Rītausmas ceļinieka brauciens

Sešpadsmita nodaļa Pats pasaules gals

Rlpičīps bija vienīgais no kuģa ļaudīm, kas līdz ar Drinianu un abiem Pevensijiem bija pamanījis jūras cilvēkus. Viņš bija ieniris tūlīt pēc tam, kad ieraudzīja jūras ķēniņu kratām šķēpu, jo pelēns to uzskatīja par tādu kā draudu vai izaicinājumu un gribēja uz līdzenas vietas šo problēmu atrisināt. Satraukums, atklājot, ka ūdens ir salds, bija novērsis viņa uzmanību, un, pirms viņš atkal atcerējās jūras cilvēkus, Lūsija ar Drinianu bija paveduši viņu sānis un brīdinājuši, lai par redzēto nerunā.

Notikumi attīstījās tā, ka diezin vai viņiem būtu vajadzējis raizēties, jo tur, kur tagad brauca «Rītausmas ceļinieks», jūra likās neapdzīvota. Vienīgi Lūsija vēlreiz saskārās ar jūras ļaudīm, bet tas bija tikai īss mirklis. Nākamās dienas rītā viņi visu laiku slīdēja pa diezgan seklu ūdeni, kura pamats bija apaudzis ar zālēm. Tieši pirms dienasvidus Lūsija ieraudzīja lielu zivju baru, kas jūras zālēs meklēja barību. Tās mierīgi ēda un kustējās vienā un tajā pašā virzienā. «Gluži kā aitu pulciņš,» nodomāja Lūsija. Pēkšņi viņa zivju vidū ieraudzīja mazu jūras meitenīti apmēram savā vecumā —klusu meitenīti, kas vientuļa stāvēja ar tādu kā ķeksi rokās. Lūsija nešaubījās, ka šī meitene ir gane — laikam jau zivju gane —un ka bars patiešām izvests ganībās. Gan zivis, gan meitene atradās pavisam tuvu ūdens virsmai. Un tieši tad, kad meitene, slīdot zem seklā ūdens virsmas, un Lūsija, atbalstījusies pret margām, nokļuva viena otrai pretī, meitene pacēla skatienu un pavērās Lūsijai tieši acīs.

Viņas nepaspēja pateikt viena otrai ne vārda, kad jūras meitene jau bija palikusi iepakaļ. Taču Lūsija zināja, ka nemūžam neaizmirsīs viņas seju. Tā neizskatījās nedz izbijusies, nedz dusmīga kā pirms tam redzētie jūras ļaužu viepļi. Lūsijai meitenīte bija iepatikusies, un viņa nešaubījās, ka arī pati meitenei likusies tīkama. Vienā pašā mirklī viņas nez kā bija kļuvušas par draudzenēm. Ka viņas vēlreiz satiksies vai nu šajā, vai citā pasaulē, laikam daudz cerēt nevar, tomēr, ja kādreiz tā notiks, viņas izstieptām rokām skries viena otrai pretī.

Aizritēja daudzas dienas, kad vējš nepiepūta buras un pret kuģa priekšgalu nešļakstījās putas, bet «Rītausmas ceļinieks» tik un tā rāmā gaitā slīdēja uz austrumiem. Ar katru dienu un katru stundu gaisma kļuva spožāka, tomēr viņiem tā netraucēja. Neviens ne ēda, ne gulēja, neviens arī to negribēja darīt, viņi tikai vilka no jūras spaiņus, pilnus dzirkstoša ūdens, kas bija stiprāks par vīnu un dīvainā kārtā slapjāks un šķidrāks par parasto ūdeni, un mēmi uzdzēra lielus malkus cits citam uz veselību. Un daži brauciena sākumā paveci jūrnieki tagad ar katru dienu kļuva jaunāki. Visi, kas atradās uz klāja, jutās līksmi un sprigani, taču šis spriganums nevedināja uz pļāpāšanu.

Jo ilgāk viņi brauca, jo mazāk runāja un ari tad gandrīz čukstus. Pēdējās jūras klusums viņus bija paņēmis savā varā.

— Milord, — kādu dienu Kaspians uzrunāja Drinianu, — ko jūs redzat tur priekšā?

— Sir, — atteica Drinians, — es redzu kaut ko baltu. Gar visu apvārsni no ziemeļiem uz dienvidiem —cik vien tālu sniedz skatiens.

