Rītausmas ceļinieka brauciens

Četrpadsmita nodaļa Pasaules gala sākums

Durvis atkal atvērās, un pa tām iznāca tikpat garš un taisni izslējies cilvēks kā meitene, tomēr viņš nebija tik slaids. Cilvēka rokās nebija nekāda gaismekļa, taču no viņa šķita plūstam gaisma. Viņam nākot tuvāk, Lūsija saskatīja, ka viņš, šķiet, ir vecs vīrs. Sudrabainā bārda slīga lejup līdz basajām kājām priekšpusē, un sudrabainie mati gūlās pār muguru līdz papēžiem, bet viņa apģērbs likās darināts no sudrabainas aitu vilnas. Viņš izskatījās tik lēnīgs un nopietns, ka ceļinieki atkal piecēlās kājās un stāvēja, neteikdami ne vārda.

Vecais vīrs, neko nerunādams, tuvojās un apstājās otrpus galdam iepretī meitai. Tad abi pacēla rokas augšup un pagriezās ar seju pret austrumiem. Tā stāvēdami, viņi sāka dziedāt. Es vēlētos, kaut spētu dziesmu uzlikt uz papīra, taču neviens no klātesošajiem vēlāk to nevarēja atcerēties. Lūsija teica, ka meldija sastāvējusi no augstiem, gandrīz spalgiem, bet ļoti skaistiem toņiem.

— Vēsa dziesma, dziesma agram rītam. — Un, viņiem dziedot, pelēkie mākoņi austrumpuses debesīs izklīda, baltās svēdras pletās platākas un platākas, līdz viss klajums bija balts un jūra sāka zaigot līdzīgi sudrabam. Pēc laba laika (taču dziedāt abi tā arī nepārtrauca) austrumi beidzot sāka sārtoties, mākoņu nebija, saule izkāpa no jūras, un tās garie, līdzenie stari nogūlās uz galdā liktajiem zelta un sudraba traukiem, kā arī uz akmens dunča.

Jau pāris reižu agrāk nārnieši bija prātojuši, vai saule, lecot šajās jūrās, neizskatās lielāka nekā viņu dzimtenē. Šoreiz viņi par to nešaubījās, kļūdīties bija neiespējami. Un staru spožums rasas lāsēs un uz galda tālu pārspēja ikvienu rīta gaismu, ko viņi jebkad bija redzējuši. Edmunds vēlāk sacīja: «Lai arī šajā ceļojumā notika daudz kas tāds, kas varētu izklausīties interesantāk, tomēr šis mirklis patiesībā satrauca visvairāk.» Jo nu viņš zināja, ka viņi patiešām ir sasnieguši pasaules gala sākumu.

Tad no paša lēcošās saules vidus kaut kas šķita izlidojam uz viņu pusi, taču, protams, nebija iespējams ilgi skatīties tajā virzienā, lai pa īstam pārliecinātos. Tomēr gaiss drīz vien pildījās ar balsīm, balsīm, kas saskanīgi salējās kopā ar augstās dāmas un viņas tēva dziedāto melodiju, tomēr toņi bija daudz skaļāki un valoda — nevienam nesaprotama. Un drīz vien šo balsu īpašniekus varēja arī saskatīt. Tie bija putni — lieli un balti, un tie lidoja šurp simtiem un tūkstošiem un nolaidās visur — zālē, uz akmens, uz bruģa, uz galda, uz cilvēku pleciem, rokām, galvām, līdz izskatījās, ka visu klāj bieza sniega kārta. Jo līdzīgi sniegam putni ne vien apsedza visu ar savām baltajām spalvām, tie arī apmigloja un padarīja neskaidrus priekšmetu apveidus. Lūsija, lūkodamās pa viņu apsēdušo putnu spārnu spraugu, vienu no tiem redzēja pielidojam pie vecā vīra, knābī nesot kaut kādu priekšmetu, kas atgādināja nelielu augli, tomēr varēja arī būt maza, nokaitēta oglīte, jo tā bija tik spoža, ka žilba acis. Putns to ielika vecā vīra mutē.

