Tajā pašā brīdī pārējie mazgāja upē rokas un sejas un gatavojās pusdienām un atpūtai. Trīs labākie strēlnieki līča ziemeļos bija uzkāpuši kalnos un atgriezušies, apkrāvušies ar vairākām nošautām kalnu kazām, kas padaban tika ceptas uz uguns. Kaspians lika piekrastē novietot vīna mucu, stipru Arčenlendas vīnu, kas pirms dzeršanas bija jāsajauc ar ūdeni tā, lai pietiktu visiem. Līdz šim darbs bija ritējis raiti, un maltītes laikā kuģotāji jutās pacilāti. Tikai, uzlicis uz šķīvja otro gabalu kazas gaļas, Edmunds ierunājās: — Kur tad tas rūgumpods Jūstess?
Pa to laiku Jūstess platām acīm raudzījās uz nepazīstamo ieleju. Tā bija tik šaura un dziļa, bet kraujas tai apkārt tik stāvas, ka vieta atgādināja milzīgu bedri vai ierakumus. Zeme bija gan apaugusi ar zāli, taču tajā vīdēja klinšu šķembas. Vietām Jūstess redzēja melnus, izdegušus plankumus, līdzīgus tiem, kādus sausās vasarās var redzēt dzelzceļa uzbērumu malās.
Apmēram piecpadsmit jardu attālumā vizēja dzidra, gludena ūdens lāma. Sākumā ielejā vispār nebija nekā — ne dzīvnieku, ne putnu, ne kukaiņu. Saule sūtīja lejup stāvus starus, un pāri ielejai slējās bargās kalnu smailes un radzes.
Jūstess, protams, saprata, ka miglā nonācis lejā pa kalnu grēdas nepareizo pusi, tāpēc tūlīt pagriezās, lai palūkotos, kā nokļūt atpakaļ. Taču, kolīdz viņš pavērās ciešāk, tā nodrebēja. Acīmredzot tikai nedcama veiksme viņam bija ļāvusi atrast vienīgo iespējamo lejupceļu — garo, zaļo zemes strēli —bezgala stāvu un šauru, bezdibeņu ieskautu no abām pusēm. Cita piemērota atpakaļceļa nebija. Vai viņš spēs to uzveikt tagad, redzēdams, kāds tas ir patiesībā? Jau domājot vien par to, reiba galva.
Viņš apgriezās atkal apkārt, domādams, ka labāk vispirms krietni padzerties no dīķa. Tomēr, tiklīdz Jūstess bija pagriezies, kad, vēl nepaspēris ne soli uz priekšu ielejā, viņš aiz muguras izdzirda troksni. Tas nebūt nebija skaļš, taču mēmajā klusumā labi saklausāms. Uz mirkli viņš kā sastindzis palika stāvam. Tad pagrieza galvu un palūkojās atpakaļ.
Klints pakājē nedaudz pa kreisi vīdēja zems, melns caurums — iespējams, tā bija kādas alas ieeja. Un no tā cēlās divas tievas dūmu strūkliņas. Un vaļīgie akmeņi tieši tumšā dobuma malā kustējās (tas bija viņa sadzirdētā trokšņa cēlonis) tā, it kā tumsā aiz tiem kāds rāptos uz priekšu.
Kaut kas patiešām rāpoja. Vēl ļaunāk — kaut kas nāca ārā. Edmunds, Lūsija vai jūs, lasītāji, to tūdaļ būtu pazinuši, taču Jūstess nebija lasījis nevienu no pareizajām grāmatām. Radījums, kas iznāca no alas, bija kaut kas tāds, ko viņš nekad nebija spējis iztēloties —ar izstīdzējušu, svina pelēku snuķi, žulgām, sarkanām acīm, bez spalvām vai kažoka, garu, lokanu ķermeni, kas vilkās pa zemi, ar kājām, kuru locītavas kā zirneklim cilājās augstāk par muguru, ar baismām ķetnām, sikspārņa lidplēvēm, kas, berzēdamās gar akmeņiem, radīja švīkstošo skaņu, un jardiem garu asti. Jūstess pat domās nekad nebija izrunājis šo vārdu —
Pūķis. Un, ja ari būtu, tad no tā labāk nekļūtu. Taču varbūt — ja viņš kaut ko būtu zinājis par pūķiem —, tad par šī izturēšanos justos mazliet pārsteigts. Tas neapsēdās un nevicināja spārnus, tas arī nespļāva no mutes liesmu straumi. Dūmi, kas nāca no nāsīm, līdzinājās dziestoša
ugunskura dūmiem. Šķita, ka radījums nav pamanījis ari Jūstesu. Tas ļoti gausi virzījās uz dīķa pusi — lēni un daudzreiz apstādamies. Jūstess pat savās bailēs aptvēra, ka pūķis ir vecs un nožēlojams. Viņš gudroja, vai varētu uzdrošināties pieskriet pie kalna un sākt rāpties augšā. Taču, ja sacels troksni, radījums var palūkoties apkārt. Lai nu kā, kāda jēga mēģināt bēgt, rāpjoties projām no radījuma, kurš prot lidot?