— Es redzu to pašu, — sacīja Kaspians, — un nevaru iedomāties, kas tas ir.

— Ja mēs būtu augstākos platuma grādos, jūsu augstība, — sacīja Drinians, — es teiktu, ka tas ir ledus. Taču tas nevar būt, šeit ne. Bet tik un tā mums vajadzētu nosēdināt varus pie airiem un neļaut straumei kuģi nest uz priekšu. Lai arī kas būtu tas baltums, es tādā ātrumā tajā ietriekties negribētu!

Vīri paklausīja Drinianam, un kuģis turpināja ceļu arvien lēnāk un lēnāk. Viņiem tuvojoties baltajai svītrai, tā palika tikpat noslēpumaina kā sākumā. Ja tā bija zeme, tad ļoti savāda, jo likās tikpat gluda kā ūdens klajš un vienā līmenī ar to. Kad viņi piebrauca pavisam tuvu, Drinians ļoti cieši uzstāvēja galvā ķiveri un pagrieza «Rītausmas ceļinieku» uz dienvidiem ar sāniem pret straumi un deva rīkojumu airēt mazliet vairāk uz dienvidiem — gar baltā lāsuma malu. To darot, viņi neviļus atklāja ko svarīgu, proti, ka pati straumes josla ir tikai aptuveni četrdesmit pēdu plata un pārējā jūra tik mierīga kā dīķis. Tās bija labas ziņas komandai, kura jau bija sākusi domāt, ka atceļā uz Ramandū zemi airēšana visu laiku pret straumi nebūs nekāda vieglā pastaiga. (Ar to arī varēja izskaidrot, kāpēc ganīte bija dk ātri palikusi kuģim iepakaļ. Viņa neatradās straumē. Pretējā gadījumā viņa virzītos uz austrumiem un tādā pašā ātrumā kā kuģis.)

Un tomēr neviens nespēja uzminēt, kas ir baltais lāsums. Laiva tika nolaista ūdenī un tā devās izlūkos. Tie, kas palika uz «Rītausmas ceļinieka», varēja saskatīt, ka laiva tiešā ceļā iebrauc baltā plankuma vidū. Palicēji saklausīja (pavisam skaidri pār mierīgo ūdeni) laivas braucēju spalgās un pārsteigtās balsis. Tad iestājās klusums — Rainelfs laivas priekšgalā izmērīja dziļumu, un, kad laiva sāka braukt atpakaļ, likās, ka tajā ir krietni daudz noslēpumainā baltuma. Visi sapulcējās pie kuģa sāna, lai dzirdētu jaunās ziņas.

— Ūdensrozes, augstība! — sauca Rainelfs, stāvēdams laivas priekšgalā.

— Ko tu teici? — atvaicāja Kaspians.

— Ziedošas ūdensrozes, jūsu augstība, — sacīja Rainelfs. — Tādas pašas kā mājās dārza baseinā vai dīķī.

— Skatieties! — uzsauca Lūsija, kas sēdēja laivas pakaļgalā. Viņa pacēla slapjās rokas ar klēpi baltu ziedu un platām, lēzenām lapām.

— Kāds ir dziļums, Rainelf? — vaicāja Drinians.

— Tas ir tas jocīgākais, kapteini, — sacīja Rainelfs. — Tur joprojām ir dziļš. Trīs ar pusi asis — ne ko pielikt, ne atņemt.

— Tās nevar būt īstas ūdensrozes — ne tās, ko mēs saucam par ūdensrozēm, —Jūstess pretojās.

