties manā pusē), aizsūtīdams tos izpētīt nepazīstamās austrumu jūras aiz Vientuļajām salām.

— Jā, — piekrita Lūsija, — un neviens no viņiem neatgriezās.

— Tieši tā. Nu, un savā kronēšanas dienā es ar Aslana piekrišanu nodevu zvērestu, ka, nodibinājis Nārnijā mieru, es uz veselu gadu aizkuģošu uz austrumiem, lai vai nu atrastu sava tēva draugus, vai arī uzzinātu, ka viņi miruši, un, ja spētu, tad viņus atriebtu. Viņu vārdi bija — lords Revilians, lords Bērns, lords Argozs, lords Mavramorns, lords Oktāzians, lords Restimārs un — ak, tas, kura vārdu man dk grūti atcerēties…

— Lords Rūps, sir, — sacīja Drinians.

— Protams, Rūps, Rūps, —Kaspians atkārtoja. —Tas ir mans galvenais nodoms. Taču Rīpičīpam ir pat vēl cildenāks mērķis. — Visu skatieni pievērsās peļu kungam.

— Tikpat cildens kā mans gars, — tas sacīja. — Bet varbūt tas būs tik sīks kā mans augums. Kāpēc lai mēs neaizbraucam līdz pašam pasaules austrumu galam? Ko mēs varētu tur atrast? Es ceru, ka mēs tur atrastu paša

Aslana valsti. Lielais Lauva vienkārši nāk pie mums pāri jūrai no austrumiem.

— Es teiktu — tā tik ir doma! — cieņas pilns izdvesa Edmunds.

— Betvaitudomā, —iebilda Lūsija, —ka Aslana valsts ir tāda valsts — es gribu teikt, vai tā ir tāda, uz kuru jūs jebkad varētu aizbraukt?

— Nezinu, kundze, — sacīja Rīpičīps. — Bet viens apstāklis tomēr jāņem vērā — kad es gulēju šūpulī, kāda meža meita, driāda, skaitīja man šādu pantiņu:

«Kur debesis un jūra tiekas, Kur viļņiem garša salda liekas, Tur — nešaubies jel, Rīpičīp, — Tev dots taps viss, kas prātam tīk: Tur Austrumus tu rasi.»

— Es nezinu, ko tas nozīmē. Bet šī burvestība vienmēr apvēdījusi manu dzīvi.

Pēc īsa klusuma brīža Lūsija pavaicāja: — Un kur mēs tagad esam, Kaspian?

— To kapteinis tev varēs pateikt labāk par mani, — teica Kaspians, un tā nu Drinians padabūja karti un izklāja uz galda.

— Mēs esam teitan, — viņš sacīja, pabakstīdams ar pirkstu kādā punktā. — Vai bijām šodien pusdienlaikā. No Kēras Paravelas mēs izbraucām ar labu ceļavēju un mazliet uzkavējāmies ziemeļos no Galmas — tajā ieradāmies nākamajā dienā. Uz nedēļu noenkurojāmies ostā, jo Galmas hercogs sarīkoja viņa augstībai par godu lielu turnīru, un augstība izgrūda no segliem daudzus bruņiniekus…

— Un pats arī pāris reižu nesmuki novēlās, Drinian. Vairāki nobrāzumi vēl nav sadzijuši, — iesprauda Kaspians.

—… tātad izgrūda no segliem daudzus bruņiniekus, — Drinians, plati smaidīdams, atkārtoja. — Mums likās, ka hercogam būtu bijis liels prieks, ja viņa augstība karalis būtu apņēmis par sievu viņa meitu, taču no tā nekas nesanāca…

— Viņa šķielē, un ģīmis vienos vasarraibumos, — Kaspians paskaidroja.

— Nabaga meitene, — nožēloja Lūsija.

