Rītausmas ceļinieka brauciens

Piektā nodaļa Vētra un kas pēc tās notika

Gandrīz trīs nedēļas pēc ierašanās salās «Rītausmas ceļinieks» tika izvadīts no Nerouheivenas ostas. Tika teiktas svinīgi nopietnas ardievas, un liels ļaužu bars bija pulcējies noskatīties kuģa aizbraukšanā. Bija skanējušas gaviles, bija ritējušas asaras, kad Kaspians Vientuļo salu iemītniekiem teica pēdējo runu un šķīrās no hercoga un viņa ģimenes, tomēr, kad viļņu šķēlējs, joprojām sārtajām burām lieliski plandot, arvien vairāk attālinājās no krasta, pakaļgalā stāvošā taurētāja izvilinātās skaņas pāri ūdeņiem adidoja arvien klusāk un visi kļuva kā mēmi. Tad kuģis iebrauca vēja joslā. Bura piepūtās, vilcēju laivu atāķēja, tā sāka airēties atpakaļ, pirmais īstais vilnis paskrēja zem «Rītausmas ceļinieka» priekšgala, un kuģis atkal atdzīvojās. Dežurējošie vīri nogāja lejā, Drinians pirmo reizi nostājās dežūrvietā pakaļgalā, un kuģis, apbraucot ap Avras dien­viddaļu, pagriezās uz austrumiem.

Dažas nākamās dienas bija brīnišķīgas. Lūsijai likās, ka viņa ir lai mīgākā meitene pasaulē. Ik rītu pamozdamās, viņa redzēja saules apspīdētā ūdens atblāzmas dejojot pie kajītes griestiem un pārlaida skatienu visām skais­tajām jaunajām lietām, ko bija saņēmusi Vientuļajās salās, — jūrnieku apaviem, koturnām — biezzoļu san­dalēm, mantijām, ādas jakām un šallēm. Pēc tam viņa devās uz klāja un no priekšgala vēroja jūru (kas ar katru rītu kļuva spilgtāki zila) un ieelpoja gaisu, kas dienu no dienas kļuva mīlīgāks. Pēc tam sekoja brokastis, un viņai bija tāda ēstgriba, kāda cilvēkam var būt vienīgi, braucot pa jūru.

Viņa pavadīja daudz laika, sēdēdama uz maza soliņa kuģa pakaļgalā un spēlēdama ar Rīpičīpu šahu. Bija uzjaut­rinoši, kā viņš kustējās, paceldams figūras, kas viņam bija krietni par lielu. Ja viņš tās bīdīja uz galdiņa centru, tad, stāvēdams uz pirkstgaliem, aptvēra ar abām ķepām. Viņš bija labs spēlētājs un, ja atcerējās, ko dara, tad parasti vinnēja. Tomēr šad un tad uzvarēja Lūsija, jo pelēns pavirzīja figūru pilnīgi aplam, piemēram, iegrūda zirdziņu briesmās, kad draudēja rokāde no dāmas un torņa. Tas notika, viņam uz mirkli aizmirstot, ka tā ir šaha spēle, bet viņš domāja par īstu kauju un spieda zirdziņu darīt to, ko viņš katrā ziņā darītu tā vietā. Jo viņa galva bija pilna ar zaudētām cerībām, domām, ka viņa uzdevums ir «uzvarēt vai mirt», kā arī ar to, kādi būs pēdējie pretošanās mirkļi.

Taču šis jaukais laiks nenoturējās ilgi. Pienāca kāds vakars, kad Lūsija, neko nedomājot, stāvēja kuģa pakaļgalā un skatījās uz garu vagu vai ķīļūdeni, ko tas ievilka aiz sevis, un ieraudzīja, ka rietumos pārsteidzošā ātrumā ceļas milzīgs mākoņu kalns. Tad tā centrā izveidojās tāds kā caurums, pa kuru izlija zeltains saulriets. Viļņi aizmugurē šķita izlokāmies neparastos apveidos, un jūra vērtās te pelēka, te dzeltena —kā netīrs buraudekls. Gaiss kļuva auksts. Kuģis šķita virzāmies nemierīgi, it kā aiz sevis justu briesmas. Bura vienā mirklī saplaka ļengana un nākamajā brīdī mežonīgā ātrumā piepūtās. Kamēr Lūsija visu to vēroja un brīnījās par baismajām pārmaiņām, kas bija atnākušas līdz ar vēja auriem, Drinians nokliedza: — Visi uz klāja!