Varbūt, ka tās arī nebija ūdensrozes, tomēr tām ļoti līdzīgas gan. Un, kad viņi, mazliet apspriedušies, «Rītausmas ceļinieku» iegrieza atpakaļ straumē un sāka slīdēt austrumu virzienā, braucot cauri Ūdensrožu ezeram jeb Sudraba jūrai (viņi izmēģināja abus nosaukumus, taču palika pie «Sudraba jūras», kā tā apzīmēta arī Kaspiana kartē), sākās ceļojuma dīvainākā daļa. Ļoti drīz atklātā jūra, ko viņi atstāja aiz sevis, pārvērtās par šauru, zilu strīpiņu pie rietumpuses apvāršņa. Kuģim abās pusēs pletās baltie ziedi ar liegi zeltainām putekšnīcām, vienīgi aiz pakaļgala puķes braucot bija atsviestas sānis, atstājot aiz sevis brīvu ūdens joslu, kas vizēja līdzīgi tumšzaļam stiklam. Pēc izskata šī pēdējā jūra bija ļoti līdzīga Arktikai; un, ja viņu redze nebūtu kļuvusi tik asa kā ērgļiem, saule, kas apspīdēja visu šo baltumu — it īpaši agri rītos, kad tai bija vislielākie apmēri, — nebūtu bijusi paciešama. Ik vakaru šī baltā krāsa ļāva paildzināt dienas gaismu. Likās, ka ūdensrozēm nebūs gala. Dienu pēc dienas no visa šī jūdzēm platā puķu klājiena cēlās smarža, ko Lūsijai bija grūti raksturot; smarža bija salda — jā, bet nebūt neuzdzina miegu un nešķita uzmācīga, tā bija spilgta, vientuļa savvaļas ziedu smarža, kas šķita iespiežamies smadzenēs un radām sajūtu, ka cilvēks var skriešus kāpaļāt pa kalniem vai cīkstēties ar ziloni. Lūsija ar Kaspianu teica viens otram: — Es jūtu, ka ilgi to vairs nespēšu paciest, tomēr negribu arī, lai tā izgaistu.

Viņi ļoti bieži mērīja dziļumu, tomēr tikai pēc vairākām dienām jūra kļuva seklāka. Tā tas turpinājās vēl kādu laiku. Beidzot pienāca diena, kad viņiem vajadzēja izbraukt ārā no straumes un taustīt ceļu tālāk, airējot gliemeža gaitā. Drīz vien kļuva skaidrs, ka «Rītausmas ceļinieks» vairs tālāk uz austrumiem nevar pabraukt. Patiesībā tikai ar ļoti pārdomātu rīcību viņiem izdevās kuģi pasargāt, lai tas neuzskrietu sēklim.

— Nolaidiet laivu ūdenī, — uzsauca Kaspians, — un tad sasauciet visus kuģa pakaļgalā. Man ar viņiem jārunā.

— Ko viņš dziras darīt? — Jūstess iečukstēja Edmundam. — Viņam ir tāds dīvains skatiens.

— Manuprāt, iespējams, ka mēs visi izskatāmies tādi paši, — sacīja Edmunds.

Viņi piebiedrojās Kaspianam, un drīz vien vīri pilnā skaitā sadrūzmējās vienā barā virvju pakājē, lai noklausītos karaļa runu.

— Draugi, — sacīja Kaspians, — nu mēs esam beiguši uzsāktos meklējumus. Visi septiņi lordi ir sameklēti, un, tā kā sers Rīpičīps cieši apņēmies nekad vairs neatgriezties, tad, sasnieguši Ramandū zemi, jūs katrā ziņā atradīsiet tur lordus Revilianu, Argozu un Mavrainornu, kas būs pamodušies. Jums, milord Drinian, es uzticu kuģi un dodu norādījumu — cik ātri vien iespējams, doties uz Nārniju, nekādā ziņā nepiestājot Nāvesūdens salā. Sakiet, lai mans reģents, rūķis Trampkins, atalgo visus šos manus kuģa biedrus tā, kā es tiku solījis. Viņi to ir pelnījuši. Un, ja es vairs nepārbraucu, tad, saskaņā ar manu gribu, lai reģents, audzinātājs Kornēlijs, Āpsis Trifeļracis un lords Drinians izvēlas Nārnijas karali, ja tam piekrīt…

— Bet, sir, — Drinians viņu pārtrauca, — vai jūs atsakāties no troņa?

— Mēs ar Rīpičīpu dosimies apskatīt pasaules galu, — atteica Kaspians.

Jūrnieki apmulsuši klusu sarunājās.

— Mēs ņemsim laivu, — teica Kaspians. — Jums tā šajās mierīgajās jūrās nebūs vajadzīga, un Ramandū salā jums jāuzbūvē jauna. Un tagad…

— Kaspian, — pēkšņi bargā balsī ierunājās Edmunds, — tā tu nedrīksti rīkoties.

— Viņa augstība to nedrīkst, — piebalsoja Rīpičīps.

— Patiešām ne, — piebilda Drinians.

— Es nedrīkstu? — Kaspians asi noprasīja, uz mirkli pēc izskata atgādinādams tēvoci Mirazu.

