Rītausmas ceļinieka brauciens

Trešā nodaļa Vientuļās salas

— Redzeslokā zeme, — nokliedzās virs kuģa novē­rošanas punktā.

Lūsija, kas kuģa pakaļgalā bija runājusies ar Rainsu, aši notipināja pa slietnēm un skriešus metās uz priekšu. Drinians ar Rīpičīpu jau atradās tur. Rīts bija pavēss, debesis — ļoti bālas, bet jūra pavisam tumšzila ar mazām, baltām viļņu cepurītēm, un netālu no kuģa labās puses borta varēja saredzēt Felimetu, tuvāko no Vientuļajām salām. Tā izskatījās līdzīga jūrā iemestam lēzenam, zaļam pakalnam, un aiz tās mazliet tālāk iznira otrās salu māsas Dūrnas pelēcīgās nogāzes.

— Tā pati vecā Felimeta! Tā pati vecā Dūrna! — iesaucās Lūsija, sasizdama plaukstas. — Ai, Edmund, cik ilgs laiks īsti pagājis, kopš mēs tās pēdējo reizi redzējām!

—Nekad neesmu sapratis, kāpēc tās pieder Nārnijai, — prātoja Kaspians. — Vai tās iekaroja Visaugstākais karalis Pīters?

— Nu nē, — atteica Edmunds. — Tās piederēja nārniešiem jau pirms mūsu laika — Baltās Raganas valdīšanas gados.

(Starp citu, vēl nekad neesmu dzirdējis, kā šīs tālās salas nonākušas Nārnijas kroņa pakļautībā; ja jebkad to uzzi­nāšu un šis stāsts liksies interesants, varbūt iekļaušu to kādā citā grāmatā.)

— Sir, vai izmetīsim te enkuru? —vaicāja Drinians.

— Pēc manām domām, Felimetā nav vērts apstāties, — sacīja Edmunds. — Mūsu laikā tā bija gandrīz pilnīgi neapdzīvota, un izskatās, ka tagad arī tur nekas nav mainījies. Cilvēki galvenokārt dzīvoja Dūrnā, un kāds pulciņš arī Avrā — tā ir trešā sala, patlaban nav vēl redzama. Felimetā mēdza ganīt vienīgi aitas.

— Tad mums laikam vajadzēs apbraukt apkārt šim zemesragam, — sacīja Drinians, — un izkāpt Dūrnā. Tas nozīmē, ka nāksies airēt.

— Žēl, ka mēs neiegriezāmies Felimetā, — teica Lūsija. — Man tā gribētos pa to paieties. Tā šķita tik vientulīga — bet tāda jauki vientulīga, visa apaugusi ar zāli un āboliņu — un vēl tāds brīnišķīgs jūras gaiss…

— Man arī patlaban gribētos izlocīt kājas, — atzinās Kaspians. — Paklausieties, ko es teikšu. Kāpēc lai mēs neaizbrauktu laivā līdz Felimetai, tad aizsūtītu to atpakaļ pie «Rītausmas ceļinieka», paši šķērsotu salu, bet kuģim liktu, lai apbrauc ap ragu un sagaida mūs otrā pusē. Kā jums šķiet?

Ja Kaspianam toreiz būtu bijusi tā pieredze, ko viņš vēlāk iemantoja ceļojuma laikā, viņš šādu priekšlikumu neizteiktu, taču padaban tas šķita lielisks. —Vai, darīsim gan tā, — lūdzās Lūsija.

— Tu nāksi līdzi, vai ne? — Kaspians uzrunāja Jūstesu, kas ar apsaitētu roku bija parādījies uz klāja.

— Darīsim visu, lai tiktu prom no šīs nolādētās tupeles, — atrūca Jūstess.

— Nolādētās tupeles? — brīnījās Drinians. — Kā tu to domā?

— Civilizētā valstī — un es no tādas nāku, — atcirta

Jūstess, — kuģi ir tik lieli, ka tad, kad cilvēks ir iekšā, viņš nemaz nejūt, ka brauc pa jūru.