Nākamajā mirklī visi sāka drudžaini darboties. Lūkas tika blīvi noslēgtas, virtuves pavardā uguns nodzēsta, vīri uzkāpa satīt buru. Viņi vēl nebija beiguši darbošanos, kad sākās vētra. Lūsijai šķita, ka aiz kuģa pakaļgala pavērusies milzīga ieleja un viņi drāžas tajā iekšā dziļāk, nekā tas šķita iespējams. Milzīgs ūdens kalns, daudz augstāks par mastu, joņoja viņiem pretī; likās, ka nāve tūlīt būs klāt, taču viņus uzmeta pašā viļņa galotnē. Tad kuģis līdzīgi spolei apgriezās apkārt ap savu asi. Pāri klājam gāzās vesels ūdenskritums. Kuģa priekšgals un pakaļgals bija kā divas salas, starp kurām trako jūra. Augšā uzkāpušie jūrnieki bija saguluši gar rāju, izmisīgi pūlēdamies savaldīt buru. Kaut kur atrāvusies virve vējā sāniski nokarājās tik taisna un stīva, it kā būtu krāsns bigulis.

— Jaunkundz, ejiet lejā, — Drinians viņai uzbrēca. Zinādama, ka sauszemes žurkas komanda uzskata par traucēkli, Lūsija gatavojās paklausīt. Tas nebija viegli. «Rītausmas ceļinieks» bija drausmīgi nosvēries uz labā

sāna, un klāja slīpums atgādināja mājas jumtu. Lūsijai vajadzēja aizrāpties līdz kāpņu augšgalam, turoties pie margām, un tad nostāties sānis un pagaidīt, līdz divi vīri uzkāpj pa tām augšā, un tad doties lejā tik piesardzīgi, cik vien iespējams. Bija jau labi, ka viņa spēja cieši turēties, jo kāpņu lejasgalā klājam atkal pāri uzbangoja vilnis, un viņa tajā iegrima līdz pleciem. Meitene bija jau gandrīz pilnīgi slapja no ūdens šaltīm un lietus, taču vilnis bija saltāks. Tad viņa pieskrēja pie kajītes durvīm, iespraucās iekšā un uz mirkli izslēdza no apziņas baismo skatu — kā kuģis milzu ātrumā triecas naktī, taču, protams, pietrūka spēka izslēgt šausmīgo trokšņu jūkli, kurā saplūda krakšķi, kaut kas līdzīgs vaidiem, brīkšķi, klaudzoņa, auri un duna, kas lejā skanēja daudz satraucošāk nekā uz klāja.

Vētra turpinājās visu nākamo un aiznākamo dienu. Tā turpinājās tik ilgi, līdz cilvēki lāgā nespēja pat atcerēties laiku pirms tās sākuma. Pie airu vadāmās sviras visu laiku vajadzēja stāvēt trim cilvēkiem — mazāk par trim nemaz nespēja noturēt kursu. Un vīriem nepārtraukti bija jāstāv pie sūkņa. Nevienam nebija lāgā, kad atpūsties, nevienu siltu ēdienu nevarēja pagatavot, un nekas nebija izžāvējams, un viens vīrs pārkrita pāri bortam, un saule kā nerādījās, tā nerādījās.

Kad šīs šausmas bija norimušas, Jūstess ierakstīja savā dienasgrāmatā:

