Stāsti

VIII

No jūrmalas dzelzceļa stacijas līdz klusajai vieti­ņai pie krasta klinšainās kraujas, kur bija paslēpta laiva, Ajans gāja kājām. Viņš nejuta ne nogurumu, ne izsalkumu. Liekas, viņš ieēda kaut ko līdzīgu ku­kurūzas medusrausim, ko bija nopircis no iznēsātāja. Bet tas varēja arī nebūt.

Kad viņš paņēma airus, atgrūda laivu un viļņa līganā šūpošana nesa krastu atpakaļ, skumjas, līdzī­gas ievainotā vientulībai tuksnesī, meta viņa sejā pilsētai pievērstu sāpīgu domu ēnas. Brīžam viņam šķita, ka viņš ilgi gulējis drudzī kaut kur saules svelmē un atmodies ar sāpēm sirdī, jo sapnis bijis maigas burvības pilns, un mīlestības smeldzes vīzijas aizsteigušās garām viņa slimības gultai, bet viņš pa­modies pusdienas svelmainā klusumā viens pats. Viss, tieši tā, kā bija, dzīvs, ar īstenibas spilgtumu un asumu neatlaidīgi šaudījās gar viņa acīm, kurās spul­goja vienā punktā koncentrēta gribas spēka gaisma.

Jūra kūpēja, vakara vēja brāzmas raustīja gabalos krasta miglu, un Vētru šaurums aizvilkās ar mēju plīvuru. Viļņošanās pieauga; nolaidenas tumšas ban­gas ar vieglu vienmērīgu dunoņu vēlās izplatījumā; baltas putu mežģīnes uzvirmoja to galotnēs un iz­gaisa pieaugošajā tumsā.

Ajans, zobus sakodis, strādāja ar airiem. Laiva šū­pojās viļņos iečīkstēdamās un drebēdama, dažreiz, it kā pārdomādama, uzkavējās uz viļņa muguras un šļakstēdama krita lejup, Ajanu augšup pasviezdama. Luktura gaisma mulsi mirkšķināja tumsā. Vējš nopū­tās, dziedāja un griezās uz vietas virpulī, skumīgi gau­doja ausīs, pastāvīgi tumsā dzenādams vieglus sal­tuma matērijas radījumus, kuru valgie, jūras apšļak­stītie apmetņi šaustīja Ajana seju un rokas.

Satrauktais matrozis pārstāja airēt. Krasts bija tuvu, taču te varēja sagaidīt drīzāk briesmas nekā aiz­sardzību, tāpēc ka vismaz pusjūdzi šeit stiepās kaila krauja, saplaisājusi klints. Ajans atkal satvēra airus, steigdamies tikt klintīm garām. Viņu skubināja bries­mas; salīcis, ar kājām atspēries, Ajans airēja, un airi locījās viņa rokās, kas bija pārgurušas no ilgās pie­pūles. Dažreiz, kad spēcīgs grūdiens viņu pasvieda augšup, vajadzēja pietupties, lai noturētu līdzsvaru; atkal apsēsties uz sola viņam ļāva tikai instinkts, kas koordinēja kustības. Visapkārt plosījās gaisa brāz­mas; šaurumu pārņēma mēms apjukums; viļņi šaudī­jās kā tumšs ganāmpulks, ko panika triec ugunsgrēka reizē. Tā bija vētra.

Pēc kāda laika vējš mainīja fronti. Tagad tas brā­zās no krasta; ārkārtīgi spēcīga sāniskā šūpošana purināja Ajana laivu kā tukšu maisu, kūļāja to, nolika gan uz kreisajiem, gan labajiem sāniem, un tad viens no airiem bezspēkā šaustīja gaisu. Jūra ap- skurba; niknuma paroksisms satricināja dzelmi, ko bija saniknojusi ilgā klusēšana. Neskaidras balsis sa­saucās gaisā: šķita, ka daba zaudējusi prātu, viņas aklais sašutums pārgāja elsāšanas lēkmē, un gaudas mainījās ar ilgu, nevaldāmu vājprātīgā rēkšanu.

Laivu strauji nesa uz citu pusi. Viļņi, kas tagad vēlās no krasta, grūdieniem trieca to atpakaļ, kā kājas spērieni atsviež ceļā pagadījušos priekšmetu. Ajans tagad dzirdēja ar katru nervu, redzēja tikai ar instin­ktu, cīnījās pēc taustes. Viņš cēla airus, kā kareivis paceļ ieroci, un ar visu savu muskuļu spēku atvairīja triecienu tieši tai mirklī, kad tumsa draudēja ar iznī­cināšanu, — neko neredzēdams, lasīdams necaurre­dzamajā straujajā stihijas virpulī ar iekšējām gara acīm. Viņš centās paredzēt mirkli, kad nāks trieciens, lai to apsteigtu un atsistu; svieda bankā likmi un ņēma atpakaļ, spēle turpinājās neizšķirti. Viņu šū­poja, dauzīja pret laivas malām, cēla augstu jo aug­stu, gāza lejā, svaidīja. Sāļās šļakatas, kas sitās sejā, veseli ūdens lēveri, kurus vētra atrāva, šaustīja viņa galvu un ķermeni, slapjais apģērbs saistīja kustības, laiva šaudījās uz visām pusēm tik viegli kā baiļu pārņemts vajāts cilvēks.