— Izlūdzos jūsu augstības piedošanu, — no apakšējā klāja ierunājās Rainelfs, — bet, ja kāds no mums rīkotos tāpat, to dēvētu par dezertēšanu.

—Pamatodamies uz saviem ilgajiem kalpošanas gadiem, Rainelf, tu iedrošinies pārāk daudz, — Kaspians draudēja.

— Nē, sir! Viņam pilnīgi taisnība, — sacīja Drinians.

— Pie Aslana krēpēm! — uzbrēca Kaspians. — Es biju domājis, ka jūs esat mani pavalstnieki, nevis mani skolmeistari.

— Es neesmu, — iebilda Edmunds, — un es saku, ka tā tu nedriksti rīkoties.

— Atkal «nedrīkstu», — Kaspians dusmojās. — Ko tu ar to gribi sacīt?

— Atvainojiet, jūsu augstība, mēs ar to domājam — jums nebūs tā rīkoties, — sacīja Rīpičlps, paklanīdamies līdz zemei. —Jūs esat Nārnijas karalis. Ja jūs neatgriezīsieties, tad laužat vārdu, ko esat devis visiem saviem pavalstniekiem un it īpaši — Trampkinam. Jums nebūs sev par prieku aizrauties ar dēkām, it kā jūs būtu privāt­persona. Un, ja jūsu augstība neuzklausīs saprāta balsi, tad ik vīrs uz klāja apliecinās vispatiesāko lojalitāti, palīdzēdams man jūs atbruņot un sasiet, līdz jūs atkal nāksiet pie prāta.

—Pilnīgi pareizi, —apstiprināja Edmunds. —Kā grieķi darīja ar Odiseju, kad viņš gribēja doties pie sirēnām.

Kaspiana roka jau bija satvērusi zobena rokturi, kad ierunājās Lūsija: — Un tu taču devi Ramandū meitai gandrīz vai solījumu atgriezties.

Kaspians aprāvās.

— Nūjā. Tā ir gan, — viņš sacīja. Brīdi pastāvējis, nespēdams izšķirties, viņš uzsauca it kā visam kuģim:

—Lai tad ari notiekpēc jūsu prāta. Meklējumi beigušies. Mēs visi atgriežamies. Velciet laivu atkal augšā!

— Sir, —iebilda Rīpičīps, —visi mēs neatgriežamies. Kā jau iepriekš paskaidroju, es…

— Apklusti! — nodārdināja Kaspians. — Man bija jānoklausās mācība, bet uz tāda āķa es neuzķeršos. Vai neviens to peli nespēj apklusināt?

— Jūsu augstība Nārnijas Runājošajiem dzīvniekiem solīja, ka būsiet pār viņiem labs valdnieks.

— Runājošajiem dzīvniekiem, — norūca Kaspians. — Bet es neko nesolīju tādiem dzīvniekiem, kas runā bez apstājas. — Un viņš saskaities norāva virvju kāpnes lejā un iegāja savā kajītē, aizcirzdams durvis.

Taču, kad nedaudz vēlāk pārējie viņam piebiedrojās, Kaspians bija gluži pārmainījies — bāls un asaru pilnām acīm.

— Viss velti, — viņš sacīja. — Tikpat labi es būtu varējis uzvesties kārtīgi, nevis līst no ādas laukā — niknodamies un plātīdamies. Nupat ar mani runāja Aslans. Nē — es nesaku, ka viņš patiešām te bija. Pirmkārt, viņš ir par lielu, lai tiktu iekšā kajītē. Bet atdzīvojās zelta lauvas galva, kas karājas pie sienas, un tā runāja ar mani. Šausmīgas bija… viņa acis. Viņš jau nebūt nekliedza uz mani — tikai sākumā bija tāds pabargs. Tomēr tikun tā tas bija briesmīgi.

Viņš teica… viņš teica… ak kungs, tas iet pāri maniem spēkiem. Neko ļaunāku viņš nemaz nevarētu pateikt. Jums jāturpina ceļš tālāk — Rīpam un Edmundam, un Lūsijai, un Jūstesam. Bet man jādodas atpakaļ. Vienam. Un tūlīt. Un kāda jebkam ir jēga?

— Kaspian, mīļais, —teica Lūsija. —Tu zini, ka mums agrāk vai vēlāk jādodas atpakaļ pašiem uz savu pasauli.

— Jā, — Kaspians šņukstēdams piekrita, — bet tam jānotiek ātrāk.

