Rītausmas ceļinieka brauciens

Septītā nodaļa Kā beidzās piedzīvojums

— Uz ko lai mēs skatāmies? — noprasīja Edmunds.

— Skatieties uz zelta sprādzes ģērboni, — sacīja Kaspians.

—Mazs veserī tis un virs tā zvaigznei līdzīgs brilj ants, — teica Drinians. — Pag, es to esmu redzējis arī agrāk.

— Redzējis! —Kaspians iesaucās. —Skaidrs, protams, ka esi. Tā ir dižas nārniešu dzimtas zīme. Tas ir lorda Oktāziana rokas riņķis.

— Nelieti, — Rīpičīps uzrunāja pūķi, — vai tu esi aprijis Nārnijas lordu? — Taču pūķis noliedzot enerģiski purināja galvu.

— Vai varbūt, — savu viedokli pauda Lūsija, — tas ir lords Oktāzians, kas pārvērties par pūķi — ziniet, lietojot burvju mākslu.

— Tas var būt kā viens, tā otrs, — teica Edmunds. — Visi pūķi krāj zeltu, manuprāt, ir skaidrs, ka Oktāzians nav nokļuvis tālāk par šo salu.

—Vai jūs esat lords Oktāzians? — Lūsija jautāja pūķim un tad, kad viņš skumji papurināja galvu, turpināja: —Vai tu esi kāds no apburtajiem — tas ir, kāds cilvēks?

Pūķis dedzīgi palocīja galvu.

Un tad kāds ieteicās —vēlāk cilvēki strīdējās, vai pirmā bijusi Lūsija vai Edmunds: — Vai tu, vai tu gadījumā neesi Jūstess?

Un Jūstess palocīja savu briesmīgo pūķa galvu un ņēmās kulstīt ar asti jūras ūdeni, un visi atlēca nost (daži jūrnieki tā nolamājās, ka es šos vārdus rakstot nepieminēšu), lai izvairītos no milzīgajām, karstajām asarām, kas pūķim plūda no acīm.

Lūsija sirsnīgi pūlējās viņu nomierināt un pat sadūšojās nobučot zvlņaino ģīmi, un gandrīz ikviens noteica: «Ak, tu neraža,» —citi drošināja Jūstesu, ka palīdzēšot viņam, un daudzi apgalvoja, ka noteikti esot kāds paņēmiens, kā viņu atburt, un ka pēc nedaudzām dienām viņš atkal būšot lieliskā formā. Un, protams, visiem ļoti gribējās dzirdēt, kas ar viņu nodcis, bet viņš nespēja izrunāt ne vārda. Nākamajās dienās viņš ne vienu reizi vien pūlējās rakstīt smiltīs, lai pārējie varētu izlasīt. Taču nekas prātīgs no tā nesanāca. Pirmkārt, Jūstesam (kas nekad nebija lasījis pareizās grāmatas) nebija apjēgas, kā kaut ko skaidri un gaiši pastāstīt. Un, otrkārt, pūķa ķetnu muskuļi un nervi, kas bija jāliek lietā, nekad nebija trenēd rakstīšanā un galu galā — nebija tam piemēroti. Tā arī viņš nekad nenonāca ne tuvu beigām, jo uzbangoja paisuma viļņi un aizskaloja visu uzrakstīto, ja neskaita tos atsevišķos vārdus, kurus viņš, uzkāpjot virsū, nebija iespiedis smiltīs vai nejauši aizslaucījis ar asti. Viss, ko jelkāds bija redzējis, izskatījās apmēram tā (daudzpunkti aizstāj vietas, ko viņš pats bija nodzēsis):

ES…ZMIGU…ŪĶA PRŪĶATAS IR PŪĶA ALĀJO TAS BIJ… BEIGT… UN IKTI LIJ ZMODOS UN NEVAR… DABŪT… OST NO ROK… TO EJAUK…

Tomēr visiem bija skaidrs, ka Jūstesam, kļūstot par pūķi, raksturs labojies. Viņš ļoti centās palīdzēt. Viņš

