Rītausmas ceļinieka brauciens

Divpadsinita nodaļa Tumšā sala

Pēc šī piedzīvojuma viņi devās tālāk uz dienvidiem, mazliet nosliekdamies austrumu virzienā; divpadsmit dienas pūta lēns vējiņš, debesis lielākoties bija skaidras un gaiss — silts. Nebija redzami ne putni, ne zivis, tikai reizi diezgan garu ceļa gabalu gar labo bortu šļakstījās valzivis. Lūsija un Rīpičīps daudz spēlēja šahu. Trīspadsmitajā dienā Edmunds, uzrāpies uz masta paaugstinājuma, ierau­dzīja kaut ko līdzīgu lielam, tumšam kalnam, kas kreisajā pusē slējās ārā no ūdens.

Viņi mainīja kursu un brauca tuvāk cietzemei, pārvie­todamies galvenokārt ar airu palīdzību, jo vējš kavēja braukt uz ziemeļaustrumiem. Kad pienāca vakars, viņi bija vēl tālu no kalna un airēt nācās visu nakti. Nākamajā rītā laiks bija skaists, bet iestājās bezvējš. Melnais milzenis slējās priekšā daudz tuvāk un izskatījās varens, taču vēl vienmēr neskaidrs, tā ka daži jūrnieki bija pārliecināti, ka tas vēl ir tālu, turpretī citiem likās, ka priekšā ir migla, kurā viņi brauc iekšā.

Ap deviņiem ritā pilnīgi negaidīti tumšais milzenis atradās jau pavisam tuvu, un ļaudis saskatīja, ka tā nav nedz zeme, nedz arī tas, ko mēs parastajā nozīmē dēvējam par miglu. Tā bija tumsa. To ir diezgan grūd iztēlot, taču jūs sapratīsiet, kam tā līdzinājās, ja iztēlosieties, ka lūkojaties dzelzceļa tuneļa ieejā un šis tunelis būs vai nu ļoti garš, vai tik līkumots, ka gaisma viņā galā nebūs saredzama. Un vai zināt, kāds tas šķistu? Dažu pēdu attālumā jūs spožā gaismā varat saskatīt sliedes, gulšņus un granti; tad nākamajā

posmā tas viss izbāl krēslā, un tad diezgan pēkšņi (bet, protams, ne jau tā, itin kā tiktu nogriezts kā ar nazi) iestājas tumsa. Jo nedaudz pēdu no kuģa priekšgala viņi redzēja gaišus zilganzaļa ūdens viļņus. Aiz tiem ūdens izskatījās bāls un pelēks, kāds tas mēdz būt vakaros. Taču vēl tālāk valdīja pilnīga tumsa, it kā viņi būtu piebraukuši pie nakts robežas, aiz kuras nespīd ne mēness, ne zvaigznes.

Kaspians uzsauca bocmanim, lai palēnina gaitu, un visi (neskaitot airētājus) izskrēja priekšgalā un ņēmās lūkoties pāri bortam. Bet varēja izskatīt acis no pieres, tik un tā nekas nebija redzams. Viņiem aizmugurē viļņojās jūra un spīdēja saule, taču priekšā biezēja tumsa.

— Vai brauksim iekšā? — beidzot ievaicājās Kaspians.

— Mans padoms, ka ne, — sacīja Drinians.

— Kapteinim taisnība, — bilda vairāki jūrnieki.

— Gandrīz šķiet, ka tā, — pievienojās Edmunds. Lūsija ar Jūstesu neteica neko, bet sirdī jutās laimīgi, ka

acīmredzot tiks pieņemts tieši šāds lēmums. Bet tad ne gaidīta, ne cerēta klusumā skaidri atskanēja Rīpičīpa balss.

— Un kāpēc lai mēs nebrauktu? — viņš nopīkstēja.

— Vai kāds man izskaidros, kāpēc ne?

Skaidrot nevienam negribējās, tāpēc Rīpičīps turpināja.