— Tu jutīsies labāk, kad atgriezīsies Ramandū salā, — mierināja Lūsija.

Nedaudz vēlāk Kaspians kļuva drusku mundrāks, tomēr abpusēji tā bija skumja šķiršanās, un es pie tās nepakavēšos. Ap pulksten diviem pēcpusdienā, labi apgādāti ar pārtiku un ūdeni (kaut gan viņi domāja, ka nebūs nepieciešams nedz ēdiens, nedz dzēriens), iekrāvuši Rīpičīpa mazo laiviņu lielākajā, trīs pusaudži un Rīps atstūmās no «Rītausmas ceļinieka» un sāka airēties cauri bezgalīgi lielajam ūdensrožu klājienam. Par godu viņu aizbraukšanai «Rītausmas ceļinieks» uzvilka visus savus karogus un redzamās vietās izkāra vairogus. No lejas, braucot pāri rožu bagātībai, kuģis izskatījās stalts, liels un mājīgs. Un, pirms tas pazuda skatienam, bērni redzēja, kā tas pagriezās un, airu dzīts, lēni aizpeldēja uz rietumiem. Tomēr, kaut ari Lūsija nobirdināja dažas asaras, viņa neskuma tik ļoti, kā jūs, lasītāji, varētu sagaidīt. Gaisma, klusums, Sudraba jūras spirgtā smarža un pat (nez kādā dīvainā veidā) vientulība šķita pārāk satraucoša.

Pēc airiem nebija vajadzības, jo straume viņus mierīgā gaitā nesa uz austrumiem. Neviens no četriem ne gulēja, ne ēda. Visu nakti un visu nākamo dienu viņi slīdēja uz austrumiem, un, kad atausa trešā diena — tik gaiša, ka jūs vai es nevarētu iztikt bez melnām brillēm uz acīm, — viņi savā priekšā ieraudzīja brīnumu. Likās, ka starp viņiem un debesīm uzslējusies siena — zaļganpelēka, līgana, vizuļojoša siena. Tad uzausa saule, un, kad tā parādījās pie apvāršņa, braucēji skatīja to cauri šai sienai, kas spīguļoja brīnumdaiļās varavīksnes krāsās. Tad viņi atjauta, ka siena patiesībā ir garš, augsts vilnis — vilnis, kas nemainīgi stāv, izslējies vienā un tajā pašā vietā, kā jūs bieži būsiet novērojuši pie ūdenskrituma, tā straumei nemitīgi atsitoties atpakaļ. Vilnis likās apmēram trīsdesmit pēdu augsts, un straume ātri nesa laivu tam klāt. Varētu sagaidīt viņus apzināmies, ka atrodas briesmās. Tā nebija. Alanuprāt, viņu vietā to nespētu neviens. Jo nu viņi saskatīja kaut ko ne vien aiz viļņa, bet arī aiz saules. Ja viņu acis nebūtu stiprinājis Pēdējās jūras ūdens, viņi nebūtu redzējuši pat sauli. Turpretī tagad viņi spēja vērot, kā tā paceļas, redzēt to pavisam skaidri un saskatīt arī priekšmetus aiz tās.

Austrumos aiz saules viņi redzēja kalnu grēdu. Tā bija tik augsta, ka bērni tā arī nesaskatīja virsotnes vai tās vienkārši aizmirsa. Neviens neatcerējās, ka tajā pusē būtu saskatījis debesis. Kalni droši vien slējās kaut kur aiz pasaules robežām. Jo jebkurus kalnus, kas augstumā sasniegtu kaut vai ceturto daļu no šo milzeņu divdesmitās daļas, klātu ledus un sniegs. Turpretī tie, ko viņi redzēja, bija silti un zaļi, apauguši ar mežiem un ūdenskritumu izvagoti. Un pēkšņi no austrumiem atskrēja vēja pūsma, viļņa virsotni sakuldama putās, un savirmoja apkārtējo ūdens spoguli. Tas ilga tikai īsu mirkli, taču to, ko šis mirklis atnesa trim bērniem, viņi nekad neaizmirsīs. Tas atnesa gan smaržu, gan skaņu — mūzikas skaņu. Edmunds ar Jūstesu to vēlāk nekad nepieminēja. Lūsija spēja vienīgi izdvest: «Tas jums salauztu sirdi.» — «Kāpēc?» es vaicāju. «Vai šī skaņa bija tik skumja?» — «Skumja!! Nē,» Lūsija noteica.