— Tādā gadījumā tikpat labi tu varētu palikt krastā, — sacīja Kaspians. —Vai liksi matrožiem ielaist ūdenī laivu, Drinian?

Karalis, Pelēns, abi Pevensiju bērni un Jūstess iekāpa laivā un tika aizvesti uz Felimetas liedagu. Kad viņi bija izkāpuši krastā un laiva airējās projām, palicēji pagriezās un palūkojās apkārt. Viņi jutās pārsteigti, redzot, cik mazs izskatās «Rītausmas ceļinieks».

Lūsijai, protams, bija basas kājas, jo, no rīta peldoties, viņa bija nometusi kurpes, taču, ja grasās iet pa mīkstu kūdrzemi, tad basas kājas nekādas grūtības nesagādā. Bija brīnišķīgi atkal atrasties krastā, ieelpot zetnes un gaisa smaržu pat tad, ja sākumā pamats zem kājām šķiet šūpo­jamies augšup un lejup — tā parasti notiek, ja cilvēks kādu laiku pabijis uz kuģa. Te bija daudz siltāks nekā uz klāja, un, šķērsojot piekrasti, Lūsijai likās, ka smiltis glaužas pie kājām īpaši tīkami. Debesīs dzirdēja cīruļa treļļus.

Viņi pagriezās uz iekšzemi un devās augšup pa diezgan stāvu, kaut arī nelielu pakalnu. Nonākuši virsotnē, visi, protams, palūkojās atpakaļ un ieraudzīja «Rītausmas ceļinieku», kurš, līdzīgi lielam, vizošam kukainim, lēni airējās uz ziemeļrietumiem. Tad viņi pārgāja pāri kalna korei un kuģi vairs nevarēja saskatīt.

Nu priekšā pletās Dūrna, kuru no Felimetas šķīra apmēram jūdzi plats kanāls; pa kreisi aiz tās atradās Avra. Labi saskatāma bija mazā, baltā Nerouheivenas pilsētiņa Dūrnas piekrastē.

— Ei! Kas tas? — pēkšņi ievaicājās Edmunds.

Zaļajā ielejā, uz kuru viņi devās lejup pa nogāzi, zem

koka sēdēja seši septiņi pēc izskata rupji, bruņoti tēvaiņi.

— Nesakiet, kas mēs esam, — brīdināja Kaspians.

— Bet, jūsu majestāte, kāpēc, lūdzu, ne, — iebilda Rīpičīps, kas bija piekritis doties uz priekšu, sēžot Lūsijai uz pleca.

— Man tikko kā iešāvās prātā, — Kaspians paskaid­roja, — ka te ļaudis droši vien ilgu laiku neko par Nārniju nav dzirdējuši. Pilnīgi iespējams, ka viņi joprojām neatzīst mūsu virskundzību. Tādā gadījumā, atklājot, ka esmu karalis, mēs varētu iekulties briesmās.

— Sir, mums ir zobeni, — Rīpičīps pretojās.

— Jā, Rīp, es zinu, ka mums tie ir, — teica Kaspians. — Bet, ja runa būs par triju salu atgūšanu, tad es uzskatu, ka labāk būtu te ierasties ar krietni lielāku armiju.

Patlaban viņi jau bija pienākuši ļoti tuvu svešiniekiem, no kuriem viens — liela auguma melnmatains vīrs — izsaucās: — Labs rīts jums!

— Rīts lai arī jums labs! — atteica Kaspians. — Vai Vientuļajās salās joprojām ir gubernators?

— Skaidrs, ka ir, — vīrs atbildēja. — Gubernators Gampess.

— Viņa Turība ir Nerouheivenā. Bet jūs palieciet pie mums un iedzeriet kādu glāzīti.