— Un pēc tam, kad aizbraucām no Galmas, — Drinians turpināja, — dabūjām krietnas divas dienas kulties, airējot pa bezvēja joslu, tad atkal sāka pūst vējš, bet Terebintijā mēs nokļuvām tikai ceturtajā dienā pēc izbraukšanas no Galmas. Un tur viņu ķēniņš mums izsūtīja pretī brīdinājumu, lai nekāpjam krastā, jo Terebintijā plosījās kāda sērga. Tāpēc mēs apbraucām ap zemesragu, noen­kurojāmies nelielā līcītī labu gabalu no pilsētas un uzņēmām ūdeni. Dabūjām stāvēt trīs dienas, tad sacēlās dienvidaustrenis un mēs devāmies uz Septiņām salām. Trešajā dienā mūs panāca kāds pirātu kuģis (spriežot pēc takelāžas, no Terebintijas), bet, kad abas puses bija izšāvušas krietnus bultu spietus un viņi redzēja, ka esam labi apbruņoti, tad atkāpās…

— Mums gan būtu vajadzējis dzīties viņiem pakaļ, uzkāpt uz klāja un visus tos draugus pakārt, — pukojās Rīpičīps.

— Un pēc piecām dienām mēs ieraudzījām Mjūlu, kura, kā jūs zināt, Septiņu salu grupā atrodas vistālāk uz rietumiem. Izairējāmies cauri jūras šaurumam un saulrietā sasniedzām Redheivenu — Brenas salas ostu, kur mūs lieliski pamieloja un bagātīgi apdāvināja ar pārtiku un ūdeni…

Redheivenu atstājām pirms sešām dienām, braucām apbrīnojami ātri, tā ka es parīt ceru ieraudzīt Vientuļās salas. Saskaitot visu kopā, esam pa jūru nokuģojuši gandrīz trīsdesmit dienas un atrodamies vairāk nekā četrsimt jūras jūdžu no Nārnijas.

— Un kurp jūs dosieties pēc Vientuļo salu apciemo­juma? — Lūsija pavaicāja.

— To nu gan nezina neviens, jūsu augstība, — atteica Drinians. — Ja nu vienīgi to mums varbūt pateiks paši Vientuļo salu iemītnieki.

—Mūsu laikos viņi to vis nevarēja, — Edmunds nopūtās.

—Tad jau piedzīvojumi pa īstam sāksies aiz Vientuļajām salām, — secināja Rīpičīps.

Kaspians ierosināja, ka varbūt pirms vakariņām viņiem sagādātu prieku kuģa apskate, tomēr Lūsijai kremta sirdsapziņa un viņa teica: — Manuprāt, es labāk iešu apraudzītjūstesu. Jūras slimība, ziniet, ir šausmīga padarīšana. Ja man būtu līdzi senās sirdszāles, es viņu varētu izdziedēt.

—Bettevtakir, —iebilda Kaspians. —Biju tās pavisam piemirsis. Tā kā tu tās biji atstājusi Nārnijā, man likās, ka tās varētu uzskatīt par vienu no karaliskajiem dārgumiem, un paņēmu tās līdzi, bet, ja tu uzskati, ka tās jāizšķiež tādām muļķībām kā jūras slimība…

— Piliens vien jau būs vajadzīgs, — Lūsija mierināja.

Kaspians atvēra vienu no ceļasomām, kas bija pabāztas zem sola, un izņēma mazo, skaisto dimanta pudelīti, ko Lūsija tik labi atcerējās. — Ņemiet atpakaļ to, kas pieder jums, karalien, —viņš svinīgi sacīja. Pēc tam viņš pameta kajīti un izgāja ārā saulē.

Uz klāja (masta priekšā un aizmugurē) bija divas lielas, garenas lūkas, turklāt abas vaļā — kā vienmēr, ja bija skaists laiks, lai kuģa iekšienē iekļūtu gaiss un gaisma. Kaspians noveda viņus lejā pa aizmugures lūkas kāpnēm. Nu viņi atradās telpā, kurā no vienas puses uz otru stiepās airētāju soli. Dejodama pie griestiem, pa airu atverēm iespraucās gaisma. Kaspiana kuģis, protams, nebija viena no tām drausmīgajām galerām, kuras airēja vergi.

