Rītausmas ceļinieka brauciens

Trīspadsmitā nodaļa Trīs gulētāji

Vējš nebeidza pūst, taču ar katru dienu tas kļuva lēnāks, līdz beidzot viļņus drīzāk varēja dēvēt par ņirbu un kuģis slīdēja stundu pēc stundas gandrīz kā pa ezeru. Ceļinieki ik vakaru redzēja austrumos iezalgojamies jaunus zvaigznājus, kurus Nārnijā neviens nekad nebija redzējis un kurus, kā domāja Lūsija — pa pusei priecādamās, pa pusei bīdamās —, varbūt vispār nebija redzējusi neviena cilvēka acs. Šīs jaunās zvaigznes bija lielas un spožas un naktis — siltas. Lielākā daļa komandas gulēja uz klāja un aizpļāpājās līdz vēlai naktij vai, pārliekušies pār kuģa sānu reliņiem, stāvēja, vērodami priekšgala sakulto vizošo putu deju.

Kādā neparasti skaistā vakarā, kad saulriets debesu plašumus aiz viņiem bija iekrāsojis no gaiši sārta līdz tumši sarkanam, tā ka pats pasaules jums šķita lielāks, aiz labās puses borta parādījās zeme. Kuģis tai lēni tuvojās, un gaisma, kas lējās no skatītāju mugurpuses, lika jaunatrastās salas zemesragiem kvēlot it kā liesmās. Taču drīz vien ceļinieki jau virzījās gar piekrasti, un rietumpuses zemesrags tagad palika aizmugurē, sliedamies melns pret sarkanīgajām debesīm, ar asajiem apveidiem līdzinādamies izgrieztam kartonam. Tad ari kļuva labāk redzams, kāda šī zeme ir. Tajā nebija kalnu, bet tos aizstāja daudzi nolaideni pakalni ar nogāzēm, kas atgādināja spilvenus. No tiem vēdīja tīkama smarža, par kuru Lūsija sacīja, ka tā esot kā «mīklaina tumšsārta vēsma». Edmunds šādu izteicienu nosauca par muļķīgu (un Rainss nodomāja tāpat), bet Kaspians sacīja:

— Es zinu, kā tu to domā.

Braukšanu viņi turpināja labu laiku, pēc kārtas apskatīdami daudzas vietas, cerot atrast labu, dziļu ostu, taču galu galā bija spiesti apmierināties ar platu, seklu līci. Lai gan atklātajā jūrā ūdens bija šķitis mierīgs, tomēr pret krasta smiltīm plīsa bangas un viņi nevarēja piebraukt tik tuvu, cik būtu gribējuši. Vīri izmeta enkuru krietnā atstatumā no liedaga un, laivai stipri šūpojoties un ūdens šaltīm apšļakstot braucējus slapjus, beidzot izkāpa uz cietzemes. Lords Rūps palika uz «Rītausmas ceļinieka». Viņam nevienu salu vairs redzēt negribējās. Visu laiku, ko braucēji pavadīja šajā zemē, viņiem ausīs skanēja garo viļņu vālu šalkas.

Divus vīrus atstāja sargāt laivas, pārējos Kaspians veda uz zemes iekšieni, tomēr ne īpaši tālu, jo bija pārāk vēls, lai kaut ko izpētītu, un drīz varēja satumst. Taču pēc piedzī­vojuma tālu nebija jāmeklē. Līdzenajā ielejā līča galā neredzēja nevienu ceļu, taku vai cilvēku mitekli. Kāpas grima smalkā, atsperīgā trūdzemē, kur vietām pacēlās zemu, kuplu augu puduri, ko Edmunds un Lūsija uzskatīja par viršiem. Jūstess, kam bija gluži labas zināšanas botānikā, teica, ka tie gan neesot virši, un viņam, iespējams, bija taisnība, tomēr kaut kas ļoti līdzīgs tiem bija gan.

Viņi vēl nebija nogājuši bultas šāviena attālumā no krastmalas, kad Drinians uzsauca:

— Paskatieties! Kas tas ir? — Un visi apstājās.