Kaspians viņam pateicās, lai gan jaunā paziņas izskats lāgā nepatika ne jaunajam karalim, ne pārējiem. Tomēr visi apsēdās, bet, tikko paspēja pacelt glāzes pie lūpām, kad melnmatainais pamāja saviem biedriem un zibensātrumā visi pieci viesi jau atradās spēcīgu roku tvērienā. Mirkli viņi pretojās, taču visas priekšrocības bija otro pusē, un drīz vien atnācēji tika atbruņoti, viņu rokas adauztas uz muguras un sasietas — vienīgais izņēmums bija Rīpičīps, kurš, nikni laizdams darbā zobenu, centās izlocīties no sava gūstītāja.

— Teks, uzmanies ar to zvēru, — brīdināja bandas vadonis. — Skaties, lai viņu nesavainotu. Es nebrīnītos, ja tieši par viņu maksātu visaugstāko cenu.

— Gļēvuli! Neģēli! —pīkstēja Rīpičīps. —Atdod manu zobenu un atbrīvo ķepas, ja nebaidies.

— Ha! — nokliedza vergu tirgotājs (jo tas viņš bija).

— Tas spoks prot runāt! Tas nu gan man nebūtu ienācis prātā. Lai velns par mazu zēnu paliek, ja es iekasēju par viņu mazāk par divsimt pusmēnešiem. ( Kalormenas pusmēness, kas šajā apkaimē ir visparastākā nauda, atbilst apmēram vienai trešdaļai angļu mārciņas.)

— Ak tad re, kas jūs esat, — noteica Kaspians.

— Laupāt cilvēkus un pārdodat kā vergus. Droši vien ar to lepojaties.

— Nu, nu, ne tik šerpi, — uzsauca vergu tirgotājs.

— Nebrūķē lielu muti! Jo mierīgāk uzvedīsies, jo gludāk viss noritēs. Es nedaru to aiz patikšanas. Man jāpelna dienišķā maize tāpat kā citiem.

— Kurp jūs mūs vedīsiet? — ar grūtībām izstostīja Lūsija.

— Uz Nerouheivenu, — atteica vergu tirgotājs. — Rīt tur būs tirgus.

— Vai tur ir britu konsuls? — noprasīja Jūstess.

— Kas tas par zvēru? — atcirta vīrietis.

Taču, negaidīdams, līdz Jūstess sāk gari un plaši paskaidrot, vergu tirgotājs bez liekām runām noskaldīja:

— Labāk beidz reiz tarkšķēt. Tā Pele jau murkšķ vienā gabalā, bet šitas gvelž par deviņiem mēmiem. Laižamies ceļā, biedrīši!

Četrus cilvēkbērnus sasaistīja kopā ar virvēm — ne nu gluži nežēlīgi, tomēr tā, lai neaizmūk, un lika viņiem iet lejā uz piekrasti. Rīpičīpu nesa rokās. Viņš bija beidzis kost, jo nesējs piedraudēja aizsiet viņam muti, bet sakāmā taču bija daudz, un Lūsija no tiesas brīnījās, kā šis cilvēks var ciest, ka viņu nodēvē tādos vārdos, kādos Pelēns nodēvēja vergu tirgotāju. Tomēr vergu tirgotājs ne vien

neko neiebilda, bet tikai mudināja: — Turpini vien, — ikreiz, kad Rīpičīps apklusa, lai ievilktu elpu. Reizēm bandīts piebilda: —Tas ir tikpat kā teātris, —vai: —Tīrie brīnumi, gandrīz vai vedas domāt, ka viņš saprot, ko saka! Vai tieši kāds no jums četriem to iedzinis viņam paurī? — Tas tik ļoti saniknoja Rīpičīpu, ka galu galā vārdu gūzma, ko viņš gribēja izgrūzt vienā paņēmienā, gandrīz aizrāva elpu un Pelēns apklusa.

Nokļuvuši lejā, pludmalē, iepretī Dūrnai, viņi ieraudzīja nelielu ciematiņu un piekrastē uzstumtu laivu kuģa komandas pārvadāšanai, bet nedaudz tālāk — netīru, ar kaut ko notašķītu kuģi.

— Nu, jaunieši, — teica vergu tirgotājs, — tagad visas muļķības pie malas, tad nebūs par ko vēkšķēt. Visi uz klāja!