lidoja pāri salai un secināja, ka tā viscaur ir kalnaina un neapdzīvota, ka tajā var atrast tikai mežacūku barus un kalnu kazas. Tās viņš medīja lielā skaitā un atgādāja uz kuģa, lai ļaudīm būtu ko ēst. Viņš dzīvniekus nogalināja, tos nemokot — ar vienu astes vēzienu, tā ka tie pat nejaudāja attapt (un joprojām neattapa), ka ir nogalināti. Protams, viņš mazliet ēda arī pats, taču allaž vienatnē, jo tagad, esot pūķa paskatā, viņam garšoja jēla gaļa, taču viņš nekad nevarēja ciest, ka citi redz viņu tiesājam savas neierosinošās maltītes, un tāpēc to laikā viņš nevienu nelaida sev tuvumā. Kādu dienu viņš, lidodams lēni un gurdi, bet pats būdams bezgala priecīgs, atgādāja nometnē garu priedi, ko bija izrāvis ar visām saknēm kādā tālā ielejā. No tās iznāca lielisks masts. Un, ja vakaros kļuva vēss, kā reizēm notika pēc stiprajām lietusgāzēm, Jūstess ikvienam nodrošināja omulību —visi mēdza ierasties pie viņa un sēdēt, atspieduši muguras pret tā karstajiem sāniem, un tādējādi krietni sasila un apžāvējās. Viena pati viņa ugunīgā izelpa uzpūta liesmu, ja ugunskurs neparko negribēja-iedegties. Reizēm viņš kādu izredzēto pulciņu uz savas muguras paņēma līdzi lidojumā, tā ka tie redzēja zem sevis lejā maināmies zaļās nogāzes ar klinšu smailēm, šaurajām, bedrēm līdzīgajām ielejām un tālu virs jūras selgas uz austrumiem kādu tumšāk zilu punktu virs zilā apvāršņa.

Šis punkts varēja būt zeme.

Prieks (viņam līdz šim gluži nepazīstams) par to, ka viņš citiem patīk, un it īpaši, ka arī viņam patīk citi, glāba Jūstesu no izmisuma. Jo būt par pūķi bija ļoti bēdīgi. Ikreiz, kad, lidodams pār kalnu ezeru, viņš ieraudzīja tajā savu atspulgu, Jūstess nodrebinājās. Viņam riebās milzīgie plēvspārni, robotai klintij līdzīgais izcilnais mugurkauls un nežēlīgās ķetnas ar izliektiem nagiem. Viņam bija gandrīz bail palikt vienatnē un tajā pašā laikā arī kauns atrasties kopā ar citiem. Vakaros, kad viņu neizmantoja par karstu sildītāju, viņš mēdza aizzagties projām no no­metnes un līdzīgi čūskai saritināties starp mežu un ūdeni. Tādās reizēs, viņam par lielu pārsteigumu, gandrīz pastāvīgs mierinātājs bija Rīpičīps. Augstsirdīgais palēns tad parasti nozuda no jautrā ļaužu loka, kurš sēdēja ap nometnes ugunskuru, un iekārtojās pie pūķa galvas aizvēja pusē, lai izvairītos no lielā nezvēra dūmiem piesātinātās elpas. Tur viņš mēdza skaidrot, ka tas, kas noticis ar Jūstesu, esot lielisks piemērs Fortūnas laimes rata pagriezienam; ja viņš varētu uzņemt Jūstesu savā mājā Nārnijā (patiesībā tā nebija māja, bet ala, un tajā nespētu ietilpt pat ne pūķa galva, kur nu vēl viss augums), viņš, Rīpičlps, varētu pastāstīt Jūstesam simt piemēru par ķeizariem, ķēniņiem, hercogiem, bruņiniekiem, dzejniekiem, mīlētājiem, astronomiem, filozofiem un burvjiem, kas, zaudējot labklājību, nokļuvuši visdrausmīgākajos apstākļos, taču daudzi no tiem izķepurojušies un vēlāk dzīvojuši laimīgi. Varbūt toreiz šie stāsti nelikās pārāk mierinoši, taču tie bija labi domāti, un to Jūstess nekad neaizmirsa.