— Vai tie būtu lieli koki? — prātoja Kaspians.

— Manuprāt, torņi, — atteica Jūstess.

— Tie varētu būt milži, — klusā balsī nočukstēja Edmunds.

— To mēs uzzināsim, ja dosimies tiem tieši pa vidu, — sacīja Rīpičīps, izvilkdams zobenu un aizripinādams visiem pa priekšu.

—Manuprāt, tās ir drupas, — sacīja Lūsija, kad viņi bija pienākuši krietni tuvāk, un pagaidām viņas minējums izklausījās visticamākais. Tas, ko viņi tagad ieraudzīja, bija pelēcīgu pīlāru ieskauts iegarens, plats laukums, nobruģēts ar gludiem akmeņiem, taču neapjumts. No viena gala līdz otram stiepās galds, apklāts ar krāšņu, sārtu segu, kas nokarājās gandrīz līdz bruģim. Abās pusēs tam bija novietoti daudzi krēsli ar iekaltiem grezniem rakstiem un zīda spilveniem uz sēdekļiem. Pats galds bija klāts tik lepnām dzīrēm, kādas nekad nebija redzētas — pat tad ne, kad Visaugstākais karalis Pīters ar savu galmu uzturējās Kērā Paravelā. Uz galda bija redzami tītari, zosis un pāvi, mežakuiļu galvas un briežgaļas kalni, pīrāgi, kas izskatījās pēc kuģiem ar vējā piepūstām burām vai kā pūķi un ziloņi; tur bija saldējuma pudiņš, gaiši omāri un sārtvizoši laši, rieksti un vīnogas, ananāsi un firziķi, granātāboli un melones, un tomāti. Tur bija zelta un sudraba karafes un īpatnēji izvirpotas glāzes; un viņiem pretī vēdīja augļu un vīna smarža — it kā solīdama bezgalīgu svētlaimi.

— Vai dieniņ! — Lūsija iesaucās.

Viņi visi paklusām piegāja tuvāk.

— Bet kur tad viesi? — noprasīja Jūstess.

— Tos mēs varam pagādāt, ser, — Rainss piedāvājās.

— Skatieties! — asi iesaucās Edmunds. Viņi jau bija iegājuši pīlāru iekšienē un stāvēja uz bruģa. Ikviens paraudzījās Edmunda norādītajā virzienā. Visi krēsli nebūt nebija tukši. Galda galā un divos krēslos turpat sānos kaut kas atradās — ja tā varētu sacīt — «kaut kas trijos eksemplāros».

—Kastadšitie? —čukstot pajautāja Lūsija. —Izskatās pēc trim pie galda sēdošiem bebriem.

—Vai pēc milzīgas putnu ligzdas, — piebilda Edmunds.

— Man viņi atgādina siena kaudzi, — sacīja Kaspians.

Rīpičīps paskrēja uz priekšu, uzlēca uz krēsla un no tā

uz galda, notipināja tam pāri visā garumā veikli kā dejotājs, izspraukdamies caur dārgakmeņiem greznotajām tasītēm, augļu piramīdām un ziloņkaula sālnīcām. Viņš taisnā ceļā

pieskrēja pie noslēpumaina izskata pelēcīga paugura galda galā — paskatījās, pataustīja un tad izsaucās:

— Manuprāt, šitie kauties gan nekausies.

Nu visi pienāca tuvākun redzēja, ka šajos trīs krēslos sēž trīs vīri, lai gan pirms tuvākas apskates grūti bija aptvert, ka tie tiešām ir vīri. Sirmie, garie mati, gandrīz apklādami sejas, slīga pār acīm, un bārdas bija izaugušas pāri galdam, stiepdamās ap traukiem, apvīdamas šķīvjus un kausus kā kazenāji apvij žogus, līdz viss sapinies milzīgā matu klājienā un noslīdzis pāri galda malai uz grīdas. Mugurpusē mati nokarājās pār krēslu atzveltnēm, tā ka tās bija pilnīgi apslēptas. Patiesībā visi trīs vīri sastāvēja gandrīz vienīgi no matiem.

