Stāsti

II

Rumiera meklējumi krāsainās fotogrāfijas un hip­nozes laukā — divās tik dažādās pētnieciskas darbī­bas nozarēs — bija sasnieguši ievērojamus panāku­mus, un neatlaidīgais zinātnieks līdz ar to ieguva daudz jo daudz cienītāju, kuru pulks arvien vēl pie­auga. Tādēļ durvju zvans Rumieram bija kļuvis nepa­nesams, un tajā dienā, par kuru būs runa, ar mokām noklausījies tā divdesmito klingstoņu, viņš pateica sulainim: ja apmeklētājs nebūs pārmēru uzstājīgs, tad nebūs lieki tam atgādināt, ka pēc piecām minūtēm ārstam pieņemšanas laiks beidzas.

Taču sulainis atgriezies paziņoja, ka apmeklētājs, ļoti slimīga izskata cilvēks, ir nepacietīgs un uzstājīgi pieprasa, lai viņu pieņem. Rumiers nolika malā zie­došu rīta mākoņu bālu uzņēmumu un piegāja pie rak­stāmgalda, kur pieņēma apmeklētājus. Dodams zīmi, lai nepazīstamo ielaiž iekšā, viņš ieraudzīja cilvēku ar vulgāru ārieni, tirgus blēžu tipu, nevērīgu pret modi un ar apšaubāmu tīrību; viņš bija maza auguma, bet šausmīgi vājš, un tas viņam aizstāja augstos papēžus. Viņa iekritušajās acīs bija lasāmas trulas ciešanas; piere bija augsta, bet to sedza ķemmes aizmirstas melnu matu cirtas; šai sejā, kas liecināja, ka viņam ir vairāk nekā trīsdesmit, inteliģenta nervozitāte jau­cās ar smagas dzīves skolas rupjumu.

— Esmu mūziķis, — viņš teica pēc parastajām ab­pusējām ievada frāzēm, — un ārkārtīgi jūs lūdzu ne­atteikt man lielu palīdzību. Tas, ko jūs redzat manā personā, diezin vai būs gadījies pat jūsu daudzveidī­gajā praksē. Mans vārds ir Gracians Diplē. Pirms kāda gada pa sapņiem, kuru izjūtai un detaļām manā dzīvē ir gandrīz vai reāla nozīme, pateicoties, tā sakot, to grafiskajam spilgtumam, es uztvēru motīvu — ne­izskaidrojamu melodiju, kas mani no tās reizes vajā gandrīz katru nakti. Šīs melodijas raksturs un spēks sniedzas pāri visām izteiksmes līdzekļu un parasto vārdu robežām; to dzirdējis, esmu gatavs ticēt sfēru mūzikai; tās diženums ir pārcilvēcisks, un skaņu har­monijas skaistums tūkstoškārt pārsniedz visu līdz šim ar taurēm vai stīgām spēlēto. Tās pamatā ir mums ne­zināmas likumības. Pamodies es neko neatceros un, veltīgi tvarstīdams iespaidus, — vienīgo, kas man šajos gadījumos paliek kā ugunsputna spalva, — mēģinu atklāt avotu, kura saldā lāse desmitkāršo slā­pes bez ūdens mirstošajam. Var jau būt, ka miegā mūsu dvēselei labākas uztveres spējas; jau zinādams, atcerēdamies, ka esmu dzirdējis šo brīnišķo mū­ziku, es tomēr esmu bezspēcīgs paturēt atmiņā kaut vienu takti. Lai nu tas būtu kā būdams, no sirds jūs lūdzu likt lietā visu savu mākslu vai nu lai pastipri­nātu manu atmiņu, vai ari — ja tas iespējams — lai ar tiešas iedvesmas neatvairāmu spēku mani pie­spiestu nospēlēt (esmu paķēris līdzi vijoli) jūsu klāt­būtnē visu to, kas tik skaidri mani saviļņo sapnī. Šim mēģinājumam var būt divas dažāda nozīmīguma kon­sekvences: pirmā. — noslēpumainās mūzikas pilnība var būt jūtu izkropļojums miegā, kā tas nereti mēdz būt ar tiem, kuri sapnī lasa apbrīnojami talantīgi uz­rakstītu grāmatu, bet īstenībā pamodušies atceras tikai dažas bezjēdzīgas frāzes; tādā gadījumā, pār­liecinājies par pašapmānu, es sākšu sistemātiski ār­stēties, skaidri apzinādamies, ka neko daudz nezau­dēju; otrā konsekvence — melodijas pakļaušana no­tīm — ir nesalīdzināmi svarīgāka. Var būt, ka visa līdzšinējā un pašreizējā mūzikas pasaule izzudīs jau­nos atklājumos, tāpat kā sēklas izzūd, kļūstot par puķēm, vai arī kā kāpurs nolemtā brīdī pārstāj būt apslēpts, līksmojošs tauriņš. Var būt, ka, sakustēju­sies savos pamatos, mainīsies cilvēces apziņa, jo — es vēlreiz atkārtoju un šinī ziņā ticu sev — šim mū­zikas spēkam piemīt kaut kas dievišķs un graujošs.