Taču skaidrs, ka visiem pāri līdzīgi negaisa mākoņiem krājās sarežģītais jautājums — ko darīt ar pūķi, kad kuģis būs gatavs doties ceļā. Jūstesa klātbūtnē viņi centās par to nerunāt, taču viņam neviļus gadījās dzirdēt tādus apsvērumus kā: «Vai viņš ietilps klāja vienā pusē? Mums vajadzēs novietot visus krājumus lejā otrā pusē, lai saglabātu līdzsvaru,» —vai arī: «Varbūt labāk vilkt viņu tauvā?» — vai: «Vai viņš varētu brauciena laikā izturēt lidojumu?» — un (visbiežāk): «Bet kā mēs viņu barosim?» Un nabaga Jūstess arvien skaidrāk sāka apzināties, ka kopš pirmās dienas uz kuģa borta viņš bijis bezgalliels traucēklis un ka šobrīd vēl lielākā mērā tāds joprojām ir. Un tas gremza prātu, tāpat kā rokassprādze žņaudza priekškāju. Viņš apzinājās, ka, mēģinādams to pārkost ar saviem lielajiem zobiem, visu tikai padara ļaunāku, taču atkal un atkal pūlējās to pārraut, īpaši karstās naktis.

Apmēram sešas dienas pēc ierašanās Pūķa salā Edmunds kādu rītu nevilšus atmodās ļoti agri. Svīda tikai pelēcīga gaismiņa, tā ka varēja saskatīt koku stumbrus, gan vienīgi starp viņu pašu un līci — citā virzienā ne. Pēc pamošanās

Edmundam likās, ka viņš dzird kaut ko kustamies, tāpēc viņš paslējās uz viena elkoņa un pārlaida skatienu apkārt un ieraudzīja, ka gar mežu jūras pusē virzās kāds tumšs stāvs. Tūlīt prātā iešāvās doma: «Vai varam būt pilnīgi droši, ka uz šīs salas nekādā ziņā nedzīvo mežoņi?» Tad viņš no­domāja, ka tas ir Kaspians — pēc auguma tā varētu domāt —, tomēr viņš zināja, ka Kaspians guļ līdzās un, kā varēja saskatīt, nav pat pakustējies. Edmunds pārliecinājās, ka viņa zobens ir savā vietā, un tad piecēlās, lai dotos izlūkos.

Viņš klusu pienāca pie mežmalas. Tumšais stāvs jo­projām atradās turpat. Nu Edmunds saskatīja, ka salīdzi­nājumā ar Kaspianu tas ir mazs, bet salīdzinājumā ar Lūsiju — pārāk liels. Tas neskrēja projām. Edmunds izvilka zobenu un grasījās svešiniekam uzsaukt, kad tas klusā balsī ievaicājās: — Edmund, vai tas esi tu?

—Jā. Un kas esat jūs? — Edmunds vaicāja.

— Vai tad tu mani nepazīsti? — otrs sacīja. — Tas esmu es, Jūstess.

— Vai tu traks, — Edmunds izsaucās, — nu kā tad. Mīļais draugs…

— Kuš, — nočukstēja Jūstess, sagrīļodamies, it kā grasītos krist.

— Hei! — uzsauca Edmunds, viņu balstīdams. — Kas noticis? Vai esi slims?

Jūstess klusēja tik ilgi, ka Edmunds nodomāja — būs noģībis, taču beidzotjūstess ierunājās: —Tas bija šausmīgi. Tu nevari iedomāties… bet nu viss ir kārtībā. Vai mēs varētu paieties un kaut kur parunāt? Man vēl negribas satikt citus.

— Jā, protams, kur vien gribi, — teica Edmunds. — Mēs varam aiziet līdz tām klintīm un apsēsties tur. Vai, cik es esmu priecīgs, ka redzu tevi… ē… atkal tavā parastajā izskatā. Droši vien tu esi piedzīvojis briesmīgus laikus.

Viņi piegāja pie klintīm un apsēdās, lūkodamies pāri līcim. Debesis pa to laiku kļuva bālākas un bālākas, un zvaigznes pazuda, tikai viena, ļoti spoža, mirdzēja zemu pie apvāršņa.

— Es tev nestāstīšu, kā kļuvu par… par pūķi, līdz pateikšu to cidem un dkšu tam visam pāri, — iesāka Jūstess. — Starp citu, es pat nezināju, ka esmu pūķis, līdz dzirdēju jūs visus lietojam šo vārdu, kad torīt te parādījos. Es gribu tev pastāstīt, kā es pārstāju būt pūķis.