— Vai miruši? — Kaspians pavaicāja.

—Manuprāt, nē, sir, —nopīkstēja Rīpičīps, izvilkdams viena guļošā delmu no matu gūzmas un saņemdams abās ķepās. — Šī ir silta, un pulss sataustāms.

— Šī arī — un tā tāpat, — piebilda Drinians.

— Hm, viņi tikai guļ, —Jūstess secināja.

— Tomēr tas bijis ilgs miegs, — teica Edmunds, — ja izauguši tādi matu ērkuļi.

— Tam jābūt apburtam miegam, — sacīja Lūsija. — Es, kolīdz mēs izkāpām uz cietzemes, jau manīju, ka šī sala ir pilna ar burvestībām. Pag! Vai jums nešķiet, ka mēs varbūt esam atbraukuši, lai to izgaisinātu?

— Varam mēģināt, — teica Kaspians un sāka purināt tuvāko no trim gulētājiem. Kādu brītiņu visiem likās, ka mēģinājums būs sekmīgs, jo vīrs sāka dziļi elpot un noburkšķēja:

— Es tālāk uz austrumiem nebraukšu. Airējam uz Nārniju. — Taču tūlīt viņš ieslīga atpakaļ vēl dziļākā miegā nekā iepriekš, tas ir, viņa smagā galva noļuka vairākas collas lejup uz galda pusi, un visas pūles viņu vēlreiz pamodināt izrādījās veltīgas. Ar otru vīru notika tāpat.

— Neesam dzimuši, lai dzīvotu kā lopi. Pagriez uz austrumiem — kamēr vēl ir iespēja — uz tām zemēm aiz saules, — to teicis, viņš atslīga uz galda. Trešais vienīgi norūca:

— Lūdzu, sinepes, — un jau gulēja tālāk.

— Hm, «airējam uz Nārniju»? — pārvaicāja Drinians.

—Jā, — teica Kaspians, — tev taisnība, Drinian. Man

šķiet, ka mūsu meklējumi beigušies. Palūkosimies uz šo vīru zīmoggredzeniem. Jā, tie ir viņu ģērboņi. Šis ir lords Revilians. Šis ir lords Argozs un tas — lords Mavramorns.

— Bet mēs nespējam viņus atmodināt, — sacīja Lūsija. — Ko lai darām?

— Izlūdzos visu jūsu augstību piedošanu, — ierunājās Rainss, — bet, kamēr jūs to apspriežat, kāpēc lai mēs neķertos pie ēdamā? Ar tādām pusdienām mūs ik dienas necienā.

— Ja tev dzīvība mīļa, tad nepieskaries! — Kaspians iesaucās.

— Kas tiesa, tas tiesa, — piebalsoja vairāki citi. — Te pārākstipri ož pēc burvestībām. Jo ātrāk mēs atgriezīsimies uz kuģa, jo labāk.

— Varat nešaubīties, — teica Rīpičīps, — ka šie trīs lordi ieslīga septiņgadu miegā tieši tāpēc, ka ēda šos gardumus.

— Es tiem nekādā ziņā nepieskartos, — teica Drinians.

— Neparasti ātri sāk tumst, — piezīmēja Rainelfs.

— Ejam atpakaļ uz kuģi, ejam atpakaļ uz kuģi, — purpināja vīri.

— Es nudien uzskatu, ka viņiem taisnība, — sacīja Edmunds. — Izlemt, ko darīt ar trim gulētājiem, mēs varam arī rīt. Šos cienastus ēst mēs neuzdrošināmies, un nav jēgas te palikt, lai pavadītu nakti. Viss šis pagalms ož pēc burvestībām un — briesmām.

— Pilnīgi piekrītu karaļa Edmunda uzskatiem, — teica Rīpičīps, —ciktāl tie attiecas uz kuģa komandu. Turpretī es personīgi tupēšu pie šī galda līdz saullēktam.