— Ja es uzrunātu zemniekus vai vergus, — viņš teica,

— es varētu iedomāties, ka tie šādu rīcību ierosinātu aiz gļēvulības. Taču Nārnijai, cerams, nekad nebūs jādzird, ka pulks cildenu, karalisku personu savā dzīves plaukumā iemiedz asti kājstarpi un mūk, jo baidās no tumsas.

— Bet kāda jēga būtu taustīties cauri tādai tumsai? — Drinians noprasīja.

—Jēga? —pārjautāja Rīpičīps. —Jēga, kaptein? Ja jūs ar jēgu domājat mūsu vēderu vai maku pildīšanu, tad tam nebūs nekādas jēgas. Cik zinu, mēs nedevāmies jūras braucienā pēc taustāmiem labumiem, bet lai iemantotu cieņu un kaut ko piedzīvotu. Un te nu ir vislielākais piedzīvojums, par kādu es jebkad esmu dzirdējis, un, ja mēs griezīsimies atpakaļ, tad visa mums apliecinātā cieņa izgaisīs.

Vairāki jūrnieki klusi norūca apmēram šādu sakāmo: «Tā cieņa var iet gulēt!» Taču Kaspians atsaucās:

— Ak, tu sasodītais Rīpičīp! Man gandrīz gribētos, kaut mēs tevi būtu pametuši mājās. Nu labi! Ja tu uz to skaties no šāda viedokļa, tad mums būs jāturpina. Ja nu varbūt vienīgi Lūsijai negribētos?

Lūsija saprata, ka viņai patiešām šo ceļu turpināt ļod negribētos, tomēr skaļi pavēstīja:

— Labi, neiebilstu.

— Vai jūsu augsdba vismaz pavēlēs iedegt gaismas? — vaicāja Drinians.

—Katrā ziņā, —apstiprināja Kaspians. —Parūpējieties par to, kaptein.

Tā nu tika iedegti trīs lukturi luga priekšgalā, trīs — pakaļgalā un trīs — augstu mastā, un Drinians pavēlēja kuģa vidū aizdegt divas lāpas. Saules gaismā visi gaismekļi izskatījās blāvi un nespodri. Tad visiem vīriem (vienīgi tiem, kurus atstāja lejā pie airiem, ne) pavēlēja pilnā bruņojumā ierasties uz klāja un ar kailiem zobeniem rokā ieņemt cīņas pozīcijas. Lūsiju un divus stopniekus ar uzvilktiem lokiem un bultām stiegrās izkārtoja uz masta paaugstinājuma. Rainelfs atradās priekšgalā ar zondi un bija gatavs izdarīt dziļuma mērījumus. Ar viņu kopā bija Rīpičīps, Edmunds, Jūstess un Kaspians —visi mirdzošās bruņās. Drinians satvēra sviru, ar kuru mainīja airu virzienu.

— Un nu Aslana vārdā — uz priekšu! — nokliedza Kaspians. — Airējiet lēni un vienmērīgi. Un vīri lai nevārsta mutes un tur ausis vaļā, jo būs jāizpilda pavēles.

«Rītausmas ceļinieks» krakšķot un brakšķot, vīriem airējot, sāka virzīties uz priekšu. Lūsijai masta paaugstinājumā bija ārkārtīgi labi redzams tieši tas mirklis, kad kuģis ieslīdēja tumsā. Priekšgals jau tajā bija pazudis, pirms saules gaisma apdzisa arī pakaļgalā. Viņa redzēja, kā tas notika. Vienā mirklī saules apzeltīto kuģa galu, zilo jūru un debesis vēl apspīdēja spoža dienas gaisma, bet nākamajā — jūra un debesis bija izgaisušas, gala lukturis, kas jau iepriekš bija tik tikko redzams, vienīgais rādīja, kur beidzas klājs. Luktura priekšā varēja saskatīt Driniana melno stāvu, kas bija noliecies pār sviru. Lūsijai pie kājām abas lāpas apgaismoja divus apaļus laukumiņus uz klāja un meta dzirkstis uz zobeniem un bruņucepurēm; arī klāja priekšgalā blāzmoja gaismas saliņa. Turklāt masta paaugstinājumu no augšas apspīdēja laterna, kas karājās turpat viņai virs galvas, un tā šķita maza, spoža pasaulīte, kas patstāvīgi slīd pa vientulīgo tumsu. Bet paši gaismas avoti, kā notiek vienmēr, kad tie jāiededzina nepareizā dienas laikā, izskatījās spokaini bāli un nedabiski. Lūsija manīja, ka viņai arī sdpri salst.

