Rītausmas ceļinieka brauciens

Vienpadsmitā nodaļa Polsterkājdulburi kļūst domīgi

Lūsija devās lielajam lauvam pa pēdām, izgāja gaitenī un tūdaļ ieraudzīja nākam pretī vecu vīru basām kājām. Viņš bija ģērbies sarkanā uzsvārcī. Baltos matus apvija ozollapu vainags, bārda krita līdz jostasvietai, un viņš balstījās uz dīvaini izgriezta zižļa. Ieraudzījis Aslanu, viņš zemu palocījās un teica:

— Esiet sveicināts, kungs, mazākajā no saviem namiem.

— Vai tu, Koriakin, nogursti, valdīdams pār tādiem nesajēdzīgiem pavalstniekiem, kādus esmu nodevis tavā rīcībā?

— Nē, — burvis atteica, — viņi gan ir ļoti stulbi, bet nekā īsti ļauna nedara. Man tie radījumi sāk iepatikties. Reizēm varbūt esmu mazliet nepacietīgs, gaidīdams uz dienu, kad pār viņiem varēs valdīt ar gudrību, nevis ar šādām neaptēstām burvestībām.

— Visam savs laiks, Koriakin, — teica Aslans.

— Jā, visam savs īstenais laiks, kungs, — skanēja atbilde. —Vai grasāties viņiem parādīties?

— Nē-e, — teica lauva, klusi ierūkdamies, kas (pēc Lūsijas domām) nozīmēja to pašu, ko smiekli. —Viņi aiz bailēm zaudētu prātu. Daudzas zvaigznes novecos un nāks baudīt mūžīgo mieru šajās salās, pirms tavi ļaudis būs tam nobrieduši. Un šodien pirms saules rieta man jāapciemo rūķis Trampkins, kas padaban sēž Kērā Paravelā Nārnijas tronī, skaitīdams dienas līdz sava kunga Kaspiana pār­braukšanai. Es viņam pastāstīšu, Lūsij, visu par jums. Nevieb tik skumju vaidziņu. Mēs drīz atkal tiksimies.

— Lūdzu, Aslan, — Lūsija pajautāja, — ko tu domā ar vārdu «drīz»?

— «Drīz» var būt jebkurā laikā, — sacīja Aslans un vienā mirklī pazuda, atstādams Lūsiju divatā ar burvi.

— Projām ir! —viņš nopūtās. — Un mēs abi jūtamies pavisam nomākti. Tā notiek vienmēr, viņu nevar noturēt, viņš nav nekāds pieradinātais lauva. Un kā tev patika mana grāmata?

— Daudzas vietas man patiešām ļoti patika, — atteica Lūsija. — Vai jūs visu laiku zinājāt, ka esmu te?

—Nu, protams! Kad ļāvu dulburiem kļūt neredzamiem, zināju, ka tu drīz nāksi viņus atpestīt no burvestības. Nebiju gluži drošs, tieši kuru dienu tas notiks. Un šorīt es viņus īpaši neuzmanīju. Tu redzi, ka es arī sevi esmu padarījis neredzamu, un, kad esmu neredzams, allažiņ kļūstu gaužām miegains. Ei-ei — atkal es žāvājos. Vai tev gribas ēst?

— Laikam drusku gribas gan, — Lūsija atzinās.

— Man nav ne jausmas, cik pulkstenis.

— Nāc, — sacīja burvis. — Aslanam jebkurš laiks var nozīmēt «drīz», taču manā namā izsalkums vienmēr liek sevi manīt pulksten vienos.

Vecais vīrs noveda Lūsiju pa kāpnēm mazliet zemāk un atvēra durvis. Ieiedama meitene ieraudzīja, ka atrodas skaistā istabā, pilnā ar sauli un ziediem. Kad viņi ienāca, galds bija tukšs, bet tas, protams, bija burvju galds, un, vecajam vīram izsakot tikai vienu vārdu, parādījās galdauts, sudraba galda piederumi, šķīvji, glāzes un ēdieni.

— Ceru, ka tieši tas tev garšos, — viņš sacīja. — Mē­ģināšu cienāt tevi ar ēdamo, kas gatavots tavas dzimtenes gaumē, jo pēdējā laikā tev varbūt nekas tamlīdzīgs galdā nav likts.

