Stāsti

VIII

Pašā nakts vidū, kas bija pacēlusies augstu jo augstu un klusēdama raudzījās savā atspulgā bezdi­beņos un nogruvumos, no aizas uz ceļa iznāca lācis. Nostājies pret vēju, viņš nelabvēlīgi klausījās deguna čūksnī, kur ieplūda akmeņu un lapu smaržas piesāti­nāts gaiss, vissīkākais tā nokrāsas krislītis: vai tikai elpa tur neienesīs baiļu trīsas, vai tikai atmiņa nepamanīs no iepriekšējām tikšanās reizēm pazīstamo soļojošo tēlu, kas izstiepis pret lāča acīm melnu svītru, no kuras var sagaidīt sprakšķi un sāpes.

Taču gaisa plūsmas svārstīgais līdzsvars novirzīja bīstamā smarda vieglo audumu, saslāņoja to un pār­vietoja. Tad, ar troksni nopūties, lācis nosprauslājās iemigušās takas putekļos. Viņa gara skatienā parādī­jās kaza, ezis un lapsa — tie vakar šinī vietā bija — tomēr miglaini; no šiem skatiem bija pagājis labs laika sprīdis. Tad ar to sava gara daļu, kas zvēram ir līdzīga iemiguša cilvēka apziņai, kad snaužot to sa­sprindzina nekad neataustošas atmiņas, lācis ļepatoja pa taku lejup, galvu šūpodams un piesardzīgi vēro­dams, vai ceļu neaizklās šaubīgais gaisa raksts.

Pēkšņi viņš apstājās un apsēdās, izslējis galvu gaisā kā suns. Vējš, nejauši pagriezies atpakaļ, iešļāca viņa degunā kaut kur pavisam tuvu esošu cil­vēku miesas un apģērba smaržu. Vēderā varēja sa­

just kaut kādu nemieru, un viņa ķepas kļuva smagas. Viņš tomēr neskrēja projām un nerāpās augstāk, bet neizpratnē maidzīja smārdu, ieklausīdamies tajā ar lēnām pārejošām izbailēm. Smārds nebija indīgs, tā­tad tas varēja piederēt tikai citai sugai, varbūt gan ar kaut ko līdzīgai tam tēlam, kas slāj ar sprakstošo svītru ķepās.

Zvērs pavirzījās, klusi un jautājoši sprauslādams. Viņš redzēja tikpat skaidri kā mēs dienā. Iegājis tieši grupas vidū, viņš pievirzīja savu deguna uzmanību Tavijas sejai un nomierinājās. Pēc tam, viegli pār­kāpis pāri Mistreja kājām, pārlaida purnu pār Svana ķermeni, gandrīz tam pieskardamies.

Viss apklusa, laiskums pārņēma visus locekļus, taču bija jaušams vēl kāds sen aizmirsts smārds. Tā bija maizes garoziņa. Viņš klusītiņām to uzlaizīja, pažvikstināja žokļus un apgūlās, galvu pie gulošās sievietes kājām pastiepis, — kā paklājs no viņa ādas, kas tagad varbūt izklāta zem cilvēciska zvēra kājām.

Viņš gulēja. Kad atkal viņu mokoši sāka tirdīt tas smārds, no kura pāris jūdžu attālumā viņš pasteidzās sev nodrošināt mierīgu nakts pastaigu, kalnu nezvērs izlīda nespodrajā zvaigžņu gaismā un, pacēlies div- kājās, devās uz Gogu, kas steidzīgi stiepa sprakstošo svītru pret pinkaino sirdi. Taču lācis tikai novicināja ķepu. Pliķis atkailināja vaigu kaulus un, vienā mirklī sastindzis, no briesmīga trieciena ceļos saļimis,'cil­vēks, kurš visu nakti redzēja tikai pērles, pārvēlās pār bezdibeņa malu.

Vai tai apstāklī, ka pie cilvēka, kas no pusjūdzes augstuma noplīkšķēja pret platu akmeni, līdzīgi ūde­nim, sarkanais plankums, kas pārklāja kaļķakmeni, izplūda naža apveidā, izpaudās ģimenes tumšā pa­gātne, — mēs nezinām. Palika tikai pagātne.

Nākotne izplūda pa klinti un izžuva svērteniskajos staros.

No rīta Mistrejs pateica Svanam, ka pelnos redzami ķepu nospiedumi, un lūdza par to neko nesacīt sievai.

Svans ar klusu smaidu pievērsa sidrabaino skatienu kraujai, kur — tikai viņš viens to zināja — bija no­kritis Jonsona dēls. Taču šī zināšana bija līdzīga sap­nim, vārdos nepasakāma.

Visi trīs sveiki un veseli sasniedza kalnu apmetni, kur varēja nolīgt mūļus.

Pēc nedēļas viņi saņēma savu bagāžu — bez vēs­tules.