Žilbinoša violeta plaisa sašķēla tumsu, un nakts no­drebēja — zemi apdullināja pērkona grāviens. Ilgs panisks rībiens rēca, valstījās, kauca, krita. Atkal salta uguns aizmiedza Ajana acis; tās atvēris, viņš re­dzēja vēl trakojošajā tumsā uz mirkli apgaismoto šau­rumu, kas bija pārvērties nepārtrauktā putu un bezdi­beņa orģijā. Vilnis pacēla laivu, pasvieda, izrāva vienu airi — Ajans nodrebēja.

Jūra viņu sāka uzveikt. Nebija vairs ko pretoties,- spēle gāja uz beigām. Visa notikušā apstulbots, viņš it kā pārakmeņojās, sastinga. Viņš varēja tikai gai­dīt, krist izmisumā, aiz sašutuma kliegt, trakot.

Ajanu pārņēma mēms niknums. Nometis atlikušo airi laivā, viņš ieķērās laivas malā. Tālāku cīniņu viņš uzskatīja par pazemojumu, par smieklīgu mēģinājumu savaldīt zirgu baru. Viņš negribēja ienaidniekam pa­rādīt savu apmulsumu. Jau doma vien par to, ka okeā­nam var sagādāt prieku viņa izbailes, viņa nožēlo­jamā aizstāvēšanās ar kailām rokām, viņu neprātīgi saniknoja. Viņš nicināja jūru, kas viņam vienam pa­šam uzbruka ar visiem saviem ūdens armijas spē­kiem. Viņš nebaidījās no nāves — tieši otrādi, neap­bruņots viņš bez šaubīšanās noraidītu saudzību, lai nenonāktu tik pazemojošā stāvoklī, ka dzīvi esi saņē­mis kā žēlastības dāvanu. Viņš sagatavojās iespļaut sejā līksmojošajam uzvarētājam. Mierīgs, cik nu tas bija iespējams, Ajans kliedza:

— Rij! Aizrijies! Suns! Ķēdes suns!

Izmircis, izmocīts, viņš svieda Vētru šaurumam ni­cinājuma pilnas lamas, bezkaunīgus apvainojumus, ņirgājās, izdomādams viskodīgākos, aizvainojošākos vārdus.

— Zemiskais gļēvuli!… Tu gaudo kā hiēna!… Tu, jūrnieku piespļautā haizivs sile!… Baidi bērnus un vecenes, tu, pērkamais rāpuli. Jūdass!

Atkal nokrita zibens. Acumirklīgā gaisma apspī­dēja izplatījumu. Pērkona grāvieni sekoja cits citam;

spējš grūdiens pasvieda laivu. Ajans nokrita. Piecēlies viņš bija pārliecināts, ka laivā būs radies caurums un viņam tad nāve. Bet laiva vēl arvien tāpat joņoja tumsā; rifa grūdiens bija tikai noslīdējis gar laivas sāniem, nesašķaidot koku.

— Nu rij taču! — Ajans nicīgi atkārtoja.

Viņš piecēlās kājās, tik tikko varēdams nostāvēt. Arvien biežāk laistījās zibeņi; nu jau tie bija gandrīz nepārtraukta, trīsuļojoša nokaitētu, līkločus mainošu, netveramu plaisu gaisma, kas griezīgi žilbināja acis. Priekšā tieši uz laivu blenza klints. Tā bija mazliet noliekusies pār ūdeni kā vērsis, kas nodūris galvu, gatavodamies niknam triecienam. Ajans gaidīja.

Un pēkšņi kāds, varbūt gaiss, varbūt viņš pats, ne­steidzīgi un skaidri pateica: «Stella.» Matrozis pielie­cās, airis viņa rokās sāka darboties — viņš atkal gri­bēja dzīvot, par spīti Vētru šaurumam un rifiem. Zi­beņi apgaismoja kauju. Ajans rūpīgi, ar saspringtu skatienu izmērīja nelielo atstatumu, kas ar katru mir­kli kļuva mazāks. Šķita, ka nevis viņš, bet rifs, palēk­damies un pietupdamies, aulekšo uz viņu."

Ienaidnieki sadūrās un izšķīrās. Pazibēja gluma, ūdens izgrauzta akmens galva; airis brakšķēdams ar izmisīgu spēku atdūrās pret rifu, Ajans sagrīļojās, un tai pašā mirklī putās sakultais izplatījums aizrāva laivu sāņus. Tā nodrebēja, pacēlās uz viļņa muguras, apsviedās un drāzās tumsā.

— Stella! — kliedza Ajans.

Viņu sāka kratīt drudžaini smiekli. Viņš nometa airi un apsēdās. Kas ar viņu notika tālāk — viņš neatce­rējās; apziņa kļuva trula, bezspēcīga, sāpīga domu piepūle vēl uztvēra šņirkstoņu, laivai uzskrienot uz sēkļa, sausu krasta gaisu, rāmu klusumu; kāds — varbūt viņš pats — līdz ceļiem vilkās pa ūdeni, mīk­stās dūņās grima kājas … meža šalkoņa, slapjas smiltis, bezspēks …