— Ļoti garšīgi, — teica Lūsija, un tā arī bija. Karsta omlete, auksta jērgaļa un zaļie zirnīši, zemeņu saldējums, citronu dzēriens, ko malkot pie ēdiena, un visbeidzot — tase šokolādes. Burvis pats dzēra tikai vīnu un ēda vienīgi maizi. Nekā satraucoša viņa nevarēja saskatīt, un tā viņi abi ar Lūsiju drīz vien pļāpāja kā seni draugi.

— Kad iedarbosies burvju spēks? — vaicāja Lūsija.

— Vai dulburi tagad būs redzami?

—Jā gan, viņi jau tagad ir redzami. Tikai droši vien vēl guļ — dienvidū viņi allaž atpūšas.

— Un tagad, kad viņi būs redzami, vai jūs atbrīvosiet viņus no neglītā izskata? Vai padarīsiet viņus par tādiem, kādi tie bijuši sākumā?

— Tas nu ir diezgan kutelīgs jautājums, — sacīja bur­vis. — Redzi, tikai viņi vien domā, ka kādreiz pēc izskata bijuši skaisti. Viņi apgalvo, ka esot izķēmoti, bet es tā neteiktu. Daudzi cilvēki varbūt sacītu, ka viņu izskats tieši pēc pārmaiņas uzlabojies.

— Vai viņi ir dikti iedomīgi?

— Ir gan. Tāds vismaz ir dulburu priekšnieks, un viņš pārējos iemācījis turēties pie tādiem pašiem uzskatiem. Dulburi cieši tic katram viņa vārdam.

— Mēs to esam manījuši, — Lūsija atzinās.

— Jā, droši vien mēs satiktu labāk, ja šī priekšnieka nebūtu. Es varētu viņu noburt par kaut ko citu vai izdarīt tā, lai neviens netic ne vārdam, ko viņš saka. Bet man negribas tā rīkoties. Labāk lai viņi apbrīno savu priekšnieku, nekā neapbrīno nevienu.

— Vai jūs viņi neapbrīno? — Lūsija vaicāja.

—Nē, mani gan ne,—sacīja burvis. —To viņi neparko nedarītu.

— Kāpēc jūs viņus izķēmojāt, tas ir, ķērāties pie tādiem līdzekļiem, ko viņi sauc par izķēmošanu?

— Nu, viņi negribēja darīt, ko viņiem liek. Viņu pienākums ir kopt dārzus un audzēt visu, lai būtu ko ēst — ne jau man, kā viņi iedomājas, bet pašiem sev. Viņi neko tādu nedarītu, ja es nepiespiestu. Un dārzam, protams, vajadzīgs ūdens. Viss, ko es lūdzu, lai viņi darītu, bija nest ūdeni no strauta, nevis stampāt ar saviem spaiņiem divas vai trīs reizes dienā augšā uz avotu un sevi nogurdināt līdz bezjēdzībai, turklāt atceļā pusi no spaiņiem izšļakstot zemē. Taču viņi neparko nepiekāpās. Beigās viņi atteicās strādāt vispār.

— Vai viņi tiešām ir tik šausmīgi stulbi? — Lūsija brīnījās. Burvis nopūtās. — Tu neticētu, ja zinātu, kādas man ar viņiem bijušas grūtības. Pirms dažiem mēnešiem viņi nolēma mazgāt šķīvjus un nažus pirms pusdienām — sacīja, ka tā vēlāk ietaupīšoties laiks. Esmu pieķēris viņus, stādot vārītus kartupeļus; viņi saka — lai nebūtu jāvāra tad, kad tos novāks. Kādu dienu kaķis ielavījās piena kambarī, un divdesmit no viņiem vaiga sviedros pūlējās, nesdami ārā visu pienu; neviens neiedomājās, ka jāiznes kaķis. Bet es redzu, ka tu esi tikusi galā ar ēšanu. Iesim palūkoties uz dulburiem, tagad tie būs redzami.