Cik ilgi viņi brauca pa tumsu, neviens nezināja. Vienīgi duļļu šņakstoņa un airu šļaksti liecināja, ka viņi vispār kustas uz priekšu. Edmunds, spīvi ar skatienu urbjoties pāri priekšgalam, redzēja vienīgi luktura atspīdumu ūdenī. Atblāzma šķita eļļaina, un ņirboņa, ko sacēla kustība uz priekšu, šķita neliela, smaga, bez dzīvības. Laikam ritot, visi (ja neskaita airētājus) sāka drebuļot no aukstuma.

Negaidot no kaut kurienes (virziena izjūta tajā brīdī vairs nevienam nebija skaidri saglabājusies) atskanēja kliedziens — nevarēja saprast, vai kliedzējs ir cita būtne, nevis cilvēks, vai arī skaņa nāk no cilvēka, kuru māc tik drausmīgas bailes, ka tas zaudējis gandrīz visas cilvēciskās īpašības.

Kaspians mēģināja kaut ko izteikt (viņa mute bija kā

izkaltusi), kad spalgi ierunājās Rīpičīps — viņa balss šajā klusumā skanēja skaļāk nekā parasti.

— Kas sauc? —viņš nopīkstēja. —Ja tu esi ienaidnieks, mēs no tevis nebaidāmies, bet, ja esi draugs, mēs taviem ienaidniekiem uzdzīsim bailes.

— Žēlastību! — kāds kliedza. — Žēlastību! Pat ja jūs esat tikai kārtējais sapnis, esiet žēlīgi! Uzņemiet mani uz klāja! Uzņemiet, pat ja tajā pašā mirklī nogalināsiet. Tikai visas neaptveramās žēlastības vārdā — nepazūdiet un neatstājiet mani šajā drausmīgajā zemē.

— Kur jūs esat? — iesaucās Kaspians. — Peldiet uz klāja pusi, mēs jūs uzņemsim!

Atskanēja vēl viens —vai nu prieka, vai baiļu —kliedziens, un pēc tā ceļinieki manīja kādu peldam uz savu pusi.

— Vīri, esiet gatavi viņu uzņemt, — teica Kaspians.

—Jā, jā, jūsu augstība, — atsaucās jūrnieki. Vairāki no viņiem, paņēmuši virves, sapulcējās pie kreisās puses borta, un viens, tālu pārliecies pāri reliņiem, turēja rokā lāpu. No melnā ūdens pacēlās bāla, baiļu pārvērsta seja, un tad ducis draudzīgu roku, satvērušas svešinieku, uzvilka viņu augšā un uzcēla uz klāja.

Edmunds nodomāja, ka nekad navredzējis mežonīgāka izskata cilvēku. Kaut gan viņš neizskatījās pārlieku vecs, viņa galvu apņēma pelēcīgs, sirmu matu ērkulis, seja bija izdilusi, vaigi iekrituši un mugurā tikai dažas slapjas skrandas. Taču visu uzmanība tūdaļ pievērsās viņa acīm, kas bija dk plaši atplestas, ka plakstus gandrīz nevarēja saredzēt, un redzokļi pauda patiesas baiļu mokas. Kolīdz kājas skāra klāju, viņš iesaucās:

— Bēdziet! Bēdziet! Grieziet kuģi apkārt un bēdziet! Ja gribat paglābt dzīvību un tikt projām no šīs nolādētās vietas, tad airējiet, cik spēka!

