VI

«Pār pagātni, tagadni un nākotni ir vara cilvēkam.»

To pārdomājis, Gnors pievērsās pagātnei. Tur bija jaunība; maigās, dvēseli apskaidrojošās gaišas mīles­tības balsis; arvien pilnīgāk un līksmāk skanošās dzī­ves šausminošais nemiers, kas vilina un sagroza galvu; tumšā bēdu elle — astoņi satricinājuma, ne­prātīgu alku, asaru un lāstu gadi — drausmīgais, bez­jēdzīgais liktenis; laika nedarbi; kalns, kas uzgruvis bērnam virsū; saule, smiltis, mēms klusums. Dienām un naktīm pašam sev raidītās lūgsnas: «Glābies!»

Tagad viņš it kā kalna galā stāvēja, vēl ātri no pār­pūles elpodams, tomēr ķermenis atspirdzis, dvēsele atbrīvota. Pagātne gulēja rietumos, gaišu saucienu un kroplīgu ēnu zemē; viņš ilgi turp lūkojās, un visam bija viens vārds — Karmena.

Un, piedevis pagātnei, to iznīcinādams, viņš atstāja vienu vārdu — Karmena.

Tagadnē Gnors redzēja sevi mēmas mīlestības, ga­diem ilgu ciešanu sadedzinātu, sastingušu vienā vēlmē, kas ir stiprāka par likumu un līksmību. Viņu bija pārņēmušas ilgas, kas diendienā vairoja viņa spēkus, lai tās pārciestu. Tie bija dzīves dienvidi, tās

svelmainā pusdiena, karstās zilgās ēnas, slāpes un vēl neredzama avota čalas. Visam bija tikai viens vārds — Karmena. Tagadnē viņam bija tikai viens — vārds, apjūsmots, dievināts vārds — Karmena, kas piederēja sievietei ar zelta ādu.

Nākotne — sarkanie austrumi, rīta vējš, virs brīnu­mainas miglas dziestoša zvaigzne, līksms rītausmas spirgtums, zemes asaras un smiekli; nākotnei varēja būt tikai viens vienīgs vārds — Karmena.

Gnors piecēlās. Viņu smacēja skanīgs mirkļu sma­gums. Laiku pa laikam apziņas skaidrā uguns viņu nostādīja uz kājām pilnā augumā pie vēl neuzsmaidī­jušās laimes durvīm; viņš atcerējās, ka atrodas šeit, šinī mājā, kur viss ir pazīstams un viss ir baismīgā tuvībā ar viņu, bet pats viņš ir svešs un būs svešs līdz tam laikam, kamēr nebūs iznākusi pa durvīm tā, kurai viņš pieder, ir dārgs, tuvs, pazaudēts, gaidīts, mīļots.

Vai tiešām tā ir? Skaudrais domu vilnis noplaka, to iznīcināja satraukums, un Gnoru mocīja jaunas, šausmīgas domas, kuras dvēsele noliedza, kā ticīgais noliedz zaimus, kas uzmācīgi urbjas smadzenēs. As­toņus gadus viņi bija šķirti; Karmenai bijusi sava, patstāvīga, no viņa neatkarīga dzīve, un viņš meiteni redzēja cita aplaimotu, atceroties viņu, Gnoru, tikai pa retam sapņos vai varbūt pārdomu brīžos, kad skumjo neapmierinātību ar dzīvi pārtrauc acumirklīga izklaidēšanās, viesa smiekli, ikdienas rūpes, mirkļa intereses. Gnoram šī istaba, kurā viņš sēdēja, atgādi­nāja skaistākās dienas mūžā; zemas mēbeles mij­krēšļa toņos, bālas sienas, domīgais rietumu logs, pus- aizlaistā portjera, zem kuras no blakus zāles plūda gaisma — viss dzīvoja, tāpat kā viņš, aiz sāpēm ne­kustīgu dzīvi, gaidu stingumā. Gnors lūdzās tikai vienu — brīnumu, mīlestības brīnumu, tikšanās brīnumu, kas nomāktu bēdas, liesmainu triecienu — to, ko bezspēcīgi noklusē vārdi, jo pasaulē nav lielākas, vārdos neizsakāmas līksmes par satrauktu sievietes " seju. Viņš gaidīja to rātni kā bērns; alkatīgi, kā no­ilgojies mīļākais; draudīgi klusēdams, kā tiesības at­jaunojot. Vienā mirklī viņš pārdzīvoja gadus; viņu apņēma nepacietīgas mīlestības pilna pasaule; cerību sāpēs mulstošs un smaidošs, Gnors stāvēja un gaidīja, un gaidas viņu stindzināja.

Roka, kas pacēla portjeru, paveica to, kas bija pāri Gnora spēkiem. Viņš metās uz priekšu un apstājās, atkāpās atpakaļ un zaudēja valodu. Viss turpmākais uz laiku laikiem pakļāva sev viņa atmiņu. Tā pati, tā, kura pirms daudziem gadiem spēlēja viņam senatnī­gas dziesmiņas pirmo pusi, ienāca istabā. Gnors re­dzēja tikai viņas seju, kas pievilka ar neizmērojamu spēku. Viņš saņēma viņu aiz pleciem, nekā vairs ne­apjēgdams un neatcerēdamies, ko pats tikko teicis; paša balss viņam šķita mežonīga un neizteiksmīga, un, iekliegdamies neizsakāmas laimes izmisumā, kad tā vēl kurla un akla saņēma asaru smaguma nomāk­tos pirmos glāstus, viņš noliecās pie Karmenas kājām un ieskāva tās trīcošo, izmocīto roku kvēlajā lokā. Caur tērpa zīdu pie viņa vaiga piekļāvās ceļu maigais siltums; viņš to baudīja, ciešāk piespiezdams galvu, un, nevaldāmām asarām līstot pār vaigiem, klusēja, visu pasauli aizmirsdams.