Viņi iegāja otrā istabā, kas bija pilna ar spīdīgiem instrumentiem, kuru mērķis likās grūti izprotams, — tur atradās astrolāti, oreriji, hronoskopi, poezimetri, koriarnbusi un teodolindi —un tad, kad viņi bija piegājuši pie loga, burvis sacīja: — Re! Re, kur ir tavi dulburi!

— Es nevienu neredzu, — teica Lūsija. — Un kas ir šie sēņveidīgie uzkalniņi?

— Uzkalniņi, uz kuriem viņa norādīja, bija izkaisīti pa visu līdzeno zālienu. Katrā ziņā tie stipri atgādināja sēnes, taču bija krietni lielāki — kāti stiepās apmēram trīs pēdu augstumā, un cepurītes no vienas malas līdz otrai tādā pašā garumā. Uzmanīgāk ieskatoties, Lūsija pamanīja kātus

savienojamies ar cepurītēm nevis vidū, bet vienā pusē, kas piešķīra šiem priekšmetiem nelīdzsvarotu izskatu. Un pie katras kājas apakšas zālē gulēja kaut kas līdzīgs nelielai pauniņai. Patiesībā, jo ilgāk viņa platām acīm vērās uz redzamajiem priekšmetiem, jo mazāk tie izskatījās pēc sēnēm. Cepurītes nebija īsti apaļas, kā viņai sākumā bija šķitis. Tās bija vairāk garas nekā platas un vienā galā resnākas. Paunu bija daudz, piecdesmit vai vairāk.

Pulkstenis nosita trīs.

Tūlīt sākās kaut kas neparasts. Visas «sēnes» pēkšņi pagriezās ar mugurām uz augšu. Mazās paunas, kas bija atradušās pie kātu lejasgaliem, izrādījās galvas un augumi. Sēņu kājas patiešām bija kājas. Tomēr nevienam augumam

divu kāju nebija. Katram bija viena vienīga resna kāja tieši zem vidukļa (nevis vienā pusē kā cilvēkam, kuram vienas kājas trūkst); tās galā atradās milzīga pēda ar platiem pirkstiem, un pirksti bija viegli uzliekti uz augšu, tā ka viss kopā izskatījās pēc mazas smailītes. Lūsija aši aptvēra, kāpēc dulburi atgādinājuši sēnes. Viņi bija gulējuši plaka­niski uz muguras — ar vienīgo kāju, taisni izstieptu gaisā, un milzīgo pēdu, pārklātu tai pāri. Vēlāk Lūsija uzzināja, ka tas ir viņu parastais atpūtas stāvoklis, jo pēdas sargāja kā no lietus, tā no saules, un vienkājiem atrasties zem paša pēdas allaž šķiet tikpat omulīgi kā patverties teltī.

— Vai, cik viņi jocīgi, cik jocīgi! — iesaucās Lūsija, spurgdama smieklos.—Vai jūs viņus par tādiem izveidojāt?

—Jā, jā. Pārveidoju dulburus par vienkājiem, —atzinās burvis. Viņš arī smējās, līdz pār vaigiem sāka ritēt asaras. — Bet pavēro vien, — viņš piebilda.

Bija vērts to darīt. Protams, šie mazie vienkājainie cilvēciņi nevarēja ne iet, ne skriet kā mēs. Viņi pārvietojās lecot — līdzīgi blusām vai vardēm. Un kādi bija šie lē­cieni — itin kā katra lielā pēda sastāvētu no nez cik atsperēm. Un ar kādu būkšķi viņi atsitās pret zemi! Tā tad arī izrādījās dunoņa, kas iepriekšējā dienā bija mulsinājusi Lūsiju. Nu viņi lēkāja visos virzienos un saklaigājās cits ar citu: — Ei, puisi! Esam atkal redzami!

—Redzami esam gan, —sacīja kāds ar pušķainu, sarkanu mici. Tas acīmredzot bija vienkāju priekšnieks, — un man gribas teikt: ja puikas ir redzami, nu, tad viņi cits citu var saskatīt.

—Ā, tā jau ir, tā jau ir, priekšniek, —visi klaigāja.—Tā ir tā lieta. Nevienam nav skaidrāka saprāta par jums. Neviens nebūtu spējis to tik saprotami pasacīt.

— Viņa izmanījās mūs atburt, kamēr vecais gulēja, mazā meitene, — teica vienkāju priekšnieks. — Šoreiz mēs viņu esam pieveikuši.