Pūķis bija sasniedzis dīķi un pārslīdinājis pretīgo, zvīņaino zodu pāri grantij, lai nodzertos, taču viņš vēl nebija paspējis to izdarīt, kad izgrūda milzīgi skaļu, ķērkstošu un kurkstošu kliedzienu un, pāris reižu noraustījies krampjos, apvēlās uz sāniem, un, vienu pleznu sacēlis gaisā, nu gulēja pavisam kluss.
Ilgu laiku Jūstess neuzdrošinājās pakustēties. Kas zina, varbūt tas ir kāds nezvēra triks, iemaņa, ar kuru ievilināt ceļotājus postā. Taču nevarēja gaidīt mūžīgi. Jūstess paspēra tuvāk vienu soli, divus, tad atkal apstājās. Pūķis palika nekustīgi guļam; zēns ievēroja, ka sarkanā uguns tā acīs apdzisusi. Beidzot Jūstess piegāja nezvēram klāt. Tagad viņš bija pārliecināts, ka briesmonis ir beigts. Nodrebinājies viņš tam pieskārās — nekas nenotika.
Atvieglojums bija tik liels, ka Jūstess gandrīz skaļi iesmējās. Viņš sāka justies, it kā būtu cīnījies un pūķi nonāvējis, nevis tikai noskatījies, kā tas izlaiž garu. Viņš pārkāpa tam pāri un devās pie dīķa padzerties, jo svelme kļuva gluži neciešama. Jūstess nejutās pārsteigts, kad izdzirda pērkona grāvienu. Gandrīz tūlīt pēc tam pazuda saule un, pirms viņš beidza dzert, sāka krist lielas lietus lāses.
Šīs salas klimats ir ļoti nepatīkams. Nepagāja ne minūte, kad Jūstess bija slapjš līdz ādai un pa pusei akls no tāda lietus, kāds Eiropā nekad nav pieredzēts. Nebija nekādas nozīmes pūlēties izrāpties no ielejas, līdz gāzma nebūs mitējusies. Viņš metās uz vienīgo pajumti, ko varēja
izmantot, — pūķa alu. Tur viņš nogūlās un pūlējās atvilkt elpu.
Vairums no mums zina, kas sagaidāms, ielūkojoties pūķa midzenī, bet, kā es jau iepriekš teicu, Jūstess bija lasījis tikai nepareizās grāmatas. Viņa lasītās daudz stāstīja par eksportiem un importiem, un valdībām, turpretī tajās ne vārda nebija par pūķiem. Tāpēc viņš bija tik samulsis, attapdams, uz kā guļ. Daļa no šīm lietām bija pārāk durstīgas, lai būtu akmeņi, un pārāk cietas, lai būtu ērkšķi, un likās, ka tur ir ļoti daudz lēzenu apļu, un, kad Jūstess kustējās, tas viss tinkšķēja. Pietika gaismas, lai pie alas ieejas daļu šo lietu varētu apskatīt. Un, protams, Jūstess secināja, ko jebkurš no mums būtu varējis pateikt viņam jau agrāk, — tie bija dārgumi. Tur bija kroņi (tie bija tie durstīgie), naudas gabali, gredzeni, rokassprādzes, zelta stieņi, tases, šķīvji un dārgakmeņi.
Jūstess (atšķirībā no lielākās daļas zēnu) nekad nebija daudz domājis par dārgumiem, tomēr viņš vienā mirklī aptvēra, kā tos varēs izmantot jaunajā pasaulē, kurā viņš bija tikmuļķīgi ieklumburojis pats savās mājās cauri gleznai Lūsijas guļamistabā. — Te par to nav jāmaksā nodokļi, — viņš pats sev sacīja. — Un valdībai dārglietas nav jānodod. Ar daļu no tā visa es gluži pieklājīgi varētu dzīvot šeitan — varbūtKalormenā. Rādās, ka tur tautsaimniecības stāvoklis salīdzinājumā ar citām valstiņām ir visdrošākais. Nez cik daudz es spētu panest? Re, te šī rokassprādze — tie akmeņi laikam ir briljanti —, to es uzmaukšu sev uz rokas. Tā ir pārāk plata, bet, ja uzbīdīšu virs elkoņa, būs laikā. Tad piepildīšu kabatas ar dimantiem — tie ir vieglāki par zeltu.