— Sper vaļā, — teica Edmunds.

— Nu, vakarnakt es jutos tik nožēlojami kā vēl nekad nebiju juties. Un tā drausmīgā rokassprādze spieda kā nez kādas drausmīgas spīles…

— Vai tagad viss kārtībā?

Jūstess smējās — šie smiekli skanēja pavisam citādi, nekā Edmunds bija dzirdējis Jūstesu smejamies agrāk —, un Jūstess bez grūtībām no rokas nomauca apaļo zelta riņķi.

— Te tas ir, — viņš sacīja, — un manis dēļ, kam vien gribas, to var dabūt. Tātad, kā jau teicu, es gulēju nomodā un prātoju, kas gan no manis iznāks. Un tad… taču ņem vērā — tas viss var būt sapnis. Es nezinu.

— Turpini, — teica Edmunds neizsīkstošā pacietībā.

— Nu, lai nu kā arī būtu, es palūkojos uz augšu un ieraudzīju kaut ko tādu, ko man pat sapņos nebija gadījies redzēt, — man lēni tuvojās milzīgs lauva. Un ļoti savādi bija tas, ka vakarnakt mēness nespīdēja, bet tur, kur atradās lauva, tas spīdēja. Tā nu viņš nāca tuvāk un tuvāk. Biju drausmīgi nobijies. Tu laikam domāji, ka, būdams pūķis, es viegli būtu varējis pievarēt jebkuru lauvu. Taču tās nebija tādas bailes. Es nebaidījos, ka viņš mani apēdīs, es vienīgi baidījos no šī lauvas kā tāda —ja tu vari to saprast. Nu, viņš pienāca tuvu, tuvu un ielūkojās man deši acīs. Un es tās cieši aizvēru. Taču no tā nebija nekāda labuma, jo viņš lika man sev sekot.

— Vai tu gribi sacīt, ka viņš runāja?

— Nezinu. Tagad, kad tu tā saki, es nedomāju, ka viņš būtu runājis. Bet teikt viņš man to teica. Un es zināju, ka man jādara, kā viņš saka. Tā nu es piecēlos un sekoju. Viņš mani aizveda tālu kalnos. Un, lai kur šis lauva gāja, viņam pāri un ap viņu vizēja mēnessgaisma. Tā nu beidzot mēs nonācām tāda kalna galā, kādu es iepriekš nekad nebiju redzējis, un tā virsotnē pletās dārzs — koki un augļi, un viss kas. Dārza vidū bija avots.

Es zināju, ka tas ir avots, jo varēju redzēt, ka ūdens burbuļodams plūst no zemes un ceļas augšup, taču šis bija lielāks par vairumu citu avotu —līdzīgs ļoti lielam, apaļam baseinam ar marmora kāpnēm, kas iekšpusē stiepās lejup. Ūdens bija dzidrs kā kristāls, un man iešāvās prātā —ja es varētu tur iekāpt un nomazgāties, tad priekšķepa vairs tā nesāpētu. Bet lauva pavēlēja vispirms noģērbties. Ievēro, ka es nezinu, vai viņš skaļi izteica kādus vārdus vai ne.

Es tieši grasījos sacīt, ka nevaru noģērbties, jo man nav drēbju, kad pēkšņi iedomājos, ka pūķi ir līdzīgi čūskām un čūskas var nomest ādu. «Ā, protams,» es nospriedu, «lauva domā tieši to.» Tā nu es sāku sevi skrāpēt, un manas zvīņas lobījās nost veselām riekšavām. Un tad es sāku skrāpēt drusku dziļāk, un zvīņas lobījās nost nevis tikai vietumis, bet viegli atlupa pati āda, kā tā adūp pēc slimības vai arī tad, ja es būtu banāns. Pēc īsa brīža es no tās pavisam viegli izkāpu. Es redzēju ādu guļam man līdzās — tā izskatījās gaužām pretīga. Sajūta gan bija brīnišķīga. Tā nu es sāku kāpt lejā avotā, lai nopeldētos.