Diplē to visu stāstīja, pavadīdams savu runu ener­ģiskiem, slaidiem žestiem; viņa runāšanas maniere liecināja par cilvēku, kas radis' spriest ne tikai par banālām vai ģimenes lietām; viņa skatiens, kaut arī tas bija sasprindzināts un liecināja par ārkārtēju ner­vozitāti, tomēr bija brīvs no bezprāta ēnas, un Ru- miers secināja, ka mēģinājums katrā ziņā būs inte­resants. Tomēr pirms mēģinājuma viņš vēl uzskatīja par vajadzīgu brīdināt Diplē par briesmām, kas sais­tītas ar tik spēcīgu jūtu uzbangojumu hipnotiskā stāvoklī.

— Jūs droši vien, — teica Rumiers, — nenojaušat, kādos slazdos var jūs ievilināt pārmērīga smadzeņu uzkurbulēšana, kas var izrādīties bezspēcīga (tas jā­ņem vērā) atjaunot neesošo. Pieļaujot, ka tā melodija ir vienīgi pārsteidzoši skaidra iztēle — vēlēšanās, al­kas, viss kas cits, tikai ne pati mūzika, — es varu jūs apveltīt ar smagu garīgu saslimšanu; jums draud pat nāve smadzeņu asinsizplūduma gadījumā, kas ir iespējams.

— Esmu gatavs, — Diplē sacīja. — Lai atnes manu vijoli. -s

Kad tas bija izdarīts un Diplē ar vijoli un lociņu rokās iesēdās dziļā atpūtas krēslā, Rumiers ne vairāk kā minūtes laikā iemidzināja viņu ar skatienu un pavēli.

— Gracian Diplē! — teica ārsts, juzdams neparastu satraukumu. — Pavēlu jums dzirdēt mani un pakļau­ties man pilnīgi bez atrunām.

— Es pakļaujos, — kā bez dzīvības atbildēja Diplē.

Rumiera dzīvoklis atradās pirmajā stāvā ar logiem

nelielas ieliņas pusē. Kabineta logs bija vaļā. Mūziķis sēdēja loga tuvumā. Viņš bija bāls un nekustīgs; lie­las saltu sviedru lāses ritēja pār viņa seju. Rumiers, mazliet nogaidījis, sacīja:

— Diplē! Jūs dzirdat mūziku, par kuru man stās­tījāt.

Diplē nodrebēja; neko neredzošas acis atvērās pla­tas un neprātīgas, un ekstāzes uzliesmojums pārvērta viņa seju, tāpat kā saule uzspīdēdama pārvērš līdz tam pelēcīgi blāvu jūru. Istabu pārskanēja ilgs vaids kā apklustoša zvana skaņa.

— Es dzirdu! — iekliedzās Diplē.

— Tagad, — pats trīcēdams šajā nervu izstarojumu straumē, kas neredzama plūda no mūziķa, — tagad, — turpināja Rumiers, — spēlējiet to, ko jūs dzirdat. Vi­jole ir jūsu rokās. Sāciet!