— Papūlieties savaldīties, — sacīja Rīpičīps, — un izstāstiet, kādas briesmas te draud. Mēs neesam raduši bēgt.

Izdzirdis pelēna balsi, svešinieks šausmās sarāvās — viņš Rīpičīpu līdz šim vēl nebija pamanījis.

— Tik un tā jūs bēgsiet no šejienes projām, — viņš izdvesa. — Šī ir sala, kur piepildās sapņi.

— Tad jau tā ir tieši tā sala, kuru es ilgu laiku esmu meklējis, — teica viens no jūrniekiem. — Es cerēju, ja mēs uz tās nokļūsim, tad es būšu salaulājies ar Nārniju.

— Un es atkal atradīšu Tomu, dzīvu un veselu, — piebilda otrs.

—Muļķi! — kliedza svešais vīrs, nikni piecirzdams kāju klāja grīdai. — Šādas pļāpas atveda šurp arī mani, un labāk lai es būtu noslīcis vai vispār nebūtu piedzimis. Vai dzirdat, ko es saku? Te piepildās tie sapņi, kurus mēs redzam miegā, vai jūs saprotat? Te tie kļūst par īstenību. Bet tie nav sapņi, pēc kuru piepildīšanās mēs ilgojamies nomodā.

Apmēram pusminūti valdīja klusums, un tad, bruņām skaļi šķindot, visa kuģa komanda, cik ātri vien spēja, klupdama krizdama metās lejā pa galveno lūku un tvēra pēc airiem, likdama tos lietā ar gluži neredzētu spēku. Drinians savukārt pagrieza sviru uz pretējo pusi, un bocmanis izkliedza visašāko pavēli, kāda vien uz jūras dzirdēta. Jo pusminūtes laikā visi bija atcerējušies vienu otru sapni, ko redzējuši, — sapņus, pēc kuriem vispār vairs nekad negribas aizmigt, —un atjēguši, ko nozīmētu nokļūt zemē, kur tādi sapņi piepildās.

Vienīgi Rīpičīps saglabāja vislielāko mieru.

—Jūsu augstība, jūsu augstība, —viņš teica, —vai jūs tiešām samierināsieties ar šo dumpi, ar šo mīkstčaulību? Tā taču ir panikas celšana, tā ir gļēvulīga mukšana!

— Airējiet, airējiet! — auroja Kaspians. —Ja dzīvība mīļa, airējiet, cik spēka! Vai kuģa priekšgals ir pareizi pagriezts, Drinian? Vari tarkšķēt, ko gribi, Rīpičīp. Ir šis un tas, ar ko cilvēks nespēj cīnīties.

— Nu tad jau laime, ka es neesmu cilvēks, — visai stīvi paklanīdamies, atcirta Rīpičīps.

Lūsija, atrazdamās savā augstajā vietā, bija visu dzir­dējusi. Vienā mirklī atmiņā uznira viens no pašas sapņiem, ko viņa bija izmisīgi pūlējusies aizmirst, bet tagad redzēja tik skaidri, it kā nupat no tā būtu modusies. Tātad tas slēpās viņiem aizmugurē, salas tumsībā! Kādu mirkli viņai gribējās norāpties lejā uz klāja un atrasties kopā ar Edmundu un Kaspianu. Bet kāda tam būtu nozīme? Ja sapņi sāktu īstenoties, Edmunds un Kaspians paši varētu pārvērsties drausmīgos radījumos jau pirmajā brīdī, kad viņa tos sasniegtu. Meitene satvēra masta paaugstinājuma margas un pūlējās savaldīties. Viņi, cik jaudas, airējās atpakaļ pretī gaismai —pēc nedaudziem mirkļiem viss būs kārtībā! Bet, ak vai, kaut jel viss varētu būt kārtībā tūlīt!