Nez kad beigs dragāt tas nolādētais lietus? — Nu Jūstess bija aizracies līdz kaudzes neērtākajai daļai, kur atradās gandrīz vienīgi nauda, un iekārtojās uz gaidīšanu. Taču, ja reiz ir pārvarētas briesmīgas bailes un itīpaši —briesmīgas bailes pēc kalnā kāpšanas, tad cilvēks jūtas noguris. Jūstess aizmiga.
Kad viņš jau bija cieši aizmidzis un krāca, pārējie ceļabiedri bija beiguši pusdienot un sāka nopietni raizēties par pazudušo.
—Jūstes!Jūstes!Ū-ū! —viņi sāka klaigāt, līdz aizsmaka. Kaspians sāka pūst ragā.
— Tuvumā viņa nekur nav, citādi viņš būtu mūs sadzirdējis, — teica nobālusī Lūsija.
— Pie velna ar to zeņķi, — piktojās Edmunds. — Sasodīts, kā viņam ienācis prātā tā aizlavīdes projām?
— Bet mums kaut kas jādara, —Lūsija iebilda. —Viņš var apmaldīties vai iekrist kādā bedrē, vai viņu var saņemt gūstā mežoņi.
— Vai saplosīt zvēri, — piebilda Drinians.
— Lai plosa uz veselībām, ja grib, — tādas ir manas domas, — noburkšķēja Rainss.
— Rainsa kungs, —sacīja Rīpičīps, —jūs nu gan nupat izrunājāties, kā jums nemaz nepiedien. Tas radījums gan nav mans draugs, taču viņa dzīslās rit karalienes asinis, un, kamēr viņš ir viens no mūsu brālības locekļiem, goda jūtas prasa, lai mēs viņu atrastu un atriebtu gadījumā, ja viņš izrādītos beigts.
— Protams, ka mums viņš jāatrod (ja mēs to spēsim), — noguris sacīja Kaspians. — Tā jau ir tā neērtība. Tas nozīmē, ka jāsastāda meklētāju grupa, kura dabūs krietni noņemties. Tas Jūstess ir sasodīts apgrūtinājums.
Pa to laiku Jūstess gulēja un gulēja — un gulēja. Viņu pamodināja sāpes rokā. Pa alas ieeju bija redzams, ka spīd mēness, un guļvieta uz dārgumu kaudzes, likās, bija kļuvusi daudz ērtāka: patiesībā Jūstess nekādas neērtības gandrīz vairs nejuta. Sākumā viņu mulsināja sāpes rokā, taču tad viņam iešāvās prātā, ka rokassprādze, ko viņš uzbīdījis virs elkoņa, dīvaini cieši apņem augšdelmu. Kamēr viņš gulēja, roka droši vien pietūkuši (tā bija kreisā roka).
Viņš pacēla labo roku, lai pataustītu kreiso, taču sadursūjās, nepakustinājis to ne par collu, un šausmās iekoda lūpā. Jo gandrīz viņa priekšā, mazliet pa labi, kur uz grīdas krita spožs mēnesstars, viņš redzēja kustamies kaut ko pretīgu. Šos apveidus viņš pazina: tā bija pūķa ķetna. Kad viņš bija pakustinājis savu roku, sakustējās arī ķetna, un, kad viņš kustību pārtrauca, apstājās arī tā.
— Vai dieniņ, kāds es esmu muļķis, — Jūstess nodomāja. —Tam zvēram tak bija biedrs vai biedrene, un tas nu guļ man līdzās.
Labu laiku viņš neiedomājās kaut mazliet pakustēties. Acu priekšā pacēlās divas tievas dūmu strūklas, kas mēnessgaismā izskatījās melnas; tieši tādas pašas bija nākušas pa otra pūķa degunu, pirms šis riebeklis nosprādzis. Tas tikļoti nobiedēja, ka Jūstess aizturēja elpu. Abas dūmu strūklas pazuda. Kad Jūstess nespēja vairs elpu aizturēt, viņš to palēnām izpūta; tajā pašā mirklī dūmu strūklas parādījās no jauna. Tomēr vēl joprojām viņš nebija izpratis īstenību.