— Tieši to mēs gribējām teikt arī paši, — koris skandēja. — Šodien jūsu vārdi ir stiprāki nekā jebkad, priekšniek. Turpiniet vien tā, turpiniet.

— Vai tiešām viņi iedrošinās tā runāt par jums? — vaicāja Lūsija. — Vakar šķita, ka viņi no jums baidās. Vai viņi iedomājas, ka jūs varbūt klausāties?

— Tā ir viena no dulburu dīvainībām, — teica burvis.

— Vienu mirkli viņi runā, it kā es visu vadītu un visu dzirdētu, un būtu ārkārtīgi bīstams. Nākamajā mirklī viņi domā, ka var mani apmānīt ar trikiem, kuriem pat bērns redzētu cauri, — tīrais negals.

— Vai viņus vajadzēs pārvērst sākotnējā izskatā? — Lūsija vaicāja. — Es tomēr esmu pārliecināta, ka nebūtu nekāda ļaunuma, ja viņus atstātu tādus, kādi ir. Vai viņiem tiešām tas liekas tik nepatīkami? Viņi šķiet traki laimīgi. Re, paraugieties — kāds lēciens! Kādi viņi izskatījās agrāk?

— Viņi bija parasti mazi rūķīši, —vecais burvis sacīja.

— Nebūt ne tik jauki kā tie, kas ir pie jums Nārnijā.

— Nudien būtu žēl pārveidot viņus atkal par tādiem, — Lūsija atkārtoja. —Viņi ir tik jocīgi un diezgan interesanti. Vai jums šķiet, ka labāk būtu, ja es viņiem to pateiktu?

— Nešaubos, ka tas būtu labi, ja vien viņu pauri to ņemtu pretī.

— Vai jūs atnāksiet man līdzi un mēģināsiet to izdarīt?

— Nē, nē. Tu daudz labāk tiksi galā bez manis.

— Liels paldies par otrajām brokastīm, — teica Lūsija un aši novērsās. Viņa noskrēja lejup pa kāpnēm, pa kurām tik satraukta bija kāpusi no rīta, — un apakšā sadūrās ar Edmundu. Kopā ar brāli Lūsiju gaidīja arī visi citi, un viņai sāpīgi iedzēla sirdsapziņa, kad viņa ieraudzīja baiļu pārņemtās sejas un aptvēra, cik ilgi par savējiem nebija iedomājusies.

— Viss kārtībā, — viņa iesaucās. — Burvis ir kārtīgs vīrs… un es redzēju Viņu — Aslanu.

Pēc tam viņa, pamezdama savējos, vēja ātrumā aizdrāzās uz dārzu. Tur zeme drebēja no vienkāju lēcieniem un gaisu pieskandināja viņu klaigas. Gan vieni, gan otri pieņēmās spēkā divtik, kad trakuļi ieraudzīja Lūsiju.

— Re, kur viņa nāk, re, kur viņa nāk! — dulburi auroja. — Trīsreiz «urā» mazajai meitenei! A! Viņa pamatīgi piekrāpa to veco nelgu, piekrāpa gan.

— Un mēs ārkārtīgi nožēlojam, — teica vienkāju priekšnieks, — ka nevaram tev sagādāt prieku — skatīt mūs tādus, kādi bijām pirms izķēmošanas, jo tu neticētu, ja redzētu šo atšķirību, un tā ir svēta patiesība, tāpēc ka nav noliedzams — tagad mēs izskatāmies bezgala pretīgi, neiesim jau tevi krāpt.

— Ek, tā jau ir, priekšniek, tā jau ir, — atbalsoja citi, palēkdamies kā pulks rotaļbalonu. — Patiesi vārdi, patiesi vārdi.

— Es turpretī nebūt nedomāju, ka jūs būtu neglīti, — skaļi iesaucās Lūsija, lai visi dzirdētu.—Manuprāt, jūs esat ļoti jauki.

—Jā gan, jā gan! — atkliedza vienkāji. —Jums taisnība, jaunkundzīt, jums taisnība. Mēs esam ļoti smuki. Kur gan atrast vēl glītākus! — To viņi teica bez mazākā izbrīna un šķita nemaz nemanām, ka mainījuši viedokli.