Airus izmantoja tikai tad, kad nebija vēja vai braucot iekšā un ārā no ostām, un šajā darbā savā reizē bija iesaistījušies visi (vienīgi Rīpičīps ne, jo tam bija pārāk īsas kājeles). Kuģa abās pusēs telpa zem soliņiem bija atstāta tukša, lai airētājs varētu pabāzt zem sēdekļa kājas, bet vidū visā garumā līdz pašam ķīlim stiepās iedobe, pilna ar dažādiem priekšmetiem — miltu maisiem, ūdens un alus mucām, cūkgaļas tvertnēm, medus krūzēm, ādas maisiem ar vīnu, āboliem, riekstiem, sieriem, cepumiem, runkuļiem, bekona šķēlēm. No jumta, tas ir, no klāja apakšpuses, nokarājās šķiņķi, sīpolu pītes, kā arī šūpuļtīkli, kuros atpūtās vīri, kad tiem nebija jādežurē. Kaspians aizveda viņus uz pakaļgalu, kāpdams no viena sola uz otru, vismaz viņš kāpa, turpretī Lūsija pa pusei kāpa, pa pusei lēca, bet pa īstam lēkāja Rīpičīps. Tā viņi nokļuva līdz telpai ar aizvērtām durvīm. Kaspians tās attaisīja un ieveda telpā, kas aizņēma kuģa pakaļgalu zem kajītēm, kuras atradās zem klāja. Protams, šī nebija tika jauka. Griesti bija diezgan zemi, un sāni sagāja slīpi kopā tā, ka grīdai vietas adika pavisam maz; un, kaut arī sānos varēja redzēt logus ar bieziem stikliem, tos nevarēja vērt vaļā, jo tie atradās zem ūdens. Patiesībā tieši šajā mirklī, kuģim šūpojoties, logi pamīšus iekrāsojās gan saules zeltā, gan jūras ūdens duļķainajā zaļumā.

— Mums ar tevi jādzīvo šeit, Edmund, — pavēstīja Kaspians. —Mēs atstāsim tavam radiniekam koju un paši gulēsim šūpuļtīklos.

— No sirds lūdzu, jūsu augstība, — iesāka Drinians.

— Nē, nē, ceļabiedri,—viņu pārtrauca Kaspians, — to visu mēs jau esam pārrunājuši. Tu un Rainss (Rainss bija kapteiņa palīgs) vadāt kuģi, un jums dažu labu nakti nāksies strādāt vaiga sviedros, kad mēs dziedāsim jaukus meldiņus un stāstīsim piedzīvojumus, tāpēc tev ar Rainsu nepieciešama augšējā kreisās puses kajīte. Mēs ar karali Edmundu varam ļoti ērti iekārtoties te, lejā. Bet kā klājas mūsu svešiniekam?

Jūstess, sejā visai zaļš, saviebās un pavaicāja, vai esot cerības, ka vētra rimšoties.

— Kāda vētra? — noprasīja Kaspians, un Drinians sāka smieties.

— Vētra, jaunskungs! — viņš auroja smieklos. — Pat­laban ir tik jauks laiks, kādu vien cilvēks varētu vēlēties.

— Kas ta' tas tāds? — Jūstess aizkaitināts noprasīja. — Dzeniet viņu prom. No viņa balss man sāp galva.

— Es tev atnesu kaut ko tādu, no kā tev kļūs labāk ap dūšu, Jūstess, — pavēstīja Lūsija.