Tad viņš nolēma ļoti piesardzīgi pavirzīties uz labo pusi un papūlēties izkļūt no alas. Varbūt šis radījums guļ, un — šā vai tā — tā bija Jūstesa vienīgā iespēja. Tomēr, protams, pirms virzīšanās pa kreisi, viņš turp palūkojās. Ak šausmas! Tajā pusē bija arī viena no pūķa ķetnām.
Neviens nenosodīs Jūstesu, jo šajā brīdī viņš sāka liet asaras. Viņš brīnījās, cik paša asaras ir lielas, skatīdamies, kā tās šļakstēdamas krīt uz dārgumiem viņa priekšā. Tās likās arī dīvaini karstas; no tām cēlās tvaiki.
Taču no raudāšanas nebija nekāda labuma. Viņam jāmēģina izlīst ārā abiem pūķiem pa vidu. Viņš pamazām mēģināja izstiept labo roku. Pūķa priekšējā ķetna labajā pusē atkārtoja viņa paša kustību. Tad Jūstess nodomāja, ka
pamēģinās ar kreiso. Pūķa dilbs tanī pusē arī sakustējās.
Divi pūķi, katrs savā pusē, atdarina visu, ko dara viņš! Jūstesu pārņēma bailes, un viņš gluži vienkārši metās uz ieeju. Atskanēja klakstoņa un brīkšķi, un zelta naudas džinkstēšana, un akmeņu šņirkstoņa; tāpēc, traucodes ārā no alas, Jūstess nosprieda, ka abi pūķi seko. Atskatīties nebija drosmes. Viņš drāzās uz dīķi. Beigtais pūķis, sāniski sagriezies, gulēja mēnesnīcas apspīdēts un būtu varējis nobiedēt ikvienu, tomēr Jūstess to lāgā pat neievēroja. Viņš bija nolēmis ielēkt ūdenī.
Taču mirklī, kad viņš sasniedza dīķa malu, notika divas lietas. Pirmkārt, kā zibens spēriens nāca atjauta, ka viņš skrējis uz visām četrām — kāpēc viņš, pie visiem svētiem, to darījis? Un, otrkārt, pieliecoties tuvāk ūdenim, viņam uz mirkli likās, ka no dīķa uz viņu blenž vēl viens pūķis. Bet šajā brīdī viņš beidzot atjauta patiesību. Pūķis dīķī bija viņa paša atspulgs. Par to nebija šaubu. Tas kustējās tāpat, kā kustējās viņš. Kad viņš pats atvēra un aizvēra muti, pūķis darīja to pašu.
Miegā viņš bija pārvērties par pūķi. Alā nekādi divi pūķi abpus viņam nebija gulējuši. Ķetnas pa labi un pa kreisi bijušas viņa paša labā un kreisā ķetna. Abas dūmu strūklas nākušas no viņa paša nāsīm. Ja bija runa par sāpēm kreisajā rokā (vai tajā loceklī, kas kādreiz bijis kreisā roka), tad, šķielējot ar kreiso aci, nu viņš saprata, kas noticis. Rokassprādze, kas bija ļoti labi apņēmusi zēna augšdelmu, bija krietni par mazu pūķa resnajai, lempīgajai priekšējai ķetnai. Tā bija dziļi iegriezusies zvīņainajā miesā, un gan tās augšā, gan apakšā miesa bija satūkusi un pulsēja. Jūstess iekodās tajā ar saviem pūķa zobiem un rāva, taču nekādi nespēja rokassprādzi novilkt.
Par spīti sāpēm, pirmās jūtas, kas pārņēma, bija atvieglojums. Nebija vairs no kā baidīties. Viņš pats bija bieds, un neviens cits visā pasaulē kā vienīgi kāds bruņinieks (un arī ne kurš katrs) varētu uzdrošināties viņam uzbrukt. Patlaban varētu līdzvērtīgi mēroties spēkiem ar Kaspianu un Edmundu…
Taču tajā pašā brīdī, kad tas ienāca prātā, Jūstess saprata, ka negrib to darīt. Viņam gribējās draudzēties. Viņš alka atgriezties cilvēku vidū un runāt, un smieties, un dalīties domās. Viņš apjēdza, ka ir pūķis, kas nošķirts no visas cilvēku cilts. Zēnu pārņēma briesmīga vientulības apziņa. Nu viņš sāka saskatīt, ka citi nebūt nav bijuši neģēļi. Viņš
sāka prātot, vai pats bijis tik patīkams cilvēks, kā vienmēr domājis. Viņš ilgojās pēc balsīm. Viņš būtu bijis pateicīgs par laipnu vārdu, ko pateiktu Rīpičīps.