Šajā brīdī no kāda namiņa (manuprāt, krodziņa) iznāca kāds glīts, bārdains vīrs, kas uzsauca:

— A, Pags! Vēl kādas no parastajām precēm?

Vergu tirgotājs, kura vārds acīmredzot bija Pags, visai

zemu paklanījās un pieglaimīgā balsī atteica: — Jā gan, milord.

— Cik tu prasi par šo jaunekli? — vaicāja svešinieks, norādīdams uz Kaspianu.

—Ā, —iesaucās Pags, —es zināju, ka milords izvēlēsies labāko. Nav ko censties apkrāpt milordu ar otrās šķiras preci. Rau še, uz šito puiku es pats esmu metis acis. Man viņš nudie' iepatikās, kad es saku. Man tak ir tik mīksta sirds, ka nudie' nevajadzēja ķerties pie tāda amata. Bet, ja nu ir tāds pircējs kā milords…

— Pasaki, cik tu prasi, maita tāds! — lords bargi uzsauca. — Vai tev liekas, ka man gribas klausīties melus par to tavu neģēlīgo amatu?

— Milord, trīssimt pusmēnešu — tikai jums es atdodu par tādu cenu, citam…

— Es tev došu pusotru simtu.

— Vai dieniņ, lūdzami, lūdzami, — iejaucās Lūsija. — Lai ko jūs darītu, nešķiriet mūs. Jūs nezināt… —Bet tad viņa apklusa, jo redzēja, ka Kaspians pat vēl tagad negrib, lai kāds kaut ko zinātu.

— Tātad simt piecdesmit, — teica lords. —Ja runa ir par tevi, jaunuvīt, man žēl, bet nopirkt jūs visus nav manos spēkos. Atraisi virvi manam zēnam, Pag! Un pieraugi — kamēr šie pārējie paliek tavās rokās, izturies pret viņiem labi, citādi dabūsi rūgti nožēlot.

— Nu ziniet! — Pags iesaucās. — Kas jebkad dzirdējis, ka cits manas branžas tirgonis izturējies pret savu mantu tik labi kā es? Ko? Es tak ar viņiem apejos kā ar paša bērniem.

— Varbūt arī, ka tā ir, — otrs bargā balsī atteica.

Nu bija pienācis briesmīgais mirklis. Kaspianam atraisīja

virves, un viņa jaunais saimnieks sacīja: — Iesim pa šo ceļu, puis, — un Lūsija sāka rūgti raudāt, un Edmunda seja kļuva pilnīgi neizteiksmīga. Kaspians pameta atpakaļ pār plecu skatienu un uzsauca: — Neskumstiet! Esmu pārliecināts, ka beigās viss būs labi. Uz redzi!

— Nu, jaunkundzīt,—Pags sacīja. —Nesāc uztraukties un nesabojā savu izskatu — rīt tak tirgus diena. Esi laba meitene, tad tev nebūs par ko bingāt, vai skaidrs?

Tad laivu ar viņiem aizairēja uz vergu kuģi un viņus noveda lejā — garā, patumšā un diezgan netīrā telpā, kur jau atradās daudz citu nelaimīgu cietumnieku, jo Pags, protams, bija pirāts, kurš tikko kā atgriezies no brauciena pa salām, kur bija vaņģojis visus, ko vien spēja savaņģot. Neviens pazīstams cilvēks bērniem gūstekņu vidū neatradās; saķerti lielākoties bija galmieši un terebintieši. Tā nu viņi tur sēdēja salmos un prātoja, kas gan notiek ar Kaspianu, kā arī pūlējās apturēt Jūstesa runas plūdus, no kuriem varēja saprast, ka vainīgi ir visi, tikai ne viņš.

Pa to laiku Kaspians pārdzīvoja daudz interesantākus brīžus. Pircējs aizveda viņu pa nelielu taku starp divām ciemata mājām uz tukšu laukumu aiz ciemata. Tad šis cilvēks pagriezās ar seju pret Kaspianu.