— Ak, vācieties jel prom un atstājiet mani mierā, — Jūstess norūca. Tomēr viņš iedzēra pavisam mazu malciņu no pudelītes un, lai gan apgalvoja, ka tā esot tīrā inde (kad Lūsija atvēra pudelīti, kajīte pildījās ar brīnišķīgu smaržu), bija skaidrs, ka viņa seja nedaudzos mirkļos pēc zāļu iedzeršanas atgūst dabisko krāsu un jaunais cilvēks neapšaubāmi jūtas labāk, jo vairs nesūdzējās par vētru un savām galvassāpēm, bet sāka uzstāt, lai viņu izliekot krastā,

un pavēstīja, ka pirmajā ostā iesniegšot par viņiem visiem «sūdzības rakstu» britu konsulam. Taču, kad Rīpičīps pavaicāja, kas esot «sūdzības raksts» un kā to varot «pasniegt» (Rīpičīpam likās, ka tas ir kāds jauns divcīņas paveids), Jūstess mācēja tikai atcirst: — To tikai muļķis nezina. — Galu galā viņiem izdevās pārliecināt Jūstesu, ka kuģis jau dodas tālāk, cik ātri vien iespējams, uz tuvāko cietzemi, kas viņiem zināma, un ka viņi spējot tikpat sekmīgi nosūtīt Jūstesu uz Kembridžu (tur dzīvoja tēvocis Harolds), kā uz mēnesi. Pēc tam jaunais cilvēks saīdzis bija ar mieru apģērbt tīras drānas, kas viņam bija noliktas līdzās, un nākt līdzi uz klāja.

Kaspians parādīja viņiem kuģi, kaut arī lielāko daļu no tā viņi bija jau redzējuši. Viņi aizgāja uz priekšgalu un redzēja sardzes vīru stāvam uz neliela pakāpiena pūķa apzeltītajā rīklē un skatāmies uz priekšu pa nezvēra atvērto mud. Priekšgalā atradās arī kuģa virtuve un kajītes tādiem ļaudīm kā bocmanis, galdnieks, pavārs un galvenais strēlnieks. Ja jums, lasītāji, liekas savādi, ka virtuve atrodas kuģa priekšgalā, un jūs iztēlojaties, kā smarža no dūmeņa plūst pāri kuģim, tad tas ir tāpēc, ka jums prātā ir tvaikoņi, kuriem vienmēr ir pretvējš. Burukuģos vējš pūš no aizmugures, tāpēc visu, kas ož, novieto cik vien iespējams tālu priekšgalā. Viņus uzveda pie platformas topburas, un sākumā likās ļoti briesmīgi šūpoties uz priekšu un atpakaļ, redzot, cik mazs izskatās un cik tālu lejā atrodas klājs. Skaidri varēja saprast— ja kritīsi, tad nav nekāda īpaša iemesla, kāpēc tev noteikti būtu jānokrīt uz kuģa klāja, nevis jūrā. Tad viņus atkal noveda lejā pakaļgalā, kur

Rainss ar kādu citu viru dežurēja pie lielās stūres pinnes, aiz kuras gaisā slējās pūķa apzeltītā aste un iekšā gar sienu apaļā lokā izliecās šaurs sols. Kuģa vārds bija «Rītausmas ceļinieks». Salīdzinājumā ar kādu no mūslaiku milzeņiem vai pat ar senākajām zvejas laivām, kārākām — apbruņotiem tirdzniecības kuģiem, dromondiem — airējamām kara galerām un galeoniem, kādi Nārnijai bija jau piederējuši, kad Visaugstākā karaļa Pltera virsvaldībā pār šo zemi bija valdījusi Lūsija un Edmunds, tas bija mazs kuģītis, jo Kaspiana senču laikā jelkāda jūrasbraukšana bija iznīkusi. Kad viņa tēvocis Mirazs, nelikumīgi piesavinājies troni, septiņus augstmaņus bija aizsūtījis pāri jūrai, tie bija spiesti nopirkt kādu galmiešu kuģi un izveidot komandu no nolīgtiem galmiešu jūrniekiem. Taču tagad Kaspians no jauna bija sācis apmācīt nārniešus jūras braukšanas mākslā, un «Rītausmas ceļinieks» bija skaistākais kuģis, ko viņš līdz šim bija uzbūvējis. Tas bija tik mazs, ka masta priekšā starp centrālo lūku un kuģa laivu vienā pusē un vistu aizgaldu (Lūsija šīs vistas baroja) — otrā brīvas klāja vietas gandrīz nebija. Tomēr tik un tā kuģītis savā ziņā bija skaistulis, jūrnieki to godāja par «lēdiju» — tik lieliski bija tā apveidi, tik tīras krāsas, katrs takelāžas apaļkoks, tauva un tapa bija darināta ar mīlestību. Jūstesam, protams, nepatika nekas, viņš visu laiku lielīgi tērgāja par tvaikoņiem, motorlaivām, lidmašīnām un zemūdenēm («Itin kā pats no tā kaut ko sajēgtu,» rūca Edmunds), turpretī abi pārējie sajūsminājās par «Rītausmas ceļinieku» un, atgriežoties kuģa pakaļgalā kajītē pie vakariņām un redzot visas debesis rietumos iegaismojamies varenā, sarkanā saulrietā, un manot, kā kuģis dreb, mutē sajuta sāls garšu un iztēlojās nepazīstamās zemes pasaules austrumu malā. Lūsijai šķita, ka viņa ir pārāk laimīga, lai spētu izdvest kaut vārdu.