Tā domādams, nabaga pūķis, agrākais Jūstess, sāka skaļā balsī raudāt. Visvarenu pūķi, kas rūgti raud mēnesnīcā, turklātpamestā ielejā, cilvēka acīm un ausīm ir grūti iztēloties.
Viņš kārtīgi padzērās un tad (es zinu, ka tas izklausās drausmīgi, bet, ja tā labi padomā, tad nemaz tik drausmīgi nav) apēda gandrīz visu beigto pūķi. Puse jau bija noēsta, kad Jūstess atskārta, ko dara: jo, redziet, bērni, kaut gan viņa prāts bija Jūstesa prāts, garša un gremošanas process taču bija tāds kā pūķim. Un pūķim nekas negaršo tik labi kā svaigs pūķis. Tieši tāpēc vienā un tajā pašā grāfistē tik reti atrodams vairāk nekā viens pūķis.
Tad Jūstess pagriezās, lai rāptos ārā no ielejas. Viņš palēcās, sāka rāpties un, kolīdz palēcās, tūlīt saprata, ka lido. Viņš bija gluži piemirsis spārnus un jutās ļoti pārsteigts — tas bija pirmais patīkamais pārsteigums pēc visai ilga laika. Viņš pacēlās augstu gaisā un redzēja lejā mēnesnīcā rindojamies neskaitāmas kalnu smailes. Viņš varēja saskatīt līci kā sudraba plakni un noenkurojušos «Rītausmas ceļinieku», un nometnes ugunskurus, kas dzirkstīja mežā gar piekrasti. No liela augstuma viņš vienā vēzienā nolidoja lejup tiem iepretī.
Lūsija gulēja ciešā miegā, jo bija palikusi augšā, līdz atgriezās meklētāji, jo cerēja uz labām ziņām par Jūstesu. Meklētāju pulciņu bija vadījis Kaspians, un vīri atgriezās vēlu un noguruši. Vēstis bija satraucošas. Viņi nebija atraduši nekādas pēdas no Jūstesa, taču ielejā redzējuši beigtu pūķi. Viņi pūlējās raudzīties no viscerīgākā viedokļa, un ikviens apgalvoja citiem, ka diez vai te mītot vairāk pūķu, un šis viens bijis beigts ap pulksten trijiem pēcpusdienā (tieši tad viņi bija to uzgājuši), un nevarētu domāt, ka tas pirms dažām stundām vēl paspējis nogalināt cilvēkus.
—Ja vien viņš nav apēdis to mūsu mazo indes podu un no tā nomiris: Jūstess spētu savā vīzē iedabūt kapā ikvienu, — sacīja Rainss. Taču to viņš noteica klusu, un neviens to nedzirdēja.
Tomēr vēlāk naktī Lūsiju ļoti klusām pamodināja, un viņa ieraudzīja visu pulciņu sanākušu cieši kopā un dzirdēja tos runājam čukstus.
— Kas noticis? — Lūsija vaicāja.
— Mums visiem jābūt ļoti savaldīgiem, — teica Kaspians. —Tikko kā pāri koku galotnēm pārlidoja pūķis un nolaidās liedagā. Bultas pūķim neko nevar padarīt. Un no uguns viņi nepavisam nebaidās.
— Ar jūsu augstības atļauju… — ierunājās Rīpičīps.
— Nē, Rīpičīp, — karalis noteica ļoti stingri, — tu ar viņu neielaidīsies divcīņā. Un, ja tu man nesolīsi šajā jautājumā paklausīt, tad es likšu tevi sasiet. Mums gluži vienkārši jābūt ļoti modriem un, tiklīdz svīdīs gaisma, jāiet uzliedagu un jāsākcīņa. Vadonis būšu es. Karalis Edmunds atradīsies pa labi no manis un lords Drinians — pa kreisi. Nekādus citus priekšdarbus neveiksim… Pēc dažām stundām būs gaišs. Pēc stundas paēdīsim un izdzersim atlikušo vīnu. Un pielūkojiet, lai viss tiktu darīts klusi.
— Varbūt viņš aizlidos, — teica Lūsija.