— Apžēliņ, kādēļ? — iesaucās Jūstess.

—Tāpēc, —atteica pelēns, —ka tā ir ļoti svarīga dēka, un man nevienas briesmas nešķiet dk milzīgas, lai es atgrieztos atpakaļ Nārnijā, apzinādamies, ka aiz bailēm esmu pametis nenoskaidrotu kādu noslēpumu.

— Es palikšu kopā ar tevi, Rīp, — teica Edmunds.

— Un es arī, — piebilda Kaspians.

—Un es, — sacīja Lūsija. Un tad nodomam pievienojās arī Jūstess. Viņam gan tas nozīmēja izrādīt lielu drošsirdību, jo apstāklis, ka viņš, pirms uzkāpa uz «Rītausmas ceļinieka», nekad neko tādu nebija nedz lasījis, nedz pat dzirdējis, sagādāja šim zēnam lielākas grūtības nekā pārējiem.

— Es no sirds lūdzu jūsu augstību… —iesāka Drinians.

— Nē, milord, — Kaspians viņu pārtrauca. — Tava vieta ir uz kuģa, un tev aiz muguras ir veselas dienas darbs, turpretī mēs pieci esam laiskojušies. — Par šo jautājumu daudz strīdējās, tomēr galu galā Kaspians guva virsroku.

Kad komanda, krēslai sabiezējot, aizgāja uz piekrasti, visi pieci palicēji (izņēmums gan varbūt bija Rlpičīps) juta pār muguru pārskrienam aukstus drebuļus.

Viņi diezgan ilgi nekādi nevarēja izvēlēties vietas pie bīstamā galda. Varbūt iemesls visiem bija viens un tas pats, taču skaļi to neviens neteica. Jo nudien šī izvēle bija stipri nepatīkama. Likās grūti augu nakti nosēdēt līdzās šiem trim briesmīgajiem, matainajiem radījumiem, kas, ja nebija miruši, parastā nozīmē noteikti nebija arī dzīvi. No cita viedokļa raugoties, sēdēt galda viņā galā — tā, lai, satumstot naktij, mataiņus varētu saskatīt arvien mazāk, nevarētu nojaust, vai viņi kustas, un apmēram līdz pulksten diviem nespētu saredzēt it nemaz — nē, tādu domu nederēja sevī ielaist. Tā nu viņi staigāja riņķī un apkārt galdam, runādami: — Kā ar šo vietu? — un: — Vai varbūt drusku tālāk? — vai: — Bet kāpēc ne šajā pusē? — līdz beidzot iekārtojās kaut kur ap vidu, taču tuvāk gulētājiem nekā otram galam. Pulkstenis tagad jau bija gandrīz desmit, un valdīja tumsa. Austrumos zalgoja dīvainie, neredzētie zvaigznāji. Lūsijai labāk būtu paticis, ja tie izrādītos Leopards vai Kuģis, kā arī citi seni draugi no Nārnijas debesīm.

Palicēji ietinās savos jūrnieku uzsvārčos un nekustīgi sēdēja, un gaidīja. Sākumā viņi mazliet mēģināja sarunāties, taču nekas liels no tā nesanāca. Un tā nu viņi sēdēja un sēdēja. Un visu laiku bija dzirdami viļņu šļakstieni pret piekrastes smiltīm.

Pēc vairākām stundām, kas šķita tik garas kā gadi, pienāca brīdis, kad visi apzinājās, ka bijuši uz mirkli iesnaudušies, bet nu pēkšņi ir pilnīgā nomodā. Zvaigznes atradās pavisam citās vietās — nebūtne tur, kur tās redzētas iepriekš. Debesis bija melnas, vienīgi austrumos varēja saskatīt tik tikko iekrāsojušos pelēcīgumu. Viņiem sala, locekļi bija kļuvuši stīvi un gribējās dzert. Un neviens nebilda ne vārda, jo nu beidzot kaut kas notika.