Pēc tam lidoņi beidza dziedāt un likās čakli darbojamies ap galdu. Kad tie atkal pacēlās gaisā, viss ēdamais un dzeramais no galda bija pazudis. Putni savos simtiem un tūkstošiem lielajos baros uzlidoja augšup no maltītes vietas un aiznesa projām to, ko nebija iespējams apēst, piemēram, kaulus, mizas un čaumalas. Viņi devās atpakaļ — pretī saullēktam. Tagad tie nedziedāja, tāpēc spārnu vēdas likās satricinām visu gaisu. Galds bija noknābāts tukšs, bet trīs vecie Nārnijas lordi joprojām gulēja ciešā miegā.

Beidzot vecais vīrs pagriezās pret jūras braucējiem un tos apsveica.

— Ser, — Kaspians viņu uzrunāja, — vai jūs pateiksiet mums, kā atbrīvot no burvju varas šos trīs gulošos Nārnijas lordus?

— To es jums labprāt pasacīšu, mans dēls, — atteica vecais vīrs. — Lai salauztu burvju varu, jums jāaizbrauc līdz pašam pasaules galam vai vismaz tik tālu, cik vien tuvu jūs tam spējat piekļūt, un atgriežoties pamest vismaz vienu no sava pulka tur.

— Un kam ar pamesto jānotiek? — noprasīja Rīpičīps.

— Viņam jādodas iekšā austrumu dzīlēs, un viņš nekad vairs nedrīkst atgriezties šajā pasaulē.

— Tieši to es no sirds vēlos, — Rīpičīps pavēstīja.

— Un vai mēs tagad jau esam pasaules gala tuvumā, ser? — vaicāja Kaspians. — Vai jums ir kādas ziņas par jūrām un zemēm, kas atrodas vēl tālākuz austrumiem nekā šīs?

— Es tās redzēju ļoti sen, — sacīja vecais vīrs, — bet no liela augstuma. Es nevaru jums pastāstīt to, kas jāzina jūras braucējiem.

— Vai tas nozīmē, ka jūs lidojāt pa gaisu? —Jūstesam neviļus izspruka.

— Es atrados krietni augstāk par gaisa slāni, mans dēls, — atteica vecais vīrs. — Es esmu Ramandū. Taču redzu, ka jūs skatāties cits uz citu un neesat šo vārdu dzirdējuši. Un par to nav ko brīnīties, jo tas laiks, kad es biju zvaigzne, beidzies jau ilgi pirms jūsu nākšanas pasaulē un visi zvaigznāji ir mainījušies.

— Vai traks, — Edmunds klusītiņām norūca. — Viņš ir pensijā aizgājis zvaigznājs.

— Vai jūs vairs neesat zvaigzne? — turpināja Lūsija.

— Esmu zvaigzne, kas devusies atpūtā, mana meita, — paskaidroja Ramandū. — Kad es pēdējo reizi izgāju darbā, tik vecs un vārgs, ka jūs to nevarat aptvert, mani atgādāja uz šo salu. Es vairs neesmu tik vecs, kā biju toreiz. Ik rītu kāds putns man no saules ielejām atnes uguns ogu, un katra uguns oga nedaudz samazina manu vecumu. Un, kad es atkal būšu kļuvis tik jauns kā vakar dzimis bērns, es no jauna pacelšos gaisā (jo mēs atrodamies pie pasaules austrumu robežas) un atkal iekļaušos lielajā dejā.

— Mūsu pasaulē, — Jūstess iebilda, — zvaigzne ir milzīga karstas gāzes bumba.

— Pat jūsu pasaulē, mans dēls, tā nav zvaigznes būtība, bet dkai tās sastāvs. Un šajā pasaulē jūs ar kādu zvaigzni jau esat tikušies, jo man šķiet, ka esat bijuši pie Koriakina.

—Vai viņš ari ir atpūtā devusies zvaigzne? — noprasīja Lūsija.