Diplē piecēlās, strauji atvēzēja lociņu, un hipnoti­zētāja sirds mirklīgā asiņu uzplūdā sāka nedabiski dauzīties. Jau no pirmajām skaņām, kādās ietrīsējās Diplē vijoles stīgas, Rumiers saprata, ka tālāk klau­sīties nedrīkst. Sīs skaņas apžilbināja un grūda bezdibenī. Neviens tās nevarētu atstāstīt. Ru­miers tikai juta, ka visa viņa dzīve, tāda, kāda tā bi­jusi līdz šim, ir viņam pilnīgi nevajadzīga, apnicīga un nederīga un ka cilvēks tādas mūzikas ietekmē — lai viņš būtu kas būdams — ar tikpat traku aizrautību izdarīs kā vislielāko neģēlību, tā cildenāko upuri. Viņu pārņēma bezcerīgas bailes; saņēmis visus — tai situā­cijā gandrīz pārcilvēciskos — spēkus, Rumiers izrāva vijoli no Diplē rokām ar tādu sajūtu, it kā dievībai būtu iespļāvis acīs, un, līdz ar to pārtraucis iznīcinošo burvību, kliedza:

— Diplē! Jūs neko neesat dzirdējis un neko neesat spēlējis. Jūs esat pilnīgi aizmirsis visu, kas notika jūsu sapnī. Apsēdieties un atmostieties!

Diplē apsēdās un miegaini atvēra acis. Atmošanās izraisīja viņā neizmērojamu skumju izjūtu; viņš tikai atcerējās, kādēļ bija atnācis pie Rumiera, un, pilnīgi to apjautis, uzdeva atbilstošu jautājumu.

— To jau varēja gaidīt, — sacīja Rumiers, pagrie­zis viņam muguru un pavērsdamies pret viņu, kad bija pārvarējis satraukumu. — Jūs nospēlējāt dažas operešu ārijas pārmaiņus ar Šuberta serenādes fragmentiem.

Pēc īsas sarunas, kas sekoja Rumiera paziņojumam, Diplē mulsi atvainojās, pateicās un izgāja uz ielas. Tūlīt pēc dažiem soļiem viņu apturēja svešs, pieklājīgi ģērbies vīrs; viņš bija ļoti satraukts; paskatījies uz Diplē vijoli un pavirši paklanījies, šis cilvēks vaicāja:

— Atvainojiet, vai jūs tas bijāt, kas nupat spēlēja tai istabā aiz atvērtā loga? Jūsu spēle pēkšņi pār­trūka; nejauši tur garām iedams, es dzirdēju un vēlē­tos klausīties vēl. Ko īsti jūs spēlējāt?! Es nejautāju tikai ziņkārības pēc: es, bijušais virsnieks, dienas trauksmainā rosmē raudāju pilnā balsī kā mazs bērns aiz neizprotama jūtu saviļņojuma. Kas tas bija, sakiet dieva dēļ, un kas esat jūs?

Diplē, kas sākumā klausījās izklaidīgi, kad garām­gājējs savu runu beidza, pēkšņi saprata patiesību. Viņu pārņēma trakums. Pametis savu sarunu biedru, viņš ar aizvainojošu un satraucošu ātrumu aizdrāzās atpakaļ, piezvanīja, un nepagāja ne minūte, kad viņš atkal stāvēja pārsteigtā hipnotizētāja priekšā. Nik­numā viņš pilnīgi zaudēja savu vārdu sakarību; aiz­elsies viņš kliedza:

— Tu noslēpi!… Noklusēji!… Nelieti! Vai tu zini, ko tu man esi nolaupījis?! Tas ir ļaunāk nekā slepka­vība! Tam nav piedošanas! Nav! Nāve par to!

Viņš metās Rumieram virsū un ar sitienu notrieca to gar zemi. Sinī mirklī, troksni izdzirduši, ieskrēja kalpotāji. Tie ar pūlēm sasēja Diplē, kurš ar ārsta norīkojumu tika aizvests uz psihiatrisko slimnīcu.

Kopš tās dienas viņš dzīvoja tur ar neārstējamas melanholijas pazīmēm, kas reizreizēm mijās ar pilnīgi nevaldāma trakuma lēkmēm. Lēkmju starplaikos viņš parasti ilgi ar skumjām un asarām spēlēja savu vijoli, meklēdams zaudēto un pārsteigdams ārstus ar dažu savu fantāziju oriģinalitāti, bet fantāzijas viņš sace­rēja nepārtraukti. Dažreiz variācijās par kādu sevišķi skumju tēmu no stīgām izlidoja dīvainas taktis, kas lika nobālēt, — spēku zaudējuša skaistuma uzliesmo­jumi, mājieni par kaut ko lielāku. Taču tas atkārtojās arvien retāk un beidzās ar viņa nāvi, kas iestājās de­dzīgu lūgumu pilnos murgos, lai paceļ nežēlīgo priekškaru, kurš aizklāj noslēpumaino, skaisto ainu.