Taču, kad jau dzīros iegremdēt kājas ūdenī, es palūkojos uz leju un ieraudzīju, ka manas kājas ir pavisam cietas, raupjas, grumbainas un zvīņainas — tieši tādas, kādas bija pirms tam. «Ak, tas nekas,» es nodomāju, «tas tikai nozīmē, ka man bijis vēl viens mazāks apģērbs zem virsējā un man jātiek ārā arī no tā.» Tā nu es atkal ņēmos skrāpēt un plēst, un šī apakšējā āda arī viegli atdalījās, un es izkāpu no tās un atstāju to guļam līdzās otrai, un no jauna devos uz avotu mazgāties.

Bet atkal notika tieši tas pats. Un es savā prātā nodo­māju — vai dieniņ, cik ādu man būs jānovelk? Jo man ļoti gribējās nomazgāt priekšķepu. Skrāpējos trešo reizi un nodabūju nost trešo ādu — tieši tāpat kā abas iepriekšējās, un izkāpu no tās, taču, kolīdz paraudzījos uz sevi ūdenī, zināju, ka rezultāts ir tāds pats kā iepriekš.

Tad lauva sacīja, tikai es nezinu, vai viņš runāja: «Tev vajadzēs ļaut man tevi noģērbt.» Es baidījos no viņa ķepām, es varu tev atzīties, taču biju tuvu izmisumam. Tāpēc nogūlos uz muguras un ļāvu viņam to darīt.

Pašu pirmo reizi viņš iešķēla tik dziļi, ka man likās — viņš ticis līdz pašai sirdij. Un, kad viņš sāka vilkt nost ādu, es jutu tādas sāpes kā nekad savā mūžā. Vienīgais, kas man ļāva to paciest, bija brīnišķīgā apziņa, ka ādas lobās nost. Zini, tas ir tā, it kā tev atlupinātu kreveli no sadzijuša, bet vēl sāpīga ievainojuma. Tas traki dzeldē, bet ir tik labi, ka tu redzi to atkrītam.

— Es pilnīgi saprotu, ko tu domā, — sacīja Edmunds.

— Nu, viņš to drausmīgo kažoku noplēsa pavisam — tieši tā, kā man bija šķitis izdodamies visas iepriekšējās reizes (tikai toreiz tas nebija sāpējis), darot to pašam, un tur nu tā āda gulēja zālē, tikai daudz biezāka, tumšāka un nelīdzenāka nekā iepriekšējās. Un es tur stāvēju gluds un glaudens kā nomizota vica un mazāks nekā iepriekš. Tad lauva mani satvēra — tas gan man nemaz nepatika, jo bez ādas es biju traki jūtīgs, — un iemeta mani ūdenī. Tas nu gan pamatīgi iedzēla, bet sāpēja tikai īsu mirkli. Pēc tam sajūta bija brīnišķīga, un, tiklīdz es sāku peldēt un šļakstīties, tā sapratu, ka visas sāpes no rokas pagaisušas. Un tad es arī ieraudzīju, kāpēc, — es atkal biju pārvērties par zēnu. Es tev liktos gluži vienkārši dumjš, ja mēģinātu izstāstīt, kā jutos, sataustīdams paša rokas. Zinu, ka tām trūkst muskuļu un salīdzinājumā ar Kaspiana spēcīgajiem delmiem izskatās diezgan vārgas, bet man bija tāds prieks, ka es atkal tās redzu… Pēc kāda brītiņa lauva izcēla mani ārā un apģērba…

— Apģērba. Ar savām ķepām?

— Nu, to nu es lāgā neatceros. Taču kaut ko viņš darīja: apģērba jaunās drēbēs — tajās, kas man, starp citu, tagad ir mugurā. Un tad es pēkšņi atkal atrados te. Tas gan man liek domāt, ka to visu esmu redzējis sapnī.

— Nē. Tas nav bijis sapnis, — Edmunds nepiekrita.

— Kāpēc ne?

— Nu, pirmkārt, tās tavas drēbes. Otrkārt, tāpēc, ka tu esi atpūķots.

— Kā tev šķiet, kas tas zvērs bija? —Jūstess noprasīja.

— Manuprāt, tas bija Aslans, — Edmunds sacīja.

— Aslans! — Jūstess iesaucās. — Esmu dzirdējis šo vārdu pieminam vairākas reizes, kopš mēs uzkāpām uz «Rītausmas ceļinieka». Un man likās — es nezinu, kāpēc, — ka es to nīstu. Bet toreiz es ienīdu visu. Un, starp citu, es gribētu atvainoties. Diemžēl esmu uzvedies baigi draņķīgi.