— Nu, ne gluži tā, — atteica Ramandū. —Tas, ka viņu iecēla par valdnieku dulburiem, īsti nenozīmēja atpūtu. To varētu dēvēt par sodu. Ja viss ritētu labi, viņš būtu varējis spīdēt dienvidu ziemu debesīs vēl tūkstošiem gadu.

— Ko viņš nodarīja, ser? — vaicāja Kaspians.

— Mans dēls, — atteica Ramandū. — Tev, Ādama dēlam, nav jāzina, kādas kļūdas var pieļaut zvaigzne. Bet nešķiedīsim velti laiku ar šādām sarunām. Vai neesat vēl izlēmuši, vai dosieties tālāk uz austrumiem un atgriezīsieties, atstājuši vienu tur uz laiku laikiem, lai salauztu burvības varu, vai arī kuģosiet uz rietumiem?

— Katrā ziņā, sir, — atsaucās Rīpičīps, — par to nevar būt šaubu! Ir gluži skaidrs, ka tāds brauciens uzskatāms par daļu no mūsu meklējumiem — mums jāatbrīvo šie trīs lordi no burvestības.

— Gluži manas domas, Rīpičīp, — atteica Kaspians. — Un pat ja tā nebūtu, man sirds plīstu vai pušu, ja es nedotos uz pasaules galu tiktāl, ciktāl vien mūsu «Rītausmas ceļinieks» varētu mūs aizvest. Taču es prātoju par komandu. Vīri ir apņēmušies meklēt septiņus augstmaņus, nevis sasniegt pasaules malu. Ja mēs dosimies no šejienes uz austrumiem, tad brauksim, lai atrastu robežu, galējos austrumus. Un neviens nezina, cik tālu tas ir. Viņi ir drosmīgi vīri, taču es saredzu dažas pazīmes, ka brauciens viņiem apnicis un tie ilgojas kuģa priekšgalu atkal pagriezt Nārnijas virzienā. Manuprāt, es nedrīkstu pavēlēt viņiem doties tālāk bez viņu pašu ziņas un piekrišanas. Un tad vēl ir nabaga lords Rūps. Viņš ir dzīves grūtību salauzts cilvēks.

—Mans dēls, — sacīja Zvaigzne, — pat ja tu to gribētu, nebūtu nekādas jēgas braukt uz pasaules galu ar cilvēkiem, kas to negrib, vai ar cilvēkiem, kas apmānīti. Tādā veidā nesalauž stipras burvju varas. Viņiem jāzina, kurp viņi dodas un kāpēc viņi turp dodas. Bet kas ir šis dzīves grūtību salauztais cilvēks, par kuru tu runā?

Kaspians pastāstīja Ramandū, kas noticis ar Rūpu.

— Es varu nodrošināt to, kas viņam visvairāk

V

nepieciešams, —teica Ramandū. —Sajā salā var gulēt bez mēra un bez ierobežojumiem, un nav dzirdēts, ka kāds gulētājs būtu jutis piezogamies kādu sapni. Ļauj, lai viņš apsēžas līdzās šiem trim vīriem un gremdējas aizmirstībā, līdz jūs atgriezīsieties.

—Ai, darīsim gan tā, Kaspian, —teica Lūsija. —Esmu pārliecināta, ka tieši pēc tā viņš ilgojas.

—Tajā pašā brīdī viņu sarunu pārtrauca daudzu soļu un balsu troksnis. Tuvojās Drinians un pārējie komandas vīri. Viņi pārsteigti apklusa, kad ieraudzīja Ramandū un viņa meitu, bet tad, aptvēruši, ka tie acīmredzot ir augsti stāvoši ļaudis, atsedza galvas. Daži jūrnieki vīlušies nopētīja tukšās bļodas un karafes uz galda.

— Milord, — karalis sacīja Drinianam, — lūdzu, aizsūtiet vīrus atpakaļ uz «Rītausmas ceļinieku» ar ziņu lordam Rūpam. Lai tie viņam pastāsta, ka te miegā guļ pēdējie no viņa senajiem ceļabiedriem — guļ, neko nesapņodami, — un ka viņš var tiem piebiedroties.