Ko domāja Jūstess, vislabāk paudīs viņa paša vārdi, jo, kad visi trīs nākamajā rītā saņēma atpakaļ izžāvētās drēbes, viņš tūdaļ izvilka mazu, melnu piezīmju blociņu un ņēmās ar zīmuli rakstīt dienasgrāmatu. Blociņu viņš allaž nēsāja sev līdzi un ierakstīja tajā arī visas savas atzīmes, jo, kaut arī daudz neinteresējās ne par vienu mācību priekšmetu, tomēr ļoti lielu uzmanību pievērsa atzīmēm un mēdza citiem stāstīt un jautāt: «Es dabūju tādu un tādu atzīmi. Cik tu dabūji?» Taču, tā kā uz «Rītausmas ceļinieka»

daudz atzīmju saņemt nebija lielu cerību, tad viņš ņēmās rakstīt kaut ko līdzīgu dienasgrāmatai. Pirmais ieraksts.

«7. augusts. Ja es nesapņoju, tad atrodos uz šī drausmīgā kuģeļa jau divdesmit četras stundas. Visu laiku plosās briesmīga vētra (labi, ka man nav jūras slimības). Pār kuģa priekšgalu veļas milzīgas bangas, un ik mīļu brīdi kuģis gandrīz vai nogrimst dzelmē. Visi citi izliekas to nemanām — vai nu grib plātīties ar savu drosmi, vai arī — kā saka Harolds — tāpēc, ka viena no parasto ļautiņu gļēvulīgākajām rīcībām ir izlikšanās neredzam faktus. Ir tīrais vājprāts braukt pa jūru tādā sagrabējušā, mazā tupelē kā šī. «Kuģis» nav lielāks par glābšanas laivu, un iekštelpas, protams, ir gauži primitīvas. Nav kārtīga salona, nav radio, nav vannasistabu, uz klāja nav atzveltnes krēslu. Vakarvakarā mani izvazāja pa visu šo kuģeli, un ikvienam kļūtu šķērmi ap dūšu, klausoties, kā Kaspians lielās ar savu smieklīgo pundurlaiveli — itin kā tā būtu «Karaliene Mērija». Es pūlējos viņam iestāstīt, kādi ir īsti kuģi, bet viņš ir pārāk aprobežots. E. un L., protams, mani