— Viņa tak saka, cik smuki mēs izskatījāmies pirms izķēmošanas, — iebilda vienkāju priekšnieks.

— Jums taisnība, jums taisnība, — skandēja pārējie. — Tā viņa teica. Paši tak dzirdējām.

— Tā es neteicu vis, — uzkliedza Lūsija. — Es sacīju, ka tieši tagad jūs esat smuki.

— Nu kā tad, nu kā tad, — tērgāja vienkāju priekš­nieks. — Viņa teica, ka tad jūs bijāt ļoti smuki.

— Uzklausiet abus, uzklausiet abus, — skandināja vienkāji.—Tāds pāris tieši nāk kā saukts. Vienmēr viņiem taisnība. Labāk par viņiem izteikties nemaz nav iespējams.

— Bet mēs taču izsakām pilnīgi pretējas domas, — neatlaidās Lūsija, nepacietīgi piecirzdama kāju pie zemes.

— Kā tad, tā jau ir, tā ir, — piekrita vienkājis. — Neko citu kā pretējas domas jūs neizsakāt. Turpiniet vien tāpat, turpiniet.

— Jūs nu gan jebkuru cilvēku varat padarīt traku, — sacīja Lūsija un vairs nestrīdējās. Taču vienkāji likās pilnīgi apmierināti, un viņa nolēma, ka saruna visumā bijusi veiksmīga.

Pirms visi tovakar aizgāja gulēt, notika vēl kaut kas tāds, kas dulburus vēl vairāk samierināja ar viņu vienkājaino stāvokli. Kaspians un visi nārnieši, cik drīz vien spēja, atgriezās piekrastē, lai paziņotu jaunākos notikumus Rainsam un citiem, kas atradās uz «Rītausmas ceļinieka» klāja un bija ļoti nobažījušies par biedriem. Vienkāji, protams, devās līdzi, lēkādami kā futbolbumbas un skaļās balsīs izteikdami piekrišanu cits citam, līdz Jūstess nenocietās un izgrūda:

— Man gan gribētos, lai burvis viņus padarītu nevis neredzamus, bet nedzirdamus. (Drīz viņš dabūja nožēlot, ka bija to sacījis, jo nu nācās paskaidrot, ka nedzirdams ir kaut kas tāds, kuru nevar dzirdēt, un, kaut arī viņš nopietni nopūlējās iestāstīt, kas tas ir, tomēr tā arī nejutās pārliecināts, ka vienkāji to tiešām apjēdz. īpaši viņu aizvainoja, ka dulburi beigās pavēstīja: — Viņš nu gan nemāk izteikties tā kā mūsu priekšnieks. Bet gan jau tu, jaunekli, iemācīsies. Klausies viņā. Viņš tev parādīs, kā nesaprotamais jāpaskaidro. Labāku runas skolotāju par viņu nedabū­si.) Kad viņi sasniedza līci, Rīpičīpam iešāvās prātā spoža doma. Viņš lika nolaist ūdenī savu mazo laiviņu un airējās tajā tik ilgi, līdz izraisīja vienkājos diezgan lielu interesi. Tad viņš piecēlās tajā stāvus un teica: — Cienījamie, saprātīgie vienkāji, jums laivas nav vajadzīgas. Tās aizstās jūsu kāja. Palecieties tikai, cik vien viegli varat, lai paceltos virspusē, un paraugieties, kas notiks.

Vienkāju priekšnieks atturējās un brīdināja citus, ka viņi redzēšot, cik ūdens esot drausmīgi slapjš, bet viens vai divi no jaunākajiem gandrīz vai uz līdzenas vietas ieteikto izmēģināja, viņu piemēram sekoja arī daži citi, un beidzot lēkāt sāka visi. Iznākums bija lielisks. Dulburu vienīgā, milzīgā kāja izpildīja dabiska plosta vai laivas vietu, un, kad Rīpičīps bija iemācījis, kā tikt pie paštaisītiem vienkāršiem airiem, viņi visi sāka kuģot pa līci un meta lokus ap «Rītausmas ceļinieku», atgādinādami mazu smailīšu flotili, kur katras laiviņas pakaļgalā stāv resns rūķis. Viņi rīkoja sacīkstes, un no kuģa tiem pasniedza godalgas — vīna pudeles. Jūrnieki, pārliekušies «Rītausmas ceļinieka» sānu margām, smējās, vēderus turēdami.