Kad tas bija nokārtots, Kaspians pārējiem lika apsēsties un izklāstīja patieso stāvokli. Kad viņš stāstu bija beidzis, iestājās ilgs klusums. Tad daži sāka sačukstēties, un pēc tam kājās uzslējās galvenais strēlnieks, teikdams:

— Daži no mums jau labu laiku jūsu augstībai grib pavaicāt— kā mēs riksim mājās, kad pagriezīsim kuģi atpakaļ, vienalga, vai mēs to darām šeit vai kaut kur citur. Visu laiku pūta rietumu vai ziemeļrietumu vējš, ja neskaita tās reizes, kad valdīja bezvējš. Un, ja tas nemainīsies, tad es gribētu zināt, vai mums vispār ir cerības kādreiz atkal ieraudzīt Nārniju. Nav arī lielu izredžu, ka, tā visu ceļu airējot, mums pietiks krājumu.

— Tā ir sauszemes žurkas runa, — atcirta Drinians. — Vasaras beigās šajās jūrās valdošie allaž ir rietumu vēji, un pēc Jaungada tie vienmēr mainās. Mēs izbaudīsim pietiekami stipras vēja brāzmas, kas mūs dzīs uz rietumiem, — droši vien stiprākas, nekā mums patiktos.

—Tā ir taisnība, kungs, — sacīja kāds vecs jūrnieks, kas bija dzimis Galmā. — Janvārī un februāri šurp triecas nejauks laiks no austrumiem. Un, ja drīkstu dot padomu, sir, tad teikšu — ja es būtu kuģa pavēlnieks, tad sacītu, ka ziema jāpārlaiž te un martā jādodas mājupceļā.

— Ko tad jūs te ziemā ēdīsiet? — noprasīja Jūstess.

— Šis galds ik vakaru saulrieta stundā pildīsies ar ķēnišķīgiem ēdieniem, — paskaidroja Ramandū.

—Nu gan jūs runājat tukšu! — iesaucās vairāki jūrnieki.

— Jūsu augstība un visi kungi un dāmas, — ierunājās Rainelfs,—es gribu pateikt tikai vienu. Doties šai braucienā nevienu no mums nespieda ar varu. Mēs esam brīvprātīgie. Un te ir daži, kas visai kāri lūkojas uz šo galdu un sapņo par ķēnišķīgām maltītēm, bet todien, kad mēs izbraucām no Kēras Paravelas, makten skaļi tērgāja par piedzīvojumiem un zvērēja, ka neatgriezīsies mājās, pirms mēs būšot atraduši pasaules galu. Bet krastmalas piestātnē stāvēja ļaudis, kas būtu atdevuši nezin ko, lai drīkstētu braukt mums līdzi. Toreiz uzskatīja, ka lielāks gods par atļauju valkāt bruņinieka jostu ir kuģapuikas koja uz «Rītausmas ceļinieka». Nezinu, vai jūs vispār saprotat manis teiktā dziļāko jēgu. Taču, to teikdams, es domāju, ka puiši, kas dodas jūrā, kā to darījām mēs, izskatīsies tikpat muļķīgi kā… kā polsterkājdulburi, ja pārbrauks mājās un pavēstīs — mēs, rau, nokļuvām līdz pasaules gala sākumam, bet doties tālāk mums pietrūka dūšas. — To dzirdot, daži skaļi izteica atbalstu brauciena turpināšanai, bet daži sacīja, ka runāt jau varot diezin ko.

— Viegli mums neklāsies, — Edmunds iečukstēja Kaspianam. — Ko mēs iesāksim, ja puse šo vīru negribēs turpināt braucienu?

— Pagaidi, — arī Kaspians atbildēja čukstot. — Man vēl ir kaut kas padomā.

— Vai tu neko neteiksi, Rīp? — klusiņām pavaicāja Lūsija.