neatbalstīja. Manuprāt, tāda sīkaļa kā L. neaptver draudošās briesmas, bet E. lišķē K. — tāpat kā visi citi kuģa ļaudis godā viņu par karali. Es teicu, ka esmu republikānis, bet viņš bija spiests man pavaicāt, kas tas tāds esot! Šķiet, ka viņš nezina ne bū, ne bē. Lieki būs pieminēt, ka esmu iebāzts vissliktākajā kuģa kajītē, īstā apakšzemes cietuma kamerā, kurpretī Lūsijai vienai pašai atvēlēta vesela istaba uz klāja — salīdzinājumā ar pārējām kuģeļa telpām to pat varētu saukt par skaistu. K. teic, ka tas darīts tāpēc, ka viņa ir meitene. Es pūlējos viņu pārliecināt par Albertas uzskatiem, ka visas šāda veida stulbības meitenes patiesībā tikai pazemo, bet viņš izlikās to neapjēdzam. Gan jau varbūt redzēs, ka saslimšu, ja mani vēl ilgāk turēs šajā caurumā. E. saka — mēs nedrīkstot kurnēt, jo K. arī mītot kopā ar mums, lai būtu vieta L. It kā tāpēc dzīvot nevajadzētu vēl lielākā šaurībā un krietni sliktākos apstākļos. Gandrīz piemirsu minēt, ka te ir arī kāds pelei līdzīgs radījums, kas pret visiem izturas neizsakāmi nekaunīgi. Lai citi samierinās ar tādu, ja grib, bet es viņam drīz iekniebšu astē, ja izteiks savus nopēlumus pret mani. Arī ēdiens nekur neder.»

Jezga starp Jūstesu un Rīpičīpu izcēlās pat ātrāk, nekā varēja gaidīt. Nākamajā dienā pirms pusdienu maltītes, kad citi sēdēja ap galdu gaidīdami (jūras gaiss rosina lielisku ēstgribu), iedrāzās Jūstess, purinādams roku un kliegdams.

— Šitas mazais neģēlis mani gandrīz nomušīja! Es pieprasu, lai viņu ieslēgtu! Es varētu ierosināt pret viņu tiesas darbus, Kaspian. Es varētu pavēlēt, lai tu viņu novāc.

Tajā pašā mirkli parādījās Rīpičīps. Viņš bija izvilcis zobenu un visai nikni saslējis ūsas, taču uzvedās, kā vienmēr, pieklājīgi.

— Izlūdzos jums visiem piedošanu, — viņš teica, — it īpaši viņas augstībai. Ja es būtu zinājis, ka viņš meklēs glābiņu šeitan, pagaidītu piemērotāku laiku viņa pārmācīšanai.

— Apžēliņ, kas tad noticis? — Edmunds noprasīja.

Īstenībā bija noticis tā. Rīpičīps, kam nekad nešķita, ka

kuģis brauktu pietiekami ātri, ar patiku sēdēja uz margām tālu priekšā, tieši pie pūķa galvas, vērdamies uz austrum­puses apvārsni un savā sīkajā balstiņā maigi trallinādams viņam veltīto driādas dziesmiņu. Lai kā kuģis sasvērās, Peļu kungs nekad ne pie kā neturējās un lieliski prata saglabāt līdzsvaru; varbūt to atviegloja garā aste, kas noka­rājās lejup uz klāja margu iekšpusi. Visi kuģa ļaudis zināja šo paražu, un jūrniekiem tā patika, jo ikvienam, kas dežurēja, vērojot priekšā jūru, bija ar ko parunāt. Kāpēc tieši Jūstess paslīdēja un grīļodamies un klupdams steberēja visu garo ceļu līdz priekšgalam (viņš vēl nebija iemācījies iet, kuģim šūpojoties), es tā arī neesmu dzirdējis. Varbūt viņš cerēja, ka ieraudzīs zemi, vai varbūt gribēja paklaiņāt pa klāju un kaut ko nospert. Lai kā arī būtu, tiklīdz viņš ieraudzīja nokarājamies garo asti — un tā varēja izskatīties diezgan kārdinoša —, tā iedomājās, ka būtu traki jauki to saķert un aiz tās Rīpičīpu sagriezt ar galvu uz leju, pāris reižu apkārt un tad aizskriet un gardi pasmieties. Sākumā plāns it kā lieliski piepildījās. Pelēns nebija daudz smagāks par krietna lieluma kaķi. Jūstess vienā mirklī atrāva to no margām.