« 3. septembri. Pirmā diena pēc nez cik ilga laika, kad es spēju rakstīt. Trīspadsmit dienas un naktis mūs trenkāja viesuļvētra. To es zinu, jo rūpīgi skaitīju, kaut ari visi citi apgalvo, ka tādu dienu bijis tikai divpadsmit. Patīkami atrasties bīstamā ceļojumā kopā ar cilvēkiem, kas neprot pat pareizi skaitīt! Pārlaidu drausmīgu laiku, milzīgas bangas stundu pēc stundas cēlās augšup un krita lejā, parasti tu, cilvēks, biji slapjš līdz ādai, un neviens mūs pat nemēģināja pacienāt ar kārtīgu maltīti. Lieki sacīt, ka te nav radio, nav pat nevienas raķetes, un līdz ar to nevar nevienam signalizēt pēc palīdzības. Tas viss pierāda (kā es viņiem cenšos iedzīt galvā), ka ir tīrais vājprāts doties jūrā tādā sapuvušā, mazā silē kā šī. Būtu jau pietiekami baismīgi atrasties te kopā ar pieklājīgiem ļaudīm, nevis ar sātaniem cilvēku izskatā. Kaspians ar Edmundu pret mani izturas vienkārši rupji. Tajā naktī, kad nolūza masts (tagad palicis tikai tāds strupulis), kaut arī es nepavisam nejutos vesels, viņi piespieda mani uznākt uz klāja un strādāt kā vergam. Lūsija arī piebalsoja, ka Rīpičīps ļoti labprāt nāktu palīgā, tikai viņš esot pārāk mazs. Savādi, bet viņa neaptver, ka viss, ko šis mazais zvērēns dara, ir domāts, lai parādītu sevi labākā gaismā. Pat viņai savā vecumā vajadzētu piemist kaut nelielam saprātam. Šodien drausmīgā tupele beidzot vairs nezvārojas, saule spīd un mēs visi spriedelējam, ko vajadzētu darīt. Pārtikas mums pietiek sešpadsmit die­nām — protams, lielākā daļa no ēdamlietām ir galīgi ne­garšīgas. (Visas vistas tika aizskalotas pāri bortam. Pat ja tas nebūtu noticis, vētra neļautu viņām dēt.) Lielākais posts ir ar ūdeni. Šķiet, ka divām mucām bijušas sūces un nu tās ir tukšas. (Atkal jau Nārnijas lielā gudrība.) Ja lietosim to mazās devās, katrs puspind dienā, pietiks divpadsmitdienām. (Vēl ir krietni daudz ruma un vīna, taču pat viņi apjēdz, ka tas slāpes padarītu vēl lielākas.)

Protams, ja mēs varētu, tad prātīgākais būtu tagad nekavējoties pagriezties uz rietumiem un braukt uz Vientuļajām salām. Taču astoņpadsmit dienas aizritējušas, nobraucot līdz vietai, kur mēs pašlaik atrodamies, un vētra kuģi dzina trakā ātrumā. Pat ja vējš iegrieztos no austrumiem, būtu vajadzīgs daudz ilgāks laiks, lai tiktu atpakaļ. Turklāt pašlaik nav ne mazāko pazīmju, ka vējš varētu iegriezties no austrumiem — patiesībā vēja nemaz nav. Ja runā par airēšanos atpakaļ, tā aizņemtu pārāk ilgu laiku, un Kaspians teic, ka vīrieši ar puspinti ūdens dienā nevarēšot paairēt. Es esmu gandrīz pārliecināts, ka tā nav taisnība. Mēģināju izskaidrot, ka sviedri patiesībā cilvēkus atvēsina, tāpēc vīriem būs vajadzīga mazāka ūdens deva nekā tad, ja tie strādātu. Viņš nelikās par maniem iebildu­miem ne zinis, kā viņš dara vienmēr, ja nespēj rast atbildi. Pārējie visi balsoja, ka jābrauc tālāk — cerībā atrast zemi. Es uzskatīju par savu pienākumu norādīt, ka mēs nezinām, vai priekšā būs kāda zeme, un pūlējos piedabūt, lai viņi saskata briesmas, ko izraisa gaisa piļu celšana. Viņi nevis gudroja labāku plānu, bet nekaunīgi noprasīja, ko ierosinot es. Tā nu es samērā vēsi un mierīgi paskaidroju, ka esmu nolaupīts un aizvests šajā stulbajā ceļojumā bez manas piekrišanas, tāpēc diezin vai mans uzdevums ir izdabūt viņus no šīs ķezas.

4. septembrī. Joprojām bezvējš. Ļoti mazas pusdienu devas, turklāt es saņemu mazāk par citiem. Kaspians vienmēr ļoti veikli sadala ēdienu un domā, ka es neredzu! Lūsija nez kāpēc mēģināja man pieglaimoties, piedāvādama daļu savas devas, taču iejaucās tas stulbenis Edmunds, kas viņai to neparko neļāva. Diezgan karsta saule. Visu vakaru moka drausmīgas slāpes.

5.septembrī. joprojām bezvējš un ir stipri karsts. Visu dienu jūtos slikti, un nav šaubu, ka man ir paaugstināta temperatūra. Protams, šiem te nav pat tik daudz sajēgas, lai uz kuģa turētu termometru.