Mazas maigas rokas atspiedās pret viņa galvu, at­bīdīja to, satvēra un apskāva.

— Gnor, manu zēn, dārgais, — viņš izdzirda pēc mūžību garām svētlaimes ilgām. — Vai tu tas esi? Es tevi gaidīju, tik bezgala ilgi gaidīju, un tu atnāci.

— Nerunā, — teica Gnors, — ļauj nomirt man šeit, pie tavām kājām. Nevaru valdīt asaras, piedod man.

Kur es biju iekritis? Miegā? Nē, daudz ļaunāk. Es vēl negribu redzēt tavas acis, Karmen. Necel mani augšā, man ir labi tā, vienmēr esmu bijis tavs.

Snaidrā garā meitene noliecās pie cilvēka, kas skūp­stīja viņas tērpu. Un vienā mirklī tik brīnumaini pār­vērtās viņas seja; vienmēr tā bijusi neizsakāmi daiļa, bet tagad kļuva vairāk nekā daiļa — līksma, kvēlā kaislē starojoša sievietes seja. Kā bērni viņi apsēdās uz grīdas, paši to nemanīdami, spiezdami viens otram roku, lūkodamies viens otram sejā, un viss, kas bijis līdz šim brīdim, kļuva par nebijušu.

— Gnor, kur tu biji aizgājis, kur ir tava dzīve? Es to nedzirdu, nejūtu … Viņa taču ir mana, no pirmās līdz pēdējai minūtei… Kas ar tevi bija noticis?

Gnors pacēla meiteni augšup, piespieda sev klāt, skūpstīja viņai acis un lūpas. Viņas smalkās, spēcīgās rokas turēja viņa galvu, pievilka pie tumšajām acīm.

— Karmen, — teica Gnors, — pienācis laiks līdz galam nospēlēt āriju. Nācu pie tevis ar ilgām mīlas pilnām mokām. Ņem mani, ņem manu dzīvību, dari ar mani, ko gribi, — esmu piedzīvojis šo brīdi. Paska­ties uz mani, Karmen, paskaties un iegaumē. Es vairs neesmu tas, tu esi tā pati. Bet mana dvēsele izveseļo­sies — un pirmā rīta agrumā mūsu atšķirtības vairs nebūs. To aizsegs mīlestība. Nejautā. Pēc tam, kad pāries šis neprāts — neprāts, ko izraisījuši tavi ceļ­gali, tavs ķermenis, tavas acis un vārdi, pirmie vārdi pēc astoņiem gadiem, — es tev izstāstīšu pasaku, un tu raudāsi. Tagad nevajag raudāt. Lai visi dzīvo tā­pat. Vakar tu man spēlēji, bet šodien es redzēju sapnī, ka mēs vairs nekad netiksimies. No šī sapņa es no­sirmoju — tātad es mīlu. Tā esi tu, tu!..,

Viņu asaras saplūda kopā vēl reizi — apskaužamās, brīnumainās asaras — un tad, lēnām atvirzīdams mei­teni, Gnors pirmo reizi smaidīdams paskatījās mīļajā, aiz ilgām gaidām un skumjām bālajā sejā, kas nolie­cās pie viņa.

— Kā es varēju bez tevis dzīvot, — teica Gnors,

— tagad es to nesaprotu.

— Es nekad nedomāju, ka tu esi miris.

— Tu dzīvoji manā sirdī. Mēs vienmēr būsim kopā. Es neatkāpšos ne soli no tevis. — Viņš noskūpstīja meitenes skropstas; tās bija mitras, mīļas un sāļas.

— Nevaicā neko, es vēl nevaldu pār sevi. Es visu esmu aizmirsis, ko, šurp nākdams, gribēju tev sacīt. Redzi, vēl dažas asaras, bet tās ir pēdējās. Esmu lai­mīgs … taču nevajag par to domāt. Piedosim dzīvei, Karmen, viņa ir nabaga, salīdzinot ar mums. Ļauj tevi apskaut. Tā. Un klusē.

Ap to pašu laiku, tomēr mazliet gan vēlāk par iepriekš aprakstīto ainu, pa ielu gāja kāds kungs — gludi skuvies, možām acīm; viņa uzmanība bija pie­vērsta mūzikas skaņām. Lielajā augstajā namā kāds uz klavierēm spēlēja garāmgājējam labi pazīstamas ārijas otru pusi. Garāmgājējs apstājās, kā apstājas, izmantojot gadījumu, dīkdienīgi cilvēki, paklausījās brīdi un aizgāja tālāk, to pašu dziesmiņu pusbalsī dziedādams:

Tik mānīgs, aizmirstība, tavs vārds! Tas saprotams vienīgi kapā; Ne laimi, ne mokas, ko izjutis kāds, Nav iespējams nodot tev glabāt. Kas dvēselē dedzis — uz mūžu būs tur: Ne jūras tik dziļas, ne bezdibens kur.

Загрузка...