— No manis tev, zēn, nav jābaidās, —viņš sacīja. — Es izturēšos pret tevi labi. Iemesls, kāpēc es tevi nopirku, bija tava seja. Tu man kādu atgādini.

— Milord, vai drīkstu pavaicāt — ko īsti? — Kaspians jautāja.

— Tu atgādini manu valdnieku, Nārnijas karali Kaspianu.

Tad Kaspians nosprieda pārcirst mezglu vienā vēzienā.

— Milord, viņš atteica, — es esmu jūsu valdnieks. Es esmu Nārnijas karalis Kaspians.

— Tu nu atļaujies lielu vaļību, — otrs attrauca. — Kā lai es zinu, ka tu runā taisnību?

— Pirmkārt, pēc manas sejas vaibstiem, — sacīja Kaspians. — Otrkārt, tāpēc, ka es viegli varu uzminēt, kas jūs pats esat. Jūs esat viens no septiņiem Nārnijas augst­maņiem, kurus mans tēvocis Mirazs aizsūtīja pāri jūrai un kurus es esmu ieradies sameklēt, proti, jūs esat vai nu Argozs, Bērns, Oktāzians, Restimārs, Mavramorns vai, vai… pārējo vārdus esmu aizmirsis. Un beidzot — ja jūs, milord, aizdosiet man savu zobenu, es godīgā cīņā ar jebkuru vīru darbos pierādīšu, ka esmu Kaspiana dēls Kaspians, Nārnijas likumīgais valdnieks, Kēras Paravelas īpašnieks un Vientuļo salu imperators.

— Pie visiem svētiem, — izsaucās vīrietis, — tā ir viņa tēva balss, un tas ir arī tēva runasveids. Mans senjor… jūsu augstība… — un viņš klajajā laukā nometās uz ceļgala un noskūpstīja sava valdnieka roku.

—Nauda, ko jūs, milord, izdevāt manas personas izpirk­šanai, tiks atmaksāta no valsts kases, — piebilda Kaspians.

— Tā vēl neatrodas Paga makā, sir, — paskaidroja lords Bērns, jo tas bija viņš. — Un es esmu pārliecināts, ka tā tur arī nenonāks. Esmu mēģinājis simtiem reižu piedabūt viņa Turību, šejienes gubernatoru, pārtraukt šos neģēlīgos darījumus ar cilvēkiem.

— Milord Bērn, — sacīja Kaspians, — mums jāparunā par šo salu statusu. Taču vispirms pastāstiet, milord, ko pats esat pārdzīvojis.

— Daudz ko stāstīt jau nav, sir. Kopā ar saviem sešiem biedriem es nokļuvu līdz šīm salām, iemīlējos kādā no šejienes meitenēm un sapratu, ka jūra man ir līdz kaklam. Turklāt, kamēr valsts vadības grožus rokās turēja jūsu augstības tēvocis, Nārnijā atgriezties nebija jēgas. Tā nu es apprecējos un kopš tā laika esmu dzīvojis te.

— Un kāds ir gubernators, šis Gampess? Vai viņš joprojām atzīst Nārnijas karali par savu valdnieku?

— Vārdos — jā… Viss tiek darīts karaļa vārdā. Tomēr viņš pārāk nepriecātos, redzot, ka pie viņa ierodas īsts, dzīvs Nārnijas karalis. Un, ja jūsu augstība nostātos viņa priekšā viens un neapbruņots, viņš jau nu gan nenoliegtu savu lojalitāti, taču izliktos, ka jums netic. Jūsu gaišības dzīvība būtu briesmās. Kāda šajos ūdeņos ir jūsu augstības pavadonība?

— Padaban ap ragu brauc mans kuģis, — teica Kas­pians. — Ja nonāktu līdz sadursmei, manā rīcībā būtu ap trīsdesmit bruņotu vīru. Vai man nevajadzētu pavēlēt kuģim iebraukt ostā, uzbrukt Pagam un atbrīvot manus draugus, ko viņš tur gūstā?