— Nē, kāpēc jūsu augstība lai tā domātu? — Rīpičīpa atbildi dzirdēja lielākā daļa klātesošo. — Mani plāni ir skaidri. Kamēr spēšu, kuģošu uz austrumiem «Rītausmas ceļiniekā». Ja tas pievils manas cerības, airēšu tālāk savā zvejas laivā. Ja tā nogrims, peldēšu uz austrumiem ar savām četrām kājām. Un, kad vairs nespēšu papeldēt un nebūšu vēl sasniedzis Aslana zemi vai pārvēlies pār iesaules malu kādā lielā ūdenskritumā, es, pacēlis snīpi pret saullēktu, nogrimšu — un Nārnijas runājošo peļu vadonis būs Pīpisīks.

— Jā, jā, — piebalsoja kāds jūrnieks, — es teikšu to pašu, vienīgi nepieminot zvejas laiveli, jo tai es būtu par smagu. — Un klusākā balsī piebilda: — Es jau nu neļaušu pelei sevi pārtrumpot.

Šajā brīdī Kaspians pielēca kājās.

— Draugi, — viņš sacīja. — Draugi, man liekas, jūs neesat gluži izpratuši mūsu nodomus. Jūs runājat tā, it kā mēs būtu nākuši pie jums ar ubaga tarbu rokā, lūgdamies pēc darbabiedriem uz kuģa. Mums ar savu karalisko brāli, māsu, viņu radinieku, kā arī ar cildeno bruņinieku Rīpičīpu un lordu Drinianu ir uzdevums nokļūt pasaules galā. Mēs savukārt ar prieku izvēlamies no jūsu pulka tos, kuri grib braukt līdzi, kurus arī mēs paši uzskatām par tāda cildena pasākuma cienīgiem. Mēs neteicām, ka jebkurš, kas iedomājas, var palikt un tikt pieņemts. Tāpēc tagad mēs pavēlēsim lordam Drinianam un darbu uzraugam Rainsam rūpīgi apsvērt, kuri no jums ir visizturīgākie kaujā, vislietpratīgākie uz jūras, nāk no viscienījamākajām ģime­nēm, ir visuzticamākie man kā karalim, tāpat — kuri ir visgodīgākie un prot vislabāk uzvesdes. Abi kungi iesniegs mums šo vīru vārdu sarakstu. — Viņš uz brīdi apklusa un tad turpināja ātrākā tempā. — Pie Aslana krēpēm! — viņš izsaucās. —Vai jūs domājat, ka priekšroku skatīt pasaules pēdējo robežapgabalu var saņemt gandrīz par pliku velti? Ikvīrs, kas brauks mums līdzi, iemantos Rītausmas ceļinieka titulu, ko pārmantos viņa pēcnācēji, un, kad mēs atpakaļbraucienā izkāpsim krastā pie Kēras Paravelas, viņš saņems vai nu pietiekami daudz zelta, vai zemes, kas viņu darīs bagātu uz visu mūžu. Šobrīd lai visi izklīst pa salu. Pusstundas laikā man jāsaņem lorda Driniana iesniegtais vārdu saraksts.

Iestājās diezgan pamuļķīga apmulsuma pilns klusums. Tad visi paklanījās un devās katrs savā virzienā, tomēr visbiežāk — sarunādamies nelielos pulciņos.

—Un tagad ataicināsim lordu Rūpu, — sacīja Kaspians. Taču, pagriezies pret galda augšgalu, viņš redzēja, ka Rūps jau ir klāt. Viņš, neviena nemanīts, bija klusu atnācis pārrunu laikā un apsēdies līdzās lordam Argozam. Ramandū meita stāvēja viņam blakus, it kā tikko būtu palīdzējusi apsēsties krēslā; Ramandū stāvēja viņam aiz muguras un abas rokas uzlika uz Rūpa sirmās galvas. No Zvaigznes delnām pat dienas laikā staroja liega, sudrabaina gaisma. Rūpa kalsnajā sejā rotājās smaids. Viņš izstiepa vienu roku pret Lūsiju, otru — pret Kaspianu. Kādu brīdi izskatījās, it kā viņš grasītos kaut ko teikt. Tad viņa smaids kļuva vēl laimīgāks, it kā viņu pārņemtu kādas brīnišķīgas jūtas, lūpas izdvesa ilgu, apmierinājuma pilnu nopūtu, viņš nolieca galvu uz priekšu un aizmiga.