Neviens no laivā sēdošajiem nešaubījās, ka viņi ielūkojušies aiz pasaules robežām — Aslana zemē.

Šajā brīdī laiva nošņirkstēja pret zemi. Nu ūdens braukšanai bija par seklu.

— No šīs vietas, — sacīja Rīpičīps, — tālāk es braukšu viens.

Bērni pat nepūlējās viņu atturēt, jo patlaban viss šķita jau iepriekšnolemts vai pat— kādreiz jau noticis. Viņi palīdzēja pelēnam iecelt ūdenī mazo laiviņu. Rīpičīps nojoza zobenu («Tas man vairs nebūs vajadzīgs,» viņš sacīja) un iesvieda tālu projām ūdensrozēm pilnajā jūrā. Tas gan tur iekrita, taču stāvus, un rokturis palika slejamies gaisā. Tad Rīpičīps pateica visiem ardievas, viņu dēļ pūlēdamies liekuļot skumjas, lai gan pats trīsēja aiz laimes. Lūsija pirmo un pēdējo reizi izdarīja to, ko allaž bija gribējusi, proti, paņēma pelēnu rokās un apglaudīja. Viņš aši iekāpa laiviņā, paņēma airi, straume laivu satvēra, un tā, melnajam augumiņam spilgti izceļoties pret rozēm, viņš aizbrauca. Tomēr uz viļņa rozes neauga, tas izskatījās pēc gludas, zaļas nogāzes. Laiviņa šāvās arvien ātrāk un ātrāk un skaisti iedrāzās vilnim sānos. Pavisam īsu mirkli bērni saskatīja laivas apveidus un Rīpičīpu pašā augšā. Tad viss pazuda, un kopš tā laika neviens īsti nav varējis apgalvot, ka būtu redzējis pelēnu Rīpičīpu. Tomēr es ticu, ka viņš — sveiks un vesels — nonāca Aslana zemē un dzīvo tur vēl šobaltdien.

Kad uzlēca saule, Aizpasaules kalni izgaisa. Vilnis palika, taču aiz tā pletās vienīgi zilas debesis.

Bērni izkāpa no laivas un brida — nevis uz viļņa pusi, bet uz dienvidiem, tā ka ūdens siena palika kreisajā pusē. Viņi jums, lasītāj, nebūtu varējuši pateikt, kāpēc tā dara, — tas bija viņu liktenis. Un, lai gan uz «Rītausmas ceļinieka» viņi bija jutušies — un arī bijuši — pilnīgi pieauguši, tagad visi trīs bija citādās domās un, brizdami pa rožu klājienu, turējās rokās. Noguruši gan viņi nejutās. Ūdens bija silts, un jūra kļuva arvien seklāka. Beidzot viņi izkāpa sausās smiltīs un devās tālāk pa zāli — pāri milzīgajam līdzenu­mam, kurā auga ļoti smalka, īsa zāle gandrīz vienā līmenī ar Sudraba jūru. Pļava stiepās uz visām pusēm, neviena kurmja rakuma neizraibota.

Un, protams, kā allaž notiek pilnīgi līdzenā vietā bez kokiem, izskatījās, it kā debesis slīgtu lejup, lai viņu priekšā saplūstu ar zāli. Taču, ejot tālāk, viņus pārņēma visai savāda sajūta, ka te beidzot debesis patiešām, noliekušās lejup, savienojas ar zemi un izskatās pēc zilas sienas — ļoti gaišas, bet taustāmas un cietas: vairāk līdzīgas stiklam nekā jebkam citam. Un drīz vien viņi par to bija pilnīgi pār­liecināti. Tagad tā bija ļoti tuvu.

Tomēr starp viņiem un debesu pakāji zaļajā zālē vīdēja kaut kas tik balts, ka bērni pat ar savām ērgļa acīm tikai ar pūlēm jaudāja uz to paskatīties. Viņi devās tuvāk un ieraudzīja, ka tas ir Jērs.

— Nāciet ieēst brokastis, — sacīja Jērs savā maigajā, mīlīgajā balsī. Tad bērni pirmo reizi pamanīja, ka zālē iekurts ugunskurs un uz tā cepas zivis. Viņi apsēdās un ēda tās, daudzu dienu laikā pirmoreiz juzdamies izsalkuši. Un tas bija visgardākais ēdiens, ko viņiem jebkad nācies baudīt.