6.septembrī. drausmīga diena. pamodos naktī, apzinādamies, ka man ir drudzis un man noteikti jādabū malks ūdens. tā būtu teicis ikviens ārsts. Dievs zina, ka es nebūt neesmu tāds cilvēks, kas mēģinātu negodīgi iegūt kādu labumu, taču man pat sapņos nerādījās, ka šī ūdens normas ievērošana varētu attiekties uz slimu cilvēku. Patiesībā es arī būtu pamodinājis citus un palūdzis kādu malku, tikai man likās, ka nebūtu svarīgi viņus celt augšā. Tāpēc es uzslējos kājās, paņēmu savu krūzīti un uz pirkstgaliem izsteberēju no Melnā Cauruma, kur mēs gulējām, ļoti uzmanīdamies, lai neiztraucētu Kaspianu un Edmundu, jo, kopš iestājās karstums un sākās ūdens trūkums, viņi ļoti slikti gulēja. Allaž esmu pūlējies ievērot citu intereses, vienalga, vai viņi izturas pret mani laipni vai ne. Es veiksmīgi iekļuvu lielajā telpā, ja to var nosaukt par telpu: tur atrodas airētāju soli un bagāža. Ūdens tvertne ir viņā galā. Viss ritēja lieliski, taču, pirms es paspēju piesmelt krūzīti, mani satvēra neviens cits kā šis mazais gnīda un spiegs Rīps. Centos paskaidrot, ka dodos uz klāju ieelpot svaigu gaisu (ūdenim nebija nekāda sakara ar šo Rīpu), bet viņš man pavaicāja, kāpēc man rokās esot krūzīte. Viņš sacēla tādu troksni, ka pamodās visi kuģa ļaudis. Viņu izturēšanās pret mani bija gatavais skandāls. Es vaicāju (uzskatīju, ka tā būtu rīkojies ikviens), kāpēc Rīpičīps nakts vidū gramstās ap ūdens mucu. Viņš sacīja, ka esot pārāk mazs, lai būtu noderīgs uz klāja, tāpēc katru nakti sargājot ūdeni, lai vēl viens no vīriem varētu gulēt. Tagad jāpastāsta par viņu nejaucīgo netaisnīgumu: visi ticēja Rīpam. Vai tas jums pielec?

Biju spiests atvainoties, vai ari mazais, bīstamais neģēlis būtu uzbrucis man ar zobenu. Un tad Kaspians parādīja savu īsto —brutālo tirāna —seju un visiem skaļi paziņoja, ka ikviens, ko nākamībā pieķeršot «zogot» ūdeni, dabūšot «piecpadsmit». Es nezināju, ko tas nozīmē, līdz Edmunds man paskaidroja, — šo vārdu var atrast tajās grāmatās, ko lasa šīs Pevensiju atvases.

Pēc šiem gļēvajiem draudiem Kaspians mainīja toni un sāka pret mani izturēties ar augstprātīgu laipnību. Sacīja, ka viņam esot manis žēl un ka ikvienu mokot tāds pats drudzis kā mani, un ka mums visiem ar to jāsamierinoties utt., utt. Pretīgais, augstprātīgais ģeķis. Šodien visu dienu paliku gultā.

7.septembrī. Šodien pūta neliels vējš, bet joprojām no rietumiem. Pabraucām dažas jūdzes uz austrumiem ar daļu no buras, kuru Drinians sauc par avārijas mastu, — tas nozīmē, ka bugsprits (horizontāls vai slīps no burukuģa priekšgala uz priekšu izvirzīts koks, pie kura piestiprina priekšburas, lai kuģis varētu labāk manevrēt — tulk. piez.) pacelts taisni un piesiets (viņi saka «pierīkots») pie īstā masta stumbeņa. Joprojām jūtu neizsakāmas slāpes.

8.septembri. vēl arvien braucam uz austrumiem. es augas dienas tagad pavadu savā guļvietā un redzu vienīgi

Lūsiju, līdz gulēt atnāk abi nezvēri. Lūsija piešķir man mazliet no savas ūdens devas. Viņa saka, ka meitenēm tā negriboties dzert kā zēniem. Es jau tā bieži tiku domājis, bet vairāk tas droši vien izpaužas, braucot pa jūru.

9.septembri. ir redzama zeme — ļoti augsts kalns tālu dienvidaustrumos.

10.septembri. kalns jau ir tuvāk, tāpēc skaidrāk saskatāms, tomēr joprojām līdz tam ir tāls ceļš. Šodien pirmo reizi atkal redzam kaijas, tā ka es nemaz nezinu, pēc cik ilga laika tas nodek.