— Viss kārtībā, — teica Edmunds. — Runājot zem četrām acīm, es savā pirmajā ceļojumā uz Nārniju biju sliktāks par tevi. Tu biji tikai ēzelis, bet es biju nodevējs.

— Nu, tad to man nestāsti, — atvēcinājās Jūstess. — Bet kas ir Aslans? Vai tu viņu pazīsti?

— Nu… viņš pazīst mani, — teica Edmunds. — Viņš ir Lielais Lauva, Aizjūras valdnieka dēls, kas izglāba gan mani, gan Nārniju. Mēs visi esam viņu redzējuši. Visbiežāk viņu redz Lūsija. Un iespējams, ka mēs braucam uz Aslana zemi.

Kādu brīdi viņi neteica ne vārda. Pēdējais spožais stars bija pazudis, un, kaut arī zēni nevarēja saredzēt saullēktu, jo pa labi no viņiem slējās kalni, viņi zināja, ka saule kāpj debesīs, jo gan tās viņiem virs galvas, gan līcis krāsojās sārts kā roze. Tad kāds putns no papagaiļu dzimtas ieķērcās viņiem aiz muguras, mežā, starp kokiem atskanēja trokšņi, un beidzot atlidoja Kaspiana raga skaņas. Nometne bija modusies.

Liels bija prieks, kad pie brokastotajiem, kas sēdēja lokā ap nometnes ugunskuru, pienāca Edmunds ar cilvēka izskatu no jauna atguvušojūstesu. Tagad, protams, ikviens dzirdēja viņa stāsta sākuma daļu. Ļaudis gudroja, vai otrais pūķis pirms vairākiem gadiem nogalinājis lordu Oktāzianu, vai Oktāzians pats bijis vecais pūķis. Dārgakmeņi, ar ko Jūstess alā bija piebāzis kabatas, izrādījās pazuduši kopā ar viņa toreizējām drēbēm, taču neviens, vismazāk jau pats Jūstess, nejuta vēlēšanos atgriezties tajā ielejā pēc citiem dārgumiem.

Pēc nedaudzām dienām «Rītausmas ceļinieks» ar jaunu mastu, noklāts ar svaigu krāsas kārtu un labi nodrošināts ar pārtikas krājumiem, bija gatavs braucienam. Pirms viņi kāpa kuģī, Kaspians gludajā klintī, kas slējās pretī līcim, lika iegravēt uzrakstu:

PŪĶA SALA, KURU ATKLĀJIS KASPIANS, NĀRNIJAS U. C. KARALIS, SAVAS VALDĪŠANAS CETURTAJĀ GADĀ.

TE, KĀ MUMS ŠĶIET, MIRIS LORDS OKTĀZIANS.

Būtu jauki un, taisnību sakot, daudz arī netrūka, ja varētu sacīt, ka «no šī laika Jūstess bija pavisam cits zēns». Ja tomēr izsakāmies pilnīgi precīzi, tad viņš sāka pārvērsties par gluži citādu zēnu. Gadījās arī paspert soli atpakaļ. Bija joprojām daudz tādu dienu, kad Jūstess kļuva apnicīgs.

1 aču vairumu tādu gadījumu es nepieminēšu. Izdziedinā­šanās bija sākusies.

Lorda Oktāziana rokas riņķim bija lemts dīvains liktenis. Jūstess to nevēlējās paturēt un piedāvāja Kaspianam, bet Kaspians savukārt — Lūsijai. Viņa pēc tā nekāroja.

— Labi, nu tad lai noķer, kas var, — sacīja Kaspians un pameta riņķi gaisā. Tas notika, kad visi stāvēja, lūkodamies uz iegravēto uzrakstu. Zibsnīdama saules staros, rokassprā­dze uzlidoja gaisā, uzkārās un glīti, kā labi sviests īsts metamais riņķis uzķērās uz neliela klints radziņa. Neviens nevarēja uzkāpt un aizsniegt to no apakšas, un neviens nevarēja nokāpt un aizsniegt to no augšas. Un tur, cik man zināms, tas karājas vēl šobaltdien — un karāsies līdz pat pasaules galam.