— Lūdzu, pasaki, Jēriņ, —Lūsija teica, —vai tas ir ceļš uz Aslana zemi?

—Jums ne, —Jērs atbildēja. —Jums durvis uz Aslana zemi vērsies no jūsu pašu pasaules.

— Ko tu saki! — iesaucās Edmunds. — Vai tad ari mūsu pasaulē ir durvis, kas veras uz Aslana zemi?

— Manā valsti ir durvis, pa kurām var ienākt no visām pasaulēm, — teica Jērs, taču, viņam runājot, sniegbaltais kažociņš iezaigojās dzeltenbrūnā zeltā, mazulis izauga un pārvērtās par pašu Aslanu, kas slējās augstu pāri bērniem, un no viņa krēpēm plūda gaisma.

—Ai,Aslan! —iesaucās Lūsija. —Vai tu mums pateiksi, kā no mūsu pasaules iekļūt tavā zemē?

— Es jums stāstīšu to visu laiku, — sacīja Aslans. — Bet es nestāstīšu, cik garš vai īss būs šis ceļš, tikai pasacīšu, ka

tas ved pāri upei. Bet nebīstieties, jo es esmu dižens Tiltu Būvnielcs. Un nu iesim, es atvēršu debesu durvis un aizsūtīšu jūs uz jūsu pašu zemi.

— Lūdzu, Aslan, — Lūsija nerimās. — Pirms sākam iet, vai tu mums pateiksi, kad mēs atkal varētu iegriezties Nārnijā? Lūdzu. Un, ai, izdari tā, lai tas notiktu labi drīz.

—Mīlulīt, —Aslans pavisam maigi sacīja, — tu ar savu brāli nekad vairs neatgriezīsies Nārnijā.

— Ai, Aslan!! — reizē izsaucās Edmunds ar Lūsiju izmisušās balsīs.

— Jūs esat pārauguši, bērni, — teica Aslans, — un tagad jums jāsāk vairāk tuvināties pašiem savai pasaulei.

— Zini, runa nav par Nārniju, — raudot elsoja Lūsija. — Runa ir par tevi. Mēs tur nesatiksim tevi. Un kā mēs varam dzīvot, tevi nekad nesatiekot?

— Bet jūs taču satiksiet mani, dārgumiņ, — sacīja Aslans.

— Vai, vai jūs esat arī tur, ser? — vaicāja Edmunds.

— Esmu, — Aslans apstiprināja. — Tikai tur man ir cits vārds. Jums jāmācās mani pazīt ar šo vārdu. Tieši tas bija iemesls, kāpēc jūs aizveda uz Nārniju, lai, mazliet pazīstot mani te, jūs labāk varētu iepazīt mani tur.

— Un vai Jūstess arī še nekad neatgriezīsies? — Lūsija vaicāja.

— Bērns, — teica Aslans, — vai tev tiešām tas jāzina? Nāc, es veru vaļā debesu durvis. — Tad vienā mirklī zilā siena sašķēlās (kā saplīst aizkars, kad to rauj), aiz debesīm uzliesmoja žilbinoši balta gaisma, bērniem pieskārās Aslana krēpes, Lauva noskūpstīja viņu pieres, un tad tie ieraudzīja pagalma puses guļamistabu krustmātes Albertas mājā Kembridžā.

Jāpastāsta tikai vēl divēji notikumi. Viens no tiem vēsta par Kaspianu, kas ar saviem vīriem laimīgi atgriezās Ramandū salā. Trīs lordi pamodās no miega. Kaspians apprecēja Ramandū meitu, un galu galā viņi visi aizbrauca uz Nārniju, un jaunā sieva kļuva par dižu karalieni un dižu karaļu māti un vecmāmiņu. Otrs vēsta, ka mūsu pašu pasaulē drīz vien visi sāka runāt, cik ļoti uzlabojies Jūstesa raksturs un ka: «Nevar nemaz pazīt, ka šis ir tas pats zēns,» — tā teica ikviens. Izņēmums bij a krustmāte Alberta, kas teica, ka dēls kļuvis diezgan parasts un apnicīgs un ka te droši vien vainīga šo Pevensiju bērnu ietekme.

[1] desmitkāji, astoņkāji un gliemju klases jūras dzīvnieki.

[2] leģendārs skandināvu jūras briesmonis.