11.septembri. noķertas dažas zivis; tās tika apēstas pusdienās. Ap pulksten septiņiem vakarā šīs kalnainās salas līcī trīs asu dziļumā izmetām enkuru. Tas stulbenis Kaspians neļāva mums izkāpt krastā, jo satumsa vakars un viņš baidījās no mežoņiem un plēsīgiem zvēriem. Šovakar palielināja ūdens devu.

Tas, kas viņus sagaidīja šajā salā, saistīsies vairāk ar Jūstesu nekā ar jebkuru citu, taču to nevar pastāstīt ar viņa vārdiem, jo pēc 11. septembra viņam dienasgrāmatas rakstīšana piemirsās uz ilgu laiku.

Kad pienāca rīts, pelēki, zemi mākoņi aizsedza debesis, taču bija ļoti karsts. Piedzīvojumu meklētāji ieraudzīja, ka atrodas līcī, ko ieskauj tikpat kraujas klintis, kādas aptver Norvēģijas fjordus. To priekšā līča malā pletās līdzena zemes strēle, kas bija biezi apaugusi ar kokiem, kuri izskatījās pēc ciedriem, un cauri tiem straujā gaitā līkumoja strautiņš. Aizmugurē slējās stāvi kalni ar robotām virsotnēm, un aiz tām pacēlās neskaidras, tumšas klinšu grēdas, kas iesniedzās blāvos mākoņos tā, ka to smailes nebija redzamas. Tuvākās klintis, kas no abām pusēm ieskāva līci, gan te, gan tur šķērsoja itin kā baltas svītras: visi saprata, ka tie ir ūdenskritumi, kas, atrazdamies tālu, neļauj nedz saskatīt jelkādu kustību, nedz saklausīt troksni. Visa apkārtne patiešām bija ļoti klusa un ūdens līcī gluds kā stikls. Klintis tajā bija redzamas kā spogulī — visos sīkumos. Gleznā šāda aina izskatītos ļoti skaista, turpretī īstenībā tā šķita nomācoša. Šāds apvidus neizstaroja vies­mīlību.

Kuģa komanda divās laivās piebrauca krastam, un visi padzērās, lieliski nomazgājās upē, paēda un atpūtās, un pēc tam Kaspians četrus vīrus aizsūtīja atpakaļ sargāt kuģi, un sākās dienas darbi. Darīt nācās visu ko. Mucas vajadzēja nogādāt krastā, iesprāgušās, ja iespējams, salabot un visas

no jauna piepildīt; nepieciešams bija nocirst koku —vēlams priedi —un izgatavot no tā jaunu mastu; tāpat bija jāsalabo buras; pulciņš mednieku devās nošaut kādu šajā apvidū sastopamu dzīvnieku; vajadzēja izmazgāt un salāpīt drēbes un savest kārtībā neskaitāmus nelielus bojājumus uz klāja. Jo pašā «Rītausmas ceļiniekā» (tagad, vērojot no tālienes, to varēja redzēt jo skaidrāk) grūti bija atpazīt stalto kuģi, kas pirms kāda laika atstāja Nerouheivenu. Tas izskatījās pēc sagrabējuša, noplukuša grausta, kas ikvienam būtu licies vecs vraks. Tā kapteiņi un komandas locekļi neiz­skatījās labāk — vāji, bāli, no miega trūkuma sarkanām acīm un ģērbušies skrandās.

Jūstesam, guļot zem koka un klausoties plānos, ko citi apsprieda, dūša saskrēja papēžos. Vai tad nebūs ne mazākās atpūtas? Šķita, ka pirmā diena uz ilgotās zemes paies tādā pašā smagā darbā kā uz jūras. Tad viņam iešāvās prātā lieliska doma. Neviens neskatījās —visi tarkšķēja par savu kuģi, it kā šo riebīgo tupeli patiešām mīlētu. Kāpēc viņš, Jūstess, gluži vienkārši nevarētu aizšmaukt? Viņš dosies paklaiņot pa iekšzemi un atradīs vēsu vietu augstu kalnos, kur būs spirgts gaiss, kārtīgi nosnaudīsies un piebiedrosies pārējiem tikai tad, kad dienas darbi būs beigušies. Tomēr viņš būs ļoti uzmanīgs un, lai varētu atrast ceļu atpakaļ, paturēs acīs kā līci, tā kuģi. Palikt vienam šajā zemē nebūtu patīkami.