Rīpičīps izskatījās ļoti muļķīgi (tā Jūstess nodomāja) — mazie loceklīši izpletās uz visām pusēm, mute palika vaļā. Tomēr nelaimīgā kārtā Rīpičīps, kas savā mūžā daudzreiz bija cīnījies par paša dzīvību, ne uz mirkli nezaudēja galvu. Arī izmaņu ne. Nav viegli izvilkt zobenu, kad tevi aiz astes griež gaisā uz riņķi, tomēr Rīpičīps to izdarīja. Un nākamais, ko Jūstess izjuta, bija divi sāpīgi dūrieni rokā, un šie dūrieni spieda palaist vaļā peles asti; nākamajā brīdī Pelēns atkal bija uzslējies augšā — kā bumba, kas atlec no klāja, un stāvēja Jūstesam iepretī. Nez kāds briesmīgs, garš, spožs, ass priekšmets, līdzīgs iesmam, vēzējās šurp un turp collas attālumā no zēna vēdera. (Nārnijā peles to neuzskata par sitienu zem jostas vietas, jo diez vai varētu domāt, ka tās vispār spētu pasniegties augstāk.)

— Beidz, —Jūstess, izgrūda, — ej projām! Noliec to verķi nost! Var iziet greizi. Beidz, es saku, pastāstīšu Kaspianam. Pateikšu, lai tev uzliek uzpurni un pašu sasien.

— Kāpēc tad tu nevelc ārā pats savu zobenu, zaķapas­tala? — Pelēns nopīkstēja. — Velc laukā un cīnies, vai arī es tevi plakaniski vien sadauzīšu zili melnu!

— Man nav zobena, —Jūstess izstomīja. — Es esmu pacifists. Kaušanās mani nepārliecina.

— Vai ar to man jāsaprot, — uz brīdi atvilkdams atpakaļ zobenu un runādams visai bargi, noskaldīja Rīpičīps, — ka tu negrasies dot man gandarījumu?

— Es nezinu, ko tu ar to domā, — teica Jūstess, balstī­dams savu roku. —Ja tu nevēlies saprast jokus, tad es par tevi netaisos lauzīt galvu.

— Nu tad saņem šo, — sacīja Rīpičīps, — un šo — mācies uzvesties — un izrādīt cieņu pret bruņinieku un Peli —unPelesasti, —un pie katra teiciena viņš plakaniski iegāza Jūstesam ar ieroci, kas bija izkalts no plāna, smalka, Rūķu rūdīta tērauda un bija tik lokans un dzeļošs kā bērza rīkste. Jūstess (protams) apmeklēja skolu, kur miesassodus nepielietoja, tāpēc šādas izjūtas viņam bija gluži svešas. Šī iemesla dēļ, par spīti tam, ka viņš nemācēja staigāt pa klāju, tajā brīdī lielībniekam nevajadzēja pat minūti laika, lai pazustu no kuģa priekšgala, noskrietu līdz klāja otram galam un iedrāztos pa kajītes durvīm. Rīpičīps, aizsvilies dusmās, joņoja viņam pa pēdām. Jūstesam katrā ziņā likās, ka līdzīgi liesmai dedzina ne vien rapieris, bet arī pats atriebējs. Tā vien šķita, ka pakaļdzīšanās tuvojas kā ugunsgrēka liesmas.

Kad Jūstess noprata, ka visi nopietni izturas pret domu par divkauju, un izdzirdēja Kaspiana piedāvājumu aizdot viņam zobenu, kā arī Driniana un Edmunda pārrunas par vajadzību kaut kā līdzsvarot spēkus, jo Jūstess taču esot daudz lielāks par Rīpičīpu un tāpēc Pelēnam būtu jāpiešķir kaut kādas priekšrocības, —tad nokārtot jautājumu izdevās gluži viegli. Jūstess negribīgi atvainojās un devās līdzi Lūsijai, lai notīrītu un apsaitētu viņa roku. Pēc tam viņš, uzmanīgi pagriezdamies uz sāniem, ielīda savā guļvietā.