Dulburus iepriecināja arī jaunais vārds «vienkāji», kas tiem šķita lielisks, kaut arī viņi neprata to pareizi izrunāt.

— Re, kas mēs esam, — viņi klaigāja, — vienkāji, vienpolsteri, polstermeni. Mums jau bija uz mēles, ka tā varētu saukties. Tomēr drīz vien jaunais nosaukums sajuka ar veco vārdu «dulburi», un galu galā viņi nolēma saukties par polsterkājdulburiem, un droši vien tā viņus dēvēs vēl gadsimtiem ilgi.

Tovakar nārnieši maltīti ieturēja augšstāvā ar burvi, un Lūsija ievēroja, ka visas telpas izskatās pavisam citādas, jo nu viņai nebija no tām bail. Noslēpumainās zīmes virs durvīm joprojām likās noslēpumainas, taču tām piemita draudzīga, līksma nozīme, un pat ar bārdu apvītais spogulis tagad nevis biedēja, bet likās jocīgs. Pusdienās katram galdā tika uzburts ēdiens un dzēriens, kas tam vislabāk garšoja, un pēc maltītes burvis parādīja kādu ļoti derīgu un jauku burvestību. Viņš uzlika uz galda divas baltas per­gamenta lapas un palūdza Drinianu sīki pastāstīt par ceļojumu līdz pat šai pēdējai vietai. Un, Drinianam runājot, viss, ko viņš attēloja, smalkās, skaidrās līnijās parādījās uz pergamenta, līdz beidzot visas lapas kļuva par brīnišķīgām Austrumkrasta kartēm, kurās varēja redzēt Galmu, Terebintiju, Septiņas salas, Vientuļās salas, Pūķa salu, Izdegušo salu, Nāvesūdens salu un arī pašu Dulburu zemi, un tās visas atainojās pareizajos izmēros un atradās pareizajās vietās. Tās bija pašas pirmās šo jūru kartes un labākas par tām, kuras vēlāk tika zīmētas bez burvju spēka palīdzības. Jo šīs — lai arī pilsētiņas un kalni sākumā izskatījās gluži kā parastā kartē —vēlāk, kad burvis viesiem iedeva palielināmo stiklu, izrādījās lieliski, mazi reālo priekšmetu attēli, kuros labi bija redzama gan Nerouheivenas pils, gan vergu tirgus un ielas; viss, kaut šķita ļoti tāls, bija neparasti skaidrs kā lietas, uz kurām mēs lūkojamies pa teleskopa nepareizo galu. Vienīgais trūkums bija tas, ka lielākajai daļai salu krasta līnijas nebija pabeigtas, jo kartē attēlojās vienīgi tas, ko Drinians bija redzējis pats savām acīm. Kad pusdienas bija beigušās, burvis vienu karšu eksemplāru paturēja sev, bet otru iedeva Kaspianam. Tas joprojām karājas Kēras Paravelas telpā, kur tiek glabāti darbarīki. Taču par jūrām un zemēm tālāk uz austrumiem burvis neprata pastāstīt neko. Tomēr viņš pateica, ka pirms gadiem septiņiem šīs salas ūdeņos ienācis kāds nārniešu kuģis un uz tā klāja atradušies lordi Revilians, Argozs, Mavramorns un Rūps, tāpēc viņi secināja, ka zelta vīrs, ko viņi bija redzējuši guļam Nāvesūdens salas bedrē, droši vien ir lords Restimārs.

Nākamajā dienā burvis ar savu gudrību palīdzību salaboja «Rītausmas ceļinieka» pakaļgalu, kuru bija sa­postījusi Jūras Čūska, un pielādēja braucamo ar derīgām dāvanām. Atvadīšanās noritēja ļoti draudzīgā gaisotnē, visi polsterkājdulburi kopā ar kuģi aizairējās līdz ostas vārtiem un urravoja tikmēr, kamēr «Rītausmas ceļinieku» urravas vairs nevarēja sasniegt.