Kaut gan airu troksnis bija diezgan skaļš, tas nespēja nomākt mēmo klusumu, kas apņēma kuģi. Visi zināja, ka labāk būtu neklausīties, nepiepūlēt dzirdi, lai uztvertu, vai no tumsas nelido kāda skaņa. Un drīz visiem likās, ka viņš kaut ko dzird. Bet ikviens dzirdēja ko citu.

— Vai jūs dzirdat tādu…. tādu troksni, it kā milzīgas šķēres pavērtos un aizcirstos… tur pāri? —Jūstess pavaicāja Rainelfam.

— Kuš! — uzsauca Rainelfs. — Es dzirdu, kā tie radījumi rāpjas augšup pa kuģa sāniem.

— Tas nezvērs grasās iekārtoties uz masta, — iestarpināja Kaspians.

—Velns parāvis! —lādējās kāds jūrnieks. —Sāk skanēt gongi. Es zināju, ka tā būs.

Kaspians, pūlēdamies neskatīties ne uz ko (it īpaši ne uz ko aizmugurē) devās uz stūres sviras pusi pie Driniana.

— Drinian, — viņš pavisam klusā balsī ierunājās. —Cik ilgā laikā mēs ieairējāmies iekšā? Tas ir, aizairējāmies līdz vietai, kur uzņēmām svešinieku?

— Varbūt piecās minūtēs, — atčukstēja Drinians. — Kāpēc jūs tā jautājat?

— Tāpēc, ka mēģinājums tikt ārā mums jau šobrīd ir aizņēmis vairāk laika.

Driniana roka, ar kuru viņš grieza sviru, noraustījās, un seja pārklājās saltiem sviedriem. Tā pati doma bija iešāvusies prātā ikvienam, kas atradās uz klāja.

— Mēs nemūžam netiksim ārā, nemūžam, —vaidēja matrozis, kas airēja. — Viņš stūrē nepareizi. Mēs visu laiku braucam uz riņķi un apkārt. Mēs nekad netiksim laukā. — Svešinieks, kas bija nokritis un savilcies čokurā uz klāja, paslējās sēdus un sāka baismīgā balsī smie­ties.

— Nemūžam netiksim ārā! — viņš bļāva. — Tieši tā! Protams! Mēs nekad netiksim ārā! Kāds muļķis es biju, domādams, ka viņi tik viegli mani atlaidīs! Nē, nē, mēs nemūžam netiksim ārā.

Lūsija piekļāva galvu masta paaugstinājuma malai un nočukstēja:

— Aslan, Aslan, ja tu vispār jebkad esi mūs mīlējis, sūti jel tagad palīdzību. — Tumsa neizklīda, taču Lūsija sāka justies mazliet, mazmazlietiņ labāk. «Galu galā nekas slikts ar mums īsti vēl nav noticis,» viņa nodomāja.

— Skatieties! — no kuģa gala aizsmakusi adidoja Rainelfa balss. Priekšā parādījās mazs gaismas plankumiņš, un, viņiem to vērojot, pār kuģi nogūla plats gaismas stars. Tas neviesa pārmaiņas apkārtējā tumsā, taču visu kuģi it kā izgaismoja starmetis. Kaspians samirkšķināja acis, palūkojās apkārt, redzēja visu biedru sejās stingo izmisuma izteiksmi.

Visi raudzījās vienā un tajā pašā virzienā — ikviena aiz­mugurē stiepās melna, asi iezīmēta ēna.