Viņu priekšā aiz pīlāriem sākās maza nogāze. Un padaban tās sānos atdarījās durvis, kuru atvērumā parādījās gaisma, no tās iznāca kāds stāvs, un durvis atkal aizvērās. Stāvs nesa gaismekli, un šis gaismeklis patiesībā bija vienīgais, ko sēdētāji spēja skaidri saskatīt. Stāvs lēni nāca tuvāk un tuvāk, līdz beidzot stāvēja tieši pie galda ceļiniekiem pretī. Nu viņi varēja saredzēt, ka tā ir slaida meitene, ģērbusies vienlaidus pašūtā garā, spilgti zila auduma tērpā bez piedurknēm. Galva viņai bija kaila, un gaišie mati krita pār muguru. Un, skatīdamies uz viņu, atbraucēji apjauta, ka līdz šim brīdim nav zinājuši, ko nozīmē īsts skaistums.

Gaismeklis, ko viņa nesa, bija gara svece sudraba svečturī, kuru viņa nolika uz galda. Ja arī naktī pirms brīža būtu pūtis jūras vējš, tagad tas bija rimis, jo sveces liesma dega taisna un nekustīga, it kā atrastos istabā ar aizvērtiem logiem un rūtīm priekšā aizvilktiem aizkariem. Tās gaisma apspīdēja zelta un sudraba traukus.

Lūsija tagad ievēroja uz galda kādu gareniski noliktu priekšmetu, ko pirms tam nebija pamanījusi. Tas bija akmens nazis, asi trīts kā tērauds, sena un baisma izskata ierocis.

Neviens vēl nebija teicis ne vārda. Negaidot Rīpičīps pirmais un pēc viņa Kaspians (bet pēc viņiem arī pārējie) piecēlās kājās, jo juta, ka atnācēja ir augstas kārtas dāma.

— Ceļinieki, kas no tālienes ieradušies pie Aslana galda, —jaunava sacīja. — Kāpēc jūs neēdat un nedzerat?

— Kundze, — teica Kaspians, — mēs baidījāmies no ēdiena, jo uzskadjām, ka mūsu draugi no tā iegrimuši apburtā miegā.

— Viņi to nekad nav pagaršojuši, — sacīja jaunava.

— Lūdzu, pastāstiet, — ierunājās Lūsija, — kas ar viņiem noticis?

— Pirms septiņiem gadiem, — teica meitene, —viņi te ieradās ar kuģi, kura buras bija skrandās un koka daļas tuvu sabrukumam. Viņiem līdzi bija daži citi jūrnieki, un, kad tie pienāca pie šī galda, viens no viņiem sacīja:

— Šī ir laba vieta. Nolaidīsim buru, satīsim to un beigsim airēt! Apmetīsimies te un nodzīvosim savas mūža dienas mierā! — Turpretī otrs sacīja: — Nē, kāpsim atpakaļ uz kuģa un dosimies uz Nārniju un rietumiem; ko var zināt, varbūtMirazs ir beigts. —Bettrešais, kas bija ļoti valdonīgs, pielēca kājās un uzsauca: — Svētās debesis, nē! Mēs esam cilvēki, telmarīni, nevis kaut kādi lopiņi. Mūsu uzdevums ir meklēt piedzīvojumus. Lai vai kā, mums nav lemts garš dzīves ceļš. Pavadīsim laiku, kas mums atlicis, meklējot neapdzīvoto pasauli aiz apvāršņa, no kura paceļas saule. — Un tā, visiem strīdoties, viņš paķēra akmens dunci, kas guļ uz šī galda, un grasījās mesties virsū biedriem. Taču viņš šo dunci nedrīkstēja aizskart. Kolīdz viņš sažņaudza plaukstā dunča spalu, visi trīs iegrima dziļā miegā. Un, kamēr viņi no burvestības nebūs atbrīvoti, tikām neatmodīsies.

— Kas ir šis akmens duncis? — iejautājās Jūstess.

— Vai neviens no jums to nezina? — vaicāja meitene.