Domāts, darīts. Viņš ātri piecēlās no vietas, kur gulēja, un aizsoļoja starp kokiem, raudzīdamies, lai ietu lēni un it kā bezmērķīgi, tā ka ikviens, kas viņu redzētu, nodomātu, ka viņš tikai izloka stīvās kājas. Viņš brīnījās, manīdams, cik ātri aiz viņa noklust Sarunu čala un ka siltajā, tumšzaļajā mežā nav dzirdama neviena skaņa. Drīz vien viņš jutās pārliecināts, ka var uzdrošināties iet ātrākā un noteiktākā soli.

Tā viņš ātri vien izkļuva no meža. Pamats zem kājām viņa priekšā strauji tiecās lejup. Zāle bija sausa un slidena, taču ar šim grūtībām varēja tikt galā, ja lika lietā gan rokas, gan kājas, un, kaut arī Jūstess tusnīja un bieži slaucīja pieri, tomēr pamazām virzījās uz priekšu. Starp cifti, tas pierādīja, ka jaunais dzīvesveids, zēnam pašam nenojaušot, jau bija atnesis zināmu labumu — iepriekšējais Jūstess, Harolda un Albertas Jūstess, pēc desmit minūtēm kāpšanai būtu atmetis ar roku.

Lēni, vairākkārt atpūzdamies, viņš sasniedza kalnu grēdas smaili. Zēns bija gaidījis, ka no šīs vietas pavērsies skats uz zemes iekšieni, taču mākoņi tagad šķita nolaidušies zemāk, pienākuši tuvāk, un pretī vēlās vesela miglas jūra. Tagad Jūstess atradās tik augstu, ka līcis lejā likās mazs, un jūdzēm tālu pletās jūra. Tad migla, kas nāca no kalniem, apņēma viņu no visām pusēm — bieza, bet ne auksta, un viņš nogūlās, grozīdamies no vieniem sāniem uz otriem, lai iekārtotos visērtāk un izbaudītu atpūtu.

Tomēr viņš to neizbaudīja vai arī neizbaudīja ilgi. Pirmo reizi mūžā viņu pārņēma vientulības sajūta. Sākumā tā pieauga pamazām. Bet tad viņš sāka raizēties, cik varētu būt pulkstenis. Nedzirdēja ne mazāko troksni. Pēkšņi viņš attapās, ka varbūt gulējis te stundām ilgi. Varbūt citi jau ir projām! Varbūt viņi tīšām ļāvuši Jūstesam aizklīst projām, lai gluži vienkārši varētu pamest viņu te! Trakās bailēs viņš uzlēca kājās un sāka rāpties lejā.

Pirmajos brīžos viņš mēģināja darīt to pārāk ātri — ar zāli apaugušajā kraujā paslīdēja un nošļūca par vairākām pēdām zemāk. Tad viņš nodomāja, ka tā nokļuvis pārāk tālu pa kreisi un ka, rāpjoties augšā, viņš tajā pusē redzējis bezdibeņus. Tā nu viņš atkal uzklumburoja augšup — cik vien tuvu iespējams vietai, no kuras bija sācis doties zemē, un atkal laidās lejā, turēdamies vairāk pa labi. Likās, ka sāk veikties labāk. Viņš kāpa ļoti uzmanīgi, jo apkārtni varēja saskatīt ne tālāk par jardu, un visapkārt joprojām valdīja pilnīgs klusums. Ir ļoti nepatīkami, ka jāiet piesardzīgi, ja iekšējā balss visu laiku atgādina: «Steidzies, steidzies, steidzies.» Jo ar katru mirkli pieņēmās spēkā briesmīgā doma, ka viņu pametuši. Ja viņš kaut cik būtu izpratis Kaspianu un Pevensijus, viņš, protams, zinātu, ka tādu rīcību no viņiem nekādi nevar sagaidīt. Taču viņš centās sevi pārliecināt, ka visi šie jaunieši ir nezvēri cilvēku izskatā.

— Beidzot! —Jūstess noteica, šļūkdams lejā pa smalku akmeņu bērumu (varbūt to varētu saukt par granti), un tad atradās līdzsvarā. — Un kur tad nu ir tie koki? Priekšā redzams kaut kas tumšs. Hm, patiešām izskatās, ka migla klīst.

Tā bija. Ar katru brīdi kļuva gaišāks, tā ka Jūstesam nācās mirkšķināt acis. Migla izgaisa. Viņš atradās pilnīgi nepazīstamā ielejā, un jūra nekur nebija redzama.