Lūsija lēnām laida skadenu pār staru un pēkšņi tajā kaut ko ieraudzīja. Sākumā tas izskatijās pēc krusta, tad pēc lidmašīnas, tad — pūķa, un beidzot tieši virs galvas nošvīkstēja spārni — tur lidoja albatross. Tas apmeta trīs lokus ap mastu un tad uz brīdi apsēdās uz apzeltītā pūķa sekstes kuģa priekšgalā. Skaļā, saldā balsī viņš noskandēja kaut ko līdzīgu vārdiem, lai gan neviens tos nesaprata. Pēc tam putns izplēta spārnus, pacēlās gaisā un lēni sāka lidot kuģim pa priekšu, turēdamies mazliet tuvāk labajam bortam. Drinians stūrēja, sekodams šīm kustībām un nešaubīdamies, ka putns ir labs vadonis. Taču vienīgi Lūsija zināja, ka albatross, mezdams lokus ap mastu, bija viņai pačukstējis: «Drosmi, mīļo sirsniņ!» — un meitene nešaubījās, ka tā bijusi Aslana balss, un līdz ar balsi viņas seju apvēdījusi salda smarža.

Dažos mirkļos tumsa viņu priekšā sāka klīst un kļuva pelēka, un tā, pirms viņi iedrošinājās sākt lolot cerības, kuģis jau bija izpeldējis ārā saulē, un viņi atkal atradās siltā, zilā pasaulē. Un pilnīgi negaidot ikviens saprata, ka nav un nav bijis nekas, no kā varētu baidīties. Viņi samirkšķināja acis un palūkojās apkārt. Visus pārsteidza kuģa sulīgās krāsas: viņiem pa pusei bija licies, ka pie baltā, zaļā un zeltītā krāsojuma, līdzīgi netīrumiem un plēvēm, būs pieķērušies tumšās miglas auti. Un nu visi viens pēc otra sāka smieties

— Laikam esam uzvedušies kā diezgan lieli muļķi, — teica Rainelfs.

Lūsija, velti netērēdama laiku, nokāpa lejā uz klāja, kur atrada visus pārējos pulcējamies ap jaunpienācēju. Tas ilgu laiku aiz laimes nespēja parunāt— tikai platām acīm lūkojās uz jūru un sauli un taustīja reliņus un virves, kā gribēdams pārliecināties, ka patiešām ir nomodā. Pār vaigiem viņam ritēja asaras.

— Paldies jums, — viņš beidzot sacīja. — Jūs mani izglābāt no… taču negribu par to runāt. Un tagad pasakiet, kas jūs esat? Es esmu telmarīns no Nārnijas, un, kad man vēl piemita kāda vērtība, ļaudis mani sauca par lordu Rūpu.

—Un es,—teica Kaspians, — esmu Kaspians, Nārnijas karalis, un izbraucu jūrā, lai atrastu jūs un jūsu biedrus, kas bija mana tēva draugi.

Lords Rūps noslīga ceļos un noskūpstīja karaļa roku.

— Sir, — viņš sacīja, — visā plašajā pasaulē jūs esat tas cilvēks, kuru es visvairāk vēlējos sastapt. Apmieriniet manu lūgumu.

— Un kāds tas būtu? — Kaspians vaicāja.

— Nekad nevediet mani šurp atpakaļ, — viņš sacīja, pamādams uz aizmuguri. Arī visi citi paskatījās turp. Taču viņi redzēja vienīgi dzidri zilu jūru un dzidri zilas debesis. Tumšā sala un pati tumsa bija izgaisušas uz mūžīgiem laikiem.

— Ko tu neteiksi! — iesaucās lords Rūps. —Jūs esat to iznīcinājuši!

— Nedomāju gan, ka tie bijām mēs, — iebilda Lūsija.

—Sir,—iejaucās Drinians, —vējš pūš uz dienvidaustru­miem, un tieši tāds mums vajadzīgs. Vai sapulcināt mūsu nabaga biedrus un uzvilkt buras? Un pēc tam lai ikviens, bez kura var iztikt, liekas gulēt savā tīklā.

—Jā, — Kaspians sacīja, — un lai katrs dabū pa groka glāzei. Hei-ho, man liekas, ka arī es pats varētu nogulēt divdesmit četras stundas no vietas.

Tā nu visu pēcpusdienu viņi, spirgtas vēja pūsmas dzīti, līksmi kuģoja uz dienvidaustrumiem. Bet neviens nebija manījis, kurā brīdī pazudis albatross.