— Būs sliktāk, ja viņš to darīs, — iebilda Edmunds,
— jo tad mēs nezināsim, kur viņš ir. Ja istabā ir lapsene, man labāk gribas, lai es varu to redzēt.
Atlikušajās nakts stundās garastāvoklis bija nejauks, un, kad ienesa maltīti, visi gan zināja, ka būtu jāēd, taču daudzi aizbildinājās, ka neesot nekādas ēstgribas. Šķita, ka aizrit nebeidzamas stundas, līdz tumsa izklīda, šur tur sāka čirkstēt putni, gaiss kļuva vēsāks un mitrāks, nekā bijis visu nakti, un Kaspians sacīja: — Nu, sākam, draugi.
Visi piecēlās, izvilka zobenus, sastājās ciešā pulkā ar Lūsiju vidū. Rīpičīps sēdēja viņai uz pleca. Tā bija patīkamāk, nekā gaidot slaistīties apkārt, un visi jutās draudzīgāki cits pret citu nekā parasti. Pēc brīža viņi sāka soļot. Kļuva gaišāks, un tad jau arī bija klāt mežmala. Un tur smiltīs, līdzīgs milzu ķirzakai vai lokanam krokodilam, vai čūskai ar kājām, milzīgs, baisms un varens gulēja pūķis.
Taču, viņus ieraudzījis, tas necēlās augšā un nepūta pa nāsīm uguni un dūmus, bet atkāpās — varētu pat sacīt, ka tas likās aizgāzelējamies uz līča seklo jūras malu.
— Kāpēc viņš tā māj ar galvu? — brīnījās Edmunds.
—Un tagad māj, itin kā piekrizdams, —teica Kaspians.
—Un kaut kas tek viņam no acīm, — piebilda Drinians.
—Nu, vai tad jūs neredzat, — sacīja Lūsija. — Viņš raud.
Tās ir asaras.
— Es gan tam negribētu ticēt, — Drinians piezīmēja.
— Krokodili tā dara, lai iemidzinātu ļaužu modrību.
— Kad jūs to sacījāt, viņš papurināja galvu, — bilda Edmunds. — It kā gribētu sacīt: nē. Skat, viņš atkal dara tāpat.
— Vai tev šķiet, ka viņš saprot, ko mēs sakām? — pavaicāja Lūsija.
Pūķis enerģiski pamāja, izsakot piekrišanu viņas teiktajam.
Rīpičīps nolēca Lūsijai no pleca un izgāja priekšā.
— Pūķi, — viņš savā spalgajā balstiņā pavaicāja, — vai tu saproti cilvēku valodu?
Pūķis pamāja ar galvu.
— Vai māki runāt?
Pūķis noliedzoši papurināja galvu.
— Tādā gadījumā, — atteica Rīpičīps, — ir veltīgi vaicāt, ko tu te dari. Bet, ja tu gribi zvērēt mums draudzību, tad pacel savu kreiso priekškāju virs galvas.
Pūķis tā darīja, bet neveikli, jo tā kāja viņam sāpēja un ap zelta rokassprādzi bija pietūkuši.
— Vai, palūkojieties! — iesaucās Lūsija. — Viņam kaut kas nav kārtībā ar kāju! Nabadziņš — varbūt tāpēc viņš raudāja. Iespējams, viņš atnācis pie mums, lai mēs viņu izārstējam — kā stāstā par Androklu un lauvu.
— Lūsij, esi piesardzīga, — brīdināja Kaspians. —Tas ir ļoti gudrs pūķis, bet varbūt viņš melo.
Tomēr Lūsija jau skriešus devās uz priekšu, un viņai sekoja Rīpičīps, cik ātri vien īsās kājeles spēja viņu nest, un viņam sekoja abi jaunieši un arī Drinians.
— Parādi man savu nabaga ķetnu, — Lūsija aicināja. — Varbūt es varu to izārstēt.
Pūķis, kas bija bijis Jūstess, labprāt pastiepa uz priekšu sāpošo kāju, atcerēdamies, kā Lūsijas sirdszāles izdziedējušas viņu no jūras slimības, pirms viņš pārvērtās par pūķi.
Taču viņu gaidīja vilšanās. Burvju šķidrums gan mazināja uztūkumu un mazliet atviegloja sāpes, bet nespēja izkausēt zeltu.
Tagad visi ielenca viņus, lai vērotu ārstēšanu, bet Kaspians pēkšņi izsaucās: —Skatieties! —Viņš stīvi raudzījās uz rokassprādzi.