— Es to neieteiktu, — Bērns sacīja. — Tiklīdz izceltos sadursme, no Nerouheivenas izbrauktu divi trīs kuģi, lai glābtu Pagu. Jūsu augstībai jāizliekas, ka jūsu rīcībā ir lielāki spēki, nekā ir patiesībā, un jāiebiedē viņi ar karaļa vārdu. Līdz patiesai kaujai nedrīkst nonākt. Gampess ir gļēvulis, un viņu var iebiedēt.

Vēl kādu brīdi parunājušies, Kaspians un Bērns nogāja lejā liedagā mazliet uz austrumiem no ciemata, un tur Kaspians ļāva atskanēt savam ragam. (Viņam nebija līdzi lielā Nārnijas burvju raga, karalienes Sjūzenas raga, to viņš bija atstājis mājās reģentam Trampkinam, lai tas būtu viņa rīcībā, ja karaļa prombūtnē valsti piemeklētu kaut kas ārkārtējs.) Drinians, kas, vērojot jūru, gaidīja signālu, tūlīt atpazina tā skaņu, un «Rītausmas ceļinieks» piebrauca tuvāk krastam. Atkal tika nolaista laiva, un pēc īsa brīža Kaspians ar lordu Bērnu jau atradās uz klāja un paskaidroja radušos stāvokli Drinianam. Viņš, tāpat kā iepriekš

Kaspians, «Rītausmas ceļinieku» gribēja tūdaļ piestūrēt līdzās vergu tirgotāju kuģim un uzkāpt uz tā, taču Bērns atkārtoja iepriekšsacītos iebildumus.

— Stūrējiet tieši pa šo kanālu, kapteini, — Bērns sa­cīja, — un tad apkārt zemesragam uz Avru, kur atrodas mans īpašums. Tomēr vispirms uzvelciet mastā karaļa standartu, izkariniet visus vairogus un izvietojiet, cik vien iespējams, lielāku skaitu vīru uz masta paaugstinājuma. Un apmēram piecu bultas šāvienu attālumā no šejienes, kad priekšgals jau šķels atklāto jūru, ātri noraidiet dažus signālus.

— Signālus? Kam tad? — brīnījās Drinians.

— Nu taču visiem tiem kuģiem, kuru mums nav, bet kuri mums, pēc Gampesa domām, tikpat labi varētu būt.

— A, sapratu, — noteica Drinians, rokas berzēdams.

— Un viņi mūsu signālus nolasīs. Ko man raidīt? Visai flotei braukt ap Avras dienvidu galu un sapulcēties pie…

— … Bērnstedas, — teikumu pabeidza lords Bērns.

— Tā būs lieliska pavēle. Ja jums būtu kādi kuģi, tad no Nerouheivenas to karavāna nebūtu redzama.

Kaspians skuma, ka citiem jānīkst gūstā uz Paga vergu kuģa, tomēr pašam pret savu gribu atlikusī dienas daļa noritēja ļoti tīkami. Vēlā pēcpusdienā (jo, lai nokļūtu no vienas vietas otrā, vajadzēja airēt), pagriezuši stūri pa labi, apmezdami loku ap Dūrnas ziemeļaustrumu galu un turpinādami ceļu tālāk gar Avru, viņi iebrauca salas dienvidkrastā, labā ostā, kur līdz pašai ūdens malai lejup stiepās Bērna skaisto zemju nogāzes. Bērna ļaudis, no kuriem laba daļa bija strādājuši tīrumos, visi izrādījās brīvi cilvēki un pati lēņu muiža —jauka, plaukstoša saimniecība. Visi izkāpa krastā un tapa karaliski pacienāti mājā ar pīlāriem un pazemu jumtu. No tās varēja pārredzēt līci. Bērns, viņa laipnā sieva un jautrās meitas visus labi pa­mieloja. Taču, kad satumsa, Bērns aizsūtīja kādu vīru ar laivu uz Dūrnu, lai tiktu veikti daži priekšdarbi (viņš neteica, kādi) nākamajai dienai.