— Nabaga Rūps, — teica Lūsija. — Es patiesi jūtos priecīga. Viņš droši vien pārdzīvojis drausmīgus brīžus.

— Labāk par to nedomāsim, — atteica Jūstess.

Pa to laiku Kaspiana runa, kurai, iespējams, palīdzēja arī kāda salas burvestība, iedarbojās tieši tā, kā viņš bija paredzējis. Krietni daudz tādu, kuri par katru cenu bija vēlējušies atmest braucienam ar roku, tagad, kad draudēja atlaišana, sāka jusdes pavisam citādi. Un, protams, ikreiz, kad kāds jūrnieks pavēstīja, ka nolēmis lūgt atļauju braukt līdzi, tie, kas to nebija darījuši, manīja, ka viņu skaits kļūst mazāks, un jutās arvien neērtāk. Tāpēc, pirms noteiktā pusstunda tuvojās beigām, vairāki cilvēki burtiski «laizījās klāt» (vismaz šādu izteicienu lietoja, kad es mācījos skolā) Drinianam un Rainsam un lūdzās, lai tie dodot par viņiem labas atsauksmes. Drīz vien palika tikai trīs, kas negribēja braukt, un šie trīs visiem spēkiem centās pierunāt citus paliktarviņiem. Pēc neilga laika bija tikai viens negribētājs. Un beidzot tas nobijās, ka tiks pamests viens pats, un ari mainīja savu nodomu.

Kad pusstunda bija galā, visi piesoļoja pie Aslana galda un sastājās vienā galā, bet Drinians ar Rainsu piegāja pie Kaspiana, nostājās viņam līdzās un nolasīja ziņojumu, un Kaspians pieņēma visus, vienīgi to ne, kurš savus lēmumus bija mainījis pēdējā mirklī. Viņa vārds bija Mīkstmiesiņš, un viņš palika Zvaigznes salā visu laiku, kamēr citi bija devušies pasaules gala meklējumos, un viņam ļoti gribējās, kaut jel viņš būtu braucis līdzi. Viņš nebija no tiem, kam darītu prieku sarunas ar Ramandū un viņa meitu (savukārt arī tie pēc tā nemaz neilgojās), salā bieži vien lija, un, kaut arī ik vakaru galdā parādījās lieliski ēdieni, viņam tie īpaši negāja pie sirds. Viņš apgalvoja, ka, sēžot tur vienam

pašam (gandrīz pastāvīgi līstot lietum) kopā ar galda galā gulošajiem četriem augstmaņiem, viņam tirpas skrējušas pār kauliem. Un, kad citi atgriezās, viņš jutās tik nelāgi, ka mājupbrauciena laikā Vientuļajās salās aizmuka no citiem un apmetās uz dzīvi Kalormenā, kur sacerēja brīnumstāstus par saviem piedzīvojumiem pasaules galā, līdz beidzot arī pats tiem sāka ticēt.

Tādējādi zināmā mērā var sacīt, ka mūžu viņš nodzīvoja laimīgi. Bet nekādi nevarēja ieredzēt peles.

Tajā vakarā viņi visi ēda un dzēra pie pīlāru vidū klātā lielā galda, kur ēdamais ar burvestību palīdzību visu laiku tika papildināts, un nākamajā rītā «Rītausmas ceļinieks», kad lielie putni bija atlidojuši un atkal aizlidojuši, no jauna uzvilka buru.

— Kundze, — sacīja Kaspians, — es ceru, ka runāšu ar jums pēc tam, kad būšu satriecis burvestības varu. — Un Ramandū meita palūkojās uz viņu un pasmaidīja.