— Man… man šķiet, — ierunājās Lūsija, — ka esmu kaut ko tādu jau agrāk redzējusi. Tas ir nazis, kas līdzinās Baltās Raganas duncim, ar kuru viņa pirms seniem, seniem laikiem pie akmens galda nodūra Aslanu.

— Tas bija šis pats, — paskaidroja meitene. — Un to atgādāja šurp, lai turētu goda vietā līdz pasaules galam.

Likās, ka Edmunds jau kādu laiciņu sāk justies arvien neērtāk, un tad viņš ierunājās.

— Paklausieties, — viņš sacīja, — es ceru, ka neesmu gļēvulis, tas ir, ja runa ir par ēdienu, es nekādā ziņā negribu būt arī rupjš. Taču šajā jūras braucienā mums bijis j āsastopas ar neskaitāmiem dīvainiem piedzīvojumiem un tas, kas mums vienu otru reizi šķitis, ne vienmēr izrādījies patiess. Kad es skatos jūsu acīs, es neviļus ticu visam, ko jūs sakāt, bet tad man iešaujas prātā, ka tā runāt varētu arī ragana. Kā lai mēs zinām, ka jūs esat mums draudzīga?

— Zināt jūs to nevarat, — meitene atteica. —Jūs varat vienīgi ticēt vai — neticēt.

Pēc īsa klusuma brīža atskanēja Rīpičīpa smalkā balstiņa.

— Sir, —viņš sacīja Kaspianam, — neliedziet man savu laipnību — piepildiet ar vīnu manu glāzi: karafe ir pārāk liela, es nevaru to pacelt. Es iedzeršu uz dāmas veselību.

Kaspians paklausīja, un pelēns, stāvēdams uz galda, mazajās ķepiņās pacēla zelta trauciņu un sacīja:

— Kundze, es dzeru uz jūsu veselību! — Un tad Rīps sāka mieloties ar auksto pāva gaļu, un pēc īsa brīža visi citi sekoja viņa piemēram. Visi bija ļoti izsalkuši, un, ja arī ēdiens nebija gluži tāds, kādu pasniedz agrās brokastīs, tas lieliski derēja samērā vēlām vakariņām.

— Kāpēc to sauc par Aslana galdu? — Lūsija pēc brītiņa ievaicājās.

— Tas te novietots pēc viņa pavēles, — meitene paskaidroja, — un domāts tiem, kuri nokļuvuši tik tālu. Daži šo salu dēvē par Pasaules Galu, jo, kaut arī jūs varat braukt vēl tālāk, te šis gals patiešām sākas.

— Bet kā gan ēdamais tā saglabājas? — gribēja zināt praktiskais Jūstess.

— To apēd, un ik dienas atjauno, — meitene skaid­roja. —Jūs redzēsiet.

— Un ko lai mēs darām ar gulētājiem? — vaicāja Kaspians. —Tajā pasaulē, no kuras nāk mani draugi (viņš pamāja ar roku uz Jūstesu un Pevensiju bērniem), ir pazīstams stāsts par kādu princi un karali, kas ierodas pilī, kur visi iemītnieki guļ apburtā miegā. Princis šai stāstā spēja izkliedēt burvestību tikai tad, kad bija noskūpstījis princesi.

— Taču te ir citādi, — sacīja meitene. — Te viņš nedrīkst princesi noskūpstīt, pirms nav izkliedējis burvestību.

— Tādā gadījumā, — sacīja Kaspians, — Aslana vārdā parādiet, kā es varu tūlīt ķerties pie darba.

— To jums pamācīs mans tēvs, — meitene atteica.

—Jūsu tēvs! —visi iesaucās. —Kasviņšir? Unkurviņš

ir?

— Skatieties! — aicināja meitene, apgriezdamās apkārt un norādīdama uz durvīm pakalna nogāzē. Tagad saredzēt bija vieglāk, jo austrumpuses pelēcīgajās debesīs sāka iezīmēties lielas, spožas gaismas svēdras.